Apetīte rodas ēdot

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Olena Yakobchuk/Shutterstock

Iepirkums, protams, daļēji noslepenots, veikts necaursskatāmā konkursa dialoga formā. Iepirkuma priekšmets – Loģistikas pakalpojums par pārtikas piegādi NBS vajadzībām. Summa – 220 miljoni eiro; atzīmēts, ka apakšuzņēmuma līgumi ar trešajām personām nav paredzēti. Publiski ir zināms, cik karavīru ir NBS, zināms, cik maksā paēst. Kāda velna pēc iepirkums ir noslepenots, un kādēļ tas nevarētu būt atklāts konkurss – lūk, tas gan nav zināms. Tāpēc, ka tā drīkst – tāds īsumā ir Aizsardzības ministrijas skaidrojums par konkrētās iepirkuma procedūras izvēli.

VALIC iepirkumā ietvertās prasības par pārtiku jautājumus nerada – NBS vajadzībām ir jāpiegādā svaigi sasaldēta dažādu veidu cūkgaļa, liellopu un jaunlopu gaļa, putnu gaļa, gaļas konservi, svaigi sasaldētas zivis, zivju konservi, kā arī citi produkti: graudu izstrādājumi, pākšaugi, konservi, ūdens, šokolāde, eļļa, piens un tamlīdzīgas preces ar ilgu uzglabāšanas termiņu. Tāpat jautājumus nerada četri no pieciem pretendentiem, kuri vēlējušies piedalīties konkursā: SIA Sanitex –  lielākais vairumtirgotājs Latvijā ar 411 miljonu eiro apgrozījumu, SIA Rēzeknes gaļas kombināts – lielākais gaļas produktu ražotājs Latvijā ar 52 miljonu eiro apgrozījumu, neskaitot meitaskompāniju Cēsu gaļas kombināts, piegādātāju apvienību, kurā ietilpst Latvijas tirgotāju savienība, Lats veikali un vēl astoņi pārtikas veikalu uzņēmumi ar, iespējams, vissmalkāko un sarežģītāko loģistikas ķēdi Latvijas reģionos un 60,4 miljonu eiro apgrozījumu, kā arī viens mazāks piegādātājs – SIA Lanekss, kas 2022. gadā, spriežot pēc Iepirkumu uzraudzības biroja datiem, ir uzvarējis 81 iepirkumā par pārtikas produktu piegādi visā Latvijā, turklāt tā klientu vidū ir gandrīz visas Latvijas slimnīcas, daļa reģionālo skolu un bērnudārzu visā Latvijas teritorijā, no Ventspils līdz Daugavpilij, kā arī Aizsardzības ministrijas iestādes: Zemessardzes štābs, Nodrošinājuma pavēlniecība, NBS reģionālie nodrošinājuma centri un tamlīdzīgi.

Tomēr 220 miljonu eiro vērtajā konkursā uzvarēja cits uzņēmums – Laurai Zeltiņai piederošais SIA Zītari LZ, kas saskaņā ar uzņēmuma gada pārskatā ietverto informāciju nodrošina ēdināšanas pakalpojumu Rojas vidusskolā un arī atrodas Rojā. Vēl uzņēmumam ir trīs kafejnīcas Rīgā – divas Rīgas satiksmes telpās un viena Kleistu ielā  8A –, kā arī viena saldētava Pūrē un septiņas automašīnas, no kurām trīs ir vieglie automobiļi un tikai divus var uzskatīt par kravas transportu: Ford Transit un VW Crafter furgonus. Kompānijas apgrozījums 2021. gadā bija 562 tūkstoši eiro, t. i, par 83 % mazāk nekā vēl pirms diviem gadiem.

Tātad nākamos piecus gadus 6500 karavīru ar pārtiku nodrošinās neliela kompānija, kurai ir divi kravas furgoni. Bet ir nianse – šā uzņēmuma īpašniekiem tuvos rados ir kāda cita uzņēmuma īpašnieki, proti, tā, kas ar lielu skandālu bez atklāta iepirkuma un steidzamā kārtā par miljonu no Ķīnas iepirka vienreizlietojamās aizsargmaskas Covid-19 krīzes sākumā (uzņēmums GP Nord pieder Zeltiņu ģimenei; sk. shematisko attēlu). Protams, tā var būt sakritība, taču ir visai aizdomīgi, ka šādi dīvaini, neizskaidrojami iepirkumi notiek tieši to ministriju pakļautībā esošās iestādēs, kuras iepriekšējā valdībā vadīja Attīstībai/Par! ministri – attiecīgi Artis Pabriks un Ilze Viņķele.

Nolikums ar jautājumiem

Aizsardzības ministrija Forbes informē, ka procedūra konkursa dialogs ir izvēlēta kā piemērotākā iepirkuma procedūra, taču neprecizēja, kādēļ ierobežot tiesības piedalīties konkursā šajā gadījumā tika uzskatīta par piemērotu procedūru. Konkursa dialogs ir tāda procedūra, kurā visi ieinteresētie piegādāji var pieprasīt tiesības piedalīties, bet piedāvājumus var iesniegt tikai tie kandidāti, ko pasūtītājs uzaicina. Šādu procedūru saskaņā ar likumu piemēro tad, kad nav iespējams iegūt pasūtītāja vajadzībām atbilstošu piedāvājumu atklātā vai slēgtā konkursā. Tātad Aizsardzības ministrija uzskatīja, ka piegādāt pārtiku un/vai turēt to sasaldētu Latvijā var ne kurš katrs uzņēmums, bet galu galā izrādījās, ka vislabāk to varēs uzņēmums bez liela mēroga pieredzes, bez ražotnes un bez transporta.

Pretendentu atsijāšanai Aizsardzības ministrija izmantojusi divas ļoti dīvainas prasības: likviditātes prasību, kā arī prasību nodrošināt eko produktus visās grupās. Un absurdākais iepirkumā ir fakts, ka pretendentam jāspēj nodrošināt bioloģiskus produktus kara gadījumā. “Man šķiet, tas ir dīvaini. Sāksim ar to, ka prasība pēc eko piena, eko gaļas, eko ogām, eko dārzeņiem vispār ir neizprotama. Grūti iedomāties, ka kara apstākļos kāds domās, kur iepirkt tieši ekoloģisku gaļu vai ogas, un vēl grūtāk iedomāties, ka Zītari LZ to varētu nodrošināt,” saka viens no šī iepirkuma dalībniekiem. “Es domāju, ka tās prasības ir tikai tāpēc, lai varētu dārgāk kaut ko iepirkt,” viņš pieļauj un turpina: “Protams, ka mēs varētu to visu nodrošināt, bet prasība bija tāda, ka sadarbības partnerim ir jābūt arī ļoti tuvu piegādes adresei. Tas nozīmē, ka man tagad ir jāskrien apkārt Latvijai un jāsaslēdz formāli līgumi ar visām potenciāli iespējamajām bioloģiskajām saimniecībām, turklāt jau iepriekš zinot, ka tādas piegādes tādos apjomos nekad nenotiks.” Arī Forbes sarunu biedrs ir parakstījis nolikumā paredzēto papīru – pretendenta apliecinājumu ievērot konfidencialitātes noteikumus attiecībā uz jebkuru ar iepirkumu saistīto informāciju neatkarīgi no tās formas un satura. Mūsu sarunas nobeigumā uzņēmuma vadītājs tikai noteica: “Manuprāt, ir jāizturas ļoti atbildīgi. Es negribētu, lai notiek karš un pēc tam kāds rakstītu – mēs zaudējām karā tikai tāpēc, ka mūsu karavīri nav pabaroti vai viņiem sāp vēders.” Viņš vēl ironiski piebilst, ka Zītariem droši vien ir ne tikai pazemes masku ražotne, bet arī gaļas, dārzeņu, konservu ražotnes un autoparks. Cerams, ka Latvijā kara nebūs, tomēr Zītaru LZ konkurents sarunā ar Forbes bija skeptisks par to, ka kara apstākļos kāds skraidīs apkārt pa bioloģiskajām saimniecībām un pieprasīs bioloģiskos produktus vismaz 6500 NBS karavīru, nerunājot jau par zemessargiem un rezervistiem.

Otra prasība ir likviditāte, kuras koeficients (apgrozāmie līdzekļi/īstermiņa saistības) ir ne mazāks par 1,00. Likviditāte, protams, ir nepieciešama, taču būtībā tā neko īpaši neizsaka. Aktīvi strādājošiem uzņēmumiem kontā var arī nebūt daudz skaidras naudas, īpaši, ja tie iegulda attīstībā, investē. Rēzeknes gaļas kombinātam  (RGK) likviditāte (tiesa, 2021. gadā) bija 0,98, līdz ar to pēc šī kritērija uzņēmums nekvalificējās, lai gan, piemēram, no transporta viedokļa par RGK spēju apgādāt NBS nebūtu jāšaubās – uzņēmumam ir 83 automašīnas, lielākā daļa no tām kravas auto, dzīvnieku vedēji un cits transports, kas paredzēts pārtikas piegādēm. Savukārt Latvijas tirgotāju savienības vadītājs Raimonds Okmanis, kurš galu galā atmeta ar roku dalībai iepirkumā, lai gan viņa vadītā savienība bija kvalificējusies pēc visiem kritērijiem, Forbes sacīja, ka neredz jēgu tērēt laiku neizprotamām prasībām, bet par likviditātes rādītāju tikai noteica: “Mums ar to nav problēmu.”

Forbes izpētīja vairākus desmitus no elektronisko iepirkumu sistēmā pieejamajiem konkursu dokumentiem par pārtikas piegādi un neatrada nevienu līdzīgu iepirkumu, kur nolikumā būtu bijusi likviditātes prasība. Savukārt citu jomu iepirkumos, kas nav saistītas ar pārtikas piegādēm, lai nerastos šaubas par apgrozāmo līdzekļu esamību, tiek prasītas bankas garantija. Lursoft pieejamā finanšu informācija liecina, ka arī uzņēmumam Zītari LZ iepriekš nekas spīdošs nav bijis – 2020. un 2021. gadā tas cīnījies gan ar nodokļu parādiem, gan ar naudas trūkumu, piemēram, 2021. gadā no valsts saņemot gandrīz 282 tūkstošu eiro atbalstu gan darbinieku dīkstāvei, gan apgrozāmajiem līdzekļiem. Pēdējais maksājums saņemts 2022. gada janvārī – jau pēc tam, kad tika izsludināts lielais VALIC iepirkums. Neviens no četriem pārējiem pretendentiem Covid-19 laikā nekādu atbalstu nav saņēmis – ne dīkstāvei, ne apgrozāmajiem līdzekļiem, ne algu subsīdijām. Tas liecina, ka visi četri pretendenti ir un bija finansiāli stabili, turpretī Zītari LZ cieta krīzes dēļ. Lūk, un izveidojās situācija, ka konkursa vājākajam pretendentam pati valsts nodrošināja likviditāti un peļņu.

Atgriežoties pie kvalifikācijas prasībām pretendentiem, jāpievērš uzmanība arī citam faktam – vairākos iepirkumos par pārtikas piegādi pretendentiem tiek izvirzīta prasība par transporta pieejamību, proti, pretendenta rīcībā ir jābūt normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbilstošam transportam pārtikas preču piegādei. Šādu prasību izvirza gan slimnīcas, gan pašvaldības, gan skolas. Tomēr VALIC acīmredzot nav bijis būtiski, kā tiek pārvadāta karavīriem domāta pārtika, un tas rada pamatotas šaubas par konkursa objektivitāti un/vai par iepirkuma komisijas kompetenci. Iepirkuma komisiju, starp citu, vadīja Ēriks Ezeriņš, Nacionālās apvienības biedrs, tāpēc mana naivā cerība, ka jaunā aizsardzības ministre varētu pievērst pastiprinātu uzmanību sava priekšgājēja sastrādātajam, gandrīz vai liek nosarkt.

Cik maksā paēst?

220 miljonu iepirkumā ir iekļauta pārtikas iegāde, uzglabāšanas nodrošināšana, loģistika, kā arī e-platformas risinājuma izveide, ieviešana un realizēšana. Vienkārši sakot, NBS ir jābūt iespējai pārtiku pasūtīt elektroniski un attālināti. Lielākajiem pretendentiem, kurus pasūtītājs formāli atsijāja, šāda sistēma, protams, ir. “Tas maksā simtiem tūkstošu,” saka Okmanis, piebilstot, ka gribētu gan redzēt uzņēmuma Zītari LZ e-platformu.

Līgums ir uz pieciem gadiem. Bet cik tad reāli maksā karavīru pabarošana? “2021. gadā pārtika NBS struktūrās tika iegādāta par 5,28 miljoniem eiro, 2022. gadā – par 8,49 miljoniem eiro,” saka Aizsardzības ministrijas pārstāve Daniela Reihenbaha. Viņa skaidro, ka līdz šim NBS pārtika katram pasūtītājam (NBS Nodrošinājuma pavēlniecībai, tās 1., 2. un 3. reģionālā nodrošinājuma centram, Mācību vadības pavēlniecībai un Zemessardzei) tika iegādāta atsevišķos atklātos konkursos. Kurā brīdī un kāpēc process sagāja grīstē un atklāti konkursi pārvērtās par sarunu procedūru, bet summa pieauga vairāk nekā 20 reižu, viņa nepaskaidroja. Pat ja pieņemam, ka ir inflācija un 8,5 miljonu vietā gadā nāktos tērēt desmit miljonus, piecu gadu laikā tie tāpat būtu tikai 50, nevis 220 miljoni eiro.

Zītari LZ īpašniece Laura Zeltiņa Forbes sīkākus komentārus nesneidza, vien paskaidroja, ka uzņēmumam pienākšoties tikai 3 % no faktiskās piegāžu vērtības piecu gadu laikā, tāpēc tam vispār nevajadzētu būt lielāko iepirkumu sarakstā. Viņa norādīja, ka neko daudz nevar komentēt, jo tas var tikt uzskatīts par līguma pārkāpumu.

Gatavi karam

“Saskaņā ar līgumu konkursa uzvarētājam būs jānodrošina pārtikas piegāde visām Nacionālo bruņoto spēku vienībām visā Latvijas teritorijā. Uzņēmumam pēc NBS pieprasījuma būs jānodrošina arī nepieciešamie pārtikas krājumi. Tāpat vienošanās paredz pienākumu uzņēmumam nodrošināt NBS nepieciešamās pārtikas ražošanu un piegādi kara gadījumā,” skaidro Aizsardzības ministrijas pārstāve. Vaicāta, vai pasūtītājs ir drošs, ka uzņēmums Zītari LZ šādu līgumu spēs izpildīt, Reihenbaha sacīja: “Dialoga procedūrā komersants apliecināja gatavību izpildīt līgumsaistības.” Viņa arī piebilda, ka ministrijai iepriekš jau ir bijusi negatīva pieredze ar komersantiem, kuri ir piegādājuši pārtiku neatbilstoši tehniskās specifikācijas parametriem. Interesanti, vai tikai pārtiku?

Pietiek.com pērn rakstīja par citu Aizsardzības ministrijas noslepenoto iepirkumu saistībā ar Vairog EU neizprotamo 72 miljonu eiro līgumu par patronu ražošanu, kuru uzņēmums nespēj izpildīt. Video publikācijā NBS gan sevi pozicionēja cietēja lomā, apgalvojot, ka vērsa ministrijas uzmanību uz sadārdzinātiem iepirktajiem materiāliem, tomēr, papētot Vairog EU īpašnieku struktūru, par to ir zināmas šaubas. Kā Latvijā ierasts teikt – mani māc bažas, ka šis scenārijs var būt sliktākais. Piemēram, Vairog EU lielākais (81 %) īpašnieks Juris Viktors Ozols ir precējies ar Mariku Rozīti. It kā sīkums, taču viņa ir patiesā labuma guvēja šaušanas klubā Lucky Shooting Club, kur pulcējas krietns bariņš aizsardzības jomas pārstāvju.

Dažādas draudzīgas, ģimeniskas, politiskas saites vieno lielu daļu Aizsardzības ministrijas slēgto konkursu. Tos visus vienā rakstā grūti apvienot, taču viens nu ir skaidrs – apetīte rodas ēdot. Ja 2021. gadā VALIC noslēdza 173 iepirkumus par 141 miljonu eiro, no kuriem tikai 37 konkursi nebija plaši pieejami, bet pārējie bija atklāti, tad pērn no 236 konkursu rezultātu paziņojumiem par nu jau 419 miljoniem eiro 52 nebija atklāti konkursi, bet 46 no tiem vispār atzīmēti ar vienu vai diviem sarkaniem karodziņiem, kas nozīmē, ka paziņojumi par šādiem iepirkumiem vispār nav bijuši, tajos ir bijis mazs piedāvājumu skaits vai procedūras bija paātrinātas. Turklāt 52 nosacīti slēgtajos konkursos tika apgūti 288 miljoni eiro, kas ir 68 % no visiem VALIC iepirkumiem.

Tas pats attiecas uz otru Aizsardzības ministrijas organizāciju – Valsts aizsardzības militāro objektu iepirkumu centru, kuram pērn no 117 konkursu rezultātiem 55 % bijuši sarunu procedūrās, turklāt no tikai 13 iepirkumiem par summu, kas lielāka par miljonu, četri tikuši uzņēmumiem Arčers vai Binders, kas pieder vienai personai. Armanda Garkāna uzņēmumi šajos četros konkursos ieguvuši 38 miljonus eiro, kas ir 60 % no visiem konkursiem virs miljona eiro.