Sapinušies meistarībā

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Ilustrācija: Māris Kiseļovs

Šogad esam sākuši rakstu sēriju par iepirkumiem sabiedriskajā sektorā. Pēc iepriekšējās publikācijas par 220 miljonus eiro vērto Aizsardzības ministrijas iepirkumu šajā numurā aplūkojam Valsts ieņēmumu dienesta (VID) veiktos iepirkumus par pēdējiem četriem gadiem – no 2019. gada sākuma līdz 2022. gada beigām. Tādu kopumā bija 274, no tiem tikai 21 iepirkums bija lielāks par miljonu eiro, un kopā tie veidoja 68,15 miljonus eiro, no kuriem 50 % tika vienam uzņēmumam – akciju sabiedrībai Emergn. Būtisks ir fakts, ka visos deviņos iepirkumos, kas lielāki par miljonu eiro un kuros uzvarēja Emergn, ir piedalījies tikai viens pretendents, un saskaņā ar nolikumu VID izvēlējās saimnieciski izdevīgāko. Tas nozīmē, ka kompānija varēja piedāvāt jebkādu cenu, apzinoties, ka VID faktiski jau gadiem ilgi ir no tās atkarīgs.

Vēl 15 % no lielajiem iepirkumiem ieguva Helmes, kur saskatāmas saiknes ar VID darbiniekiem, bet arī ar mazākajiem konkursa uzvarētājiem situācija nav diez ko labāka.

Bija 2021. gada 18. oktobris, kad VID iepirkumu komisija veidoja gala ziņojumu par atklātu konkursu Datu noliktavas sistēmas pilnveidošanas, uzturēšanas un garantijas nodrošināšanas iepirkuma komisijas izveidošanu. Iepirkumu komisijas sastāvā bija 14 cilvēki, viena no tiem – Ivonna Bibika, ilggadēja (vismaz deviņi gadi) IT uzņēmuma AS Emergn biznesa attīstības direktore, kura bija pametusi darbu uzņēmumā un sākusi strādāt VID par iepirkumu komisijas locekli (tas, protams, ir interesanti arī no atalgojuma viedokļa). Konkursā iepirkumu bija iesniedzis viens pretendents – Emergn, kura piedāvājums ir atzīts par saimnieciski izdevīgāko un noslēgts līgums par 6,61 miljonu eiro. Uzņēmums no 100 iespējamajiem punktiem ieguva tieši 100. Komisija ziņojumā norādīja, ka iepirkums ar vienu pretendentu nav pārtraukts, jo Iepirkumu uzraudzības birojs nav saņēmis sūdzības, kas liecinot par iepirkuma prasību atbilstību, un tas savukārt nozīmējot, ka VID nav ierobežojis konkurenci. VID arī ieskatījies Uzņēmumu reģistrā un konstatējis, ka Emergn patiesā labuma guvējs ir Aleksandrs Adamopuls (Alexandros Adamopoulos) un 100 % uzņēmuma ir reģistrēts Īrijā. Šā paša iepirkuma nolikuma punkts 3.3.8.1. nosaka, ka pretendentam ir jāiesniedz apliecinājums, kurā jānorāda tā reģistrācijas valsts, reģistrācijas numurs un kādu valstu pilsoņi ir tā patiesā labuma guvēji. Informācija jānorāda arī par komersantu (“mātesuzņēmumu”), kuram ir izšķiroša ietekme uz pretendentu, ja pretendents ir komersanta filiāle, kas reģistrēta Latvijā.

VID uzskata, ka tā iepirkumos viss ir kārtībā un likumi ir ievēroti. Taču vai tā tiešām ir?

Samaksājot tikai 2,5 eiro Īrijas Uzņēmumu reģistram, redzams, ka viens no Emergn direktoriem (ar vienpersoniskām paraksta tiesībām) ir libāniešu izcelsmes Krievijas pilsonis Fadi El-Zein Hraibi, 72,7 % uzņēmuma ir reģistrēti Bermudā, bet tas,  kam uzņēmums pieder, nav zināms. Vēl jo vairāk – ir diezgan ticami, ka ilggadējā bijusī Emergn darbiniece Ivonna Bibika šos faktus ir zinājusi, tomēr par to noklusējusi. Forbes rakstveidā konsultējās ar vairākiem advokātiem, kas šajā jautājumā norādīja, ka būtu vērtējama iepirkuma konkursu veicošo amatpersonu atbildība par izslēdzama kandidāta neizslēgšanu un iespējamu neziņošanu par nenoskaidrotiem patiesā labuma guvējiem. Cita starpā Fadi Hraibi jau pēc Krimas okupācijas divus gadus strādāja Kremlim pietuvināta Krievijas multimiljonāra Vitālija Jusufova (bijušā Krievijas enerģētikas ministra Igora Jusufova dēls) kompānijā. Jusufovs bija līdzīpašnieks biznesā, kura 25 % piederēja Krievijas Aizsardzības ministrijai, kā arī iepriekš bija iegādājies Bank of Moscow akciju paketi.

Pēc raksta publikācijas žurnālā, ar Forbes sazinājās Ivonna Bibika, lai sniegtu savu redzējumu. Publicētais precizējums ir pieejams šeit. 

Tagad no publiski pieejamās informācijas var secināt, ka Emergn patiesie labuma guvēji varētu būt citi, piemēram, Ukrainas oligarhs Viktors Pinčuks vai vēl kāds cits. Jebkura scenārija gadījumā – vai Emergn patiesībā pieder krieviem vai ukraiņiem – secināms, ka ne Uzņēmumu reģistrs, ne VID, visticamāk, nav saņēmis pilnu informāciju par patiesā labuma guvējiem, par ko savukārt iestādēm būtu bijis jāziņo un kandidāts no konkursa jāizslēdz. Turklāt neatkarīgi no tā, vai Emergn patiesie labuma guvēji ir no Krievijas vai Ukrainas, neviena no šīm abām valstīm nav ne NATO, ne EEZ, ne ES valsts, kas saskaņā ar VID nolikumu arī ir kandidāta izslēgšanas pamats. Taču, ņemot vērā IT pakalpojumu, ko VID nodrošina viens uzņēmums, atteikšanās no vienīgā kandidāta varētu būt problemātiska, jo šis uzņēmums nodrošina lielāko daļu VID IT sistēmu uzturēšanu. Lūk, kā mēs pie tā nonācām.

Bermudas noslēpums

Par to, ka Emergn bieži uzvar VID konkursos, jau vairākkārt rakstījuši arī citi mediji: Ir, Puaro.lv, Neatkarīgā, un pat tas, ka uzņēmums reģistrēts Bermudās, būtu vienkārši noskaidrojams no Latvijas mediju publikācijām, taču ir nianses. Būtiskas nianses, kas liek uzdot jautājumus par VID amatpersonu adekvātumu, kā arī pasmīkņāt par konkurences un iepirkumu uzraugiem. Turklāt līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā ir mainījusies situācija arī Eiropas Savienības likumos un regulās.

Uzņēmuma Emergn (bijušais Exigen Services) vēsture meklējama deviņdesmito gadu sākumā. “Kādā jaukā dienā 1994. gadā Gregorija Šenkmana un krievu migranta Aleka Miloslavska uzņēmumā Genesys Telecommunications Laboratories Inc. Sanfrancisko atskanēja pārsteidzošs telefona zvans no Federālā izmeklēšanas biroja. Drošībnieki domāja, ka uzņēmums piesedz krievu mafiju,” rakstīja Forbes ASV rakstā ar nosaukumu The Russia House. Genesys tolaik algoja un vēlāk arī veda uz ASV talantīgus programmētājus no Austrumeiropas un Krievijas. Attiecības starp Krieviju un pārējo pasauli uzlabojās, un neviens nevarēja paredzēt strauju kursa maiņu. Šenkmans un Miloslavskis bija iepazinušies pie kāršu spēles cieši saistītā krievu kopienā Sanfrancisko vēl 1980. gadā, kad viņu ģimenes aizbrauca no Padomju Savienības. Miloslavskis studēja Kalifornijas Universitātē Bērkli un sāka strādāt Pixar, bet Šenkmans bija pievērsies telekomunikāciju industrijai. Abi pārliecināja savus vecākus ieguldīt 75 tūkstošus dolāru katrs, lai izveidotu Genesys. “Mēs zinājām pūli ārkārtīgi talantīgu cilvēku no Mātes Krievijas,” Forbes ASV stāstīja Šenkmans. Par uzņēmuma pirmo aizjūras darbinieku kļuva Miloslavska bērnības draugs, kura sakari Maskavā palīdzēja atrast vēl piecus datorzinātniekus. Genesys tolaik uzņēmās visu – vīzu sakārtošanu, lidojumus, palīdzēja ģimenēm atrast mājokļus un bērniem skolas, pat kļuva par galvotājiem darbinieku kredītiem. 1998. gadā, kā rakstīja Forbes ASV, viņiem jau bija 500 darbinieku, no tiem 70 % ārvalstnieku. Viņus sagrupēja nevis pēc kompetencēm, bet gan pēc izcelsmes vietas, – bija Sanktpēterburgas grupas, Maskavas un Vladivostokas grupas, kā arī Kijivas grupa. “Genesys cieši sadarbojas ar Krievijas vadošajām institūcijām, Maskavas Fizikas un tehnoloģiju universitāti,” toreiz lepojās uzņēmēji.

Latvijā dibināto uzņēmumu DATI Šenkmans ar Miloslavski nopirka 2004. gadā – toreiz viņi jau bija paspējuši pārdot Genesys par 1,5 miljardiem dolāru uzņēmumam Alctatel (1999. gadā) un izveidot divus jaunus – Return on Intelligence un Exigen Services. Toreiz gan Miloslavskis un Šenkmans savu saistību ar šiem uzņēmumiem neslēpa. Latvijas uzņēmums tika pārdēvēts par DATI Exigen, bet vēlāk par Exigen Services, kas jau kopš 2006. gada bija reģistrēts Bermudā. Padomju Savienības migranti aizceļoja uz ASV un daļa pat ieguva tur ASV pilsonību, taču kāda katram ir otra pilsonība, pārliecināties nav iespējams, un nav arī zināms, vai viņi būtu no tās atteikušies, pat ja kādam ir Krievijas pilsonība. Zināms gan ir tas, ka virkne bijušo investoru no Krievijas kopš kara sākuma ir demonstratīvi atteikušies no Krievijas pilsonības, jo tas ir viņu interesēs. Lursoft vēsturiskie dati par uzņēmumu liecina, ka Exigen Services amatpersonu vidū bija plašs spektrs dažādu valstu pilsoņu – gan ASV, gan Lielbritānijas, gan Latvijas, Itālijas, Ukrainas, Vācijas un arī Krievijas. Piemēram, Nikolajs Puntikovs – datorzinātnieks un uzņēmējs, kurš vēl 2016. gadā ar prorektora lēmumu apstiprināts Sanktpēterburgas Valsts universitātes padomē, kas sniedz padomus Diplomātijas programmai maģistrantūrā. Uzņēmumam bija arī divi pilnvērtīgi meitasuzņēmumi Krievijā – Sanktpēterburgā un Ņižņijnovgorodā. Tie pat bija norādīti Emergn mājaslapā un vēl neilgi pirms kara meklēja jaunus darbiniekus.

2018. gadā Latvijas uzņēmums tika pārdots Emergn Global Holdings Limited, kas ir reģistrēts Īrijā. Tomēr tikai 27,3 % šī uzņēmuma pieder īriem, bet pārējie – Bermudā reģistrētajai kompānijai Wilshire Limited, kas ir reģistrēta tikai 2017. gada 21. decembrī. Ņemot vērā, ka uzņēmuma īpašnieki nav zināmi un Bermudas Uzņēmumu reģistrs to neatklāj, nav arī zināms, vai uzņēmums ir patiešām pārdots un kam, vai arī tikai mainījis zīmolu, un kam tad īsti tas pieder. Tomēr ir zināms, ka Bermudas Wilshire Limited ir trīs direktori: Baltkrievijas pilsonis Rodions Kuhajevs, Aleks Miloslavskis un Žanna Homenko. Emergn līdzīpašnieks Aleksandrs Adamopuls atzīst, ka Miloslavskim pieder neliela daļa kompānijas, taču pārējo īpašnieku struktūru nekomentē. Kā liecina VID un Emergn līguma teksts, Emergn kā savu patiesā labuma guvēju ir deklarējis Aleksandru Adamopulu, taču Lursoft informācija liecina, ka Emergn padomes priekšsēdētājs nav norādījis PLG statusu uz īpašumtiesību pamata, kā tas teorētiski būtu jādara, bet gan kā kontroles veidu norādījis – uz darījumu attiecība pamata, kā izpildinstitūcijas pārstāvis, kā arī, ka rīkojas kā Emergn Global Holdings Limited uzņēmumu grupas izpilddirektors. Tas nozīmē, ka īpašnieks varētu būt arī kāds cits.

Mistiskais libānietis

Manu uzmanību, kā jau jūs droši vien pamanījāt, pievērsa kāds Īrijā reģistrētā Emergn Global Holdings Limited direktors – Fadi El-Zein Hraibi, kas pretēji manām iedomām izrādījās Krievijas pilsonis. Diezgan neraksturīgs vārds krievam. Es patiešām nodomāju, ka tā varētu būt kļūda, ņemot vērā, ka viņa CV rotā, piemēram, darbs The Boston Consulting Group un citi vairāk vai mazāk zināmi uzņēmumu nosaukumi. Emergn vadītājs Aleksandrs Adamopuls apliecināja, ka tā nav kļūda – Fadi El-Zein Hraibi ir Krievijas pilsonis, tieši kā tas norādīts Īrijas uzņēmumu reģistrā. Savādi gan tas šķiet tikai līdz brīdim, kad iedziļināsimies viņa CV.

Pusotrs gads no 2015. gada vidus viņa karjerā bija īpatnējs – pēkšņi pēc darba Ukrainas oligarham Viktoram Pinčukam piederošā uzņēmumā Interpipe (kuram gan bija būtisks bizness arī Krievijā) viņš bija kļuvis par Kremlim pietuvinātā Jusufova kuģubūves kompānijas Nordic Yards izpilddirektoru. Un tieši šis fakts ir interesants – tas notika jau pēc Krimas okupācijas. Ir jābūt īpatnējai izpratnei par ģeopolitiku, lai iesaistītos darījumu attiecībās ar Kremlim pietuvinātām personām pēc tam, kad šī valsts ir okupējusi citas valsts ­– Ukrainas – teritoriju. Tad vai nu saikne un biznesa intereses Krievijā Ukrainas partneriem joprojām bijusi ļoti lielas, vai arī cilvēks tā rīkojies pēc pārliecības, ka nekas slikts nav noticis. Kas tad ir libāniešu krieva bijušais darba devējs Jusufovs? Viņš nav vienkārši kaut kāds tur krievs.

Vitālijs Jusufovs ir bijušā Krievijas enerģētikas ministra Igora Jusufova (2000.–2004.) dēls. Vēl pirms tam Igors  Jusufovs ieņēma Krievijas Valsts rezervju aģentūras ģenerāldirektora amatu (1999.–2001.), bet no 2004. līdz pat 2011. gadam bija īpašais Krievijas prezidenta pārstāvis starptautiskās enerģētikas sadarbības jautājumos. Pats Vitālijs Jusufovs no 2004. līdz 2006. gadam strādāja par Gazprom Eksport ģenerāldirektora palīgu (tajā laikā viņa tēvs bija Gazprom direktoru padomes sastāvā).

2006. gadā Vitālijs Jusufovs kļuva par North European Gas Pipeline Company direktora Matiasa Varinga biroja vadītāju; toreiz uzņēmums nodarbojās ar Nord Stream projekta būvniecību un to kontrolēja Krievijas Gazprom.

Vēlāk, 2010. gadā, Vitālijs Jusufovs, kopā ar tā laika Krievijas aizsardzības ministru Anatoliju Serdjukovu izveidoja savu sakaru operatoru Osnova telekom, kuram bez iepirkuma toreiz atdeva militārās frekvences, kuras gan piecus gadus vēlāk pēc tiesas sprieduma nācās atgriezt Krievijas Aizsardzības ministrijai – par spīti tam, ka pati ministrija bija 25 % Osnova telekom akciju īpašniece. Acīmredzot akcionāri kaut ko nesadalīja, jo arī nākamie soļi Jusufovu biznesā bija orientēti uz iziešanu no sadarbības ar Krievijas valsti, lai gan Jusufovs vecākais saglabāja milzīgu ietekmi Kremlī.

Krievijas Forbes izdevums 2013. gada 26. novebmrī publicēja rakstu ar nosaukumu Augsta lidojuma lobists: kā intereses aizstāv Igors Jusufovs, kurā paskaidroja, kā bijušais ministrs ir gatavs risināt citu problēmas visaugstākajā līmenī, bet tikai ar izdevīgumu pašam sev. Raksts ir intriģējošs. Lūk, fragments: “Tuvojās Bundestāga vēlēšanas, un ļoti nevietā bija kuģubūves uzņēmuma Wadan Yards bankrota procedūra. Un tad kā pēc burvja mājiena naktī uz 14. augustu, pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles tikšanās ar Krievijas tā laika prezidentu Dmitriju Medvedevu, minētajam Vācijas kuģubūves uzņēmumam burtiski samita priekšvakarā parādījās investors – gados jauns Krievijas uzņēmējs Vitālijs Jusufovs. Viņa tēvs Igors, īpašais Krievijas prezidenta pārstāvis starptautiskās enerģētikas sadarbības jautājumos, nodarbojās tieši ar šīs Krievijas– Vācijas tikšanās organizēšanu augstākajā līmenī.” Jusufovu vārds toreiz skanēja skaļi. “Igors Jusufovs ir cilvēks, kurš varēja ar kāju atvērt jebkuru kabinetu Kremlī,” toreiz Forbes Krievija teica bijušais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs.

Jusufovu radurakstus mēs tālāk nepētīsim, taču interesants ir veids, kā tad Jusufovi vispār tika pie vācu kuģubūves kompānijas.

Trīs dienas pēc iepriekšminētā Forbes Krievija raksta medijā parādījās jauna intervija – Kā Jusufovs kļuva par vācu kuģubūves kompānijas īpašnieku.  Interviju bija sniegusi bijusī Wadan Yards viceprezidente Anna Etkina, kura izdzīvoja laikā, kad notika bijušā Wadan Yards padomes priekšsēdētāja Andreja Burlakova slepkavība. Viņa tolaik bija stāvoklī un gan pati, gan viņas tolaik vēl nedzimušais bērns guva dzīvībai bīstamas traumas. Burlakovs neizdzīvoja, bet Etkina pārcēlās uz Izraēlu, kur ārstējās, un intervija Forbes, bija viņas pirmā intervija pēc notikuma. Īsumā – viens Krievijas domes deputāts nav vēlējies maksāt parādu Burlakovam, bet Burlakovs bijis gana neuzmanīgs, lai deputātu šantažētu. Rezultātā deputāts esot pasūtījis slepkavību. Naudu Burlakovs bija maksājis domes deputātam par to, ka viņš nodrošinās lojālu attieksmi pret Wadan Yards no Krievijas Valsts domes un prezidenta puses. Tad nu Burlakovs tika nogalināts, bet viņa kolēģe – finanšu direktore Etkina – nejauši izdzīvoja. Wadan Yards sāka iet uz grunti, un tad kā pēc burvja mājiena jau pieminētajā veidā parādījās Jusufovi. Viņi izveidoja citu uzņēmumu Nordic Yards, uz kuru pārrakstīja Wadan Yards aktīvus, bet uzņēmuma kreditori joprojām domā, kā tos atgūt.

Ņemot vērā Jusufovu pietuvinātību Krievijas varai un arī pašu Nordic Yards stāstu, Īrijas Emergn Global Holdings Limited direktora Hraibi izvēle sadarboties ar multimiljonāru bija vairāk nekā dīvaina.

Stāsts par Vācijā izveidoto kompāniju ir garš un interesants, bet uz VID iepirkumiem neattiecas, taču dod ieskatu par cilvēkiem, ar kādiem ir sapinušies Emergn vadītāji un pastarpināti arī VID. Vienlaikus tas liek uzdot jautājumus – kādēļ vienam libānietim ir jāpieņem Krievijas pilsonība un jau pēc Krimas okupācijas jāsadarbojas ar Krievijas valsts pietuvinātiem, bet vēl jo lielāks jautājums ir par to, kāpēc uzņēmumam Emergn, kas, visticamāk, tomēr nav saistīts ar Krieviju, ir jāieceļ libānietis-krievs par uzņēmuma vadītāju, zinot visus iepriekšminētos faktus.

Emergn līdzīpašnieks Aleksandrs Adamopuls uz jautājumiem atbild laipni, bet neizvērsti. Uz jautājumu, kāpēc Emergn īpašniekiem ir jāslēpjas Bermudā, viņš saka – reģistrācija Bermudā nozīmē, ka uzņēmumam ir juridiskas filiāles daudzās valstīs un tas nekādi nav saistīts ar kāda dzīvesvietu. Es gan nekad neesmu dzirdējusi par tik īpatnēju metodi, kas apliecinātu uzņēmuma starptautiskumu. Parasti gan šādā gadījumā tiecas pēc atklātības, reģistrējas biržā un neizvēlas zemu nodokļu valstis. Taču acīmredzot VID šāds arguments der itin labi.

Emergn vadība norāda, ka Miloslavskim otrā pilsonība ir Ukrainas un Krievijas pilsonība nekad nav bijusi. Lai arī pārliecināties par to nevar neviens, tas izklausās gana ticami, ņemot vērā, ka arī libānis-krievs Hraibi pēc Nordic Yards stāsta atgriezās darbā Pinčuka uzņēmumā Interpipe un strādā tur joprojām, apvienojot to gan ar direktora amatu Emergn, gan vadot pats savu biznesu. Arī Pinčuks ir ukrainis, turklāt jau izsenis atbalstījis Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai. Ņemot vērā Interpipe biznesa būtību – metālapstrādi un nu jau bijušo gāzes importu no Krievijas –, viņa biznesa intereses Krievijā beidzās vēl 2019. gadā. 2018. gada nogalē Krievija iekļāva Pinčuku savā sankciju sarakstā. Pinčuks bija arī viens no pirmajiem ukraiņiem, kurš, sākoties karam, nosodīja Krievijas iebrukumu. Viņa uzņēmumi un labdarības fondi aktīvi atbalsta gan Ukrainas armiju, gan citus Ukrainā, kam šāda palīdzība ir nepieciešama.

Kur tad ir problēma?

Problēma ir juridiskas dabas jautājumos un VID nevēlēšanās iedziļināties būtībā, bet formālā pieeja.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropas Savienības Padome pagājušā gada 8. aprīlī ir pieņēmusi regulas Nr. 833/2014 grozījumus, un tagad tās 5.k pants nosaka, ka ir aizliegts piešķirt vai turpināt izpildīt jebkādus publiskus vai koncesijas līgumus, uz kuriem attiecas publiskā iepirkuma direktīvas ar tādām personām, kuras ir Krievijas valstspiederīgie vai fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, kuras veic uzņēmējdarbību Krievijā; ar juridiskām personām, kuras īpašumtiesības vairāk nekā 50 % apmērā tieši vai netieši pieder augstākminētajām personām (jebkādā veidā saistītām ar Krieviju); ar fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas darbojas kādas augstākminēto punktu vienības vārdā vai saskaņā ar tās norādēm, tostarp, ja uz tām attiecas vairāk nekā 10 % no līguma vērtības. Regulas grozījumi stājās spēkā 2022. gada 10. oktobrī.

Regulas punktu ir daudz, taču to galvenais mērķis ir nodrošināt, lai valsts iestāžu iepirkumos pat tuvumā nebūtu Krievijas valstspiederīgo, it īpaši tādu, kas pietuvināti varai.

Ņemot vērā viegli un dažādi interpretējamu regulas tekstu, Eiropas Komisija jau pēc dažām dienām ir izveidojusi biežāk uzdoto jautājumu apkopojumu[1], kur ietverts arī jautājums gan par dubulto pilsonību, gan par to, kuros gadījumos valsts pasūtītājam pietiek ar paša kandidāta deklarāciju par nesaistību ar Krieviju un kuros gadījumos pasūtītājam būtu jāvēršas pēc papildu informācijas vai valsts kompetentajās iestādēs. “Šis jautājums katram pasūtītājam ir jāizvērtē individuāli, ņemot vērā katra iepirkuma raksturu, izmēru un nozīmību, īpašas piezīmes, kā arī kopējo informāciju, kas zināma pasūtītājam.” Turklāt no regulas skaidrojumiem arī izriet, ka valstu kompetentās iestādes pēc iepircēja lūguma var izvērtēt, vai valsts pasūtītājs drīkst slēgt līgumu ar konkrētu pretendentu, un tas atbrīvotu pašu pasūtītāju no pārbaužu veikšanas. Valsts Drošības dienests Forbes norādīja, ka nevar sniegt informāciju par to, ar kādiem iesniegumiem VID ir vai nav vērsies iestādē, savukārt pats VID norāda, ka informācija par patiesā labuma guvēja valstspiederību tiek iegūta no Latvijas Uzņēmumu reģistra publiskā reģistra, kā arī Emergn ir sniedzis VID informāciju, ka nevienam no tā īpašniekiem nav Krievijas pilsonības, līdz ar to neesot pamata vērsties Latvijas drošības iestādēs. “Atbilstoši MK noteikumiem ārpakalpojuma līgumu atļauts slēgt vienīgi ar tādu juridisku personu, kas ir reģistrēta kā NATO, ES vai EEZ valsts pilsonis vai Latvijas nepilsonis. Normatīvais regulējums neparedz prasību pārbaudīt, vai patiesā labuma guvējiem ir dubultpilsonība, nedz arī nosaka kārtību, kur un kā to varētu izdarīt,” norāda VID.

Ņemot vērā iepriekšminēto, acīmredzot VID neuzskata par pietiekami nozīmīgiem tādus līgumus, kas skar datu noliktavas sistēmas, maksājumu administrēšanas informācijas sistēmas, nodokļu administrēšanas atbalsta informācijas sistēmas, VID pašapkalpošanās sistēmu, Eiropas Savienības nodokļu datu apmaiņas informācijas sistēmu, kā arī akcīzes preču pārvietošanas un kontroles sistēmas pilnveidošanu un uzturēšanu. Tieši par šādiem pakalpojumiem pēdējo četru gadu laikā ir ieguvis iepirkumus Emergn.

Tomēr uzņēmuma vēl nesenā pagātne un to pašu direktoru esamība uzņēmumā (raksta tapšanas brīdī Emergn Krievijā vēl bija likvidācijas procesā) pilnīgi noteikti dod pamatu VID vismaz painteresēties, kam tad uzņēmums pieder, vai arī saskaņā ar regulu vērsties kompetentajās iestādēs pēc palīdzības. Īpaši ņemot vērā faktu, ka Emergn uztur lielāko daļu valstij stratēģiski nozīmīgu IT sistēmu un datu bāzu, kas ietver informāciju gan par visiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu personīgo informāciju, gan arī akcīzes nodokļa sistēmas, muitas sistēmas u. c.

Atkarīgi abi

Forbes apkopotā informācija liecina, ka 2021. gadā no visiem iepirkumiem, kuros uzvarēja Emergn, VID daļa bija 100 %, proti, neviena cita valsts vai pašvaldību institūcija ar Emergn līgumus nav slēgusi vai arī uzņēmums nav piedalījies šajos iepirkumos. 2022. gadā VID daļa Emergn uzvarētajos konkursos bija 99,1 procents. Ņemot vērā, ka iepirkumi ir dažādi, t. i., ne visi tiek slēgti uz vienu gadu, matemātiski izdalot, sanāk, ka VID (un dažas citas valsts iestādes) faktiski uztur šo uzņēmumu Latvijā kopš 2017. gada. Protams, var būt nianses (matemātiska dalīšana ne vienmēr ir precīza), un tomēr skaitļi ir nepielūdzami. Kopš 2017. gada Emergn iegūtie VID iepirkumi bija par kopējo vērtību 81,54 miljoni eiro, bet uzņēmuma kopējais apgrozījums šajā pašā laikā (ja pieņem, ka 2022. gadā tas nav mainījies; datu vēl nav) bija 100 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka 80 % apgrozījuma uzņēmumam nodrošina VID, tādējādi arī stiprinot abpusējo atkarību – Emergn iegūst arvien vairāk VID pasūtījumu, gūst šajā jomā arvien lielāku pieredzi, līdz ar to arī pārtraukt šīs intīmās attiecības ir aizvien grūtāk.

Karteļa pazīmes, radi un draugi

VID sabiedrisko attiecību daļa Forbes norādīja, ka VID IT sistēmas uztur kopumā deviņi uzņēmumi, kas ir izraudzīti brīvas konkurences apstākļos: Emergn, Proof IT, Codex, Citrus Solutions, Helmes Latvia, ContextPrime, RIX Technologies, Proit un AA Projekts.

Tā kā iepirkumu apkopojumā virs miljona eiro figurē ne visi šie uzņēmumi, Forbes izpētīja arī visus mazākos iepirkumus pēdējo četru gadu laikā, kuros uzvarējuši šie uzņēmumi. Rezultāti ne tikai apliecina, ka VID ir atkarīgs no viena ārzonā reģistrēta uzņēmuma, bet ļauj izdarīt arī citus secinājumus par iespējamu aizliegtu vienošanos, jo nav saprotams, kā Latvijā, kur IT pakalpojumi ir viens no eksporta stūrakmeņiem, iepirkumos var piedalīties tikai pa vienam uzņēmumam, jo ne tikai deviņos  Emergn uzvarētajos konkursos bijis tikai viens pretendents, bet arī citos. Piemēram, vienīgajā iepirkumā, kur uzvarēja Proof IT par 3,06 miljoniem eiro, piedalījās divi pretendenti – pats Proof IT un Emergn. Savukārt vienīgajā iepirkumā četru gadu laikā, kur uzvarēja Codex par 1,65 miljoniem eiro, bija divi pretendenti,Codex un Emergn, taču jāņem vērā, ka vairākos konkursos pie cita pasūtītāja – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras – šie divi pretendenti ir piedalījušies vienā personu apvienībā un arī toreiz bija vienīgie pretendenti. Uzņēmums Helmes Latvia četru gadu laikā arī ir uzvarējis vienā VID konkursā par 10,35 miljoniem eiro, kur piedalījās kā vienīgais pretendents. Šeit vēl jāpiemin, ka Helmes Latvia konsultanta Ulda Levana brāļa sieva Inese strādā Finanšu ministrijā, bet Ineses brāļa sieva Evija ir VID galvenā nodokļu inspektore.

Uzņēmums ContextPrime ir uzvarējis divos mazos konkursos – viens par 165 tūkstošiem eiro, otrs par 206 tūkstošiem eiro. Abos konkursos šis uzņēmums bija vienīgais pretendents. Lietuviešu uzņēmums Proit uzvarēja vienu konkursu par 830 tūkstošiem eiro, un arī šis uzņēmums bija vienīgais pretendents, kas iesniedza piedāvājumu.

Pretēji VID apgalvojumam, ka tas strādā arī ar RIX Technologies, IUB mājaslapa rāda, ka pēdējo reizi minētais uzņēmums slēdza līgumu ar VID 2014. gadā.

Paliek divi, ar kuriem VID sadarbojas IT jomā: Citrus Solutions un AA Projekts. Citrus Solutions daļēji pieder arī valstij, un vienīgajā konkursā, kuru šis uzņēmums uzvarējis četru gadu laikā, piedalījās piedalījās pretendenti. Savukārt kompānija AA Projekts, kas parasti uzvar konkursos līdz desmit tūkstošiem eiro, ir vienreiz uzvarējusi lielākā iepirkumā – par 250 tūkstošiem eiro – vispārīgās vienošanās ietvaros. Šis uzņēmums gan ir atzīmējams ar ko citu – tā līdzīpašnieks Arnis Ļeļs neilgi bija pastrādājis VID kā iepirkumu komisijas loceklis, bet pēc kļuva par IUB juristu. Acīmredzot zina drēbi.