Potenciālo darījumu ir daudz. Publiskajā tirgū ir vairāk nekā 75 programmatūras uzņēmumi, kas darbojas uz abonementu bāzes, un to vērtība ir gandrīz triljons dolāru. Un tos cer apgūt Bravo – pretēji mazāk nekā 20 uzņēmumiem pirms desmit gadiem ar kopējo vērtību mazāk nekā 100 miljardi dolāru. Investori visā pasaulē neatlaidīgi cenšas piekļūt viņa firmas fondiem, savukārt kreditori jau gaida ar savām čeku grāmatiņām – pilnā gatavībā kreditēt viņa nākamos lielos panākumus. “Šodien es redzu lielākas iespējas, nekā jebkad bijušas,” saka Bravo. “Esam milzīgā, eksplodējošā un mainīgā nozarē.”

Orlando Bravo stāsts nav stāsts par izraušanos no nabadzības. Viņš auga pārtikušā ģimenē Puertoriko pilsētā Maijagiezā, kura desmitiem gadu bijusi tunču zvejas osta, kas piegādāja izejvielas konservu fabrikām “Starkist”, “Neptune” un “Bumble Bee”. Kopš 1945. gada viņa vectēvs Orlando Bravo, kā arī viņa tēvs Orlando Bravo vadīja “Bravo Shipping”, kas darbojās kā aģents lieliem tunzivs pārstrādes kuģiem, kuri ienāca ostā. Tas bija ienesīgs bizness. Ģimene kopā ar Orlando un viņa jaunāko brāli Alehandro pārcēlās uz tagad slēgto ciematu Maijagiezas kalnos, kur brāļi apmeklēja privātskolu un izklaidējās, darbojoties ar ģimenes piecus metrus garo motorlaivu.

Astoņu gadu vecumā Orlando sāka nodarboties ar tenisu, trenējoties vietējās universitātes un “Hilton” viesnīcas kortos. Brīvdienās Bravo ģimene devās divarpus stundu garā ceļā uz Sanhuanu, kur viņš varēja sacensties ar spēcīgākiem spēlētājiem. “Tenisā man patika iespējas,” viņš atceras. “Esmu no Maijagiezas, un es braucu uz lielu pilsētu, un es tur uzvarēšu! Aiziet!”

Drīz vien Orlando jau bija viens no Puertoriko labākajiem tenisistiem. Tas ļāva viņam iekļūt Bolitjeri akadēmijā un vēlāk arī Brauna Universitātes tenisa komandā. “Biju pārbijies, ka man neizdosies,” par Efeju līgas augstskolu atceras Bravo, tāpēc pirmajā kursā viņš lielākoties izvēlējās tādas nodarbības, kurās bija jākārto ieskaites, nevis eksāmeni. Tomēr viņš ātri adaptējās un 1992. gadā absolvēja “Phi Beta Kappa”, iegūstot grādu ekonomikas un politikas zinātnē. Tas palīdzēja tikt pie prestiža darba “Morgan Stanley’s” pārņemšanas un apvienošanas departamentā. Tur Bravo uzcītīgi pildīja savus pienākumus, strādājot pat 100 stundu nedēļā pie pazīstamā dīlera Džozefa Perellas.

Spāņu valodas zināšanas ļāva Bravo komunicēt ar klientiem, kad lielākā daļa pārējo analītiķu slēpās citās telpās. 1993. gadā, strādājot pie Venecuēlas miljardiera Gustavo Cisnerosa lielveikalu ķēdes “Pueblo Xtra International” apvienošanas, viņš daudz uzzināja par izpirkšanas pasauli, tomēr galvenā mācība, kā atzīst pats uzņēmējs, bija tāda, ka viņš negrib būt baņķieris

Visbeidzot Bravo devās uz Rietumiem, uz Stenforda universitāti. Viņš jau bija ticis Juridiskajā fakultātē, bet vēlējās mācīties arī uzņēmējdarbību un, pateicoties savai neatlaidībai, tika uzņemts abās programmās. Vasarās viņš strādāja “Seaver Kent” – Kalifornijas kopuzņēmumā ar Deivida Bondermana “Texas Pacific Group”, kas specializējās vidēji lielos darījumos. Pēc skolas pabeigšanas 1998. gadā Bravo nepiedāvāja darbu ne tur, ne TPG (“Texas Pacific Group”), un viņš vairākus mēnešus veltīja darba meklējumiem. Pēc aptuveni simts zvaniem viņa CV pievērsa Čikāgas privātā kapitāla kompānijas “Golder”, “Thoma, Cressey”, “Rauner” (GTCR) līdzdibinātāja Karla Tomā uzmanību. “Lielākā kļūda, ko pieļāva “Texas Pacific”, bija tas, ka Orlando strādāja pie viņiem vasarās, mācoties augstskolā, bet viņi nepiedāvāja viņam pastāvīgu darbu,” saka 71 gadu vecais Tomā, kurš, pēc “Forbes” aprēķiniem, arī ir miljardieris.

Viens no privātā kapitāla pionieriem, kas darbību sāka septiņdesmitajos gados, ir gara auguma laipns vīrs no Oklahomas; viņa vecāki bija lauksaimnieki. Tomā un viņa partneri praktizēja draudzīgāku izpirkšanas versiju, ko popularizēja Maikls Milkens, iegādājoties nelielus uzņēmumus un paplašinot tos, izmantojot pārņemšanas. Kad 1998. gadā uzņēmumam pievienojās Bravo, Tomā un partneris Braiens Kresijs bija tikko šķīrušies no Stenlija Goldera un Brūsa Raunera, kurš vēlāk kļuva par Ilinosas štata gubernatoru. Tomā sūtīja Bravo uz Sanfrancisko sameklēt investīcijas, un rezultāts bija uzņēmuma paplašināšana Sanfrancisko līča reģionā.

Daži pirmie Bravo darījumi, ko viņš noslēdza vēl līdz 30 gadu vecumam, bija izgāšanās. Viņš atbalstīja divus mājaslapu dizaina januzņēmumus, “NerveWire” un “Eclipse Networks”, bet tad pārsprāga “dot-com” burbulis. Viņi zaudēja lielāko daļu no Bravo piesaistītajiem 100 miljoniem dolāru. “Sapratu, ka vairs nekad negribu investēt riskantās lietās,” saka Bravo. “Tas bija pārāk sāpīgi.” “Thoma Cressey” neveicās arī citur – ieguldījumi naftā, gāzē un telekomunikācijās nenodrošināja vēlamo atdevi. Tolaik šim uzņēmumam bija vieni no sliktākajiem rezultātiem privātā kapitāla ieguldījumu tirgū.

Tomēr šīs neveiksmes palīdzēja atrast pareizo ceļu, kas drīz vien Bravo un viņa partneriem ļāva nopelnīt miljardus. Viņš saprata savu kļūdu – viņš atbalstīja jaunuzņēmumus, kas ir riskants gājiens, bet par to pašu naudu viņš varēja iegādāties jau stabilus uzņēmumus, kas lojāliem klientiem pārdeva nišas programmatūras produktus. Ar Tomā svētību Bravo kļuva par šo mīklaino uzņēmumu ekspertu. Atgūstoties no “dot-com” ēras neveiksmes, tirgus bija pārpildīts ar uzņēmumiem, kas tika kotēti burbuļa laikā, un viņiem bija maz ieinteresēto pircēju. Bravo nodevās darbam. Pirmo lielo gājienu viņš izdarīja 2002. gadā, iegādājoties “Prophet 21” – programmatūras risinājumu izstrādātāju veselības aprūpes nozarē.

Tā vietā, lai sāktu visu pilnīgi no jauna, Bravo paturēja uzņēmuma vadītāju Čaku Boilu un kopā ar viņu strādāja  pie peļņas palielināšanas, lielākoties koncentrējoties uz to, lai pārspētu konkurentus. Kad Boils vēlējās iegādāties “Faspac”, Bravo devās uz Sandjego un piecas dienas strādāja šī uzņēmuma īpašnieka garāžā, analizējot līgumu sagataves, lai saprastu, vai var slēgt šādu darījumu. “Orlando palīdzēja ne tikai ar augsta līmeņa stratēģijas izstrādi, bet arī ar sarežģītajiem ikdienas uzdevumiem,” atceras Boils. Pēc septiņām pārņemšanām Boils pārdeva biznesu par 215 miljoniem dolāru, nopelnot piecas reizes vairāk, nekā bija ieguldījis.

Programmatūra kļuva par Bravo pārdošanas fokusu, un “Thoma Cressey” uzplauka. Līdz 2005. gadam Bravo un Tomā pieņēma darbā vēl trīs darbiniekus, Skotu Krabilu, Holdenu Spetu un Setu Boro, lai koncentrētos uz programmatūras izmantojumu, kiberdrošību un tīmekļa infrastruktūru. Viņi visi vēl aizvien ir partneri šajā uzņēmumā.

Bravo lielā iespēja pavērās finanšu krīzes laikā, kad Tomā pie uzņēmuma biroja durvīm pielika plāksnīti ar Bravo vārdu un atvadījās no sava partnera Braiena Kresija, kurš investēja veselības aprūpes nozarē. Tā radās “Thoma Bravo”. Kopš tā laika kompānija ar Bravo priekšgalā investē tikai programmatūras uzņēmumos.

Sekoja miljardiem dolāru vērti pirkumi – Kalifornijas tīklu drošības firma “Blue Coat”, finanšu programmatūras izstrādātāji “Digital Insight” no Vestleikvilidžas Kalifornijā un “Deltek” no Virdžīnijas, kas pārdod projektu vadības programmatūru. Bravo uzraudzībā to vērtība dubultojās. 2009. gadā nodibinātais programmatūras fonds uzrādīja 44 % ikgadējo atdevi līdz investīciju pārdošanai, nopelnot investoriem četras reizes vairāk, nekā viņi ieguldīja, un pierādot, ka šāda specializācija ir veiksmīgs risinājums. “Katru reizi, kad novērsāmies, lai paskatītos uz darījumiem, kas nebija saistīti ar programmatūru, darījums programmatūras jomā izskatījās daudz labāk,” secina uzņēmējs.

Ir maija beigas, un Orlando Bravo birojā 20. stāvā ar skatu uz Sanfrancisko līci pulcējas tehnoloģiju uzņēmumu vadītāji no “Thoma Bravo” portfeļa. Hjūstonas “Quorum Software” strādā ar tehnoloģiju sistēmām naftas un gāzes uzņēmumiem, “Imperva” no Kalifornijas darbojas kiberdrošības lauciņā. Visiem līdzi ir čemodāni un biezas finanšu atskaišu grāmatas, savukārt “Thoma Bravo” partneri uz baltajām tāfelēm zīmē, kāda būs turpmākā korporatīvā stratēģija. Pārtraukumos vadītāji klabina tastatūras nelielās darbistabās vai “iznīcina” sendvičus askētiski iekārtotā virtuves zonā.

Tā ir kārtējā pārņemšanas nometne. Tādas notiek katru mēnesi, un sesijās visas dienas garumā tiek pārrunāti dažādi veiksmes faktori. Ik pa laikam partneri ienāk Bravo stiklotajā, atturīgajā birojā, kura mieru un klusumu traucē celtnieki, fonā rosoties ar urbjmašīnām un āmuriem, lai iekārtotu telpu vēl 13 jauniem partneriem.

Pēc divām programmatūras apguves desmitgadēm Bravo spēj skaidri saskatīt pazīmes. Piemēram, kad uzņēmums atklāj kādu inovatīvu produktu, pārdošanas apjomi uzšaujas makoņos, bet tad, parādoties konkurentiem, nenovēršami samazinās. Bieži vien uzņēmumu vadītāji izmanto šo brīdi, lai iekarotu jaunus tirgus, vai pārāk daudz iegulda pārdošanas rezultātu uzlabošanā. Bravo to sauc par “dzīšanos pēc pārāk daudziem zaķiem”. Lai to izlabotu, viņš un viņa desmit partneri strādā plecu pie pleca ar 22 esošajiem un bijušajiem programmatūras uzņēmumu vadītājiem, kuri ir piesaistīti kā konsultanti. Viņi sāk ar to, ka izpēta peļņas un zaudējumu aprēķinus katrai produktu līnijai un analizē sadarbības līgumus, meklējot sliktus darījumus vai pārāk dārgus produktus. Svarīgi ir tas, kas līdz “Thoma Bravo” pārņemšanas analīzes beigām aktuālā vadības komanda jau ir piekritusi, ka šāda stingra pieeja būs veiksmīga. Bravo to sauc par “samierināšanos ar pagātni”.

Tiek arī atlaisti cilvēki – līdz pat 10 % darbinieku. Bravo to nenožēlo. “Lai izjauktu biznesu un saliktu to no jauna, nu jau gatavu nākamajiem soļiem, vispirms ir jāsper solis atpakaļ. Līdzīgi kā boksā,” viņš skaidro. “Tie ir neiedomājami aktīvi lielisku, inovatīvu vadītāju rokās, un tie parasti ir nepietiekami labi pārvaldīti.”
Čikāgas programmatūras pārvaldības uzņēmuma “Flexera Software” (Bravo to iegādājās 2008. gadā par 200 miljoniem dolāru, bet pēc trīs gadiem pārdeva par miljardu) bijušais vadītājs Marks Bišofs šādu veiksmu skaidro īsi: “Viņš vienkārši atmet visas nejēdzības. Tas ir atsvaidzinoši.” Laikā, kad “Flexera” piederēja Bravo, tā peļņa pieauga par 70 %, lielākoties pateicoties četriem ievērojamiem pirkumiem. “Orlando ir kā ģenerālis ierakumos kopā ar savu seržantu. Jūs vienmēr apzināties, ka viņš arī ir līdz ceļiem dubļos turpat kur jūs,” nopūšas Bišofs.

“Thoma Bravo” uzraudzībā peļņas rādītāji palielinās līdz 35 % atzīmei un uzņēmumi parasti piedzīvo lielu naudas plūsmas pieaugumu. 2018. gadā šis rādītājs bija gandrīz trīs reizes lielāks nekā vidēji nozarē. “Tā ir kā gatavošanās olimpiskajām spēlēm. Jums ir noteikts mērķis, kas jāsasniedz [četros gados], un jūs to nevienu brīdi neizlaižat no acīm,” saka Bravo. Šodien tirgus attīstība piedāvā vēl lielākas iespējas. Aizdevēji mielojas ar programmatūras uzņēmumu parādiem, kamēr šī biznesa akciju cenas biržās ir uz viļņa. Viens no svaigākajiem piemēriem ir Detroitas “Compuware” – programmatūras lietotņu pionieris ar vairāku desmitu gadu pieredzi lieldatoru sistēmās. 2013. gadā šis “Nasdaq” kotētais gigants bija nolemts, pamests un izlikts pārdošanā. Interese bija minimāla, pie apvāršņa bija tikai Bravo ar partneri Setu Boro, kuram patika “Dynatrace” – programma, kas palīdzēja uzņēmumiem pārvietot datubāzes mākonī; “Compuware” to iegādājās 2011. gadā. “Thoma Bravo” par 675 miljoniem dolāru skaidrā naudā un piesaistītiem 1,8 miljardiem kredītā iegādājās “Compuware” un tad atdalīja “Dynatrace” kā atsevišķu uzņēmumu. Uzņēmēju tandēms sāka darbu pie “Dynatrace” pārveidošanas no datubāzu licenču pārdošanas, kas kādreiz bija uzņēmuma galvenais darbības virziens, par mākoņservisa pakalpojumu sniedzēju par abonēšanas maksu, kas tagad nodrošina 70 % ieņēmumu. Augustā “Dynatrace” kļuva par publisku uzņēmumu, un “Thoma Bravo” 70 % akciju tagad ir vērtas vairāk nekā četrus miljardus dolāru, bet atlikusī “Compuware” daļa ir gandrīz par miljardu vērtīgāka. “Pēdējo četrarpus gadu laikā es par efektīvu uzņēmuma veidošanu uzzināju vairāk nekā visos 30 savas karjeras gados,” atzīst “Dynatrace” vadītājs Džons van Siklens.

Ar jaunām 12,6 miljardus dolāru vērtām “bruņām” Bravo tagad skatās jau uz vairāk nekā desmit miljardu dolāru vērtiem darījumiem, un drīz viņš būs gatavs iegādāties arī veselas tehnoloģiju gigantu struktūras. Bet, daļēji pateicoties arī viņa uzņēmuma veiksmei, Bravo sastopas ar spēcīgu konkurenci. Tādi smagsvari kā “Blackstone” un KKK sāk veikt aizvien vairāk darījumu ar programmatūras uzņēmumiem, nemaz nerunājot par ilglaicīgo konkurentu “Vista Equity”. Un Bravo nebūt nav imūns pret kļūdām. Piemēram, Sanfrancisko uzņēmuma “Riverband Technology” iegāde 2015. gadā par 3,6 miljardiem dolāru. Tas šobrīd neuzrāda rezultātus, jo uzņēmuma pārdošanas apjomi samazinās un tam ir pārāk lieli parādi. Tomēr Bravo neuztraucas. “Tagad ir lielāki un labāki uzņēmumi, kurus iespējams uzlabot, nekā bija pirms desmit gadiem.”

Viņa lielākais izaicinājums tagad, visticamāk, atrodas mājās Puertoriko, kur Bravo sāka savu karjeru. Maijā viņš paziņoja, ka novirzīs 100 miljonus dolāru savam fondam “Bravo Family Foundation”, kas tiks izmantoti, lai veicinātu uzņēmējdarbības un ekonomisko attīstību šajā brīnišķīgajā salā. Fonds tika izveidots pēc viesuļvētras “Marija”, kas pirms diviem gadiem izpostīja valsti. Bravo atradās Japānā, lai piesaistītu līdzekļus kārtējam fondam, un satraukts zvanīja uz  Sanhuanu, cenšoties sazināties ar vecākiem. Ar viņiem viss bija kārtībā, bet ar viņa dzimto salu gan ne.

Pēc piecām dienām viņš ar savu privāto lidmašīnu atveda uz Aguadilu, kas atrodas netālu no Bravo dzimtās Maijagiezas, humānās palīdzības kravu – ūdeni, granolas tāfelītes, pārtiku, satelīttelefonus, autiņbiksītes, intravenozās caurulītes un pretatūdeņošanās tabletes. Bravo atceras – kad lidostas darbinieks atvēra viņa lidmašīnas durvis, bailes, kas bija lasāmas viņa sejā, atstājušas uz uzņēmēju neaizmirstamu iespaidu. “Viss, ko varēju pateikt, bija – man žēl, ka ar tevi tā notika.”

Pēc divām nedēļām viņš atgriezās ar lielāku lidmašīnu, atvedot lielāku palīdzības kravu. Vēl vēlāk viņš nosūtīja DC-10 kravas lidmašīnu, bet pēc tam vēl divus konteineru lidaparātus ar aptuveni 300 000 kilogramu smagām kravām. “Tas bija tāpat, kā darījumā izteikt piedāvājumus,” saka Bravo par savu pieredzi ar ziedojumiem. Pirmajās 30 dienās pēc stihijas viņš personīgi ziedoja trīs miljonus dolāru, bet kopumā palīdzēja ar desmit miljoniem.

Kad Federālā ārkārtas situāciju aģentūra pilnībā spēja izvērst savu darbību reģionā, turīgākais puertorikānis pievērsās valsts nākotnei. Kaut gan 44 % salas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, Bravo tic salinieku uzņēmējdarbības attīstības potenciālam, atsaucoties uz datiem, ka desmitā daļa puertorikāņu ir mēģinājuši veidot savu biznesu.

Bruņojies ar naudu, viņa fonds meklē iespējas atbalstīt Puertoriko tehnoloģiju uzņēmējus un pat aicina viņus uz “Thoma Bravo” biroju uz apmācībām. Bravo atzīst, ka ir noguris no nepārtrauktajām debatēm par Puertoriko valsts stāvokli, un tur mēli aiz zobiem, kad viņam jautā par Trampa darbībām viesuļvētras “Marija” laikā. “Mana kaislība līdzās uzņēmējdarbībai ir skatīties plašāk, nekā paredz stratēģija, ņemot vērā ilgtermiņa ieguvumus un sperot taktiskus soļus, kas šodien ļauj pavirzīties uz priekšu,” atklāj uzņēmējs. “Valstu ekonomikas kļūst neveiksmīgas, uzņēmumi neuzrāda rezultātus, tirdzniecība apstājas, atgadās problēmas ar produktiem, un cilvēki dodas prom. Jautājums – vai jums ir radoša pieeja problēmu risināšanai?” saka Orlando Bravo. “Daži cilvēki ir iestrēguši, bet dažiem patīk salikt kopā fragmentus. Es domāju, jebkuru problēmu iespējams atrisināt. Risinājums ir vienmēr.”