Neraugoties uz ieņēmumu neesamību, “Citizen” ir piesaistījis 40 miljonus dolāru no ietekmīgām riska kapitāla kompānijām – “Sequoia Capital”, “Founders Fund”, “Slow Ventures”, “8VC”, “Kapor Capital”, “Lux Capital”. Investoru vidū atrodamas tādas slavenības kā Drake, Lebrons Džeimss, Maveriks Kārters, Skūters Brauns un Maiks Džadžs (HBO seriāla “Silicon Valley” veidotājs). “Bijām pārsteigti par caurskatāmības un misijas apziņas kombināciju, kā arī par kaislīgo dibinātāju, kurš zina, kā strādāt,” saka bijušais “Slow Ventures” partneris Skots Marlete. “Tā nav lietotne, kuru atvērsiet, kad jums būs garlaicīgi,” norāda 8VC līdzdibinātājs un partneris Džeiks Medvells. “Tomēr jūsu pašu drošības dēļ jūs gribēsiet, lai tā ir jūsu telefonā.”

Kompānija piesaista spožākos talantus. Kīts Peiriss, “Citizen” produktu vadītājs, agrāk vadīja “Instagram” produktu nodaļu. Inženiertehnisko risinājumu vadītājs Viktors Makura kādreiz strādāja līdzīgā amatā “Square”. “Citizen” mērogošanas eksperts Pravīns Arikandrans pirms tam bija attīstības vadītājs “Tesla”. Darels Stouns, kurš tagad vada “Citizen” lietotnes izstrādi, vēl nesen palīdzēja vadīt “Uber” koplietošanas pakalpojumu. Freima komandai pievienojās pat bijušais Ņujorkas policijas komisārs Bils Bretons, kurš bija pret šo lietotni tolaik, kad to vēl sauca “Vigilante”.

“Sequoia Capital” partneris Maiks Vernals “Citizen” potenciālu saprata pēc kāda negadījuma. Braucot uz Ņujorku, viņš pamanīja “Citizen” paziņojumu par uzbrukumu, kas tikko bija noticis dažu desmitu metru attālumā no viņa viesnīcas “Columbus Circle” apkaimē. Vernala sieva tieši bija devusies uz veikalu pēc piena viņu mazajam dēlam, un viņš satraukts nosūtīja viņai ziņu par apdraudējumu. “Uzzinot par šo notikumu vēl pirms policijas ierašanās, bija tāda ievainojamības sajūta,” atceras Vernals. “Nav daudz lietotņu, kuras var piesaistīt vairāk nekā miljardu lietotāju. Pēc pieredzes Ņujorkā es pārliecināju pats sevi, ka tas noteikti būs kaut kas tāds, kam būs miljards lietotāju.”

Filadelfijā, vairāk nekā simt kilometru attālumā uz dienvidiem no “Citizen” galvenās mītnes, 911 dienesta dispečeru radio ziņo par vīrieti ar bisi pilsētas rietumu daļā. Viens no “Citizen” R1 skeneriem – neliela melna kastīte – nekavējoties uztver 911 ziņojumu, pārvērš to ciparu signālā un augšupielādē mākonī.

“Citizen” saņem visu informāciju, slepeni noklausoties radio frekvences, kā to jau desmitiem gadu dara radioamatieri, žurnālisti un noziedznieki. Sistēma darbojas bez valsts iestāžu palīdzības vai atļaujas. R1 radio, kas ir “Citizen” patentētās tehnoloģijas pamatā, darbojas kā policijas skenera pastiprinātājs, vienlaikus uzraugot un ierakstot līdz pat 900 publisku radio kanālu pilsētas neatliekamās palīdzības dienestu tīklā: valsts un vietējā policija, ugunsdzēsēji, neatliekamā medicīniskā palīdzība, ceļu un gaisa satiksmes drošības dienesti... Katru dienu 20 ”Citizen” R1 sensori ieraksta vairāk nekā 2000 stundu garas radio pārraides. Nelielais izmērs un augstā efektivitāte, kā arī plašais R1 tīkls ļauj “Citizen” ienākt jaunā pilsētā bez investīcijām nekustamajā īpašumā un vietējās komandas izveides. Tas nozīmē, ka “Citizen” aptver visu Baltimoru ar ierīci, kura nav daudz lielāka par “Old Bay” garšvielu kārbu.

Kad R1 sensors Filadelfijā pārveido ziņojumu par vīrieti ar bisi, “Citizen” pašu izveidotais mākslīgais intelekts nekavējoties pārstrādā radio klipu, atdala statisko troksni un radiosignāla pārtraukumus, transkribē audio materiālu, atrodot atslēgvārdus (vīrietis, bise, Vanameikeras iela) un digitālajā pilsētas ielu kartē atzīmē spilgti sarkanu punktu, kur šis vīrietis ar bisi redzēts pēdējo reizi. Šajā brīdī iesaistās komunikācijas analītiķis, kurš klausās 911 dispečerus, pieraksta īsus paziņojumus un nodod tos “Citizen” lietotājiem, kas atrodas piecsimt metru rādiusā no notikuma vietas (dažādiem notikumiem ir dažādi brīdinājuma rādiusi, piemēram, ugunsgrēka gadījumā tas ir kilometrs, terorisma draudu gadījumā tiek brīdināta visa pilsēta). “Citizen” ir 38 analītiķi, kas, lai nodrošinātu nepārtrauktu atbalstu, strādā trīs astoņu stundu ilgās maiņās. Pateicoties “Citizen” mākslīgā intelekta programmnodrošinājumam, vienas maiņas laikā darbinieks var strādāt ar vairākām pilsētām.

Lai izvairītos no privātuma pārkāpšanas (un no tiesvedībām), “Citizen” publicē tikai apdraudējumus drošībai. Ziņojumi par aizdomīgiem cilvēkiem, cilvēku veselības problēmām, pašnāvībām vai vardarbību ģimenē netiek publicēti, turklāt katru ziņojumu vēl izvērtē darbinieks. Paziņojumi ietver īsu aprakstu, precīzu adresi un attālumu no lietotāja. Ar pieskārienu ekrānam paziņojums paplašinās, attēlojot ielas karti ar vairāk detaļām un lietotāju komentāriem. Izmantojot lietotni, jūs varat redzēt ārkārtas situāciju vietas pilsētā; tās atzīmētas ar sarkaniem punktiem. Pavisam parastā dienā Ņujorka izgaismojas tā, it kā tai būtu piemetušās masaliņas.

Ja atrodaties pietiekami tuvu notikuma vietai, jūsu telefonā parādās poga “Ierakstīt”, ļaujot jums nofilmēt notiekošo un to publicēt. Freims apgalvo, ka “Citizen” darbinieki novērtē visu saturu, pirms tas nonāk platformā, lai aizsargātu privātumu, izvairītos no viltus ziņām un novērstu slepkavību un vardarbības nonākšanu tiešraidē (problēma, ar ko cīnās “Facebook” un “YouTube”). Lietotājiem par video nemaksā, nav arī nekādu reitingu vai “Patīk” pogu.

“Citizen” fani uzskata, ka ir tas veids, kā uzraudzīt drošību. Vēl citiem šķiet, ka reāla laika video filmēšanas iespēja ļauj pasargāt gan aizdomās turamos, gan policiju. “Tas ļauj sabiedrībai un likumsargiem izveidot caurskatāmākas, atbildīgākas un uzticamākas attiecības, un tas var izraisīt pārmaiņas,” saka Bens Dželouzs, bijušais NAACP vadītājs, tagad “Kapor Capital” partneris, kurš investēja “Citizen”.

Savukārt kritiķi to uzskata par lietotni, kas izspiego, izraisa trauksmi un bailes. Tā pat visdrošākajai pilsētai var likt izskatīties tā, it kā tā būtu īsts noziedzības perēklis. Turklāt, ja to izmanto nepareizi, platforma var iedrošināt lietotājus pakļaut sevi briesmām.

“Nav nekādu atrunu, ka lietotnes informācija var būt neatbilstoša, un nav arī nekādu paskaidrojumu gadījumos, kad ziņojums ir bijis viltus trauksme,” saka Džastins Brannans, Ņujorkas domnieks, kurš atklāti kritizējis “Citizen”. “Tā ne tikai izraisa nevajadzīgu nemieru un bailes – tās veidotāji to arī vienkārši nelabo. Lietotne ir nepārdomāta.”

Tikmēr Filadelfijā R1 skeneris turpina ziņot par situāciju ar trīs aizdomās turamajiem, kurus policija ielenkusi kādā mājā. “Citizen” paziņo jaunumus saviem lietotājiem. Drīz vien policija vīriešus aiztur un konfiscē ieroci. Analītiķis nosūta signālu “viss tīrs” un pievērš uzmanību satiksmes negadījumam Baltimorā.

“Mēs izvirzījām hipotēzi, ka caurskatāmība un informētība palīdzēs,” saka Freims. “Mums teica, ka esam traki, ka tas ir neapdomīgi un, iespējams, pat destruktīvi, bet mēs izvēlējāmies riskēt.”

Endrū Freimam “Citizen” ir kā to divu spēku apvienojums, kas lielā mērā ietekmējuši viņa dzīvi. Tās ir tehnoloģijas – šajā jomā viņš bijis sērijveida uzņēmējs – un tiesībaizsardzība, kur viņš ir bijis apsūdzētais.

Kādā pavasara rītā 1997. gadā Lasvegasā tolaik 17 gadus veco Freimu, kurš vadīja interneta pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu, pēkšņi pamodināja FIB. Pirmā doma bija, ka viņa istabas biedrs izdarījis kaut ko ļoti sliktu. Tomēr, kad Endrū rokas tika saslēgtas rokudzelžos, viņš, stāvot istabas vidū vienos bokseršortos, saprata, ka policisti telpā meklē datorus un viņu mērķis ir viņš pats. Pēc ilgiem meklējumiem federāļi bija viņu atraduši.

Uzaudzis Hendersonā (Nevadā), ģimenē, kurā nauda vienmēr bija problēma, Freims datoros saskatīja iespēju tikt dzīvē uz augšu. Divpadsmit gadu vecumā viņš pārliecināja savu māti pārdot vērtspapīrus, kas bija paredzēti viņa mācībām koledžā, lai iegādātos “Tandy” demonstrācijas modeli no “Radio Shack”. “Ja nevari atļauties datoru, tu pērc “Tandy”,” smejoties saka Freims. Savu sistēmu viņš uzbūvēja uz atvērtās “Linux” bāzes, patstāvīgi apgūstot, kā strādā datori un internets. Drīz vien viņš jau naktis pavadīja čata istabās, mācoties, kā datorus uzlauzt.

Četrpadsmit gadu vecumā Freims izmantoja “Tandy”, lai izveidotu viltus ID un iegūtu darbu telemārketingā, CD pārdošanā. Desmitajā klasē viņš pameta skolu, lai dienā vadītu savu interneta pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu, bet naktīs darbojās kā hakeris. “Es nonācu punktā, kad varēju iekļūt praktiski jebkur.” Aizrāvies ar NLO, viņš ielauzās divās lielākajās NASA reaktīvo dzinēju laboratoriju sistēmās – “Lima” un “Bean”. Izmantojot citu ID dokumentu un izdomātu CV, 1997. gadā Freims ieguva sistēmu inženiera darbu “Cisco”. Tas bija kā sapnis – bet tad tas pārvērtās par murgu.

FIB reids bija daļa no plašas divus gadus ilgušas izmeklēšanas par ielaušanos NASA sistēmā. “Man zvanīja draugi un radinieki: vecīt, pie manis tikko bija FIB – ko tu izdarīji?” Sekojot kāda drauga ieteikumam, Freims noalgoja Lasvegasas advokātu Džonu Spilotro, kurš specializējās krimināltiesībās un jau iepriekš bija brīvprātīgi uzņēmies nepilngadīgo lietas. Nākamos divus gadus Freims lidoja starp savu darbavietu Silīcija ielejā un advokāta biroju Lasvegasā; viņi centās panākt vienošanos. “Tas bija tā, it kā es mirtu un man būtu palicis gads, ko dzīvot,” atceras Freims. “Es nezināju, cik ilgi vēl būšu brīvībā.”

Endrū nākotne nebija skaidra. No vienas puses, viņu apsūdzēja kā nepilngadīgo, turklāt viņš nebija nozadzis nekādu informāciju. No otras puses, NASA uzstāja, ka viņš izraisījis miljoniem dolāru lielus zaudējumus un ka starptautiskās kosmosa stacijas un Marsa misiju sistēmā atrasti viņa digitālie pirkstu nospiedumi. “Viņš bija kā piecus gadus vecs bērns, kurš ielavījies “FAO Schwarz” rotaļlietu veikalā, lai vienkārši to apskatītu,” skaidroja Spilotro. “Bet viņš varēja saņemt tiešām ilgu cietumsodu. Ilgāku, nekā es gribētu iedomāties.”

Visbeidzot tiesnesis pasludināja “Catch Me If You Can” spriedumu – bez cietumsoda, 25 000 dolāru sods, 100 stundu sabiedriskais darbs un piecu gadu pārbaudes laiks – ar nosacījumu, ka Endrū parādīs NASA visas ievainojamības aģentūras reaktīvo dzinēju tīklā. “Viņš pieķēra valdību bez biksēm,” saka Spilotro. “Skaistums ir tajā, ka viņš tās bikses viņiem pēc tam arī uzvilka.”

Atbrīvojies no tiesvedības, Freims divus gadus strādāja jaunuzņēmumā “Procket” un tad, 2004. gadā, nodibināja “Ooma”. Šis uzņēmums piedāvāja aprīkojumu, kas ļāva cilvēkiem veikt bezmaksas telefona zvanus internetā. Taču tas nebija piemērots brīdis šādam biznesam. “Skype” jau sen piedāvāja ikvienam veikt bezmaksas zvanus internetā – bez jebkāda īpaša aprīkojuma. “Biju tik izmisis, ka vēlējos uzsākt pilnīgi jebkādu uzņēmējdarbību, pat ja ideja būtu muļķīga. Man bija uzņēmumu dibināšanas slimība,” pasmaida Freims.

Aptuveni tajā pašā laikā Freims satikta kādu puisi, ar kuru iepazinās interneta čata istabās. Tas bija “Napster” līdzdibinātājs Šons Fanings. Drīzumā Freims jau pavadīja laiku arī Marka Zakerberga un Šona Pārkera kompānijā un, kā tiek ziņots, palīdzēja izveidot “Facebook” tīkla infrastruktūru. Šajā procesā viņš ieguva “Facebook” akcijas, kuras pārvērtās par bagātību, kas mainīja visu viņa dzīvi. Freims nemin konkrētus skaitļus, bet atzīst, ka par dažu nedēļu darbu nopelnījis ar astoņiem cipariem rakstāmu summu.

“Facebook” plauka, bet “Ooma” nedienas nemazinājās. Freims cīnījās ar tādiem nozares gigantiem kā “AT&T” un “Verizon” par sarūkošo fiksēto līniju sakaru nozari. 2009. gadā, jūtoties izdedzis un izmisis, Freims iecēla par vadītāju Ēriku Stangu, lai aizvietotu pats sevi (Stangs turpina vadīt “Ooma”, kas tiek kotēts Ņujorkas biržā ar 219 miljonu dolāru novērtējumu). “Tehnoloģijas pēkšņi bija kļuvušas par peļņas avotu, nevis inovāciju virzītāju,” atzīst Freims. “Manas ilūzijas sabruka, un es aizgāju.” Viņš devās uz Losandželosu un iestājās intensīvā sešu mēnešu filmu programmā, kuru vadīja Holivudas producente Džoana Šekele, un rakstīja scenārijus. “Nebiju radara ekrānā. Es pilnībā no tā pazudu.”

Jauna sieviete viena iet pa neapgaismotu Ņujorkas ielu. Viņa pamana aizmugurē vīrieti, kurš pāri galvai pārvilcis kapuci. Viņa zvana uz 911. Policija uztver ziņojumu, bet tuvākie likumsargi atrodas vairāku kilometru attālumā. Vienlaikus netālu esošo cilvēku telefonu ekrānos parādās paziņojums par uzbrukuma draudiem. Vietējie iedzīvotāji ar automašīnām, divriteņiem vai pat skriešus steidzas uz iespējamā notikuma vietu. Vīrietis ar kapuci iesit sievietei, viņa nokrīt uz ietves – un tieši tajā brīdī ierodas kaimiņi, kas ar saviem tālruņiem filmē notiekošo, atturot vīrieti turpināt uzbrukuma un ielencot pāridarītāju, līdz ierodas policija.

Šādi Freims aprakstīja reklāmas video, kurš pavēstīja pasaulei par noslēpumaino uzņēmumu, tolaik sauktu par “Vigilante”. Neraugoties uz viņa solījumu pamest tehnoloģiju nozari, viedtālruņu attīstība un to tīkla potenciāls pamazām ievilka Freimu atpakaļ spēlē. Viņš noalgoja dažus inženierus, investēja 300 000 dolāru un izveidoja inkubatoru ar nosaukumu “SP0N”, lai pētītu potenciāli daudzsološas idejas.

Pagrieziena punkts pienāca 2015. gadā, kad Freims lūkojās uz īres dzīvokļiem Manhetenā. Viņš iedomājās par moderniem, neredzamiem signāliem, kas tiek cauri 19. gadsimtā būvēto ēku biezajām sienām. Bezvadu zvani, “WiFi”, policijas radio... Ja nu bija kāds veids, kā likt viedtālruņiem uztvert ārkārtas zvanus? Viņš ieskrēja birojā un pastāstīja par savu ideju inženieriem, un pēc nedēļas viņiem jau bija gatavs prototips.

Projektu nosauca par “Vigilante” – viņiem patika, ka vārds ir ass. Taču tā bija liela kļūda. “Jaunam cilvēkam ar labiem nodomiem, kurš saprot tehnoloģijas, tas skan kā “Betmens”,” saka Bens Dželouzs no “Kapor Capital”, kurš sākotnēji nevēlējās ieguldīt uzņēmumā tā nosaukuma dēļ. “Tomēr Floridā tas, iespējams, asociējās ar Džordža Zimmermana tēlu.”

“Vigilante” ar tā iespaidīgo video tika atklāts 2016. gada 25. oktobrī. Un neviens to pat nepamanīja... Lai uzmundrinātu savu komandu, Freims uzaicināja visus vakariņās “Forlini”. “Noskaņojums nevarēja būt sliktāks, jo nekas nenotika,” viņš atceras. Taču viss mainījās starplaikā starp uzkodām un pamatēdienu. “Kāds apskatīja video un pamanīja, ka tā skatījumu skaits pieaudzis no 300 līdz 27 000. Tikai desmit minūtes vēlāk to bija jau 54 000.” Nākamajā rītā “Vigilante” jau bija “Reddit” aktualitātēs.

“Vigilante” virālais video piesaistīja “Apple” un Ņujorkas policijas uzmanību. “Es biju pret to,” atceras bijušais komisārs Bretons. “Domāju, ka noziegumu kartes iebiedēs cilvēkus vai iedrošinās iejaukties izmeklēšanā.” Dažas dienas pēc atklāšanas Feimam piezvanīja no “Apple” – “Vigilante” esot pārkāpis noteikumu punktu 1.4.5: “Lietotnes nedrīkst pamudināt klientus piedalīties darbībās (kā derības/likmju likšana, izaicinājumi utt.) vai izmantot savas ierīces tādā veidā, kas rada fizisku kaitējuma risku pašiem vai citiem.” Freims strīdējās trīs stundas, apgalvojot, ka viņš vada drošības rīku, nevis noziegumu apkarošanas lietotni, bet nosaukums “Vigilante” (noziedzības apkarotājs) un video darbojās pretēji šai loģikai. “Apple” aizliedza “Vigilante” savā “AppStore”. Izaugsme momentā apstājās.

Freima draugs Deivs Morins, “Slow Ventures” partneris, viens no pirmajiem “Facebook” menedžeriem un “Path” līdzdibinātājs, bija iepriekš strādājis “Apple”, un viņš Timam Kukam un citiem “Apple” vadītājiem aizlika labu vārdu par “Vigilante”.

“Šī lietotne nodeva varu iedzīvotāju rokās, lai izveidotu labāku policijas tīklu. Kas gan var būt labāks demokrātijai?” saka Morīns. “Visu nosaka varas daudzums cilvēku rokās, un tieši tāda taču ir “Apple” oriģinālā misija.”

Mēnešiem ilgi Freims mēģināja izlabot situāciju, katru nedēļu sūtot “Apple” jaunu prezentāciju. Viņš nomainīja nosaukumu uz “Citizen” (pilsonis) un pārveidoja mārketinga vēstījumu no noziedzības apkarošanas uz drošības apzināšanos. Pēc mēnešiem ilgām pārrunām 2017. gada martā “Apple” atsauca lietotnes aizliegumu. “Visi domā, ka mēs izmainījām pašu lietotni, bet mēs to nedarījām. Mums vienmēr ir bijuši brīdinājumi ar tekstu – netuvojies un esi drošībā,” saka Freims. “Vienkārši nosaukums “Vigilante” bija neveiksmīgs.”

Tagad “Citizen” jātiek galā ar nākamo lielo problēmu – kā pārvērst platformu bez reklāmām pelnošā biznesā? Detaļas Freims neatklāj. No avotiem uzņēmumā tika doti mājieni, ka pastāv modelis, kad “Citizen” maksā universitātes, lidostas, stadioni un citas iestādes, kur vienlaikus atrodas daudz cilvēku, lai ļautu varas iestādēm izsūtīt lietotājiem paziņojumus – vai nu ar rīcības norādījumiem ārkārtas situācijās, vai lai kliedētu paniku pēc viltus trauksmes. Vēl ir iespēja ļaut lietotājiem sūtīt ziņas varas iestādēm par drošības apdraudējumiem tādā kā “redzi problēmu, ziņo par problēmu” versijā.

Investori atzīst, ka drošībai katru gadu tiek tērēti miljardi. Ja “Citizen” iegūs arvien lielākus mērogus, tas var ievērojami papildināt pašreizējās drošības sistēmas un pāraugt ienesīgā praktiski izmantojamu risinājumu biznesā. Bijušais Ņujorkas policijas komisārs Bretons atklāj – daudzi baidās, ka varas iestādes izseko viņu atrašanās vietu un paradumus, tāpēc negrib lejupielādēt oficiālu tiesībaizsardzības lietotni. Viņš uzskata, ka “Citizen” – uzticama neatkarīga lietotne – var kļūt par jaudīgu rīku avārijas dienestiem, lai ātri un efektīvi nodotu sabiedrībai svarīgu informāciju. “Labāk informēti pilsoņi palīdz arī policijai būt labāk informētai,” saka Bretons.

“Citizen” jaunās versijas atklāšana paredzēta šajā rudenī. Freims neiedziļinās detaļās, bet saka – “Citizen” cīnīsies ar kritiku par to, ka lietotne izraisa nevajadzīgu uztraukumu. Viņš arī pēta veidus, kā cilvēki var sazināties ar tuvumā esošiem lietotājiem vai sabiedrības grupām, ja radušās problēmas, kurām nav nepieciešama speciālo dienestu iejaukšanās.

Būdams izvairīgs par sava biznesa modeli, Freims sola, ka “Citizen” nepelnīs ar reklāmu vai dalīšanos ar lietotāju informāciju. “Mēs nekad nepelnīsim vai neveidosim biznesu, balstoties uz personu datu pārdošanu. Viss mūsu bizness ir veidots ar mērķi pasargāt lietotājus, tostarp viņu privātumu.”

Tāls ceļš ir noiets no tīņa – hakera, kurš reiz gandrīz tika apcietināts par ielaušanos valdības sistēmās. “Kad tiesnesis piesprieda man nosacītu sodu, tas bija kā izārstēt neārstējamu slimību,” saka Endrū Freims. “Pēc tam es pat vairs nekad nepārkāpju ceļu satiksmes noteikumus.”