Problēmas ir pašos pamatos

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Foto: Edmunds Brencis

Pastāstiet par sevi! Kā nokļuvāt te, kā attīstījās karjera līdz IT jomai?

Es mācījos angļu skolā, nodarbojos ar valodām, 10–15 angļu valodas stundu nedēļā. Tad gadu dzīvoju Amerikā, tas bija 1990.–1991. gads, atgriezos jūlijā, trīs nedēļas līdz pučam. Štatos mācījos priekšpēdējo un pēdējo klasi, bija programmēšana, datormācība. Mums bija labs skolotājs, kurš parādīja daudz ko interesantu. Mans tēvs vadīja rūpnīcu. Viņš man rādīja, ko un kā viņš strādā, parādīja to, kas tagad pārtapis par xls; toreiz tā vēl nebija. Bet viņš parādīja, ka visu var salikt vienā xls.

Atbraucu atpakaļ, iepazinos ar algebras profesoru, kurš strādāja Latvijas Universitātē un iepazīstināja mani ar algebras pasauli. Tā man atgādināja Strugacku romānu Pirmdiena sākas sestdienā, un mani tas ļoti aizrāva. Iestājos Latvijas Universitātē, pabeidzu lietišķo matemātiku, pierādīju savu teorēmu, uzrakstīju programmu, kas izmantoja šo teorēmu.

Universitāti pabeidzu kopā ar Andri Ambaini, viņš bija tāds cilvēks, kuram labāk padodas teorija. Es savukārt sapratu, ka esmu pārāk aktīvs, lai nodarbotos tīri ar teorētisku matemātiku, tāpēc pievērsos programmēšanai. Mūsu kurss iekļāva arī programmēšanas pamatus – kā darbojas datoru tīkls un tamlīdzīgi, viss detaļās. Tas nozīmēja, ka teorētiski tu visu zini detaļās, bet praktiski nemāki izdarīt tā, lai trīs datori strādātu. Es vispār esmu ļoti par akadēmisko izglītību, kas sakārto domas.

Kā veidojās jūsu karjera?

Pirmajā gadā man bija divi darbi savā specialitātē. Biju izstrādātājs Lattelekom, rakstījām programmu, kas noteica katras telefonsarunas cenu Latvijā. Viss bija dārgs, bet vēlāk Tilts Communications atnāca uz Latviju – ļoti kvalitatīvi, atveda daudz tehnoloģiju, apmācīja ļoti daudz cilvēku. Tas viss bija ļoti vērtīgi.

Nodarbojos arī ar billing sistēmām, kas toreiz bija ļoti sarežģīti. Toreiz klienti izdarīja tik daudz zvanu, ka mums bija 20–30 % laika. Tas nozīmē, ja mūsu sistēma nedarbotos 20–30 % laika mēnesī, tad mēs nevarētu apstrādāt visus zvanus. Dators, kas to visu apstrādāja, maksāja 1,5 miljonus latu.

Pēc tam līdzīgu darbu darīju IT Alise (Tieto), bet uz Accenture atnācu, lai strādātu pie Tele 2 pasūtīta projekta. Ar laiku kļuvu par vadītāju.

Cik cilvēku tagad strādā Baltijas Accenture?

Ap diviem tūkstošiem. Ap 1800 Latvijā, un vēl ir Lietuvā.

Jūs daudz mācījāties, un acīmredzot jums pašam bija arī vēlme to darīt. Kā ieaudzināt jauniešiem vēlmi mācīties?

Domāju, ka ieaudzināt vēlmi mācīties ir tā problēma, ar kuru jāsāk, tas ir pamatu pamats. Ja pavisam godīgi, tajā laikā, no deviņdesmitajiem līdz divtūkstošajiem, bija vienkārši – jo mazāk tu zināji, jo bija vieglāk. Tā bija parasta ekonomika. Ja tu biji atvērts pārmaiņām, tā bija norma, varēji ķerties pie jebkura darba. Cilvēkiem, kuriem bija kaut kāda īpaša, speciāla izglītība, bija visgrūtāk, jo tādai izglītībai nebija darba. Sabiedrībai bija jāpārorientējas no nestrādājošas ekonomikas uz īstu, strādājošu ekonomiku.

Bija jādara kaut kas tāds, kam ir pieprasījums. Ņemot vērā šos apstākļus, es domāju, ka mēs kā sabiedrība kaut kādā brīdī pazaudējām pārliecību par to, ka izglītība – jebkāda – ir svarīga. Šķiet, ka mums nav pieprasījuma pēc izglītības kā tādas. Ja paskatās uz 80 % sabiedrības, tad var uzdot sev jautājumu  – vai tiešām mēs audzinām savus bērnus tā, lai viņi saprot, ka izglītība ir vērtība?

Esmu daudz runājis ar universitāšu rektoriem Latvijā, un visi saka – ja vēlies, lai tavs bērns labi pelnītu, labākais, ko vari izdarīt, ir likt viņam mācīties angļu valodu un matemātiku. Matemātiku jo īpaši.
Matemātika ir visa pamatā, kā arī sekmes skolā. No tā būs atkarīga bērna nākotne – lai iestātos labās ekonomikas programmās, labā medicīnas fakultātē. Ja cilvēks nezina matemātiku, viņš arī citu neko neiemācīsies. Līdz ar to jāpadomā, vai mēs pietiekami labi skaidrojam saviem bērniem, no kā būs atkarīga viņu veiksmīga karjera un laimīga dzīve, kad viņi izaugs. Protams, tam, ko dari, ir arī jāpatīk.

Ir, protams, cilvēki, kuri nodarbojas ar mākslu, bet principā mēs visi tā vai citādi esam iesaistīti ekonomikas veidošanā. Turklāt, piemēram, arī mūziķiem matemātika ir ļoti laba – viņi prot sevi disciplinēt, mācīties, un par to atbild aptuveni tā pati smadzeņu daļa.

Ja paskatāmies uz skolēnu eksāmenu rezultātiem, te ir ļoti liels kontrasts. Pat psiholoģija nav iespējama bez matemātikas – pētījumi, socioloģija, statistika. Mums taču ir zināms stereotips – ja tu ej mācīties ekonomistos, tad matemātika nav vajadzīga. Tas ir ārprāts! Ja vēlies iestāties Londonas Ekonomikas skolā, tad pirmais priekšmets ir matemātika.

Un otra lieta ir valoda. Laikam pat ne angļu, drīzāk tai jābūt dzimtajai valodai. Mums nav sapratnes par to, ka cilvēkam ir jāprot lietot valodu, jāprot rakstīt, piemēram, esejas. Ja jaunietis pabeidz skolu un nevar uzrakstīt piecas lappuses, tad kaut kas nav kārtībā. Bet dati rāda, ka ne tikai eseju – daudzi nevar pat rindkopu uzrakstīt! Tas nozīmē, ka cilvēks neprot izteikt, skaidri un saprotami paust savas domas.

Piemēram, mūsu uzņēmumā darbam kopumā ir konsultatīvs raksturs, kaut gan te visi ir datorspeciālisti, programmētāji. Mums vajag, lai cilvēkam domas ne tikai būtu, bet lai tās varētu arī izklāstīt. Tātad ir jāprot rakstīt, lai savas domas izklāstītu. Pat lai izteiktu savas domas PowerPoint, tik un tā vispirms vajag mācēt rakstīt – lai izklāstītās domas ir loģiskas un saprotamas. Lai prezentētu savas idejas klientam, vajag mācēt loģiski, skaidri domāt. Tam savukārt vajag matemātiku.

Man šķiet, ka šīs lietas mēs neieliekam savos bērnos pietiekami labi.

Paradoksāli – mēs šodien runājam par mākslīgo intelektu, par kosmosa tehnoloģijām, bet, izrādās, neesam vēl iemācījušies rakstīt un skaitīt…

Kad parādījās ChatGPT, viena no diskusijām sociālajos tīklos bija par to, ka pašiem vispār vairs neko nevajadzēs darīt. Bet, visticamāk, mākslīgais intelekts vēl vairāk noslāņos sabiedrību, un es domāju, ka tas notiks tieši tā – tie, kuri māk paši kaut ko rakstīt, un tie, kuri nemāk rakstīt. Tāpēc tagad, tieši otrādi, ir jāmācās rakstīt tekstus.

Matemātika principā arī ir valoda. Tā nav zinātne, bet valoda – tāda pati kā latviešu, krievu, angļu utt. Augstākā matemātika ir prasme šo valodu izmantot.

Valodnieki varētu nepiekrist.

Jā, iespējams, ka valodnieki nepiekritīs, tā ir atsevišķa diskusija. Tomēr uzskatu, ka matemātika ir valoda. Un pamata lieta – spēja strādāt ar paša domām, paužot tās dažādos variantos, – MI ērā kļūst arvien svarīgāka.

Ir lietotāji, un ir izgudrotāji. Jāsaprot, ka mākslīgā intelekta izgudrotāji tajā ļoti labi orientējas. Tā nav klientu datu bāze, bet tieši darbs ar lieliem tekstu masīviem. ChatGPT ņem milzu tekstu krājumu un ģenerē atbildes uz jebkuru jautājumu.

Mākslīgais intelekts, ja tam vienu un to pašu jautājumu uzdod vairākas reizes, sniedz dažādas atbildes. Tad vēl MI dara to, ko sauc par murgošanu, t. i., var sniegt pilnīgi crazy atbildes, un cilvēkam pašam ir jāizvēlas. MI dod atbildes, balstoties uz esošajām globālajānm zināšanām, taču pienākums izvēlēties paliek cilvēkiem.

Piemēram, kristietībā, filosofijā ir doma par to, ka vienīgais, kas cilvēku pielīdzina Dievam, ir izvēles brīvība. Cilvēks vienmēr izvēlas pats, un tā ir īpašība, kas mūs atšķir no citas dzīvās radības. Mākslīgais to neatcels. Tas atbrīvo mūs no citām lietām, bet ne no izvēles.

Ļoti interesanti ir izmantot MI, lai lasītu dzeju, jo dzeja ir sava veida kods ar nozīmi, ko tajā ieliek autors, un, lai to saprastu, jābūt labi izglītotam. Bet MI var palīdzēt to atklāt. Piemēram, tas pasaka priekšā – lūk, šis dzejoļa gabaliņš ir atsauce uz kādu Bībeles fragmentu. Jo MI jau ir iemācījies dažādas dzejas analīzes, tekstus, kas ir internetā. Tas ir ideāls piemērs, kā MI ļauj saprast kaut ko tādu, ko citādi cilvēks bez zināšanām nevarētu saprast, jo tad būtu bijis ļoti daudz jāmācās, ļoti daudz jālasa.

Mākslīgais intelekts arī izmantošanas ziņā piedāvā izvēli – to var izmantot, lai sevi trenētu un izglītotos, bet var vienkārši neko nedarīt vai tikai izklaidēties. Starta pozīcijā visi ir vienādi, bet katram pašam jāizvēlas, ko ar to darīt.

No sociālā un ekonomiskā skatpunkta ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Sabiedrības noslāņošanās jau tā ir pietiekami izteikta, un tā arvien palielinās vēl kopš astoņdesmitajiem gadiem. To redzam Francijā, arī  citur – tā ir sociālā segregācija. Principā nevajadzētu iet tajā virzienā. Piemēram, kad Kārlis Markss radīja marksismu, tas bija kontekstā ar to, par ko rakstīja Dikenss ap 1850. gadiem. Attiecīgi, ja gribam saprast, kā cilvēki tolaik dzīvoja, mēs lasām Dikensu, un mēs negribam iet tajā virzienā. Cilvēcei tas izdodas – cilvēkiem pietiek pārtikas, mājokļu. Un ir jādara viss, lai pašreizējo segregāciju izskaustu.

Mēs uzskatām, es uzskatu, arī Aristotelis uzskata – viņš pirmais, mēs pēc tam –, ka izglītība maina sabiedrību. Piemēram, viss, ko pieņem Saeima, ļoti labi ataino to, cik viņi ir izglītoti, un to mēs arī iegūstam.

IT speciālists – tā ir vislabāk apmaksātā profesija. Kāpēc universitātēs viņus neražo lielā vairumā? Kur ir tā problēma – cilvēki nevēlas mācīties? Par sarežģītu? Arī jums ir dažādi kursi – jūs noteikti redzat šīs lietas.

Galvenais rādītājs, kas ļoti spilgti parāda situāciju, ir tas, cik cilvēku iestājas pirmajā kursā un cik reāli pabeidz konkrēto programmu, saņem diplomu. Pavisam godīgi, šie rādītāji jau ilgstoši nemainās. Mēs Accenture darām visu ko, un visi mūsu centieni ir orientēti uz to, lai šo rādītāju uzlabotu, diemžēl rezultāti ir nebūtiski.

Piemēram, meitenes – kā bija apmēram 30 % datorprogrammās, tā arī palika. Kaut gan ir labi zināms, ka meitenes skolu pabeidz labāk teju visos priekšmetos, ieskaitot matemātiku. Viņas labāk gatavojas. Piemēru ir daudz. Principā mums ar sievietēm viss ir labi – bija pirmā sieviete prezidente, pie varas augstos amatos ir daudz sieviešu –, taču tā ir maza sabiedrības daļa. Kopumā situācija neuzlabojas. Kāpēc – tas ir ļoti labs jautājums.

Ja gribētos kaut ko vainot, tad es sliecos pie šīs situācijas vainot masu kultūru. Nesen braucu ar taksometru, un tajā bija dažādi žurnāli, ko pasažieriem palasīt. Bet Forbes nav… Tur ir modes, dzīvesstila žurnāli. Pašķirstīju tos žurnālus un sapratu, ka 80 % reklāmas budžeta, kas tos uztur, ir kosmētikas reklāma. Tur bija Teenage Girl, un es aizdomājos par šo. Es neesmu redzējis žurnālu Teenage Boy vai kaut ko līdzīgu. Mums ģimenē nekad nav bijuši jautājumi, kur dēli ņem kaut kādu informāciju. Ja man būtu meita, droši vien man rastos jautājumi, ko raksta šajos žurnālos. Jo masu mediji, žurnāli ir tāda sociālā kondicionēšana visvienkāršākajā formā, kas ir pilnīgi bezjēdzīga. Ja matemātiķis ieiet Narvesen paskatīties, kas ir preses plauktos, tad ir viss pilnīgi skaidrs. Mode, kosmētika, sieviešu žurnāli prevalē. Nu, man arī patīk skaisti ģērbties, bet tas taču nenozīmē, ka tam būtu pievēršama tik ļoti pastiprināta uzmanība! Bet meitenēm caur šo te popkultūru un lifestyle mediju, arī ar sociālo mediju starpniecību tiek ieskaidrots, ka veiksmīgas ir tās meitenes vai sievietes, kuras ir uzkrāsojušās, ģērbušās zīmolos un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka šī masēšana atstāj būtisku ietekmi. Tā tiek izveidoti uzvedības modeļi. Visticamāk, piemēram, kosmētikas daudzums, kādu lieto jaunietes, ir pieaudzis. Sievietes arī izmanto kosmētiku, bet salīdzinoši mazāk. Attiecīgi, lai to panāktu, ir taču jāiegulda daudz naudas, lai radītu to pārliecību, ka jālieto daudz kosmētikas.

Ceļojot pa pasauli, es pamanu, ja sievietes lieto tonālos krēmus, jo to var redzēt uzreiz. Skropstas, uzacis… Tā tiek veidotas industrijas. Es tagad laikam kļūšu par sieviešu ienaidnieku, bet domāju, ka šādi pozicionēties nav pareizi. Sabiedrībā būtu jāveicina citāds lomu sadalījums. Nedomāju, ka šodien mums būtu šāda problēma citās jomās, piemēram, mājsaimniecībā – daudzi vīrieši jau sen gatavo ēst un tamlīdzīgi. Sociālie piemēri arī ir – Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur sieviešu un vīriešu vienlīdzība vismaz juridiski ir 100 % nodrošināta. Es skatījos pirms diviem gadiem – bija tikai septiņas valstis pasaulē, kur abiem dzimumiem ir vienādas tiesības, un Latvija viena no tām.

Bet izglītība ir joma, kas vēsturiski izveidojusies tā, ka nenodrošina vienlīdzību. Piemēram, 19. gadsimtā ļoti bieži strādāja tikai vīrieši; vīrietis saņēma algu, lai nodrošinātu visu ģimeni. Tāpēc izveidojās daži ekonomikas sektori, kur sievietes tikai piestrādāja, un tur viņas saņēma daudz mazāku atalgojumu. Šī sistēma ir grūti salaužama, jo kaut kāds darbs tika uzskatīts par pamata darbu (vīriešu), bet kaut kāds darbs – par papildu darbu. Skolotāji ir žanra klasika – 19., 20. gadsimtā tas principā bija darbs ziemas sezonā. Ārā ir tumšs, tāpat nav ko darīt, tāpēc sabiedrībā par normālu tika uzskatīts, ka par to var maksāt mazāk. Tas bija sen, un to jau sen vajadzēja mainīt, bet tā nav noticis. Skolotāju vīriešu ir ļoti maz. Kāpēc? Jo maz maksā, bet ģimene jāuztur.

Arī Amerikā skolotāja profesija nav tā visaugstāk apmaksātā. Kad tur dzīvoju, mani skolotāji nebrauca ar labiem auto, drīzāk ar ļoti sliktiem. Skolotāji visā pasaulē saņem maz. Es domāju, ka tam vajadzētu būt tādam kapitālam, globālam sabiedrības fokusam.

Atgriežoties pie mākslīgā intelekta – ja gribam, lai skolotāji kaut ko no tā varētu iemācīt mūsu bērniem, tas nozīmē, ka skolotājam jābūt super cienījamai profesijai un tam ir jāizpaužas arī atalgojumā, jo tikai tad labākie speciālisti var vēlēties strādāt par skolotāju. Pētījumi, turklāt veikti ar dažādām metodēm, parāda, ka no pārējās pasaules atšķiras Somija un Singapūra. Tur labākie augstskolu absolventi kļūst par skolotājiem, turklāt sabiedrība nodrošina neticamu sociālo cieņu. Mums tā diemžēl nav.

Kā jūs uzņēmumā rūpējaties par izglītību?

Es tieši gribēju teikt, ka spriedelēt jau var, bet katram jāsāk ar sevi.

Mūsu industrijā lielāku pārmaiņu cikls ir trīs, pieci, maksimums, septiņi gadi. Kad parādās jauna tehnoloģija, pēc pieciem gadiem tā jau ir veca. Konkurences cīņu var paspēt uzvarēt, bet pēc tam tas iet mazumā. Piemēram, kad parādījās iPhone, bija jāsāk programmēt visu tam. Ja gribēji pelnīt, vajadzēja būt pirmajam. Pēc tam iemācās visi pārējie, tas vairs nav ekskluzīvi, un ar to vairs nevar labi nopelnīt, pieprasījums krīt. Un tā ir vienmēr.

Mākslīgais intelekts paceļ šo jautājumu jaunos augstumos. Tas atkal ir kaut kas tas pilnīgi jauns, un te ir daudz jautājumu: datu kvalitāte, savas tehnoloģijas, slikti dati – bezjēdzīgi rezultāti; datus vajag tīrīt. MI faktiski ir jāapgūst no jauna. Atkal būs pieprasītas mākoņtehnoloģijas. Domāju, ka 3–5 reizes palielināsies pieprasījums, jo augs datu apjoms.

Accenture birojos ir apmēram 50 dažādu tehnisku novirzienu, un katru gadu ir apmācību programma. Novirzienus mēs saucam par ģildēm, un katrā no tām ir savi panākumu noslēpumi. Katrai ģildei šajā 3–5–7 gadu periodā viss mainās.

Otrs aspekts ir tāds, ka mūsu jomā ir liels daudzums apakšprofesiju. Nav tādas profesijas IT speciālists. Piemēram, ir analītiķis, kurš analizē klienta prasības, un, saņemot daudz dažādu un bieži vien pretrunīgu uzdevumu, viņam jāspēj visu noformulēt tā, lai nodotu tālākam izstrādes posmam – projektētājam, kurš nevar neko uzprojektēt, ja nav skaidri uzrakstīts, kas ir jāprojektē. Ne velti es uzsveru, ka tieši spēja lietot valodu ir kritiski svarīga. Jo fleksiblāks cilvēks ir šo dažādo valodu izmantošanā, jo vieglāk un veiksmīgāk viņš var paveikt uzdevumu. Projektētājs ir vairāk līdzīgs arhitektam, kurš jau veido skici. Tālāk ir izstrādātāji, UX speciālisti.

Protams, ir pamats, ko nodrošina universitāte, bet tālāk darba devējam ir pienākums ir nodrošināt apmācības, lai uzņēmums būtu konkurētspējīgs. Es domāju, ka tā ir visur. Arī mūzikā – daudzi var iemācīties spēlēt kādu instrumentu, bet, lai noslīpētu meistarību, pie tā ir jāstrādā un daudz jātrenējas.

Daudzi saka – Bils Geitss tā arī nepabeidza Hārvardu. Bet, vēl iestājoties Hārvardā, viņam jau bagāžā bija vairāk programmēšanas stundu, prakses. Un tad nav vairs būtiski, vai viņam ir Hārvardas diploms vai nav. Tajā brīdī viņš bija svarīgs Microsoft. Viņš bija tik labā formā, ka varēja izkonkurēt visus.

Apmācību programmas ir jūsu vietējās vai visā Accenture kopumā?

Tas ir visā grupā un arī ārpus tās. Piemēram, lielie koncerni Amazon, Google un citi izstrādā savu tehnoloģiju, un, lai radītu visus šos blakusproduktus, šie milži paši izlaiž rokasgrāmatas, organizē kursus un tamlīdzīgi. Mākslīgajā intelektā visi šie kursi mums bija jau pirms kāda laika.

Lai vispār kaut kā kotētos pats savā uzņēmumā, tev ir jāuztur zināšanas, lai varētu sarunāties ar kolēģiem gan tepat Latvijā, gan starptautiskās grupas līmenī.

Salīdzinoši nesen atklājāt biroju arī Lietuvā. Kā redzat atšķirību izglītībā?

Saskaramies ar līdzīgām problēmām, būtisku atšķirību nav. Domāju, ka visās valstīs izglītības iestādes iet cauri noteiktām attīstības fāzēm. Latvijā tagad ir pieņemta jauna koncepcija izglītības pārvaldībai – ceram, ka būs progress. Lietuvā tas pats.

Mums patlaban ir ļoti aktīva sadarbība ar Viļņas Tehnisko universitāti. Cenšamies palīdzēt no nacionāla izglītības produkta uztaisīt starptautisku produktu. Es domāju, ka augstākā izglītība ir labākā pote pret emigrāciju. Atturēt cilvēkus no aizbraukšanas ir vieglāk, nekā pēc tam viņus atgriezt atpakaļ. Lielākā daļa jauniešu, kas dodas prom, brauc pēc Eiropas izglītības.

Latvijā mums jau 15 gadus ir sadarbība ar dažādām universitātēm.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni, revolucionārās idejas izglītības jomā?

Mēs cerīgi skatāmies uz pēdējo izglītības reformu. Esam veikuši pētījumu par to, kādi rezultāti ir vidējās izglītības reformai; tur ir labas idejas, labs pamats. Un mēs strādājam ar skolām, pašvaldībām, lai īstenotu šīs idejas. Bet uzreiz ir problēma – programmēšanas kursu pieejamība. Tā ir jāpaplašina! Tas attiecas gan uz valsts un pašvaldības, gan privātajiem pulciņiem.

Otrkārt, jāpalielina skolotāju pieejamība. Patlaban lielākajai daļai IT profesionāļu nav sertifikātu, lai varētu pasniegt. Algu sistēma ir tāda, ka tikai skola var piedāvāt pietiekami daudz stundu, lai skolotājs varētu nodarboties tikai ar mācīšanu. Tajā pašā laikā cilvēks var strādāt uzņēmumos. Esam saskaitījuši, ka maksimālo skolotāja algu IT speciālists sasniedz, maksimums, piecos gados pēc augstskolas pabeigšanas. Pēc tam profesionālis turpina augt gan atalgojuma ziņā, gan varbūt pat veido jau pats savus produktus, sāk biznesu. Bet skolotājam viss apstājas, jo maksimālais algu līmenis ir tāds, kāds ir. Tāpēc rodas ārkārtīgs disbalanss šajā profesijā – gadā uz 100 absolvējušajiem IT profesionāļiem ir divi tādi, kuri var strādāt par skolotāju. Un reālu variantu, ka kaut kas mainīsies tuvākajā laikā, es neredzu. Tas pats attiecas arī uz ķīmiju, fiziku. Palielināt algas tikai datorskolotājiem nebūs godīgi, bet palielināt algas līdz IT speciālistu līmenim visiem… Nav tādu iespēju.

Tāpēc ir jāpalielina pulciņu pieejamība. Piemēram, dažādi sporta un citi pulciņi pašlaik ir daudz vieglāk pieejami nekā datorprogrammēšanas kursi. Bet labā ziņa ir tā, ka vecāki un sabiedrība iesaistās, cilvēki aktīvi rīkojas, lai bērniem būtu iespēja apgūt visu, ko viņi vēlas.

Universitātēm ir jāizaug tiktāl, lai puse būtu vietējo studentu un puse ārvalstu. Tas liecinātu par izglītības konkurētspēju, un mums būtu arī kvalificēti jaunie speciālisti.