Radošums + abonēšanas pakalpojums = ziedojumi Ukrainai

Anda Asere

Labs of Latvia, speciāli Forbes

• Stopify veidotāji: Māris Upenieks (no kreisās) un Mārcis Miķelsons-Germs. Foto: Mārtiņš Strazdiņš.

Pirmajā dienā, kad sociālajos tīklos parādījās ziņas par Stopify, radās jautājums – kā zināt, ka nauda tiešām nonāks pie Ukrainas armijas, un cik liela ir komisijas maksa? Stopify idejas autors Māris Upenieks, kurš ikdienā strādā reklāmas nozarē ar Latvijas komunikācijas aģentūrām un paša klientiem kā neatkarīgs radošais direktors, mierina, ka bažām nav pamata – Stopify stratēģiskie partneri ir ziedot.lv un Ukrainas vēstniecība Latvijā. Par ziedojumiem organizēto palīdzības kravu saturs tiek veidots saskaņā ar konkrētu nepieciešamību sarakstu no Ukrainas armijas, un to koordinē Ukrainas vēstniecība Latvijā. Par ziedojumiem uz frontes līniju sūta kvadriciklus, termovizorus, nakts redzamības monokļus, strāvas ģeneratorus, dronus un tamlīdzīgi, taču ne ieročus vai munīciju. Stopify sola izbeigt savu darbību Ukrainas uzvaras dienā vai tad, kad tiks parakstīts miera līgums, kas balstīts Ukrainas nosacījumos.

Nevar nepamanīt, ka ziedojumu abonēšanas pakalpojuma nosaukums un mūzikas straumēšanas platformas Spotify nosaukums atšķiras tikai ar dažu burtu kārtību. Kad pajautāju, vai Spotify juristi nav sazinājušies ar Māri, viņš teic – es neesmu pirmā, kas to prasa; šis jautājums ir viens no populārākajiem. Pagaidām gan neviena biedējoša vēstule nav saņemta. “Nosaukumu līdzība mums palīdz komunicēt un veidot vajadzīgās asociācijas gan par to, ka arī šis ir straumēšanas pakalpojums, gan to, ka ikmēneša maksa ir neliela.”

Runājot par komisijas maksu, Māris teic, ka Stripe ir piešķīris Stopify labdarības organizācijām paredzēto komisijas maksas plānu. Piemēram, Eiropā no 6,99 eiro ziedojuma komisija par naudas loģistikas pakalpojumu ir 35 centi.

Kopš novembra Stopify abonējuši gandrīz 6000 cilvēku, un visiem kopā ir izdevies saziedot jau vairāk nekā 250 tūkstošus eiro. Māris atzīst, ka sākumā neesot bijis ne jausmas, uz kādām summām cerēt; viņi vienkārši nav domājuši tādās kategorijās. Taču, protams, gribētos, lai 200 tūkstošu eiro vietā būtu jau 100 miljoni… “Mērķis ir pēc iespējas vairāk palīdzības un lai pēc iespējas ātrāk beidzas karš,” Māris saka.

Stopify Light maksā 6,99 eiro mēnesī, Stopify Regular – 14,99 eiro mēnesī. Patlaban 60 % ir abonējuši vieglo versiju, bet 30 % ir gatavi ik mēnesi ziedot divreiz lielāku summu. Vēl aptuveni 10 % katru mēnesi šķiras no vairāk nekā 15 eiro. “Nav tā, ka cilvēki izvēlas tikai mazāko summu,” Māris novērojis.

Lai gan Stopify ir abonenti 46 valstīs, visaktīvākie ziedotāji ir Latvijas iedzīvotāji. Vides reklāmas uzņēmumi Stopify nodrošina reklāmas arī Lietuvā, taču gaidītā efekta nav – kaimiņvalstī pakalpojumam ir tikai daži abonenti. “Tas ir neticami maz. Tajā pašā laikā viņi ļoti aktīvi ziedo vietējām kampaņām un īsā laikā savāc neticamas summas. Mūsu novērojumi rāda, ka cilvēki tomēr joprojām vairāk domā savu cilšu robežās un drīzāk ir gatavi atbalstīt savas valsts labdarības projektus, nevis starptautiskos.”

Kad pirmo reizi pamanīju sociālajos tīklos informāciju par Stopify, tā šķita tik pašsaprotama ideja, ka radās jautājums – kāpēc šāds ziedojumu abonēšanas pakalpojums ir tikai tagad? “Protams, sajūta, ka kaut ko vajag darīt, bija jau pašā sākumā,” saka Māris. 2022. gada 24. februārī viņš pamodās diezgan agri un tikpat agri redzēja visus pirmos video no Ukrainas, kur Krievija bija sākusi karu. “Fiziski mutē bija svina garša,” viņš atceras. Pirmais impulss bija radīt karoga digitālo failu, bet Māris ir diezgan paškritisks – tas likās pārāk banāli. “Cilvēki mirst un ir briesmās – ko es te ar tiem karogiem…” Taču, stundām ritot uz priekšu, šī doma nekur nepazuda. Piecpadsmit minūtēs tapa pavisam vienkāršs fails, kur augšpusē bija dzeltena krāsa, apakšā – zila. Māris izsūtīja to saviem paziņām digitālo ekrānu kompānijās ar piebildi – ja viņi ir pret Krievijas sākto karu Ukrainā, droši drīkst izmantot šo failu un atbalstīt Ukrainu vismaz šādi. “Pilnīgs kosmoss – divu stundu laikā Rīgā visos ekrānos rotācijā bija Ukrainas karogs. Protams, tas ir stipri par maz, lai tiešām palīdzētu, bet vismaz kaut kas,” saka Māris.

Vēlāk tapa Facebook grupa Radošie Ukrainai, kurā bija vairāk nekā 200 cilvēku. Lai gan idejas bija labas, cik Mārim zināms, vairums no tām nenonāca līdz rezultātam. Viņš pieļauj, ka pie vainas bija cilvēku noslodze pamatdarbā, turklāt viena lieta ir izdomāt ideju, bet pavisam cita – to realizēt. Droši vien pie vainas bija arī ego – katrs vēlas īstenot savu labo ideju, nevis kāda cita. “Kaut kā viss paburbuļoja un vienā brīdī apsīka. Arī man bija jādara savas lietas, un arī mana reakcija nebija super ātra,” Māris atzīst.

Vasarā sociālo tīklu ziņu lentēs bildes no Ukrainas pārņēma Aperol Spritz kokteiļi. Mārim bija sajūta, ka sāk samazināties ziedojumu apjoms. “Es spriedu arī pēc sevis un maniem paziņām – ieskaiti 100 eiro, bet galvā visu laiku ir jautājums par to, vai tas ir pietiekami, kad jāziedo nākamreiz,” viņš atceras. Karš arvien nebija beidzies, bet ideja par to, ka jārīkojas, arvien bija galvā. “Man nepatīk pamest iesākto. Sapratu, ka, dozētā veidā pieslēdzoties brīvajā laikā, nekas nedomājas. Lai atbīdītu prokrastināciju, es eksperimentēju ar trīs stundu dziļā darba pieeju, noliekot malā telefonu un neskatoties e-pastus. Mana pieredze rāda, ka pirmo stundu es vēl knosos, bet pēc tam jau rodas svaigākas idejas. Ikdienas skrējienā tas nesanāk – īsākos darba sprintos gribas izvēlēties vieglākos ceļus. Tāpēc uzliku sev uzdevumu – Ukraina,” stāsta Māris.

Visas domas viņš koncentrēja ap kaut ko radošu un reālu palīdzību, uzdodot sev dažādus jautājumus. Kas ir reāla palīdzība? Nauda. Kāpēc tā ir vajadzīga? Lai ātrāk beigtos karš. Kas var palīdzēt ātrāk uzvarēt karu? Armija. Tā Māris nonāca pie secinājuma, ka nevajag lietas sarežģīt un jāizdomā radošs veids, kā ziedot Ukrainas armijai. Līdzīgi kā daudzi ik mēnesi maksā par seriālu vai mūzikas straumēšanas abonementu, viņš izdomāja piedāvāt ziedošanas abonementu. Par šo ideju Māris uzrakstīja savā Facebook profilā, lai varētu publiski to apspriest un uzzinātu, ko cilvēki domā. Reakcija bija laba – 750 like, gandrīz 500 cilvēku dalījās ar šo ierakstu, tam bija 160 komentāru.

Māris saprata, ka nepieciešams uzticams partneris. Sākotnēji bija doma sadarboties ar Ukrainas Nacionālo banku, kam ir speciālais konts Ukrainas armijas atbalstam. Viņš bija pārliecināts, ka visiem šī liksies lieliska ideja un visi skriešus skries sadarboties. Pirmais pārsteigums bija tas, ka saistībā ar karu bankai priekšā ir nopietns digitālais mūris, tāpēc nav iespējams atrast nevienu tālruņa numuru un e-pasta adresi cilvēkiem, ar ko sazināties. Vienīgais komunikācijas veids ir saziņas forma mājaslapā. Pagāja pusotrs mēnesis, līdz Māris saņēma atbildi ukraiņu valodā, ka banka tieši ar šādām iniciatīvām nesadarbojas; tā ieteica pieslēgties kādai no jau esošajām. “Man bija spēcīga sajūta, ka stāsts ir pietiekami labs un interesants, lai to nemiksētu ar citu. Kad viena projekta komunikācija sāks konkurēt ar otru, nebūs labi,” spriež Māris. Atskatoties uz šo posmu, viņš pat priecājas, ka sadarbība ar banku neizdevās, jo ar tik lielu iestādi komunikācija būtu pārāk lēna turklāt nav zināms, vai un kad projekts vispār ieraudzītu dienasgaismu.

Galu galā viņš sazinājās ar ziedot.lv, apjautājās par iespējām sadarboties. “Mēs negribam konkurēt ar labdarības organizāciju. Mūsu mērķis ir izmantot savas kompetences lietderīgi, nevis kļūt par labdarības profesionāļiem,” skaidro Māris. Kad bija skaidrs, ka ziedot.lv ir gatavi sadarboties, viņš devās pie Ukrainas vēstniecības Latvijā prezentēt savu ieceri. Tālāk jau atlika tikai programmēt un panākt, lai lapa strādā tikpat vienkārši kā citi abonēšanas pakalpojumi. Vai kādā brīdī nebija sajūtas, ka gan jau karš drīz beigsies un nemaz nav vērts sākt šādu projektu? “Nē, tāda sajūta gan man nebija,” teic Māris.

Šis uzdevums bija uz Māra draugu un digitālās aģentūras Cube līdzdibinātāju brāļu Mika Miķelsona un Mārča Miķelsona-Germa pleciem. “Esam bijuši kopīgos ceļojumos, esam sadarbojušies dažos projektos. Digitālajā jomā man ar viņiem ir vistuvākais kontakts, un šis ir tāds jautājums, kurā vispirms vērsies pie sev zināmiem cilvēkiem. Neko pretī jau es nevarēju piedāvāt, tikai prasīt palīdzību. Zinot, ka Mikam ir tuva vēsture un politika un abi brāļi ir patriotiski džeki, man šķita, ka viņi labprāt iesaistīsies šādā iespējā – piedalīties vēstures veidošanā,” Māris stāsta. Tā arī bija – viņi piekrita, un atlika ķerties pie darba. “Jau kara pirmajās dienās ziedojām gan no Cube, gan individuāli. Māra ideja par servisu ar maziem ikmēneša ziedojumiem ļoti uzrunāja. Šeit vienkārši nebija iespēja neņemt dalību,” saka Miks.

Novembra sākumā lapa bija gatava. “Bez tā, ka ir iespēja ar savām prasmēm palīdzēt Ukrainas armijai, mani personīgi motivē izaicinājums uzrunāt starptautisku auditoriju. Joprojām redzam, ka Stopify abonementam ir vieta blakus aktīvu Ukrainas atbalstītāju Netflix un Spotify pieslēgumiem visā pasaulē. Ņemot vērā, ka šis ir bezbudžeta projekts, rezultāts ir sanācis cienījams. Taču apstāties negrasāmies un savu iespēju robežās vēl mēģināsim uzrunāt mērķauditoriju ārpus Latvijas,” Mārcis ar apņēmīgs.

Reklāmas nozarē Māris ir kopš, kā viņš pats saka, “Stendzinieka ziedu laikiem” – Stopify idejas autors savu karjeru sāka reklāmas aģentūrā !Mooz. Arī iepriekš viņš ir strādājis ar dažādiem sociālajiem projektiem, bet lielākoties tie bija pasūtījuma darbi. Pirmais sociālais projekts pēc paša iniciatīvas bija pandēmijas laika plakāti. “Kad mūs visus pārsteidza Covid-19, uzzinājām par sevi kaut ko jaunu. Izrādījās, ka mana reakcija uz stresu, nenoteiktību un nepazīstamām situācijām nav vaimanāšana sociālajos tīklos vai slēpšanās, bet gan rīcība. Kad es kaut ko daru, man ir mierīgāka sajūta,” Māris atklāj. Kad sākās pandēmija, arī Māris pāris nedēļas bija apjucis, bet viņam bija iekšēja vēlme rīkoties. Tā kā viņš jau daudzus gadus strādā reklāmas un komunikācijas jomā, gribējās izmantot savas prasmes. Pirmā ideja un impulss bija pavisam vienkāršs – plakātiņi “Paliec mājās!”, ko katrs pats varēja izdrukāt un izlikt savas mājas kāpņutelpā. Ideja bija necerēti veiksmīga – plakāti bija redzami daudzviet, arī uz digitālajiem ekrāniem pilsētvidē.

Tuvojoties rudenim, kad pēc vakcīnām neviens vairs nestāvēja rindā, Māri atkal urdīja vēlme iesaistīties. Viņam gan bija ilgas pārdomas par to, vai tiem atkal vajag būt plakātiem. “Kā jau daudziem citiem, arī man nepatīk kopēt sevi un atkārtoties. Taču, ja jau šis modelis strādā un uzrunā cilvēkus, varbūt tomēr vajag pamēģināt. Tolaik domāju – ja kaut vienu atrunāšu no vakcīnskepticisma, tas būs tā vērts,” atceras Māris.

Šoreiz viņš vispirms uzrunāja digitālo reklāmas ekrānu operatorus, kas visi kā viens atsaucās, un ķērās pie darba. Arī šoreiz vēstījums bija vienkāršs – aizej pēc vakcīnas. Teksti par šo tēmu bija asprātīgi: “Pēc jebkura kariņa nāk mieriņš”, “Izteikties feisbukā ir vieglāk nekā bērēs”, “Lēkt ar izpletni ir patīkamāk, nekā bez” un tamlīdzīgi. Šoreiz kampaņas panākumi bija vēl labāki. Kā Māris to noteica? Viņš sāka saņemt vēstules no vakcīnskeptiķiem, un tas liecināja, ka vēstījums ir izlauzies no Māra liberālā draugu un paziņu burbuļa.

“Pandēmijas plakātu pieredze pierādīja, ka ar vienkāršiem līdzekļiem un nelielu iniciatīvu var kaut ko izdarīt – nav jāgaida salatētis,” secina Māris. Līdzīgi viņš rīkojas tagad un visiem spēkiem meklē veidus, kā piesaistīt Stopify vairāk abonentu. Tagad viņš var būt nedaudz mierīgāks, ka viņš ir iesaistījies kara apturēšanā un nav iemesla sev pārmest, ka nekas nav darīts. “Es gadiem atliku Transsibīrijas ekspreša ceļojumu – nokavēju. Man patīk, ceļot un es labprāt Transsibīrijas braucienu kādreiz pieredzētu demokrātiskākā kaimiņvalsts iekārtā,” Māris nav zaudējis cerību īstenot reiz iecerēto.

***

P.S. Man ne pārāk steidzīga visu lauciņu aizpildīšana Stopify mājaslapā un ziedojuma abonementa aktivizēšana aizņēma 74 sekundes. Tu vari ātrāk?

Eksperta viedoklis

Accenture vadītājs Baltijā Maksims Jegorovs

Ziedošana ir daļa no ikdienas

Pozitīva iniciatīva, prieks, ka Latvijā ir aktīvi cilvēki, kas vēlas dot savu artavu. Mūsdienās dažādi abonementi ir kļuvuši par daļu no mūsu dzīvesveida. Cilvēki maksā ikmēneša maksu – sākot no telekomunikāciju, mediju satura un citu pakalpojumu rēķiniem līdz sporta zāles, dažādu kursu abonementiem, līdzņemšanai paredzētajām maltītēm un daudziem citiem preču un servisa veidiem. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēkiem šāds modelis patīk, – tas ir ērti lietojams. Tie ir regulāri un automātiski maksājumi, kurus nevar aizmirst. Aplūkojot labākos ziedošanas piemērus pasaulē, varam redzēt, ka vieni no augstāk novērtētajiem ir tādi, kuros var izvēlēties ziedojuma summu, ko samaksāt var vienkārši, ērti un ātri, turklāt iniciatīvām klāt ir izsmeļoša informācija par ziedojuma mērķi, tā izlietojumu utt.

Biznesa vidē abonementu jomā ir vairāki principi, kuriem jāpievērš vērība arī labdarībā. Veidojot piedāvājumu, svarīgi ir ņemt vērā ne tikai potenciālo lietotāju izaicinājumus un vēlmes, vienlaikus nodrošinot ērtu un drošu maksājumu veikšanu, bet arī apdomāt veidus un ceļus, kā sasniegt konkrēto auditoriju. Tā ir daļa no izdošanās. Šajā jomā var palīdzēt sadarbība ekosistēmas ietvaros, dažādas mārketinga un komunikācijas aktivitātes, pūļa finansēšanas iespējas un tamlīdzīgi. Tāpat svarīgi saprast, kā plānots mērīt progresu, lai zinātu, vai mērķis tiek sasniegts, lai veiktu izmaiņas, ja tās ir nepieciešamas. Komunikācijā būtiska ir empātija, saiknes veidošana, lai cilvēks saņem izsmeļošu informāciju par ziedojumu izlietojumu.

Attīstot veiksmīgas iniciatīvas un modeļus, būtiski apdomāt – kas tālāk? Iespējams, nākotnē var paplašināt atbalsta mērķus un veidus, jo mūsdienās labdarība aizvien vairāk kļūst par sabiedrības ikdienu, kopējais ziedojumu apjoms palielinās, turklāt šīs iniciatīvas nav domātas tikai Ziemassvētku laikam.