Darba prieks, kārtība un algoritmi.
Sadarbības projekts
Forbes Latvija
Bērnībā viņa ar rotaļlietām neaizrāvās, daudz aizraujošāk šķita kārtot plauktos grāmatas pēc vāku krāsas vai izmēra. “Man visu laiku vajag kaut ko sakārtot, man patīk, ja viss ir kārtīgs, loģiski secīgs. Pirms nopietni pieķeros darbam, es sakārtoju visu kas man apkārt,” saka Sandra Dimante, kura savu lietu kārtību nu jau divdesmit ceturto gadu ievieš vienā no lielākajām laboratorijām valstī – SIA E. Gulbja laboratorija. Spriežot pēc uzņēmuma finanšu rādītājiem, viņai tas izdodas teicami, taču šī ir teju vienīgā informācija, kas par Sandru Dimanti pieejama publiski.
Skopa informācija par Sandras dzīves gājumu pieejama tikai Uzņēmumu reģistrā un E. Gulbja laboratorijas interneta vietnē. Viss pārējais saistīts ar profesionālajiem – veselības aprūpes un Covid-19 pandēmijas – jautājumiem medijos.
“Tā varbūt ir bērnības trauma. Mans tēvs bija sabiedrībā labi pazīstama persona, bet es biju nebēdnīga un darīju daudz blēņu, skolā pat piekāvu kādu puiku. Bet vecāki mani par pašām blēņām nekad nerāja, tikai pārmeta, ka es viņiem daru kaunu. Līdz ar to esmu iemācījusies daudz nezīmēties,” saka Sandra, kuras tētis ir leģendārais LTV Panorāmas žurnālists Jānis Dimants, bet mamma Veronika bija pasniedzēja Latvijas Universitātē. Ar savulaik piekauto skolasbiedru ir izlīgts miers, un kādreizējie kaušļi šad tad pat satiekas.
Sandra ir dzimusi Alūksnē, bet, tētim kļūstot par televīzijas žurnālistu, pārcēlās uz Rīgu, kur desmit skolas gadus pavadīja atbilstoši laikmetam Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Rīgas L. Paegles 1. vidusskolā, kas tagad zināma kā Rīgas Valsts 1. ģimnāzija. “Mani tracināja, ka uz katras burtnīcas bija jāraksta tas garais nosaukums,” Sandra atzīstas.
“Tur mūs iemācīja mīlēt gan Raini, gan matemātiku, gan fiziku,” viņa saka un atklāj, ka, par spīti dziļajiem padomju laikiem, skolā valdījis pārsteidzošs liberālisms. “Ja kāds izsaucās “Dievs, svētī Latviju!” neviens skolotājs uzreiz pie direktora neskrēja.” Daži skolēni, ieskaitot Sandru un divus vēlākos Latvijas Tautas Frontes aktīvistus Ainaru Bašķi un Imantu Cīruli, paslepus, parakstoties pat ar asinīm, zvērējuši uzticību brīvai Latvijai. “Mani vecāki par to nezināja, bet mēs vēl tagad, satiekoties klases salidojumos, to atceramies.” Jautāta, kur viņa kā pusaudze smēlusies tik spēcīgas nacionālās jūtas, Sandra neslēpj, ka vecāki par šādām lietām ar bērniem nav runājuši, taču liela ietekme bijusi vecvecāku stāstiem par brīvajā Latvijā piedzīvoto un pašu spēkiem izveidoto saimniecību, kas pirms okupācijas bijusi viena no turīgākajām.
Ļoti iespējams, ka Sandras dzīvesstāsts izvērstos pavisam citādi un, Latvijai atgūstot neatkarību, viņa, piemēram, privatizētu kādu kolhozu un kļūtu par lauksaimnieci. “Pēc vidusskolas beigšanas gribēju strādāt laukos – fermā vai vienalga kur, bet laukos.” Taču šīs ieceres realizēšanu apturēja vecāki. “Viņi teica, ka neiebilstu, ja es strādātu cūku fermā vai kur citur, taču, viņuprāt, man vispirms bija jāiegūst augstākā izglītība. Pēc tam visi ceļi būtu vaļā.” Ieklausoties vecāku padomā, Sandra iestājās Latvijas Valsts universitātes Ekonomiskas fakultātes ekonomiskās kibernētikas specialitātē. “Ak, cik sarežģīts un intriģējošs nosaukums! Tātad jāpārbauda kas tas ir.” Ekonomiskā kibernētika pētī ekonomiku kā sarežģītu sistēmu un izzina ekonomikas vadības teorijas, metodes, līdzekļus. “Mana māsa Džineta, starp citu, septiņus gadus vēlāk arī pabeidza šo specialitāti un bija pasniedzēja, kas karjeru universitātē beidza kā asociētā profesore, specializējoties tieši vides un ilgtspējas jautājumos.”
Pēc studiju beigām Sandra tika nosūtīta strādāt uz Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas skaitļošanas centru. “Es biju algoritmu sastādītāja – ar tiem es arī visu dzīvi dzīvoju – un pēc tam programmētājs.” Skaitļošanas centrā lielākā daļa darbinieku bija ebreji, kas Sandrai esot iemācījuši daudzas lietas. Vienu no tām viņa praktizē vēl šobaltdien. “Ebrejs ebreju zemē neiemīs, kas tolaik bija izplatīts starp latviešiem. Ja kāds nokļuva nelaimē, to vilka ārā. To es iemācījos, tāpēc cilvēkus, kas nonākuši grūtībās, nekad neatraidu.”
Tie bija laiki, kad skaitļojamā tehnika aizņēma visu ēkas pirmo stāvu un eksistēja profesija perforators. “Mūsdienu jaunā paaudze nevar pat iedomāties, cik komplicēti bija rakstīt programmas! Uzraksti programmas daļu uz papīra, tad perforators to visu saperforē uz perfokartēm, tad kļūdu labošana un programmas papildināšana vien cik pūļu prasīja… Bet bija interesanti un milzīgs gandarījums, kad toreizējā Rīgas porcelāna rūpnīca varēja lepoties ar pavadzīmēm, kas izdrukātas ar skaitļošanas iekārtu palīdzību. Kādreiz pavadzīmes rakstīja ar roku, jo tajos laikos porcelāna izstrādājumus vagoniem veda uz visām PSRS republikām.”
Tad pienāca laiks bērniem. Sandrai ir divas meitas. Dace ir neiroķirurģe Londonas Queens Hospital, Anda – zirgu trenere Paul Schockemohle Pferdehaltung GmbH, kur gatavo jaunzirgus konkūram. “Kamēr biju mājās ar bērniem, pagāja pieci gadi. Pa to laiku IT piedzīvoja 50 gadu lēcienu attīstībā, sāka parādīties datori, kurus varēja novietot pat uz galda. Protams, arī programmēšanas valodas un viss pārējais bija mainījies.”
Bija jāmeklē jauns darbs. Sandra pieteicās Ādažu kažokzvēru fermā par grāmatvedi, jo grāmatvedības pamatus bija apguvusi universitātē. Tur viņa nostrādāja deviņus gadus. “Ļoti patika šis laiks, jo man ļāva darīt arī tādus darbus, kas nebija saistīti ar grāmatvedību, mani ļoti interesēja viss process – no zvēru pārošanas līdz pat ģērētai ādai. Lai piedod man zaļie, bet ģērēta āda laika gaitā sadalās un kļūst par zemi, bet kur planēta liks tos miljardu miljardus neilona jaku un mēteļu, kas nekad nesadalīsies?” Diemžēl sākās lielā krīze – fermu nācās likvidēt.
2000. gadā ātri atrast atbilstošu darbu nemaz nebija tik vienkārši, konkurējošā jaunā paaudze uzskatīja, ka Sandras izglītība ir novecojusi un viņai pietrūkst zināšanu. Tādēļ viņa nolēma, ka jāiegūst tās jaunās zināšanas, un iestājās maģistrantūrā LU Ekonomikas fakultātē, kur ieguva sociālo zinātņu maģistra grādu vadībzinātnē. “Jāteic, ka mācībās man veicās krietni labāk nekā kolēģiem ar tikko iegūtajām zināšanām…” Izglītība Sandrai nu bija iegūta, bet jauna darba meklējumi joprojām bija neveiksmīgi.
Vedot bērnus uz skolu, viņa pie mācību iestādes durvīm satika skolasbiedru Didzi Gavaru, kurš ir E. Gulbja laboratorijas līdzīpašnieks. Sandra pasūdzējās par savām nedienām un piedāvājās nule uzbūvētajā uzņēmuma ēkā Teikā strādāt par apkopēju.
Gavars šādu iespēju noraidījis kā nepieņemamu un, zinādams, ka Sandra apguvusi arī grāmatvedību, piedāvāja viņai iesaistīties laboratorijas dokumentu kārtošanā. Un tā 2000. gada oktobrī viņa sāka strādāt SIA E. Gulbja laboratorija, kas tolaik bija jau septiņus gadus veca un apgrozīja 848,32 tūkstošus latu jeb 1,20 miljonus eiro.
“Grāmatvedība tika vesta papīra formātā, bet jau bija pieejamas daudzas labas grāmatvedības programmas. Un tā es pirmos divus mēnešus strādāju no astoņiem rītā līdz vēlai naktij, lai to visu datorizētu.” Līdzīgi kažokzvēru audzētavas pieredzei, arī laboratorijā Sandrai ar grāmatvedību vien nepietika. Viņa atkal iedziļinājās visos laboratorijas darba procesos un nāca klajā ar dažādām idejām par to racionalizēšanu. “Paldies maniem darba devējiem, ka viņi man to visu atļāva darīt.” Viens no viņas ieguldījumiem laboratorijas darba uzlabošanā – panākt, ka laboratorijas māsas pieņemšanas punktos, kas līdz šim tikai paņēma no klientiem materiālu analīzēm, to arī piereģistrēja, ja bija nepieciešams, arī veica manipulācijas ar naudu, līdz ar to divu darbinieku vietā varēja iztikt ar vienu. Šādi būtiski tika samazināts nepieciešamais darba stundu skaits.
Novērtējot ieguldījumu, Sandra tika paaugstināta par finanšu direktori. Savukārt 2010. gadā, kad kārtējās krīzes Veselības ministrijā dēļ šajā amatā uz astoņiem mēnešiem tika iecelts bezpartejiskais uzņēmuma valdes loceklis Gavars, viņa tika apstiprināta par valdes locekli un faktisko uzņēmuma vadītāju.
“Tolaik domāju – Didzis atnāks atpakaļ, un tad atkal būšu finanšu direktore, bet nē, tā nenotika. Viņi man uzticējās, un es paliku valdes locekļa amatā.”
Kaut arī E. Gulbja laboratorija viennozīmīgi uzskatāms par uzņēmumu, kas visu laiku attīstās un aug, tas piedzīvojis un pārdzīvojis tās pašas krīzes, ko citi komersanti. Ja pirmskrīzes, 2008. gadā laboratorija apgrozīja 7,19 miljonus latu, tad 2010. gadā jau tikai 6,19 miljonus. “Bija grūti dabūt finansējumu un saņemt samaksu par padarīto darbu, visu laiku bija jāiet ar izstieptu roku,” atceras Sandra. Taču šis sarežģītais laiks tika pārdzīvots. Un tad nāca jau pavisam cita veida krīze – Covid-19 pandēmija.
“Peļņa un apgrozījums šajā laikā bija fantastisks, bet kāds darbs tajā tika ieguldīts! Un nervi!” saka Sandra. Laboratorija strādāja 24 stundas diennaktī, uz laiku darbā bija jāpieņem vēl 120 cilvēki, kuri pēc diviem gadiem atkal jāatbrīvo. Sākumā bija jāpārvar arī darbinieku pretestība – bailēs no slimības viņi atteicās pieņemt materiālu analīzēm. “Sākums bija drausmīgs, arī mūsu pašu darbinieki uzreiz nebija gatavi strādāt ar cilvēkiem, kuriem bija aizdomas par saslimšanu, jo viņi baidījās saslimt paši. Pirmais, kurš sāka ņemt analīzes, bija dakteris Didzis Gavars, es palīdzēju – reģistrēju, organizēju. Mums palīgā sāka nākt tikai tad, kad redzēja, ka mēs vēl esam dzīvi.”
Mežonīgais darba temps un slodze deva savus augļus. 2021. gadā, salīdzinot ar 2020. gadu, laboratorija apgrozīja par 36 miljoniem eiro vairāk jeb 76 miljonus eiro. Arī peļņas rādītāji strauji auga. Pandēmijas laikā gūto peļņu uzņēmums ieguldīja jaunā laboratorijas ēkā Rīgā, Brīvības gatvē, un jaunās iekārtās. Kopā ar SIA NovaticLab tika izstrādāti vairāki roboti, kas atvieglo laboratorijas darbu.
Sandra ir pārliecināta, ka uzņēmums spēja pārvarēt visas krīzes un grūtības, pateicoties saviem darbiniekiem – gan uzņēmuma dibinātājiem Egilam Gulbim, Birutai Banderei un Didzim Gavaram, gan laborantiem, gan medicīnas māsām, laboratorijas ārstu saimei un visam atbalsta personālam. Pašlaik E. Gulbja laboratorijā strādā 335 cilvēki, un ikkatrs no viņiem apzinās sava darba svarīgumu – kvalitatīva un ātra darba veikšanu, lai visi laboratorijas procesi tiktu izpildīti precīzi un pēc iespējas īsākā laikā.
“Nav mazsvarīga arī mūsu spēja ļoti ātri reaģēt uz iekšējiem un ārējiem procesiem. To arī pierādīja Covid-19, kad 24 stundu laikā varējām organizēt testēšanu uz valsts robežām, nodrošināt skolēnu rutīnas testēšanu. Katra jauna diena nāca ar jauniem izaicinājumiem. Tos visus spējām tiešām īsā laikā atrisināt. Tas pats ir arī citās krīzēs un neordinārās situācijās, piemēram, pieviļ iekārta, jauni valdības lēmumi...”
Atslēga uz panākumiem slēpjas arī izvēles brīvībā. “Neapskaužu uzņēmumus, kuros jebkurai darbībai jārīko konkursi, aptaujas un vienīgā izvēle ir zemākā cena. Mēs izvēlamies labāko, uzticamāko, kvalitatīvāko, ātrāko, ērtāko.”
Pandēmijas laikā gūtā peļņa nesusi ne tikai gandarījumu par spēju pielāgoties krīzes situācijai, bet arī nepatīkamas emocijas. Finanšu ministrija, kas savulaik pati noteikusi samaksu par obligāti veicamajām analīzēm un izstrādājusi noteikumus par to veikšanas intensitāti, bet nav vēlējusies ieklausīties nozares profesionāļu – arī E. Gulbja laboratorijas – padomos, aizvadītajā gadā pārmeta analīžu veicējiem pārāk lielu peļņu. “Pandēmijas laikā mēs valdībai teicām, ka varbūt nevajag visus cietumniekus reizi nedēļā testēt, bet nē – vajag.” Tikai pateicoties laboratoriju iniciatīvai, skolās tika ieviesta arī tā dēvētā pool analīžu metodoloģija, kad trīs reizes nedēļā testē nevis katru bērnu, bet visu klasi. Ja kāds klasē ir slims, tika veikti attiecīgi pasākumi. Šādi valstij tika ietaupīti milzīgi līdzekļi. “Es panikā par to nekrītu. Mēģinu risināt jautājumu citādi. Ir jābūt abpusējai uzticībai un sapratnei un, tiešām, ja man nebūtu, par ko darbiniekiem izmaksāt algu, tad varbūt es vērstos tiesā, bet, ja finanšu plūsma ļauj samaksāt algas un norēķināties ar piegādātājiem, tad kara cirvjus nevicinu,” saka Sandra.
Covid-19 Sandrai paņēmis daudz enerģijas. Viņa pati lēš, ka emocionāli pandēmijas laikā iztērējusi desmit sava mūža gadus. “Mans mobilais telefons burtiski bija karsts, es viņu lādēju četras un piecas reizes dienā. Kad tas viss beidzās, es pusgadu centos nesarunāties ar cilvēkiem, paslēpties laukos,” saka Sandra, kas pēc pandēmijas atteicās arī no savas aizraušanās – dejošanas – un nepiedalījās pēdējos Dziesmu un deju svētkos.
Taču, neraugoties uz darvas karotītēm profesionālās dzīves medus mucā, Sandra Dimanta ar E. Gulbja laboratorijā pavadītajiem gadiem ir ļoti apmierināta, jo izdarīts ir patiešām daudz un gandarījumu par paveikto sniedz ikviens sīkums, kas uzņēmuma un tā darbinieku dzīvi padara labāku. “Piedodiet par šo pārliecību, bet esmu gandarīta un domāju, ka esmu kaut kādā mērā sakārtojusi šo uzņēmumu. Es katru otro dienu esmu gandarīta, jo katrs process, kas tiek sakārtots vai uzlabots, kaut vai ērtāki krēsli cilvēkiem, man sagādā prieku.”
Nākotnē Sandra raugās cerīgi. “E. Gulbja laboratorijai 2023. gada februārī apritēja 30 gadu, un tas lika aizdomāties, ka daudzi darbinieki šeit strādā 30, 20, 15 gadu, jāsāk audzināt jaunā maiņa.” Uzņēmums jau trīs gadus piedalās rezidentu apmācībā, ņem praksē jaunos laborantus, vēro viņus. “Ja kāds ļoti iepatīkas, orientējam uz iespēju strādāt mūsu laboratorijā.” Katrs darbinieks, kurš nonāk E. Gulbja laboratorijā, tiek individuāli apmācīts, novērtētas arī viņa personīgās īpašības, ne tikai profesionālisms, jo uzņēmumā svarīgs ir komandas darbs un kopējā gaisotne. “Es esmu ļoti priecīga, ka mūsu uzņēmumā ir daudz jaunu cilvēku. Patlaban 30 māmiņas audzina jauno paaudzi, un tas nozīmē, ka darbinieki jūtas droši par savu nākotni un zina, ka varēs atgriezties uzņēmumā."