Vilis Dambiņš: Laipot Ukrainā nav iespējams

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Uzņēmējs Vilis Dambiņš

Vilim Dambiņam kopā ar Valtu Vīgantu, viņa partneri vēl no Lainbankas laikiem, un Arturu Altbergu pieder vairākums kompānijā VS Energy, kurai savukārt Ukrainā pieder vairāki elektroenerģijas sadales uzņēmumi, kas operē dažādos Ukrainas reģionos. Karš izmainīja visu, uzsver uzņēmējs. Ar Krievijas partneriem bizness ir pārtraukts, un laipot vai palikt neitrālam kara laikā nav iespējams.

Enerģētikas joma, kurā darbojaties, jebkurai valstij ir stratēģiski nozīmīga, tajā neielaiž jebkuru, kurš vēlas. Pastāstiet īsumā par savu biznesu Ukrainā un par to, kā jūs tur nokļuvāt! 

Enerģētikas, precīzāk – elektroenerģijas sadales biznesā nonācām pakāpeniski. Sākotnēji kā konsultanti, risinot atsevišķus uzdevumus grupas uzņēmumu interesēs, vēlāk jau piedaloties uzņēmumu pārvaldes institūciju darbā. 2008. gadā mēs tikām uzaicināti ar sākotnējo uzdevumu refinansēt bankās ārpus Ukrainas grupas apjomīgās kredītsaistības, jo Ukrainā piesaistīto kredītu resursu izmaksas bija nesamērīgi augstas (16– 20 % gadā) un to apkalpošana kļuva problemātiska. 2009. gadā darbības virzieni paplašinājās, un mūsu uzdevums bija stratēģiskā investora piesaiste, pārdodot daļu vai visas grupas akcijas. Darba gaitā mūsu iesaistes līmenis pieauga, aktīvi piedalījāmies uzņēmumu pārvaldes procesā. 2013. gadā izveidojās tādi apstākļi, ka sapratām – varam paši piedāvāt bijušajiem akcionāriem management buyout, proti, sevi kā investorus. Uzņēmuma parādi vēl aizvien bija gandrīz 600 miljoni dolāru, situācija bija dramatiska, un akcionāru vairākums bija priecīgs, ka kāds ir gatavs kaut ko samaksāt par šīm akcijām, jo viņi bija soli no tā, ka bankas atņems visu.

Pirkt uzņēmumu ar 600 miljonu parādiem izklausās pēc neprāta. Pārņemt uzņēmumu, ja ir risks, ka to atņems banka, šķiet pavisam neloģiski… Kas jums lika domāt, ka var izdoties?

Jā, risks bija milzīgs, tomēr to nevarētu uzskatīt par īpaši retu praksi uzņēmējdarbībā. Uzņēmumi, kas nonākuši lielās grūtībās, ļoti bieži ir investoru uzmanības lokā. Protams, tikai tādu investoru, kuriem, kā mēdz teikt, ir augsta riska apetīte. Vēl vairāk – tas ir specifisks augsta riska investīciju bizness. Risks ir liels, jūs vai nu zaudējat visu, vai arī nopelnāt. Mēs labi zinājām uz ko ejam. Lēmumu pieņemt palīdzēja tas, ka labi pazinām uzņēmumu, bijām ļoti ciešā ikdienas kontaktā ar bankām. Mēs šo risku uzņēmāmies. Ja 24. februārī nebūtu sākusies Ukrainas kara otrā fāze, visticamāk, mēs būtu spējuši turpināt iesākto, pārdodot vienu no uzņēmumiem un pabeidzot pārvaldes restrukturizāciju. Tagad atkal ir grūti prognozēt nākotni.

Jūsu vārds skaļāk izskanēja 2016. gadā, kad žurnālistu grupa, balstoties uz Panamas papīriem, atklāja jūsu saistību ar Krievijas Valsts domes deputātu Aleksandru Babakovu, kā arī Jevgēņiju Gineru, proti, pārvaldījāt viņiem piederošo uzņēmumu AED International, turklāt jūsu pašu bizness VS Energy bija un joprojām esot saistīts ar Babakovu. Kā un kad iepazināties un kāpēc jūs izvēlējās par biznesa partneriem?

Jā, patiešām, 2007. gadā, pievēršoties aktīvu pārvaldīšanas biznesam, Aleksandrs Babakovs un viņa ģimenes pārstāvji  kļuva par vieniem no mūsu pirmajiem klientiem. Tas bija iespējams, pateicoties pozitīvas sadarbības pieredzei, kas sākās jau deviņdesmito gadu nogalē, kad Aleksandrs Babakovs un viņam piederošie uzņēmumi bija mūsu toreiz vadītās bankas klienti. Tajā pašā laikā iepazināmies arī ar Jevgēņiju Gineru. Viņš un toreizējais VS Energy grupas vadītājs Mihails Spektors nolīga mūs darbam VS Energy interesēs. Sadarbība ar Aleksandru Babakovu pakāpeniski apsīka, viņamsākot aktīvāku līdzdalību politikā. Ar VS Energy Babakovam nekādas saistības nav bijis.

Kopš Krimas aneksijas un Krievijas iebrukuma Austrumukrainā 2014. gadā mēs vispār esam pārtraukuši jebkādu sadarbību ar Krievijas klientiem. Ja konkrēti jautājums ir par uzņēmumu AED International – jā, kādu laiku to pārvaldījām (praktiski tas nozīmēja nodrošinājām saziņu ar reģistratoru). Ja atmiņa neviļ, AED International bija nenozīmīgs uzņēmums, kuram piederēja daži aktīvi – līdzdalības nelielos uzņēmumos. Ar VS Energy ne šim uzņēmumam, ne Aleksandram Babakovam nekad nav bijis nekādas saistības.

2017. gadā parādījās ziņas, ka 2016. gadā jūs palīdzējāt aizņemties naudu Krievijas bankās Marinas Lepēnas priekšvēlēšanu kampaņai, un tas tika saistīts ar jūsu labajiem sakariem Krievijā. Cik liela daļa no tā ir taisnība?

Bija tāds stāsts (smejas), kļuvu slavens visā Francijā. Patiesība diemžēl vai par laimi ir daudz garlaicīgāka nekā daži mediju virsraksti. Kāds franču advokāts, kuru dažu darījumu dēļ pazīstu kopš 2003. gada, lūdza, vai es nevarētu satikties ar diviem kungiem, kuriem ir jautājumi par Krievijas bankām un kreditēšanos tajās, jo tika uzskatīts, ka esmu kompetents šādos jautājumos. Tikai sarunas laikā uzzināju, ka šie kungi ir saistīti ar politisko partiju un viņiem ir jautājumi par to, kā varētu saņemt kredītu Krievijā. Uzzinot lietas būtību, es viņiem laipni paskaidroju, ka man nav ne tādu sakaru, ne iespēju viņiem šādā jautājumā palīdzēt, un tā arī viss beidzās. Neko viņiem palīdzēt nevarēju, un nekas arī tālāk nenotika. Es varu tikai minēt, kādās interesēs tapa un medijos noplūda fotogrāfija ar mani un kungu no Lepēnas partijas, pasniedzot lietas tā, it kā es būtu tas, kurš viņiem kaut ko ir palīdzējis. Mans subjektīvais pieņēmums ir, ka tā bija citu personu interesēs veidota PR operācija, ja tā varētu izteikties. Lai vai kā, jau teicu, ka patiesība ir visai garlaicīga. Jā, uzrunāts es tiku, bet nekādas tālākas virzības nebija.

Atgriezīsimies pie Ukrainas. Uzreiz pēc publikācijām 2017. gadā VS Energy International NV uzņēmumā notika īpašnieku maiņa – par īpašniekiem kļuvāt jūs, Valts Vīgants, Artūrs Altbergs, kā arī divi Vācijas pilsoņi: Oļegs Sizermans un Marina Jaroslavska. Vai jūs nopirkāt šo kompāniju? Un kur tam ņēmāt naudu?

2013. gadā visām iesaistītajām pusēm bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka grupas kopējā situācija ir ļoti slikta. Refinansēt grupas parādsaistības ārpus Ukrainas nebija iespējams, jo saņemtie kredīti lielākoties bija izmantoti cita biznesa iegādei, jauniegūtais bizness nebija sekmīgs, pamatbizness nespēja ģenerēt ienākumus, ar ko pietiktu pat procentu apmaksai, nerunājot par pamatsummu atmaksu. Bija notikusi grivnas devalvācija, kurss bija dramatiski krities, taču kredītsaistības pārsvarā bija ārvalstu valūtā, bet ienākumi grivnās. Bankas nepārtraukti draudēja ar piedziņu. Ja kāda banka uzsāktu piedziņu, pārējām neatliktu nekas cits kā pievienoties. Punktu tam visam pielika 2014. gads un Krimas aneksija. Pārdot uzņēmumu grupu uz ārpusi tās toreizējā finanšu stāvoklī, ņemot vērā politiski nestabilo situāciju valstī, nebija iespējams. Sapratām, ka šī ir iespēja mums, un nolēmām izteikt savu piedāvājumu tā laika lielākajam VS Energy īpašniekam Gineram.

Iegādes darījums tika pabeigts 2014. gadā, tas tika strukturēts pēc management  buyout  principiem, paredzot pakāpenisku norēķinu ar iepriekšējo akcionāru. Darījumu finansējām ar saviem līdzekļiem, un to lielākā daļa tika iegūta, pateicoties agrākiem veiksmīgiem investīciju projektiem. Ļoti veiksmīgas, piemēram, bija mūsu investīcijas Rīgas Tirdzniecības ostā, kas ļāva noslēgt darījumu ar Japānas gigantam Mitsui piederošo Singapūras ostu operatoru Portek International, tāpat virkne nekustamo īpašumu projektu Latvijā un ārpus tās.

Par Marinu Jaroslavsku – viņa bija uzņēmuma 20 % akcionāre jau darījuma sākšanas brīdī. Viņa kategoriski atteicās pārdot savu daļu, kuru bija ieguvusi no sava dzīvesbiedra mums nezināmu mantisko attiecību kārtošanas procesā. Mums nav iespēju piespiest mazākuma akcionāru pārdot savas daļas, taču mums ir vairākums un mēs pilnībā nosakām visus uzņēmuma darbības stratēģiskos un taktiskos lēmumus, tajā skaitā aktīvi palīdzam ikdienā Ukrainas armijai cīņā ar krievu okupantiem par Ukrainas brīvību. Grupas uzņēmumi sniedz gan materiālu, gan finansiālu palīdzību armijai. Sadarbojamies ļoti cieši un lepojamies ar to, ka Ukrainas armija ir augstu novērtējusi mūsu palīdzību. Plaši izmantojam arī mūsu materiāli tehnisko bāzi un speciālistus dažādu armijai nepieciešamu tehnikas remontdarbu veikšanai, palīdzam ar telpām un daudz ko citu. Ja kādam mazākuma akcionāram ar to būtu problēmas, mēs esam gatavi jebkurā brīdi atpirkt viņa daļas. Patlaban Marina Jaroslavska nepiedalās uzņēmumu pārvaldes procesā un nevar to ietekmēt – viņa ir klasisks pasīvais akcionārs.

Es saprotu, ka jūs tagad norobežojaties no saviem krievu partneriem, tomēr, kā rāda pieejamie dati un publikācijas, jūsu partneri joprojām varētu būt Kremlim pietuvinātas personas. Marina Jaroslavska ir Jevgēņija Ginera sieva, viņai arī pieder zirgs, ar kuru sacīkstēs piedalās abu meita Jūlija Ginera. Turklāt saskaņā ar Paradise Papers datiem adrese Finkenstrasse 13 Berlīnē, kur reģistrēta kompānija VS Energy, ir Jevgēņija Ginera dzīvesvietas adrese. Savukārt starp Oļega Sizermana partneriem vācu kompānijā Vogis ir arī pats Giners un Mihails Vojevodins, kuram kopā ar Gineru un Babakovu piederēja CSKA sporta komplekss. Vai tiešām uzskatāt, ka šādā situācijā nav saskatāma jūsu saikne ar Krievijas oligarhiem?

Jau no bankas laikiem man tāpat kā visai Latvijas aktīvu pārvaldīšanas un finanšu pakalpojumu eksporta industrijai bija daudz sakaru un klientu gan Krievijā, gan Ukrainā, gan citās valstīs, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma. Tāds bija mūsu bizness tāpat kā daudziem, taču, kā jau vairākkārt esmu uzsvēris, kopš Ukrainas kara sākuma mēs esam novilkuši skaidru sarkano līniju un kategoriski nesadarbojamies ar Krieviju un cilvēkiem no Krievijas. Kādas ir Ginera un Jaroslavskas attiecības, neņemos komentēt. Es nepārstāvu nevienu no šiem cilvēkiem. Tāpat man nav ne mazākās izpratnes par to, ar kādiem zirgiem jāj Jūlija Ginera, un ne mazākās nojausmas, kas ir reģistrēts Finkenstrasse 13 Berlīnē. VS Energy tur noteikti nav reģistrēta. VS Energy ir reģistrēta Nīderlandē, Amsterdamā, un tur arī atrodas birojs.

Par vācu kompāniju Vogis man arī nav ziņu, neko par tādu nezinu. Ja  jūs apgalvojat, ka tās dalībnieku vidū ir Giners, tas mani neizbrīna, jo šie visi cilvēki ir savstarpēji pazīstami, apmēram līdzīga vecuma, nāk no līdzīgām aprindām un tamlīdzīgi. Par to, kāds ir viņu savstarpējās iesaistes līmenis – manā rīcībā nav tādas informācijas. Gribētu vērst uzmanību, ka ir nepareizi izdarīt tādu slēdzienu, ka tamdēļ, ka cilvēki kādā brīdī līdzdarbojas kādā vienā uzņēmumā, automātiski arī visi citi viņu  uzņēmumi ir saistīti. Nē, tā nav. Jūs taču neapgalvosiet, piemēram, ka Aivars Lembergs ir saistīts ar VS Energy, balstoties uz to, ka reiz mēs esam atradušies vienā uzņēmumā – Latvijas Krājbankā?  Varētu minēt desmitiem vai pat simtiem dažādu cilvēku, ar kuriem kopā kādreiz kaut kas ir darīts vai pastāvējušas kādas attiecības, bet tagad vairs nepastāv.

Un tomēr, palūkojoties interneta dzīlēs, var atrast ļoti daudz publikāciju, no kurām izdarīt secinājumus par jūsu saitēm Krievijā ietekmīgām personām. Vai esat kādreiz prasījis tās atsaukt un/vai darījis to caur tiesu? Ja esat, tad kādi ir panākumi? Ja neesat, tad kādēļ?

Es domāju, ka jau uz šo jautājumu atbildēju. Jā, pagātnē mums tāpat kā visam Latvijas banku sektoram, kā visam finanšu un aktīvu pārvaldīšanas biznesam, kurā mēs strādājām, tiešām bija daudz klientu no Krievijas. Tas ir visiem plaši zināms fakts. Šodien, kā jūs zināt, situācija ir kardināli mainījusies un šādu klientu vairs nav.

Vienlaikus jāatzīst, ka acīmredzot mana izturēšanās pret medijiem mūsdienu nekritiskās domāšanas laikmetā ir izrādījusies vieglprātīga. Vienmēr esmu uzskatījis sevi par nepublisku personu, man nekad nav bijusi interese kaut kā izrādīties, kaut ko par sevi stāstīt, un acīmredzot kļūdaini arī esmu pieļāvis, ka tas, ko kādi citi cilvēki par mani domā, ir viņu darīšana un man nav tajā jāiejaucas.  Dažādas publikācijas, protams, ir bijušas, un daudzas no tām pat ļoti komiskas. Ir grūti iedomāties, kā kādam ir izdevies nonākt pie secinājuma par manām ciešajām saitēm ar Babakovu un citām Krievijā ietekmīgām personām.  Mana kļūda, iespējams, ir tāda, ka man neienāca prātā, ka kāds varētu šādas ziņas ņemt par pilnu. Un pašlaik pat īsti nav saprotams, pret ko vērsties, kā lai šo ūdeni sasmeļ, jo visas beidzamajā laikā tapušās publikācijas ir nemitīgas atsauces uz atsaucēm. Nav jau patiesībā nekādu faktu, kurus atspēkot.

Tātad jūs noraidāt minējumus, ka, ņemot vērā jūsu uzņēmuma īpašnieku struktūru , varētu būt tā, ka jums joprojām ir sakari, kas ļauj meistarīgi lavierēt starp abām karojošajām pusēm?

Domāju, ka visi, kas kaut attāli seko līdzi  situācijai Krievijā un Ukrainā, sapratīs, ka nekāda lavierēšana kara laikā nav iespējama. Nez vai kāds tiešām domā, ka Putins un Krievijas varasiestādes pieļautu, ka Krievijas pilsoņiem piederoši uzņēmumi sniedz miljonos mērāmu palīdzību Ukrainas armijai. Šīs runas nav nopietnas. Putina Krievijā, kā jūs zināt, pat vārdos nosodīt karu nav iespējams, tas draud ar cietumsodu. Un var tikai minēt, ar ko tad riskētu tie Krievijas pilsoņi, kas tik aktīvi piedalās Ukrainas armijas apgādē un atbalstīšanā kā mēs. 

Kā iepazināties ar Rinatu Ahmetovu un kāpēc kam pārdevāt viņam kompānijas Kyyivobleherho (Киевоблэнерго) un Odesaoblenerho (Одессаоблэнерго)? Ņemot vērā, ka tie ir lielākie, nozīmīgākie Ukrainas reģioni, tas varētu būt tieši otrādi – ienesīgākais un interesantākais bizness…

Tās bija divas no mūsu lielākajām un labākajām kompānijām. Sakārtotas, labi strādājošas. Šajā biznesa jomā strādājošiem visiem ir labi zināma konkurentu uzņēmumu situācija un raksturlielumi. Protams, ka šie uzņēmumi atradās DTEK grupas redzeslokā, un arī mums sen bija zināma DTEK grupas interese par tiem. 2018. gadā situācija mūsu grupā bija katastrofāli grūta – ALFA Bank un Sberbank (divi no mūsu kreditoriem) gatavojās uzsākt agresīvas piedziņas procesu. Divu uzņēmumu pārdošana bija vienīgā izeja. Pateicoties šim darījumam, mums izdevās būtiski uzlabot finansiālo situāciju, dzēst lielāko daļu kredītu un ievērojami uzlabot grupas kopējo situāciju.

Teicāt, ka situācija jūsu grupā bija katastrofāli grūta un bankas vēlējās piedzīt naudu, taču VS Energy 2017. gadā izdevās iegādāties arī kompāniju Chernivciobleherho (Черновцыоблэнерго). Kā to var izskaidrot?

Ļoti trāpīgs jautājums. Patiesību sakot, zināms skaits  šīs kompānijas akciju grupai piederēja arī agrāk, taču 2017. gadā grupas kompāniju kopējās kārtošanas procesā mēs nolēmām, ka vēlamies vēl palielināt savu ietekmi šajā uzņēmumā, un ka papildus jānopērk neliels daudzums brīvā tirgus apgrozījumā esošo akciju, tad visas akcijas ir jākoncentrē grupas holdinga kompānijas īpašumā un jāiegūst Antimonopola komitejas (AMK) atļauja. Ukrainā tā ir ļoti ietekmīga un nopietna institūcija. Mēs iesniedzām visus nepieciešamos dokumentus, arī pilnu informāciju par labuma guvējiem, un saņēmām atļauju. Ukrainas biznesa vide reizēm mēdz būt visai agresīva, un šajā atļaujas izskatīšanas procesā vairāki Ukrainas mediji (mūsu konkurentu kontrolēti) publicēja rakstu ar aptuveni tādu saturu – kur skatās mūsu AMK, ka krieviem taisās piešķirt atļauju. AMK toreizējā vadība rīkojās ļoti profesionāli – vērsās pie tiem pašiem medijiem un sabiedrības ar lūgumu paziņot AMK, ja viņu rīcībā ir informācija vai dokumenti, kas norādītu, ka VS Energy pieder Krievijas pilsoņiem. Tādu informāciju vai dokumentus neviens nevarēja iesniegt. Tādi neeksistē. Un mēs saņēmām AMK atļauju. Te vēl var piebilst, ka AMK savas atļaujas izsniedz tikai tad, ja ir saņemti atzinumi arī  no Ukrainas drošības dienestiem; process ir līdzīgs kā ar industriālās drošības sertifikātiem Latvijā. Mēs izgājām ļoti rūpīgu pārbaudi no Ukrainas varasiestāžu puses.

Pavisam nesen Ukrainas armija jums piešķīra apbalvojumus par atbalstu armijai, kas jau pārsniedz divus miljonus eiro. Jūsu kompānijas mājaslapu rotā labi zināmais novēlējums krievu karakuģim. No tā secinu, ka atbalstāt Ukrainu un nosodāt Krievijas iebrukumu. Tomēr 2016. gadā, divus gadus pēc Krimas okupācijas, kompānija Sevastopolenerho (Севастопольэнерго), kas tolaik ietilpa VS Energy grupā, sāka ciešu sadarbību ar Jevgēņijam Gineram tieši piederošo Sevenergosbit (Севэнергосбыт) un piegādāja enerģiju Krievijas militārajiem objektiem okupētajā Krimā. Kā tas bija iespējams? 

Šādi nepatiesi apgalvojumi diemžēl atrodami interneta viltus ziņu vietnēs un dažreiz tiek izmantoti pret mums. Patiesība ir tāda, ka, Krievijai noziedzīgi okupējot un anektējot Krimu, mēs zaudējām visus savus aktīvus Krimā, līdz ar to nekas, kas mums piederēja, nekādu sadarbību ne ar vienu nesāka un uzsākt nevarēja. Tāda ir vienkāršā patiesība. 2014. gadā Krimas okupācija un aneksija vistiešākajā veidā atstāja ļoti negatīvu ietekmi uz mūsu grupas finansiālo situāciju. Mēs zaudējām vienu no saviem uzņēmumiem Sevastopolenerho. Mēs vienkārši saņēmām informāciju, ka tā pamatlīdzekļi (transformatori, līnijas u. tml.) ir nodoti (nacionalizēti) citam Krievijas uzņēmumam, kurš tos ir ņēmis savā bilancē, paziņojis visiem klientiem, ka turpmāk elektrību piegādās šis uzņēmums, ar to ir jānoslēdz jauns līgums un turpmāk tam ir jāmaksā nauda. Mūsu Sevastopolenerho vienā dienā bija palicis bez jebkādiem aktīviem, no astoņiem Oblenerho bija palikuši septiņi. Tieši tik vienkārši. Iespējams, varētu būt bijis arī cits scenārijs – gadījumā, ja mēs būtu bijuši gatavi sadarboties ar okupantiem. Taču, kā jau es atkārtoju, mūsu pozīcija ir vienmēr bijusi stingra.

Karā nav iespējams būt pa vidu vai kaut kā laipot, tu esi vai nu vienā pusē, vai otrā. Mēs skaidri pateicām, ka esam Ukrainas pusē un ar okupantiem nesadarbosimies, un tāds bija rezultāts. Mēs ciešam lielus zaudējumus, bet ar okupantiem nesadarbojamies. Vēl vairāk – mēs sniedzam visu iespējamo palīdzību Ukrainai un Ukrainas armijai. Mēs pērkam dronus, ziedojam transportlīdzekļus, palīdzam ar tehnikas remontu un ciešā sadarbībā ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem darām daudz ko citu. Katru dienu.

Kas Krimā tālāk ar notika ar mūsu bijušajiem aktīviem, mums nav informācijas, jo mums nav nekādu kontaktu ar okupētās Krimas teritorijā strādājošajiem bijušajiem darbiniekiem. VS Energy pagaidām ir norakstījusi šo ieguldījumu, lai gan mēs esam pārliecināti, ka pēc tam, kad Krima tiks atbrīvota, mēs varēsim atgūt uzņēmumu.

Ja pareizi saprotu, jums (VS Energy) piederēja arī viesnīcu tīkls Premier Hotels & Resorts, kurā ietilpst 17 viesnīcas, tostarp Premier Palace Kijivā. Akciju sabiedrības Hotel Premier Palace (Отель Премьер Палац) dibinātāju vidū esat ne tikai jūs, bet arī Natālija Seļivanova, kura savukārt ir iepriekšminētā Vojevodina sieva. Šo īpašumu iepriekšējais īpašnieks Mstislavs Skorobogatovs izteicies, ka VS Energy piederošās viesnīcas un tirdzniecības centri ir iegūti reideriskos uzbrukumos un ka VS Energy ir lobisti Ukrainas augstākajā vadībā, tāpēc varasiestādes ilgstoši atteicās izmeklēt lietu un pat vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Es gribētu ieteikt būt piesardzīgiem, vērtējot Mstislavu Skorobogatovu kā uzticamu informācijas avotu. Šis cilvēks ir par ekonomiskiem noziegumiem meklēšanā izsludināts negodprātīgs Ukraiņu uzņēmējs, kurš savus īpašumus zaudējis par parādiem Ukrainas bankām un citiem kreditoriem. Viņa pretenzijas un teorijas būtu jāvērtē kritiski.

VS Energy nepieder nekādas viesnīcas vai viesnīcu bizness. Tāpat VS Energy nav ieguvusi nevienu no jūsu minētajam cilvēkam agrāk piederējušajiem aktīviem. Taču, tā kā dažādi mediji mēģina saistīt viesnīcu biznesu ar enerģētiku, tad, protams, mums nākas cīnīties ar Skorobogatova apmaksātajām kampaņām. Mūsuprāt, Skorobogatova interese ir iegūt kādu finansiālu labumu no šīs situācijas. Iespējams, ka ir arī personīgs naids pret mūsu biroja juridiskās daļas darbiniekiem, kuri agrāk citā statusā kā advokāti ir strādājuši Skorobagatovu īpašumu pārņemšanas procesā.  Lai vai kā, man šajā biznesā pieder salīdzinoši neliela menedžmenta daļa, proti, 16 %, savukārt 84 % pieder Francijas pilsonei Natālijai Seļivanovai, kura šos aktīvus ieguva laulības šķiršanas procesa laikā no jūsu minētā Vojevodina kunga. Attiecīgi mana loma un  atbildība ir viss menedžments, finanses, operacionālā darbība. Tāda ir situācijas būtība šajā biznesā, un šis bizness nekā nekrustojas vai nepārklājas ar mūsu investīcijām sadales uzņēmumos.