Manipulāciju tirgus

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• kamilpetran/Shutterstock

Nepilnu gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas izraisīja arī straujas gāzes cenu svārstības un pieaugumu, šā gada februārī forbesbaltics.com es rakstīju par to, kā Rīgas Siltums (RS) no iedzīvotājiem faktiski izkrāpj un izšķērdē vismaz 785 tūkstošus eiro nedēļā, neiepērkot siltumu par zemākajām cenām. Gan RS, gan valstij piederošais uzņēmums Latvenergo bija patiesi sašutuši un visu noliedza, turklāt RS vispār paziņoja, ka patiesībā nauda ir ietaupīta, nevis izšķērdēta.

Arī RS iekšienē amatpersonas reaģēja ātri, bet nedomājiet, ka kāds piesēdās pie galda un sāka apdomāt iepirkumu nolikumu maiņu, lai tie tomēr atbilstu likumam un izdotos siltumu iepirkt lētāk. Nē, par labāko krīzes risinājumu uzņēmuma amatpersonas atzina WhatsApp grupas ar nosaukumu RS krīzes vadības čats izveidi, kur valde un padome cita starpā izrādīja man godu un apsprieda mana uzņēmuma amatpersonas, par primāro informācijas avotu izmantojot Twitter lietotāju ierakstus. Secinājumus nekautrējās izdarīt arī Matīss Paegle – tas pats, kuram vēl 2005. gadā, strādājot Latvenergo, tika atņemta pielaide valsts noslēpumam. Tagad viņš dod padomus Rīgas Siltumam. Taču tas bija sen, un šis raksts nav par to.

Ņemot vērā, ka viedokļi nevis vienkārši dalījās vai nesakrita, bet bija diametrāli pretēji, Forbes situāciju papētīja dziļāk un nonāca pie dažādiem secinājumiem. Neviens no tiem nav pozitīvs un tikai apstiprina iepriekš rakstīto. Abas valsts un Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības plāta rokas, sakot, ka vaina ir nepilnīgajā regulējumā. Tomēr gan Rīgas Siltuma, gan Latvenergo piedāvājumi regulējuma pilnveidošanai ir tādi, kas skaidri demonstrē apzinātu kaitniecību gan attiecībā pret patērētājiem, gan valsti kopumā, turklāt apstiprina, ka iedzīvotāji nepārmaksāja tikai vienā februāra nedēļā, bet gan dara to visu laiku daudzu gadu garumā. Situācija demonstrē, ka neviena no pusēm patērētāju intereses, proti, iedzīvotāju labklājību, neuzskata par prioritāti.

Uzmanību tam, ka Rīgas Siltums iepērk siltumu dārgāk, nekā būtu iespējams, pievērsa privātie siltuma ražotāji, bet mēs varam tikai mēģināt iedomāties, cik nokaitēta ir situācija tirgū, ja tā spēlētāji nevar situāciju atrisināt paši. No privātajiem, neatkarīgajiem ražotājiem konkrētajā nedēļā februāra vidū siltums netika iepirkts, un viņi bija spiesti apturēt ražošanu uz nedēļu, būt dīkstāvē. Tikmēr Latvenergo, kuram Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) no pagājušā gada novembra beigām ir apstiprinājusi tarifu 183,86 EUR/Mwh (tagad tas lēnām samazinās), februāra vidū pēkšņi piedāvāja daļu siltumenerģijas par cenu 60–80 EUR/Mwh, neskatoties uz gāzes cenu 138 EUR/Mwh un izspiežot no tirgus spēlētājus, kuri siltuma ražošanai izmanto atjaunojamo resursu – šķeldu – un bija piedāvājuši tarifu no 96 līdz 102 eiro par megavatstundu.

Latvenergo versija ir tāda, ka par lētāku cenu uzņēmums var piedāvāt “atlikumsiltumu”, un tas arī nav bieži. Savukārt privātie ražotāji saka – nekāds atlikumsiltums neeksistē, un Latvenergo vienkārši cenšas izspiest viņus no tirgus. Tas vēl turklāt neiet kopā ar zaļo kursu, kur prioritāte būtu jādod enerģijai no atjaunīgiem resursiem. Skaitļi ir nepielūdzami – ja tirgū ir pieejama siltumenerģija par cenām  60, 70, 79, 80, 96, 98, 102 un 178 EUR/Mwh, tad tieši tādā secībā saskaņā ar Enerģētikas likumā noteikto pienākumu ievērot ekonomiskā pakāpeniskuma principu, enerģija būtu jāiepērk. Tomēr Rīgas Siltums cenas no 96 līdz 102 eiro par megavatstundu izlaida (neiepirka) un tādējādi vienā nedēļā izšķērdēja apmēram 785 tūkstošus eiro, ko rīdzinieki pārmaksāja par enerģiju. Rīgas Siltums gan saskata līdzekļu ietaupījumu. Kā tas var būt?

Kas ir atlikumsiltums?

To neviens līdz galam nevar paskaidrot. Rīgas Siltums centās, salīdzinot atlikumsiltumu ar apjoma atlaidi. Vienkāršā valodā – ja jūs veikalā pērkat desmit pārus zeķu, tad vienpadsmitais pāris rtiek piešķirts bonusā vai ar atlaidi. Tā arī Latvenergo šis siltums ar atlaidi esot tikai tad, ja par pilnu cenu pērk visu pārējo apjomu, un šo lētāko siltumu nevarot ieskaitīt jau esošajā Latvenergo kvotā, jo tad uzņēmumam tas vairs nebūs saimnieciski izdevīgi. Bizness, saprotiet... Gadījumā, ja tā ir apjoma atlaide, kas darbojas tikai tad, ja Rīgas Siltums pērk dārgo siltumu pilnā apjomā, tad faktiski tas ir apstiprinājums tam, ka šāda atlaide tiek piešķirta, lai izstumtu no tirgus šķeldas kurināmo katlumājas, jo apjoms, kas vajadzīgs Rīgas Siltumam, ir ierobežots.

Privātie ražotāji ir nelokāmi – nekāda atlikumsiltuma nav. Ja Latvenergo var atļauties par dempinga cenām piedāvāt 11 600 Mwh (vairāk nekā 12 % no nedēļā vajadzīgās) siltumenerģijas, tas nozīmē, ka kopējais tarifs ir pārāk augsts un SPRK tas būtu jāpārskata. Ne Latvenergo, ne Rīgas Siltums negrasās vērsties SPRK – Latvenergo tāpēc, ka gāze iepirkta gadam, bet Rīgas Siltums tāpēc, ka to nedara Latvenergo.

Paša Latvenergo skaidrojums ir vissavādākais. Uzņēmuma regulācijas lietu vadītājs Kristaps Ločmelis Forbes skaidroja, ka TEC darbībā pamatprodukts ir elektrība un siltums ir blakusprodukts. “Tā kā elektrību ražo termodinamiskajā ciklā, rodas tvaiks, kuru nepieciešams kondensēt un iegūt atpakaļ šķidrā stāvoklī, un tajā procesā tas ir jādzesē. To var dzesēt pret apkārtējo vidi vai arī nodot siltumtrasē. Ja elektrība ir jāsaražo un tvaiks ir jādzesē pret apkārtējo vidi, bet tajā pašā laikā to ir iespējams atdzesēt lietderīgi pret siltumtrasi, tad tas ir atlikumsiltums,” skaidroja Ločmelis. No tā būtu secināms, ka viss siltums, kas rodas TEC, ir atlikumsiltums, jo tas viss rodas no pamatprodukta – elektroenerģijas – ražošanas. Ja tas tā ir, tad nav skaidrs, kādēļ atlikumsiltumā, kurš tāpat rastos un būtu jāatdzesē, tiek ieskaitīta gāzes cena, un kāpēc tas ir tik dārgs. Gadījumā, ja viss ir blakusprodukts, tad tas radīsies neatkarīgi no tā, vai Rīgas Siltumam vajadzēs siltumu vai ne un kādā daudzumā. Ja Latvenergo primāri ražo elektrību tikai tik, cik vajadzīgs, tad siltums radīsies jebkurā gadījumā.

Tomēr, ja tā nav – un termoelektrostacijai tomēr ir divi pamatprodukti, proti, siltums un elektrība, nevis viens, tad nav skaidrs, kāds ir ekonomiskais pamatojums daļu šī produkta pārdot par trīsreiz lētāku cenu – 60 eiro par megavatstundu.

Rīgas Tehniskās universitātes fizikas zinātņu doktore Ieva Pakere atlikumsiltumu jeb siltuma pārpalikumus definē kā siltumu, kas rodas procesa laikā, kura galvenais mērķis ir produkta ražošana vai pakalpojuma sniegšana, vai enerģijas pārveidošana, un kas būtu jānovada apkārtējā vidē, jo tas veido neizmantotu blakusproduktu. Zinātniece norāda, ka siltuma pārpalikumus var izmantot, lai sasniegtu mērķus CO2 emisiju samazināšanai līdz 2030. un līdz 2050. gadam un taupītu primāro enerģiju. Tomēr Pakere vērš uzmanību uz to, ka neatkarīgi no siltuma pārpalikumu izmantošanas potenciāla vēl efektīvāk ir neradīt vispār. Pirmajam solim vienmēr vajadzētu būt tādam, ka tiek novērtētas visas alternatīvas, lai novērstu vai minimizētu siltuma pārpalikumu. Zinātniece arī uzsver, ka siltuma pārpalikumu izmantošana veicina tradicionālo fosilo katlumāju, nevis atjaunīgo resursu katlumāju aizvietošanu.

Grūtības ar prognozēm

Latvenergo pārstāvis Ločmelis intervijā Forbes norādīja – elektroenerģijas ražošanas cikls ir viena diena, tāpēc nevarot prognozēt, vai pārējā nedēļā vajadzēs ražot elektrību un cik daudz. Tādēļ savukārt nevarot prognozēt uz visu nedēļu, vai tajā būs vai nebūs atlikumsiltums, ko piedāvāt lētāk. Tas gan izklausās neticami. Kā rāda Augstsprieguma tīkla dati, Latvija pārsvarā saražo mazāk elektroenerģijas nekā patērē, un tas nozīmē, ka vietējā elektroenerģija, ja vien tai ir konkurētspējīga cena, ir vajadzīga. Ņemot vērā Latvenergo vecumu un tajā strādājošo cilvēku pieredzi, ir visai dīvaini dzirdēt atzīšanos, ka nav iespējams prognozēt aptuveno patēriņu uz vienu nedēļu. Šogad Latvenergo tā saucamo atlikumsiltumu Rīgas Siltumam ir piedāvājis tikai vienreiz, pērn – septiņas reizes. Bet gribētu biežāk.

Nedz Rīgas Siltums, nedz Latvenergo neatbildēja uz jautājumu, cik bieži un kāds daudzums atlikumsiltuma radās tad, kad tirgū vēl nebija konkurences. Acīmredzot uz tā saucamā atlikumsiltuma rēķina varēja labi nopelnīt, pārdodot to par tādu pašu cenu, kā apstiprināts siltuma ražošanas tarifā. Gadījumā, ja tā saucamais atlikumsiltums rodas ražošanas procesā, tad tam vajadzētu būt katru nedēļu, izņemot vasaras, kad TEC neko neražo.

No Latvenergo pārstāvja sacītā rodas iespaids, ka stāsts par atlikumsiltumu ir ļoti ērts un nevienam neizprotams mehānisms manipulācijām. Kad vajag, tad siltums var kļūt par pamatproduktu, ko tirgot par 178 eiro/Mwh, bet, kad ērti, tad var to nosaukt par blakusproduktu un vēl radīt atlikumus.

Gribētu diktēt visu

“Par iepirkumu biežumu esam diskutējuši kādus četrus gadus. Lai gan mums liktos, ka pareizāk būtu katru dienu taisīt iepirkumu, mēs jau sen esam atkāpušies no šādas idejas,” saka Latvenergo pārstāvis Kristaps Ločmelis. Pret ikdienas iepirkumiem iebilst arī Rīgas Siltums. “Būtiski izvērtēt tehnoloģiskos aspektus, kas ir īpaši svarīgi neatkarīgajiem siltuma ražotājiem, kas kā kurināmo izmanto biomasu. Biokurināmā katlumājas vai koģenerācijas stacijas iedarbināšana pēc pilnīgas apturēšanas var ilgt no sešām līdz pat 24 stundām, tāpēc biokurināmā siltumavotu tehniskās iespējas neļauj veikt ikdienas iepirkumu procedūras, kā uzskata Latvenergo,” norāda Rīgas Siltuma valdes priekšsēdētājs Ilvars Pētersons, piebilstot, ka dabasgāzes katli un gāzes koģenerācijas iekārtas var uzsākt darbu un iziet uz pilnu slodzi dažu stundu laikā. “Uzskatām, ka esam atraduši optimālu risinājumu visiem tirgus dalībniekiem. Piemēram, Lietuvā, Kauņā, siltumenerģijas tirgus iepirkums tiek veikts reizi mēnesī,” norāda Pētersons.

“Apmēram pirms diviem gadiem mēs kopā ar Rīgas Siltumu veicām nosacītus izpētes darbus, kur piedāvājām arī citu modeli – pusi iepirkt uz nedēļu, bet pusi uz nākamo dienu. Diemžēl atsaucības tam nebija,” saka Ločmelis no Latvenergo. Viņš nemaz neslēpj, ka uzņēmums ne tikai biežāk varētu piedāvāt tā saucamo atlikumsiltumu, bet faktiski gribētu kontrolēt visu tirgu, privātajām atjaunīgo resursu katlumājām piedāvājot kompensāciju mehānismu. Tā gan esot Rīgas Siltuma ideja, taču maksāšanu no valsts naudas privātiem uzņēmumiem par nestrādāšanu atbalsta arī Latvenergo.

“Rīgas Siltuma iniciatīva veidot sekundāro tirgu darbotos tā – uz nedēļu visiem sadala jaudas, ar kādām ir tiesības strādāt, bet tad, ja mums parādās iespēja ar relatīvi zemām izmaksām piedāvāt siltumu, tad ar kompensējošiem mehānismiem tas tiek izmantots, aizstājot kādu citu ražotāju. Kompensācija izrietētu no tā, ka mums būtu pietiekami lēts šis atlikumsiltums. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka pēc izmaksu skalas pats lētākais ir atlikumsiltums, pēc tam ir šķeldas saražotais, un pats dārgākais – gāzes sildāmais katls,” nenoliedz Ločmelis.  

Pat neraugoties uz to, ka šķeldas katlumājas darbības apturēšana ir dārgs un ilgs prieks (tāpat kā gaidīt, kad atdzisīs krāsns, tikai šajā gadījumā – ļoti liela krāsns), pati ideja maksāt kādam par nestrādāšanu ir absurda un nesaskan ne tikai ar saprāta balsi, bet arī ar zaļā kursa ideju, būtību un mērķiem. Nav skaidrs, kāpēc vajadzētu apturēt ražošanu atjaunīgo resursu katlumājās, bet turpināt darbināt TEC, kas dedzina fosilo kurināmo – gāzi.

Šeit jāņem vērā arī fakts, ka pats Latvenergo faktiski ir neefektīvs bezpeļņas uzņēmums. Kad uzņēmums novēloti iesniedza Eiropas Komisijai pieteikumu atbalsta saņemšanai koģenerācijas stacijai TEC-2, biznesa plānā uz divdesmit gadiem Latvija jau sākumā paredzēja, ka bez valsts atbalsta TEC-2 projekta neto pašreizējā vērtība pēc 20 gadiem būs -308,60 miljoni eiro (negatīva). Tas nozīmē, ka, ja atbalsts netiktu piešķirts, otrais modernizācijas posms komerciālu apsvērumu dēļ netiktu īstenots. Kā zināms, Latvenergo gadā saņem 21 miljonu eiro par šo projektu, neskaitot miljardu eiro, ko Latvenergo jau ir saņēmis OIK ietvaros. Turklāt Latvijas valsts atbalstu TEC-2 projektam ar Eiropas Komisiju nesaskaņoja, tāpēc šī lieta EK lietvedībā ir pārvietota uz nelikumīgā atbalsta reģistru.

Taisnības labad jāpiebilst, ka bez TEC Latvijai varētu būt grūti un riskanti, jo TEC pilda arī vairākas citas funkcijas, kas saistītas ar energoapgādi valstī kopumā. Kā norāda tirgus dalībnieki, TEC gan varētu izmantot kā rezerves variantu, tā vietā attīstot atjaunīgās enerģijas avotus.

Rīgas Siltums norāda, ka ir modelējis vairākus variantus, kā citādi varētu rīkot iknedēļas iepirkumus, taču neviens variants pašiem nešķiet gana labs:. Piemēram, ja izsolītu nevis tikai 20 % no nepieciešamā siltuma, bet visus 100 %, tad Latvenergo vairs atlaides nedošot un nebūšot konkurences arī privātajiem ražotājiem. Katrs no tiem varēs pārdot siltumu par maksimālo tarifu, un tas būšot vēl dārgāk, netieši apstiprinot, ka Latvenergo izmanto kaut kādas atlaides, lai manipulētu tirgū. Un tomēr Rīgas Siltums nepaskaidro, kādēļ Latvenergo drīkst pārdot siltumu par maksimālo cenu, bet privātie siltumenerģijas ražotāji to nedrīkstētu darīt pat situācijā, ja viņu piedāvātā cena ir divreiz lētāka nekā Latvenergo.

Kad būs lētāk?

Labākajā gadījumā – nākamajā apkures sezonā.

Kā skaidro Latvenergo, ir divi modeļi, kā iepirkt gāzi un nodrošināt to siltuma uzpircējam: mainīt katru mēnesi (var būt strauji tarifa lēcieni) vai iepirkt reizi gadā visai sezonai (kas var būt dārgāk, toties cena nemainīsies katru mēnesi). Rīgas Siltums esot izvēlējies stabilitāti, tāpēc gāze ir iepirkta visai sezonai par 138 eiro par megavatstundu, un tarifu varētu pārskatīt uz nākamo sezonu, ņemot vērā, ka patlaban gāzes cena jau ir ļoti zema. Tomēr dārgāka gāze ir iepirkta, un tā ir jāiztērē, lai iepirktu lētāku.

Rīgas Siltums gan apgalvo, ka nekāda izvēle no Latvenergo puses netiek piedāvāta un uzņēmumam par iespējamajiem variantiem nekas nav zināms. Neviens arī nav rēķinājis, kā būtu izdevīgāk – pirkt visai sezonai par fiksētu cenu vai mainīt to katru mēnesi. Galu galā pēdējos piecos gados gāzes cena bija samērā stabila un sāka svārstīties tikai pēdējā gada laikā – kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Pašlaik Latvijā ir 65 siltuma piegādātāji, no tiem tikai deviņiem martā cena būs vēl augstāka nekā Latvenergo, un, izņemot Rēzekni, tās visas ir nelielas apdzīvotas vietas: Užava, Saulkrasti, Ozolnieki, Ķekava u. tml. Tās visas siltumam izmanto dabasgāzi. Forbes izpētīja visus Latvijas siltumenerģijas ražotājus, un no tiem, kas kurina ar gāzi, varētu teikt, ka Latvenergo cena 138 EUR/Mwh, kas ir iestrādāta tarifā, ir vidēja. Patiesi žēl ir Babītes iedzīvotāju – tur siltuma tarifs patlaban ir 191 EUR/Mwh, bet no pagājušā gada septembra visu apkures sezonu bija 270 eiro!

Ņemot vērā, ka nav skaidri izsekojams, cik un par kādu cenu katrs siltuma ražotājs ir iegādājies gāzi, nevar droši pateikt, kurš modelis ir veiksmīgāks, tomēr ir viegli noteikt, kuras pašvaldības no tām, kas izmanto dabasgāzi, šajā cenu prognožu konkursā ir uzvarējušas. Piemēram, uzņēmuma Olaines ūdens un siltums tarifs iedzīvotājiem vēl līdz pagājušā gada 20. janvārim bija 41,69 EUR/Mwh, no janvāra līdz aprīļa beigām – 107 eiro, no 1. Maija – 113,27 eiro par megavatstundu, un tikai no šā gada 23. janvāra līdz 8. martam cena uzlēca līdz 193,41 eiro. Martā tā atkal saruks līdz 125,61, bet aprīlī – līdz 110 eiro.

Kas attiecas uz gāzi – tas ir viss. Noslēpumiem apvītas ir vēl tikai trīs pašvaldības. Ventspils Siltumam nav mainījies siltuma tarifs no 2017. gada un ir 54,90 eiro/Mwh (bet drīz tas pieaugs). Krāslavas nami nav mainījuši tarifu no 2019. gada, un tas ir 51,44 eiro bet Preiļu saimnieks nav mainījis 54,23 EUR/Mwh tarifu vēl kopš 2014. gada. Laikam viņi nav aizmirsuši, ka pašvaldības siltuma kompānijas mērķis ir nodrošināt siltumu, nevis manipulēt ar cenām.

Skaitļi:

51,44 EUR/Mwh

Latvijā zemākais tarifs par siltumenerģiju, un to nodrošina SIA Krāslavas nami. Tarifs nav mainījies kopš 2019. gada.

214,43 EUR/Mwh

Latvijā augstākais tarifs par siltumenerģiju, un tas ir Rēzeknē, Rēzeknes siltumtīklos.

(6. marta dati)