Latgale nav problēma. Latgale ir gatava izaugsmei.

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Daugavpils valstspilsētas pašvaldības priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš.

Jūs nesen saņēmāt kritikas vilni saistībā ar aso reakciju uz aizsardzības ministra izteikumiem par aizsargbūvju izvietošanu Latgalē, kas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Vai tiešām esat pret teritorijas fizisku aizsardzību? Publiski arī izteicāties, ka tas atbaidīs investorus. Bet vai paaugstinātie drošības riski neatbaidīs investorus?

Ne viens, ne otrs nevilina investorus, taču šajā gadījumā es nedomāju, ka esmu kaut ko nepareizi pateicis. Ir jāsaprot, ka cilvēki, kuri dzīvo Latgalē, tuvu robežai, ikvienu šāda veida ziņu uztver daudz asāk, jūtīgāk. Sēžot Rīgā, ir daudz vieglāk bārstīties ar vārdiem pa labi un pa kreisi,  jo no Rīgas skatu punkta Latgale ir kaut kur tālu. Visi notikumi ir tur – Latgalē. Savukārt Latgalē cilvēki ir pieraduši – ja Rīgā kaut ko pasaka, tad Latgalē tas būs pēc gada. Bet šajā reizē ministrs diezgan agresīvā tonī paziņoja, ka ir pavēlējis uzstādīt aizsargbarjeras, un tajā pašā dienā  te jau brauca smagā tehnika un lika betona barjeras. Es uzskatu, ka ministrs rīkojās nepārdomāti. It kā Latgale būtu kaut kāda tukša teritorija, nevis vieta, kur dzīvo un strādā cilvēki, kur ir viņu mājas un darbavietas. Labi, ka Ministru prezidente, Valsts prezidents un NBS komandieris šo situāciju spēja nogludināt un centās visu labot. Tomēr šādi paziņojumi bez paskaidrojumiem un pamatojumiem nepaslīd investoriem garām.

Mēs, piemēram, šogad esam ieguvuši 17,13 miljonu eiro finansējumu no Atveseļošanas fonda, ko apstiprināja Centrālā finanšu un līgumu aģentūra projektam Austrumlatvijas viedo tehnoloģiju un pētniecības centra (ALTOP) industriālā parka izveide. Tas nozīmē, ka Daugavpils  pašvaldība tagad uzbūvēs industriālo parku un tad meklēs investoru, kuram, visticamāk, būs jāiegulda vēl 18 miljoni eiro nefinanšu investīciju un jārada vismaz 82 darba vietas. Iedomājieties, ko potenciālajiem investoriem nozīmē šāds aizsardzības ministra paziņojums! Tas ir kā  sarkans karogs – nē, nenāciet šeit, te būs mīnu lauks! Un ko mums tagad darīt? Neīstenot projektu? Tā būtu vēl sliktāka zīme.

Tad problēma ir nevis aizsardzībā, bet komunikācijā?

Jā. Es domāju, ka ministram vajadzētu prātīgāk apsvērt komunikāciju. Tā nav vieda rīcība. Ironiski sakot, var jau būt, ka viņš to darīja ar nodomu, lai veicinātu depopulāciju teritorijā, kur iedzīvotāju skaits jau tā samazinās. Ja tāds ir mērķis, tad viss ir pareizi... Taču nez vai šāds  mērķis ir valstiski vēlams. ALTOP industriālais parks izklausās pēc grandioziem attīstības plāniem. Vai jums jau ir skaidrs, kas varētu būt investori tādā parkā, ņemot vērā, ka tas atradīsies nosacīti pierobežā. Šādu parku un arī citu projektu problēma ir tajā, ka pašvaldība nedrīkst būvēt un pielāgot telpas speciāli kādam konkrētam uzņēmumam, tāpēc investoru var meklēt tikai pēc būvniecības līguma noslēgšanas un tikai publiskā izsolē. Citādi var sanākt kā Valmieras mēram...

Kā jūs no šādiem riskiem izvairāties?

Jā, dažkārt pašvaldības groza dokumentāciju arī pēc būvniecības sākšanas, un arī tas ir riskanti. Mēs izvērtējam pārvaldības riskus, lai izsoles būtu atbilstošas konkurences apstākļiem. Domāju, tas ir efektīvi. Piemēram, citā īpašumā – Spaļu ielā 4, kur arī Centrālā Finanšu un  līgumu aģentūra (CFLA) bija piešķīrusi pašvaldībai finansējumu jaunas ēkas būvniecībai –, mēs sapratām, ka projekts varētu būt Valmieras vai Līvānu gadījums. Tāpēc mēs atteicāmies no projekta un no apmēram četriem miljoniem eiro. Tur bija pazīmes, ka varētu būt pārkāpta ES direktīva attiecībā uz finansējumu, zinot, kam par labu tiktu būvēts objekts. Daugavpilī jau ir pozitīva pieredze ar industriāliem parkiem un jaunām ražošanas ēkām – Mendeļjeva ielā 5 pašvaldība par ES līdzekļiem uzbūvēja ēku, kuru pēc tam sāka nomāt franču uzņēmums Axon  Cable. Pašlaik tas ir lielākais darba devējs pilsētā ar 700 darbinieku.

Runājot par potenciālajiem investoriem, ir jārunā kopumā par Latgales problemātiku. Eiropas fondu apmērs ir vienāds gan Rīgā, gan Latgalē, un, ņemot vērā, ka Rīgā ir labāka situācija ar darbaspēku, citās pilsētās ir ostas... Jāatzīst, Latgalē īsti nav tā burkāna, pēc kura investoriem nākt. 

Jums kaimiņos ir Rēzekne, kuras pašvaldība faktiski ir bankrotējusi un cīnās ar izaicinājumiem. Kā Daugavpilij veicas ar budžetu?

Mēs ne tikai neesam bankrotējuši, bet esam pietiekami efektīvi pārvarējuši dažādas krīzes. Saistībā ar pēdējā laika izaicinājumiem un ekonomisko lejupslīdi – rēķinājāmies, ka nepieciešama stingra pašvaldības izdevumu optimizācija. Kopš janvāra ir ieviesta centralizētā  grāmatvedība, un centralizācija tiek īstenota visās jomās, tostarp kultūras un izglītības iestādēs. Tas tiek darīts, balstoties uz iedzīvotāju skaita un prognozējamā bērnu skaita projekcijām, pieņemot lēmumus vēl 2022. gadā. Mēs ieviešam dažādus IT risinājumus, optimizējamies, 
lai netērētu liekus līdzekļus funkcijām, kuras nav vajadzīgas. Ar tādu plānošanu mēs spējam pietiekami veiksmīgi izvairīties no bankrota scenārija un no kredītiem izdzīvošanai.

Kādi ir rezultāti? Kā tas ietekmējis pašu galveno – iedzīvotājus?

Iedzīvotājiem ļoti daudz nozīmē tas, kā vietējā vara spēj vai nespēj risināt siltumapgādes problēmas. Pēdējā gada laikā Daugavpils pašvaldība ir jau piecas reizes sniegusi SPRK tarifu samazināšanas projektus, jo mums ir plašas iespējas izvēlēties konkrētajā brīdī lētāko  energoresursu. Piemēram, vēl pirms pāris gadiem Daugavpils bija par 90 % atkarīga no dabasgāzes, bet divu gadu laikā mēs spējām diferencēt siltumenerģijas jaudu un tagad izmantojam četrus enerģijas avotus: dabasgāzi, propānu/butānu, šķeldu un dīzeļdegvielu. Trīs gadu laikā izveidojām divas jaunas spēkstacijas ar vēsturiski lielākajiem ieguldījumiem, izbūvējot 56 MW jaudas ar šķeldas kurināmo. Mums vasarā šķeldas īpatsvars tīklā ir 90 %, bet gada griezumā tie ir 50 procenti. Samazinot dabasgāzes patēriņu, mēs patlaban veidojam pakotni, izvēloties lētākos energoresursus. Mums pilsētā ir trīs lielas spēkstacijas, katrā var izmantot vismaz divus kurināmā veidus, mēs izmantojam lētāko. Ir stacijas, kur ir pat trīs kurināmā veidi. Pašvaldības funkcijas ir ne tikai racionāli sadalīt budžetu, bet arī gādāt par atbalstu uzņēmējdarbībai savā teritorijā.

Kā tas izdodas?

Covid-19 laikā pieņēmām lēmumu atbalstīt vietējos ražotājus, lai kaut cik kompensētu apjomu samazinājumu un lai cilvēki nezaudētu darbu. Daugavpils veidoja iedzīvotājiem sociālās pakas, kur galvenais kritērijs bija – lai būtu vietējais ražotājs, vietējā teritorijā strādājošs  uzņēmums. Maize – Latvijas maiznieks, piena produkti – Preiļu siers un Latgales piens, gaļa – Rēzeknes gaļas kombināts. Pakas mēs paši pašvaldībā pakojām, bet produktus iepirkām no ražotājiem, izvairoties no veikalu uzcenojuma. Līdzīga motivācija bija attiecībā uz tramvaju ražošanu Daugavpilī. Piedalījās Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu (DLRR) kopīgi ar čehiem. Mēs noriskējām ar termiņiem šajos ģeopolitiskajos apstākļos, un tagad tramvaji ripo. Pašvaldības vektors ir atbalstīt vietējos. 

Bet tramvaji, kas te ripo, ir krietni dārgāki nekā pašā Čehijā, turklāt citi mediji Latvijā, atsaucoties uz aktīvistiem, ziņoja, ka DLRR nemaz neizveidoja solītās 50 darba vietas.

Tā nav taisnība, un šie dati atspoguļojas Nodarbinātības valsts aģentūrā. DLRR ir viens no uzņēmumiem, kurš 2023. gadā palielinājis darbinieku skaitu; klāt nākuši 49 cilvēki. Savukārt, runājot par citiem aktīvistu pārmetumiem…

Aprīļa sākumā CFLA apstiprināja noslēguma maksājumu šajā Daugavpils sabiedriskā transporta uzlabošanas projektā. Domāju, tas, ka pēc visām detalizētajām pārbaudēm CFLA ir secinājusi, ka projekta īstenošana notikusi tiesiski, finansiāli un visādi citādi pareizi, ir labākā atbilde uz visiem izdomājumiem.

Jūs esat rosinājis pierobežā veidot īpašu zonu. Ar kādu nolūku? 

Mēs gribam taisnīgumu un pēc tam jau atbalstu, jo īpaši tādēļ, ka kaimiņos notiek karš. Pirmkārt, ir jānodefinē pierobeža kā teritorija, lai šo terminoloģiju izmantotu turpmākajā komunikācijā. Bet citādi pirmā un svarīgākā lieta ir vienādi spēles noteikumi visiem. Kā zināms, pastāv  pašvaldību izlīdzināšanas mehānisms, bet mēs vēlamies, lai tas būtu vienlīdzīgs un godīgs. Nevar būt starpība izaugsmes rādītājos pēc izlīdzināšanas dažādās pašvaldībās, piemēram, 40 procentu. Tā nevar būt. Turklāt izlīdzināšana – tā nav kaut kāda privilēģija, tas nav kaut kāds lūgums tuksnesī.

Izlīdzināšanas pienākumu nosaka Eiropas Pašvaldību harta, un tās ir atzīstamas par pašvaldību pamattiesībām. Pašvaldībām saistošas ir to autonomās funkcijas, kas veicamas obligāti. Lai tās tiktu īstenotas, nepieciešams atbilstīgs finansējums. Valsts nosaka noteikumus –  noteikta daļa iedzīvotāju ienākumu nodokļa veido pašvaldību pamatbudžetu. Bet vēl vienu daļu ienākumu veido izlīdzināšanas fonds. Cik lieliem jābūt šiem maksājumiem, nosaka iedzīvotāju skaits attiecīgajā teritorijā, nodarbinātības rādītāji un citas pozīcijas. Nevar šobrīd runāt par vienlīdzīgu attīstību kopumā valstī, ja starpība reģionos vidējā atalgojumā ir 30–40 % jeb 300–400 eiro vienādās profesiju grupās. Tas ir daudz. Un praksē tas nozīmē mazākus ienākumus budžetā. Turklāt tas nav stāsts par to, ka bagātās pašvaldības uztur nabadzīgākās.

Pārvietojiet uz Latgali kādu no ministrijām, kādu no centrālās pārvaldes institūcijām, ko uztur visi nodokļu maksātāji, nevis tikai rīdzinieki vai Pierīgas iedzīvotāji. Bet tieši uz turieni aizplūst šo labi apmaksāto darbinieku ienākuma nodoklis! Ir tāds piemērs Igaunijā, kad prezidente ar visu savu administratīvo personālu mēnesi padzīvoja Narvā. Visi brauca pie viņas un veidoja ekonomisko vidi tajā vietā. Varbūt vajadzētu kaut ko līdzīgu arī pie mums pamēģināt?

Atgriezīsimies pie jautājuma par īpašo zonu pierobežā. Izņemot pašu definīciju, pēc kā vēl tiecaties?

Latvija ir tik spēcīga, cik spēcīgs ir tās vājākais posms, un vājākais posms pašlaik ir austrumu pierobeža. Mums būtu Eiropas Komisijas līmenī jāpanāk atsevišķa programma pierobežai – ar atsevišķu kohēzijas finansējumu. Ar to es domāju teritorijas, kuras veido ES ārējo robežu: Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā... Nav jābūvē strūklakas vai izklaides parki, bet to noteikti varētu izmantot labvēlīgu nosacījumu radīšanai uzņēmumiem, palīdzot aizvietot to, kas pašlaik pierobežā nav pieejams. Tagad atnāk investors, viņam ir ideja, viņš kopā ar pašvaldību izvēlas vietu, tad viņš izvēlas banku un prasa aizņēmumu, bet banka atsaka, jo bizness ir pierobežā. Viņš vēlas apdrošināt riskus, viņam atbild – nē, jo pierobeža. Pirmajās kara dienās pilsētā nebija izvietotas Rotko gleznas, jo apdrošinātāji pat mums, pašvaldībai, atteicās  apdrošināt, un tās netika laikus atvestas.

Vai tas viss palīdzēs, ja tāpat pastāv kara draudi? 

Risinājumam ir jābūt kompleksam. Pirmkārt, izlīdzināšanas mehānisms un pierobežas definēšana, otrkārt, mobilitātes un infrastruktūras jautājumi, ieskaitot dubultās nozīmes objektus, treškārt, kopējā teritorijas ekonomiskā attīstība, ieskaitot izglītību un speciālistus. Par pirmo  jautājumu jau izteicos, paskaidrošu pārējos.

Es lasīju ziņu, ka Latgales antimobilitātes programmai Aizsardzības ministrijā paredzēti 300 miljoni eiro. Teikšu tā – lai īstenotu šeit antimobilitāti, te vispār neko nevajag darīt un tērēt naudu. Te jau viss ir pietiekami slikti attiecībā uz mobilitāti, īpaši ārpus pilsētām.

Savulaik tika norauta dzelzceļa elektrifikācija. Manuprāt, tā bija liela kļūda. Tagad dzelzceļa satiksme pēc būtības ir apdraudēta, bez elektrifikācijas nebūs attīstības, dīzeļvilcieni mums brauc ar motoru Zvezda. No dzelzceļa stacijas vārdu “vokzal” noņēma, bet vilciens Zvezda  oprojām brauc. Tagad atcelti dotējamie autobusu reisi. Satiksmes kā tādas nav. Es nemaz nerunāju, ka nevar elektroniski pat biļeti nopirkt. Tad mums te ir ceļš Daugavpils–Nīcgale ar četrām joslām, līdzīgs kā Ogre–Rīga. Pēdējo reizi remontēja kādā 2000. gadā, tas ir briesmīgā stāvoklī. Latvijas Valsts ceļiem ir gatava projekta dokumentācija, bet ministriem ir svarīgākas lietas par Latgali. Saeima nesen pieņēmusi lēmumu par vairāk nekā 250 hektāru iedalīšanu Augšdaugavas novadā, lai nākotnē tur būvētu vēl vienu industriālo parku, bet bez sakārtota ceļa un infrastruktūras būvēt kaut ko būs bezjēdzīgi.

Cits piemērs – satiksmes ministrs ir parūpējies EK līmenī, lai tiktu atbalstīta Salacgrīvas tilta rekonstrukcija, un tas ir 250 kilometru no ārējās robežas.. Es nestrīdos, ka tas ir svarīgs savienojuma posms starp Latviju un Igauniju, bet Militārās mobilitātes programmā iesniegtais projekts Daugavpilī par Vienības tiltu neguva atbalstu, un tas ir 25 kilometrus no ārējās robežas. Par ko mēs te runājam?

Parunāsim par dubultās nozīmes objektiem...

Kad runājam ar aizsardzības ministru, viņš ar aizsardzību saprot tikai ložmetējus vai mīnu laukus. Jautāju par tilta remontu, jo tam ir vajadzīga kravnesība, lai tas Himars var piebraukt, nevis iekrist likteņupē, un viņš neko nevar atbildēt... Tas pats, ja runājam par A6 ceļa posmu, kas ved uz poligonu. Ir vēl visādi dubultās nozīmes infrastruktūras projekti, piemēram, krīzes vadība slimnīcā un medicīnas iestādēs, apgādes jautājumi, krīzes medicīna. Aizsardzības ministrija uzskata, ka tie ir citu ministriju kompetences jautājumi vai ka pašvaldības diedelē naudu. Acīmredzot šajā kontekstā trūkst izpratnes, ka aizsardzības joma – tas nav tikai un tik lādē un tik šauj.

Vai jums ir redzējums, kā veicināt kopējo ekonomisko attīstību reģionā un, protams, kā noturēt jauniešus, kuri dodas studēt uz Rīgu un atgriežas ļoti reti. 

Esmu priecīgs, ka saglabājām Daugavpils Universitāti un neļāvām to integrēt kādā no lielajām augstskolām, jo integrējot tā vienkārši apēd otru. Diemžēl Latgale ir pazaudējusi Rēzeknes Tehnoloģisko akadēmiju, kuru integrē RTU. Manuprāt, tā ir kļūda ilgtermiņā, tāpēc ka Daugavpils Universitātei ir spēcīga humanitārā un tiesību bāze, medicīna, bet RTA – inženierzinātnes. Būtu jāveido spēcīga Latgalē bāzēta reģionālā universitāte uz DU bāzes, pievienojot tai RTA. Pašlaik par to vēl spriež, bet es visiem norādu – Rēzekne būs zaudētāja. Ja  universitātes tipa augstskola būtu gan Daugavpilī, gan Rēzeknē, tad starp tām varētu būt sinerģija. 

Varbūt pat ceļš... 

Mēs esam pieticīgi. Tas ceļš šobrīd ir daudz labāks nekā ceļš uz Nīcgali. Taču, ja būtu Latgales universitāte, tā varētu saglabāt daudzprofilu zinātņu virzienus, it īpaši tādēļ, ka VARAM programmas darba vietu radīšanā ir saistītas ar augstas pievienotās vērtības projektiem,  inženierzinātnēm. Lai radītu tādas darba vietas, vajadzīgi arī augsti kvalificēti speciālisti. Tagad uz Rīgu aizbrauc 90 % studentu. Situācija tādā ziņā ir diezgan dramatiska, tas arī izsūc reģionu.

Ko Jūs jau esat darījuši Latgales speciālās programmas vai pierobežas idejas jomā?

Mēs esam to rosinājuši valdībā, jau divus gadus staigājam pie visiem ar šo ideju. Pēdējā tikšanās mums bija marta nogalē pie Valsts prezidenta, visas pierobežas pašvaldības bija uzaicinātas, un mēs aicinājām prezidentu šādu programmu atbalstīt. Mēs (Alūksne, Gulbene u. c.) lūdzām trīs lietas, ko es jau minēju: pirmkārt, sākt ar pašvaldību izlīdzināšanas mehānismu, otrkārt, atsevišķu programmu, treškārt, dubultās nozīmes augstās gatavības projektus.

Un ko jums teica?

Prezidents apmeklēs Daugavpili 15. aprīlī (intervijas brīdī tas vēl nav noticis – red., taču atskats uz vizīti ir pieejams šeit).

Latgale ir trešā zvaigzne Latvijas vainagā, tā mēdz daudzināt. Un latgalieši būtu pirmie, kam nāktos aizstāvēt Latviju. Valstij ir jāparāda, ka viņi ir svarīgi un ka par Latgali rūpējas. Tagad latgalieši gadu no gada redz – pirms vēlēšanām politiskie tūristi no Rīgas atbrauc, jauki runā par “trešo zvaigzni”, sola visu iespējamo. Bet iznākums ir tāds, ka no Latgales Saeimā ievēlēto pārstāvju puses nekādas rūpes par mūsu reģionu nemana. Īpašu sāpi, protams, rada ceļi, skolu tīkls pierobežā, jo mēs zinām – ja nebūs skolas, nebūs arī pagasta. Runājot par skolu tīklu, mēs redzam, ka elitārā rajonā Mežaprkā tiek būvēta jauna skola, bet visā Latgalē – neviena. Mēs nerunājam kategorijās kāpēc jābūvē – ēkas ir, bet bērnu nav. Es runāju par vajadzību būvēt skolu, kas atbilst pašreizējiem vajadzību groziem, mācību priekšmetiem, infrastruktūrai, modernām klasēm, jaunām ķīmijas, fizikas klasēm, jaunām āra aktivitāšu teritorijām, atbilstošu ēdnīcu, lai bērniem būtu komfortabli nākt un iet. Tās būtu tās patiesās rūpes.

Aizsardzības ministrija var darīt savu darbu, un tai ir jādara savs darbs, bet nozares ministriem arī jābūt aktīviem, jāveicina ieguldījumi Latgalē, jo nekas, kā zināms, nepasargās labāk kā ieguldījumi, investīcijas un rūpes par cilvēku – par ekonomisko drošību, par cilvēku pārliecību,  ka viņi ir vajadzīgi, ka viņi ir novērtēti. Un tieši tas arī ir pamats cilvēku pateicībai, ko mēs visi dēvējam par patriotismu. 

Ko Jūs sagaidāt no Valsts prezidenta? Likumprojektu? 

Manuprāt, šobrīd – un es to domāju pietiekami nopietni – varas vertikālēs nav cilvēka, kurš labāk par prezidentu grib klausīties, klausās, ieklausās un virza kaut kādus jautājumus uz priekšu. Pašlaik mēs runājam par mums doto iespēju komunicēt. 

Līdz šim es neatceros nevienu Valsts prezidentu, kurš būtu ar pašvaldībām runājis tik pietiekami atklātu un skaidru valodu. Mēs apzināmies, ka viņš nav valdības vadītājs, ka viņš nav parlamenta vairākuma pārstāvis, nav budžeta veidotājs, bet, manuprāt, nevajag arī nepamatoti mazināt šā institūta lomu. Prezidents var būt aktīvs gan kā NDK padomes priekšsēdētājs, gan arī likumdošanas iniciatīvās. Viņš var noteikt prioritātes.

Tas, ko mēs gribam, ir tieša valoda pašreizējos apstākļos un apzināšanās, ka mēs esam Latvijas sargpostenis, mēs te esam un te arī būsim. Un Daugavpils, manuprāt, ir vienreizēja pilsēta, kas ir parādījusi savu patriotismu un spēju augt šajos sarežģītos apstākļos.