Zinātne - tas ir uz mūžu
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Inga Pudža strādā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta EXAFS spektroskopijas laboratorijā par zinātnisko asistenti. Maijā viņa aizstāvēja promocijas darbu, bet pirms gada tika apbalvota ar L'Oreal – UNESCO Baltijas jauno talantu programmas Sievietēm zinātnē balvu par darbu pie viedā materiāla vara molibdāta (CuMoO4) izpētes, turklāt daļa no viņas pētījuma tika atzīta par vienu no pagājušā gada nozīmīgākajiem sasniegumiem. Forbes aprunājās ar perspektīvo zinātnieci par to, kā un kāpēc topošajiem studentiem kļūt par zinātniekiem.
Kā jūs izvēlējāties zinātni?
Man jau skolas laikā patika un arī padevās eksaktās zinātnes, piemēram, matemātika, fizika, ķīmija. Patiesībā man padevās visi mācību priekšmeti, bet tas arī sarežģīja izvēli, kur tad mācīties tālāk. Mana mamma bija pasniedzēja Daugavpils Universitātē. Viens no priekšmetiem, ko viņa mācīja, bija pedagoģija, otrs – fizika. Es jau bērnībā sapratu, ka dabaszinātnes – tas ir ļoti aizraujoši, turklāt, braucot uz Rīgu, man bija laba sajūta, tāds kā drošības spilventiņš, jo es domāju: ja nu kaut ko nesapratīšu, mamma palīdzēs. Drīz vien gan kļuva skaidrs, ka būs vien pašai jātiek galā, jo mammu es satiku varbūt reizi divās nedēļās vai pat mēnesī.
Kurā augstskolā iestājāties?
Es studēju fiziku Latvijas Universitātes fizmatos, turpat paliku arī maģistrantūrā, un tad jau doktorantūra bija loģisks solis. Jau otrajā studiju gadā sāku strādāt Cietvielu fizikas institūtā (CFI), visi pētījumi virzījās uz priekšu, un nebija sajūtas, ka būtu kaut kur jāpieliek punkts, gribējās turpināt iesākto.
Kādu darbu jūs sākumā strādājāt CFI?
Vispār es te nācu izstrādāt savu bakalaura darbu, un pirmā pozīcija bija inženieris. Taču tas ir uz papīra, būtībā mani apmācīja strādāt ar datoriem, lai apstrādātu un modelētu eksperimentālos spektrus. Manis izvēlētā EXAFS spektroskopijas laboratorija nodarbojas ar rentgenabsorbcijas spektroskopijas pētījumiem. Visi mūsu eksperimenti tiek veikti ārzemēs sinhrotronos – tur mēs iegūstam datus, ko šeit analizējam.
Kāpēc eksperimenti tiek veikti ārzemēs?
Tāpēc, ka mums nav tādu zinātnisko centru. Mēs šeit runājam par daļiņu paātrinātājiem, kas ļauj iegūt ļoti augstas intensitātes starojumu, ar kuru apstrādājam mūsu paraugus, un no tā spektra, ko iegūstam eksperimentos, mēs varam iegūt informāciju par to, kā atomi ir izvietoti materiālā, kā tie svārstās, kādas starp tiem ir saites. Tad mēs varam izskaidrot, kāpēc tiem ir kaut kādas konkrētas īpašības. Manā doktora darbā savukārt runāts par materiāliem, kas maina krāsu temperatūras ietekmē, – termohromiem materiāliem. Mēs cenšamies sasaistīt to, kā atomi svārstās pie dažādām temperatūrām, ar to, kāpēc tie maina krāsu.
Tas ir par krūzītēm, kas maina krāsu, kad tajās lej karstu ūdeni?
Jā, tas ir visvienkāršākais piemērs. Ir daudz materiālu ar termohromām īpašībām, kas tiek izmantoti dažādi. Mans pētījums bija fundamentāls – pirmie soļi pirms praktiska pielietojuma, jo mēs atklājām, ka mūsu materiālam ir ļoti interesantas īpašības un tas maina krāsu gan pie ļoti zemām, gan ļoti augstām temperatūrām, bet izskaidrojums tam ir atšķirīgs. Ja runā par augstām temperatūrām, šo materiālu varētu izmantot kā drošības indikatoru jebkur, kur tiek kaut kas karsēts, piemēram, rūpnīcās. Ja runā par zemām temperatūrām, to var izmantot tur, kur ir svarīgi kontrolēt, piemēram, transportēšanas apstākļus, kaut vai tām pašām vakcīnām. Mūsu indikators varētu ziņot, ja vakcīna kādā brīdī bija nepareizi uzglabāta. Mūsu gudrais materiāls nemaina krāsu atpakaļ, un ar to var noteikt arī graduētu temperatūru.
Jūs ieguvāt L’Oreal – UNESCO balvu sievietēm zinātnē. Pastāstiet par to nedaudz vairāk!
Uzskatu, ka tā ir ļoti prestiža balva, kas tiek piešķirta Baltijas zinātniecēm. Balvas mērķis ir veicināt sieviešu izaugsmi tieši zinātnē – lai viņas būtu kā piemērs citām, arī skolniecēm, kuras domā par savu karjeras izvēli. Balva ir finansējums projekta īstenošanai gada laikā. Piesakoties šai stipendijai, jāaizpilda pieteikums.
Latvijā visai bieži tiek runāts par to, ka jaunie zinātnieki daudz ko var izgudrot un izdarīt, taču ir problēma ar šo izgudrojumu komercializāciju. Parasti izgudrojumu finansē kāds no malas, un par biznesu tas nepārvēršas. Vai jums ir tāds mērķis?
Jā, pašlaik par to ļoti daudz tiek runāts, tiek arī piešķirts finansējums. Bet zinātnē ir divi virzieni. Pirmais – tie ir fundamentālie pētījumi ar mērķi labāk izprast procesus, vairāk akadēmiski, un pašmērķis nav tos komercializēt. Otrs ir virziens, kur tehnoloģijas gatavības līmenis ir ļoti augsts un izgudrojumi ir ļoti tuvu izmantošanai dzīvē.
Mums institūtā arī ir divējādi. Mana laboratorija vairāk nodarbojas ar fundamentāliem pētījumiem, mēs daudz nerunājam par pelnīšanu un komercializāciju. Savukārt pavisam nesen kolēģiem izdevās veiksmīgi komercializēt ātrdarbīgu termoelektriskā starojuma sensoru, ko var izmantot lāzertehnoloģijās.
Cik liela ir pētniecības daļa, un cik – saistīta ar komercializāciju? Kāpēc tik daudz pētīt un izgudrot, ja rezultātu nevar pārdot vai izmantot praksē?
Fundamentālajos pētījumos mēs fokusējamies uz zinātnisku atklājumu, līdz ar to mūsu produkts ir zinātniskie raksti starptautiskos žurnālos, kas atkal var noderēt citam zinātniekam, kurš virzīsies tālāk uz priekšu, un tā soli pa solim pasaulē notiek tehnoloģiskais progress. Savukārt tie, kas jau uzreiz vēlas kaut ko ieviest, uzlabo kādus jau esošos procesus, tehnoloģijas, taču viņu pētījumi ir ar mazāku zinātnisko novitāti. Tāpat mūsu zinātniskās publikācijas citē citi zinātnieki.
Kā jūs vērtējat atbalstu zinātnei Latvijā? Vai tas ir pietiekams?
Protams, ka ne! Katru gadu sola to palielināt, mazliet arī palielina, bet nepietiekami. Tas nozīmē, ka mums, zinātniekiem, ir jāraksta projektu pieteikumi arī Eiropā un citur, jāpretendē, pašiem jāmeklē finansējums algai un pētījumu realizēšanai. Mēs patērējam ļoti daudz laika tam, lai iegūtu finansējumu, nevis tieši pētījumu veikšanai. Pētījumiem laika paliek aizvien mazāk. Ja būtu vairāk naudas, mēs vairāk pētītu, būtu labāki rezultāti.
Ļoti daudzās valstīs ir tā, ka zinātniekam, profesoram pašam ir sava darbavieta, viņš saņem garantētu algu un dara, pēta, ko viņš grib. Tad viņš piesaista papildu naudu, lai finansētu savus darbiniekus – studentus un citus. Šajā gadījumā zinātniekam nav jāraizējas, ka pēc diviem gadiem beigsies kāds projekts un viņam pašam nebūs naudas, nerunājot jau par darbiniekiem.
Arī pašu pētījumu iniciatīvas var būt dažādas. Mēdz būt pasūtījumi no uzņēmumiem, taču mūsu gadījumā tā nav. Mūsu gadījumā finansējums pārsvarā nāk no Eiropas Savienības grantiem un valsts pētījumu programmām.
Kā jūs redzat savas karjeras attīstību?
Es noteikti plānoju palikt Latvijā, jo man patīk šeit strādāt. CFI, manuprāt, ir izcila vieta, kur nodarboties ar inovācijām un zinātni. Turpināšu darboties zinātnē, daudz kas vēl ir neatklāts, nekad nav garlaicīgi – te vienmēr būs gana daudz, ko darīt. Tikai diemžēl ir visu laiku jādomā, kur iegūt finansējumu.
Jā, viss ap to jautājumu grozās… Ko plānojat tālāk pētīt vai atklāt? Doktora disertācija uzrakstīta. Vai turpināsiet šo pašu virzienu, vai arī jūs interesē kaut kas kardināli cits?
Zinātnieka karjera Latvijā darbojas tā – mēs ģenerējam idejas pētījumiem ar zinātnisko novitāti, rakstām projektus, piesakāmies finansējumam, un tad atkarībā no tā, kuri projekti tiek apstiprināti, tie arī tiek turpināti. Piemēram, arī sava promocijas darba gadījumā es pieteicos stipendijām – no Mikrotik, L’Oreal – UNESCO, lai iegūtu finansiālo neatkarību un varētu fokusēties konkrētajam pētījumam. Savukārt laboratorijā pētījumi pārsvarā tiek veikti grupās, arī finansējumam projekts ir grupu darbs. Komandas vienojas, kurā virzienā tiks strādāts, apaudzē to ar zinātniekiem, sadala darbus un strādā. Mēs vēl domājam, par ko; augustā jāpiesakās.
Cik cilvēku strādā jūsu laboratorijā?
Mūsu laboratorija ir maza, septiņi cilvēki, taču CFI ir 14 laboratorijas. Zinātniskais personāls mūsu institūtā ir ap 200 cilvēku (kopā ar studentiem).
Kādām īpašībām ir jāpiemīt cilvēkam, lai viņš izdotos kā zinātnieks?
Noteikti jābūt pacietīgam, jo atklājumiem nepieciešams ilgs laiks. Radošam jābūt, jāspēj no dažādiem skatpunktiem paskatīties uz problēmu. Arī ļoti precīzam. Bet galvenais, lai patīk tas, ko viņš dara, un daudzveidība, ko zinātne piedāvā. Ir fiziķi teorētiķi un fiziķi eksperimentētāji. Jāsaka gan, ka veiksmes atslēga ir eksperimentu un teorētisko aprēķinu apvienošana. Personīgi es visvairāk laika pavadu pie datora, apstrādājot datus, kas iegūti eksperimentos ārzemēs, un veicot skaitlisko modelēšanu, taču labprāt šad tad darbojos arī ķīmijas laboratorijā, veicot mērījumus.
Kā jūs izdomājāt, ko pētīt?
Es strādāju laboratorijā, pētīju vispirms vienu, tad citu materiālu, un tad man piedāvāja pētījumu ar krāsainiem paraudziņiem (pulverīšus zaļganās un oranžīgās nokrāsās, kas maina krāsu), kas man kā sievietei ļoti patika, tāpēc ar prieku strādāju pie šī darba.
Kā jums šķiet, vai Baltijas, Eiropas līmenī Latvijas zinātne un zinātnieki ir konkurētspējīgi?
Pirms dažiem gadiem mūsu institūts saņēma CAMART2 projektu, kas veicināja CFI attīstību – mēs esam iegādājušies augstākā līmeņa infrastruktūru, iekārtas, ar kurām veikt pasaules līmeņa eksperimentus, tā ka vismaz šajā jautājumā esam pasaules līmenī. Tāpat mums ir iespēja izmantot citus Eiropas zinātnes centrus, piemēram, Hamburgā, kur ir sinhrotrons. Zviedrijā ir pavisam jauns centrs, arī Parīzē, Spānijā. Mēs iesakām savus projektus, sakām, ka vēlamies veikt noteiktus eksperimentus, un varam izmantot šīs iekārtas. Tāpēc mums ir visas iespējas, atliek tikai darīt.
Vai jums bieži piedāvā darbu, piemēram, uzņēmumi savos pētniecības un attīstības departamentos? Labs zinātnieks, pieļauju, var atrast daudz labāk apmaksātu darbu privātajā sektorā…
Jāatzīst, darba piedāvājumu no ārpuses man tā īsti nav bijis. Un man patlaban ir labi ar finansējumu. Cilvēks, kurš strādā, labi dara savu darbu, nepieciešamo finansējumu atradīs, par to nav jāraizējas. CFI šad tad piedāvā kaut kur pieslēgties. Man patīk arī pasniegt Latvijas Universitātē laboratorijas darbus medicīnas studentiem fizikā. Studenti ir gana motivēti, galu galā izvēlēties medicīnas virzienu studijām jau pats par sevi ir ļoti nopietns lēmums.
Sanāk, ka zinātnieks – tas ir uz mūžu?
Domāju, ka tā tiešām ir, jā.