Pārdomu laiks

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Reinis Hofmanis, speciāli Forbes

Pastāstiet, lūdzu, par pašiem pirmsākumiem, bērnību un to, kāpēc izlēmāt kļūt par advokāti!

Esmu dzimusi Padomju Savienībā. Domāju, dzīve tajā laikā nebija viegla nevienam, jo nekā jau nebija. Man bija tikai mamma, tāpēc ātri vien vajadzēja iemācīties pašai visu darīt, tikt ar visu galā. Bet negribu gausties – tolaik mēs neviens nebijām aristokrāti.

Mēs visi sākam no nulles punkta. Ja tā padomā, man pat bija priekšrocība, jo bija mājas, mamma. Citiem varbūt vispār nav ģimenes un ir pavisam bēdīgi apstākļi. Cilvēki, pat ļoti gribēdami, nevar īstenot savas ieceres, jo vienkārši konkrētajos apstākļos tas nav iespējams.

Tagad es vēl vairāk sajūtu, ka principā nekas nenotiek, ja tas nav izdomāts. Bet, ja tu tiešām kaut ko izdomā, tad gan var izdarīt visu. Domas materializējas, esmu par to droša.

Nesen lasīju interviju ar angļu filozofu, redaktoru, kurš ilgus gadus strādāja kopā ar Jesaju Berlinu. Berlinam nepatika daudz rakstīt, viņš vairāk runāja; sarunas viņam bija ļoti svarīgas. Un šis filozofs visu pierakstīja. Sākot strādāt pie Jesajas Berlina, viņam vēl nebija nevienas grāmatas, bet dzīves laikā viņš kopā ar Berlinu sarakstīja daudz grāmatu.

Lū, un viņš teica, ka cilvēks noteikti piedzimst ar kaut kādu misiju vai talantu, un arī es par to esmu pārliecināta – katram ir kāds talants. To gan ir grūti atrast, un daudzi dzīves laikā savu talantu tā arī neatrod, nezina, kāpēc viņi vispār te atrodas. Tas ir jautājums, uz kuru atbilde jāmeklē visu mūžu. Bet tik un tā katram ir tā iekšējā misija, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai ārējie apstākļi ir tādi, kas ļautu šim talantam piedzimt, attīstīties, izpausties. Jesajas Berlina gadījumā tā bija lieliska kombinācija – ārkārtīgi talantīgs cilvēks, un viņam apstākļi bija labi. Tas angļu filozofs stāstīja, ka Berlins reti pieminējis Rīgu, viņam nav paticis, ka ir nācis no provinces, tomēr viņam bija ļoti izglītota mamma un visa sabiedrība apkārt bija tik laba. Apstākļi bija tik ideāli, ka ļāva viņam kļūt par tādu personību, par kuru joprojām runā visa pasaule, kaut arī viņš bija tikai cilvēks no provinces – no Rīgas.

Tāpēc es nevarētu teikt, ka esmu nākusi no kaut kādiem drausmīgiem apstākļiem, jo patiesībā jau tie apstākļi bija labi. Vispār bērnība Padomju Savienībā, manuprāt, var vairāk ielikt cilvēkā nekā, iespējams, bērnība tagad brīvajā Latvijā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka izglītība ir kritiski zemas kvalitātes. Šķiet, ir pazudis kaut kāds pamats. Man bērnībā bija zināms rāmis – es tajā jutos pietiekami droši, varēju kaut kā plānot savu redzējumu. Es zināju, ka labs ir, piemēram, kaut vai Vladimirs Iļjičs, zināju, kas ir morāle. Es pārdzīvoju, kad varbūt izdarīju kaut ko tādu, kas nesakrita ar tā laika morāli. Tas bija kaut kur iekšā, bija kādi ideāli. Bet tagad...  Es nezinu, kas ir mūsu ideāli.

Jā, iespējams, mums nav etalonu un autoritāšu…

Tā droši vien nav tikai Latvijas, bet visas pasaules problēma.

Kur jūs pati mācījāties?

Esmu rīdziniece, mācījos 45. vidusskolā Teikā, netālu no manām pirmajām mājām. Tā ir skola ar mūzikas novirzienu. Kādreiz spēlēju klavieres, taču sen nav praktizēts. Dziedāju arī koros, kas, manuprāt, ir forši.

Ar ko nodarbojās mamma?

Mamma bija inženiere, strādāja VEF. Sabiedrība, kurā es apgrozījos, piemēram, mammas draudzenes – viņas visas strādāja VEF. Taču tie arī ir labi apstākļi – apkārt izglītoti cilvēki, bija skaidrs, kādēļ vajadzīga izglītība.

Par izglītību vispār šaubu nav – par laimi, Latvijā nav jautājumu, kāpēc vajadzīga izglītība, šis fundaments. Jautājums ­– kāda ir tā izglītība?

Kāpēc izvēlējāties jurisprudenci?

Es nezinu... Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Bet es daudz dzīvoju galvā, kaut ko domāju. Tikai pēdējos gados mēģinu meklēt sevi.

Es jau kopš bērnības daudz domāju. Skatoties fotogrāfijas, redzu, ka visās bildēs esmu šausmīgi nopietna. Ļoti ātri iemācījos lasīt, man ļoti patika pavadīt laiku bibliotēkā. Grāmatas joprojām ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Man grāmatās bija draugi, es tur dzīvoju, sapņoju, izdomāju visu ko. Es jau ļoti agri zināju, ka es mācīšos juristos, taču, kad es to izdomāju, nezinu. Apkārtējie mani virzīja citur, piemēram, mammas draudzenes ieteica arhitektūru.

Toreiz spiediens no apkārtējiem bija ievērojams.

Jā, bet vienlaikus bija pārmaiņu laiks, mainījās iekārta. Bērnībā Padomju Savienībā mani viss apmierināja, likās, viss ir ļoti labi. Vēlāk gan sāka parādīties domas, ka kaut kur tur ir labāk, un tas arī radīja lielu interesi – kā tad var būt citādi? Gribējās uz ārzemēm… Mani interesēja politiskā situācija, Atmoda – es sekoju līdzi notikumiem, lasīju avīzes. Ļoti interesēja valsts iekārta un cilvēka loma tajā, parādījās arī jauni līderi. Uzskatīju, ka jurisprudence ir labs veids, lai uzzinātu, kā tas viss darbojas.

Cilvēki runāja par “iepriekšējo Latviju”. Tas bija foršs laiks – neviens neko nesaprata, taču es jau biju apzinātā vecumā un sapratu, ka notiek lielas pārmaiņas.

Foršs laiks, kad neviens neko nesaprata?

Jā, tā arī bija. Kad bija kritis dzelzs priekškars, sabiedrība bija dezorientēta. Apziņa, ka mums ir jauna valsts, bija fantastiska. Reti kurš par to bija izglītots, jo daudzas lietas no mums tika slēptas. Es arī skolā biju gan oktobrēnos un pionieros, visu tā laika bērnu un jauniešu organizāciju dalībniece. Man patika tikties ar kara veterāniem, uzzināt cilvēku biogrāfijas. Piemēram, padomju funkcionārs Jānis Roze, kurš stāstīja kara laika atmiņas. Un tad pēkšņi jauna valsts, jauni varoņi! Un izrādās, ka iepriekšējie varoņi nemaz nav varoņi… To visu varēja apgūt caur jurisprudenci.

Es domāju, ka jebkuram cilvēkam ir vērts mācīties jurisprudenci, jo tie galu galā ir pamati, likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam.   

Pieņemu, ka jau tolaik tas bija arī prestiži.

Arī tas, protams. Visi metās uz jurisprudenci. Konkurss Latvijas Universitātē bija liels, bet es biju teicamniece, tāpēc arī tur aizgāju. Likās – nu, ja jau es tik labi mācos, tad arī jāiet tur, kur ir izaicinājums. Tagad es varbūt pilnīgi citādi domāju par to, ko vajadzētu mācīties. Tomēr jurisprudence ir būtiska jebkuram cilvēkam. Tur iemāca tādas pamata lietas, kuru, man šķiet, šobrīd pietrūkst. Mums, piemēram, mācīja tādus priekšmetus kā loģika vai retorika; tas būtu jāzina ikvienam.

Neesmu dzirdējusi, ka tagad to mācītu.

Iespējams, tāpēc arī ir tāda kā nesaprašana, kas notiek, nespēja diskutēt, nespēja loģiski, kritiski domāt. Autoritāšu arī nav, nav to viedo cilvēku, no kuriem ņemt piemēru. Nav skaidrs, uz kurieni mēs ejam un kāpēc.

Man paveicās, jo universitātē es vēl tiku pie tā saucamā vecā kaluma profesoriem, vēl no padomju laikiem. Zināmā mērā arī viņi bija apjukuši – paši mācījušies PSRS likumus, bet tagad pēkšņi jauna valsts! Tiek celta gaismā 1922. gada Satversme, un viņiem, profesoriem, tas viss jāzina. Tas viņus zināmā mērā izsita no sliedēm, jo pēkšņi viss, ko viņi mācījās, vairs nekam neder. Domāju, arī viņiem bija grūti, bet viņu inteliģence ļāva ar to tikt galā.

Vai jaunā valsts konsultējās ar profesoriem, radot jaunus likumus?

Jā, bija tāda lieta. Piemēram, profesors Gunārs Kusiņš bija spilgts piemērs, viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem konstitucionālajās tiesībās. Mēs bijām jaunas valsts veidošanas liecinieki. Daudz ko, protams, mēs ņēmām no Rietumiem, daudz kas tika pagrābts, absolūti nesijājot, netestējot jo – rietumnieki jau zina labāk. Bet tie, kuri te brauca, diemžēl nebija tie advancētākie. Man šķiet, ka tad arī Latvija iekāpa nepareizajā vagonā, ko sauc par liberālismu, vispār nesaprotot, kāpēc tur iekāpa, kādā sakarā mēs tur braucam un uz kurieni.

Mums arī nebija viedokļu līderu. Par to ir žēl – visi aiztriecās ar tām dolāru zīmītēm acīs tajā drausmīgajā mantu kultā un pazaudēja jebkādu izpratni, kam mums vispār tā valsts ir vajadzīga. Lai nopelnītu naudu?

Igaunijā toreiz bija Lennarts Meri, un viņš spēja noturēt kursu, ielikt vērtības valsts pamatos, un ne tikai Rietumu… Rietumos, protams, arī ir kaut kas labs, taču bija jābūt balansam.

Un mēs to nepaņēmām?

Nē, man šķiet, ka mēs vienkārši nepadomājām. Mums te ievēlās visādas krāsainas un spīdīgas mantas, un likās – tas ir labākais, kas vispār ir. Mēs nerunājām par vērtībām, kas mums būtu būtiskas.

Kas bija jūsu pirmā darbavieta?

Ilgus gadus biju apkopēja, tas bija mans pirmais darbs. Man nebija, kam paprasīt naudu, tāpēc, ja gribējās kaut ko nopirkt, bija jāstrādā. Bet, ja runājam par profesionālo jomu, tas bija PriceWaterhouseCoopers, viens no lielā četrinieka. Kad viņi te parādījās, šķita, ka jācenšas tikt tur, lai iegūtu pieredzi. Advokātu biroju tolaik vēl vispār gandrīz nebija – un patiesībā joprojām nav, jo tirgus ir ļoti mazs. Sāku strādāt tur vēl studiju laikā, trešajā kursā. Pēc studijām aizbraucu uz ASV mācīties maģistrantūrā Ņujorkas Universitātē. Arī Amerikā strādāju turpat PWC, un tas man palīdzēja. Tas bija zināms tilts, lai paliktu tur strādāt.

Interesanti, ka es visu laiku biju kaut kādās eksperimentālajās klasēs – gan bērnudārzā, gan skolā. Arī universitātē man bija eksperimentālais kurss, jo tieši tajā laikā sāka domāt, ka jāievieš maģistra grāds. Pirms tam bija ilgas studijas un pēc tam aspirantūra. Bet, kamēr ieviesa maģistrantūru, man bija jānomācās piecus gadus, un tas izrādījās tikai bakalaurs. Tagad bakalaurs ir trīs gadi. Rezultātā mēs nomācījāmies piecus ar pusi gadus, un janvārī mums pateica – pietiks, cik tad var to bakalaura grādu. Lai gan patiesībā  tas ir normāli – bez pieciem studiju gadiem es nezinu, kāds jurists var sanākt.

ASV maģistrantūrā jāmācās tikai gadu. Viņiem akadēmiskā izglītība ir pieci gadi, un tikai pēdējos gados var saprast, kas labāk padodas, ko darīt tālāk. Un tad maģistrantūrā ir tā specializācija. Man tās bija nodokļu tiesībās.

Kādēļ braucāt atpakaļ no Amerikas – tā taču ir iespēju zeme?

Kā jau teicu, mani vienmēr ir interesējusi valstiskā puse, esmu droša, ka dzīve ir atkarīga tikai no katra paša. Nekad neesmu bijusi ne no viena atkarīga, man vienmēr gribējies pašai sevi veidot, un domāju, ka arī valsts mums ir pašiem jāveido. Man tas ir ļoti svarīgi.

Amerikā man kaut ko veidot bija par vēlu, kā arī nepatīk tā sajūta – būt iebraucējai. Tas ir ļoti grūti, man nepatīk vide, kur es neesmu pat daļa no tās sabiedrības. Kaut arī Amerika skaitās iespēju zeme un vismaz uz papīra ir atvērta ikvienam, patiesībā tur sabiedrība ir ļoti segregēta un nav tik viegli karjerā sasniegt kaut kādus augstumus, īpaši, ja esi pirmās pakāpes imigrants. Integrācija notiek ļoti lēni. Tass nav domāts man. Bet, droši vien, ja es būtu tur palikusi, tagad materiālajā ziņā būtu labākā situācijā.

Gan jau arī tagad nav pamata sūdzēties.

Jā. Droši vien tur kaut ir kas foršāks, bet tas nav man – es tāpat tur nevarētu neko daudz izveidot.

Aizbraucu uz Ameriku, jo intelektuālo iespēju ziņā tā valsts nav salīdzināma ne ar ko. Intelekta koncentrācija tur ir nenoliedzama, nepārspējama, īpaši Ņujorkā. Redzēs, kā ies tālāk…

Kādā ziņā?

Nu, grūti viņiem iet, es nezinu, kas notiks ar šo valsti. Runa ir par segregāciju – tā plaisa sabiedrībā, kas tur turpina veidoties, ir vājprātīga. Nekas nekļūst labāk, tikai sliktāk. Un tā tiekšanās pēc visa liberālā nav normāla; uzskats, ka liberālisms ir labākais, kas ir uz pasaules. Manuprāt, Amerika ir ļoti spilgts piemērs tam, ka tas vienkārši nestrādā. Atšķirība starp cilvēkiem ir vienkārši milzīga.

Ne visiem tomēr ir tā iespēja veidot savu dzīvi pašiem – nevar pilnīgi visi paši par sevi parūpēties. Bet Amerikā nav nekādas sociālās aizsardzības, lielākā daļa cilvēku vienkārši dzīvo totālā nabadzībā. Un domāt, ka viss ir forši un katrs var darīt, ko grib, – tas ir savādi. Nu, nevar visi darīt, ko grib, viņi kaut kā ir jāaizsargā. Tāpēc domāju, ka Amerikā ir diezgan traki. Arī intelektuālā elite nejutīsies labi tādos apstākļos, jo manāma tāda nomāktība.

Man paveicās – es vēl izbaudīju to foršo Ameriku, kad ir pacēlums, kad cilvēkam bija vislabākie apstākļi. Tāpēc daudzi izcilākie prāti tur nonāk un labi iejūtas, akadēmiskā vide ir forša. Tomēr arī tie cilvēki nevar dzīvot izolācijā, izliekoties, ka neredz, kas notiek apkārt, citos slāņos.

Pēc atgriešanās izdomājāt, ka jāveido savs birojs?

Kādu laiku es pastrādāju ar Jāni Zelmeni, kurš tagad arī ir mans partneris. Viņš kādreiz bija partneris Deloitte, ļoti strauji bija kāpa pa karjeras kāpnēm. Es Jāni pazinu kopš PWC laikiem, un viņš pats mani atrada Ņujorkā. Viņš izpildīja vairākus veiksmīgus reveransus, lai es izlemtu, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju, jo toreiz es svārstījos. Ņujorkā biju nodzīvojusi trīs gadus un vēl domāju, kad labāk braukt. Tas bija tāds kritiskāks punkts. Ja vēl kādu gadu paliktu... Četri gadi jau ir gana daudz, lai integrētos. Iespējams, tad arī būtu  palikusi.

Svarīgs cilvēks, kurš mudināja mani atgriezties, bija arī Sols Bukingolts. Tajā laikā viņš bija ļoti aktīvs pilsonis. Es viņu satiku Ņujorkā vienā pasākumā, un viņam bija doma dabūt mani atpakaļ uz Latviju, viņš cītīgi pie tā piestrādāja. Pārliecināja, ka tā ir unikāla iespēja, ka ir labākais laiks, kad braukt atpakaļ un veidot savu valsti.

Es atgriezos 2001. gadā. Desmit gadi jau bija pagājuši, nežēlīgais kapitālisms it kā nomierinājies, varētu sākt darīt kaut ko arī civilizēti. Un darāmā bija tik daudz! Es noteikti nenožēloju, ka atgriezos. Tas ir svarīgi, būtiski – veidot savu valsti.

Tad es strādāju pie Jāņa. Viņš man piedāvāja augstu pozīciju, sāku vadīt juridisko departamentu, sešus gadus nostrādāju, nokārtoju advokāta eksāmenu, un 2007. gadā mēs kopā nodibinājām biroju.

Kas jūs mudināja veidot savu biroju, ņemot vērā, ka Deloitte ir ļoti prestižs, atzīts visā pasaulē.

Tā bija pārāk liela organizācija. Vienā brīdī ir skaidrs, ka tajā neko izmainīt nevarēsi, nevarēsi pats neko veidot, lemt par sevi. Man vispār ir ļoti grūti būt algotai darbiniecei, man tur gāja smagi, lai arī darbs bija interesants. Guvām lielu pieredzi, tolaik visi vadītāji bija ekspati no ārvalstīm.

Un tā arī bija zināma avantūra, jo mēs aizgājām uz nekurieni no diezgan drošas organizācijas ar labiem, lieliem klientiem. Bet mums bija degsme un pārliecība, ka viss sanāks. Enerģija bija nenormāla! Savu klientu bāze arī bija izveidojusies, un es jutos droši, ka mani klienti nāks kopā ar mani. Un tā arī notika.

Mēs sākām krīzes gadā. Laiks bija interesants – mēs sagaidījām, kad viss brūk un jūk, un aizgājām, domādami, ka tā ir iespēja. Lai cik tas būtu paradoksāli vai skumīgi, bet juristiem visos laikos atrodas darbs – neatkarīgi no tā, vai citiem ir labi vai slikti.

Es teiktu, ka ideālais laiks veidot savu biroju tomēr būtu bijis 2005. vai 2006. gads, jo bija ļoti daudz darījumu, un mēs arī esam specializējušies komerctiesībās. Tāpēc, protams, varēja būt daudz labāk, taču apstākļi nesakrita. Tie sakrita 2007. gadā, un es domāju, ka sava entuziasma dēļ tobrīd mēs arī nesapratām, ka sākam biznesu krīzes priekšvakarā. Kad viss veras ciet, mēs veramies vaļā. Un likās, ka nekas skanīgāks par Zelmenis & Liberte nevar būt, tāpēc tā arī nosaucām savu biroju.

Domāju, mēs sākām nedaudz par vēlu arī tāpēc, ka trīs lielie advokātu biroji – Sorainen, Cobalt un Ellex – izveidojās jau 2000. gadu sākumā un to ieiešana tirgū un nostabilizēšanās vēl 2007. gadā daudz ko izmainīja. Mums bija ļoti grūti iegūt to kritisko masu. Tagad redzam, ka lielie biroji kā bija, tā arī ir, un neviens viņiem līdzi netiek. Ārpus šī trijnieka ir grūti. Latvijā vienkārši juridiskais tirgus nav tik liels, lai uzturētu vairāk lielu juridisko biroju, un patiesībā jau arī šie trīs ir salīdzinoši mazi. 

Kad strādāju Amerikā, vienā birojā mēs bijām 1200 cilvēku. Lūk, tas ir birojs, un tas ir bizness. Birojs ar 50 juristiem ir tikai birojs, bet nav bizness.

Kā jums gāja?

Diezgan ātri sapratām, ka nekur tālu ar to Zelmenis & Liberte netiksim. Mēs bijām pieraduši pie starptautiskajiem tīkliem, un tas ir liels ieguvums. Sapratām, ka nav interesanti strādāt tādā noslēgtā, nacionālā vidē. Interesanti ir strādāt ar starptautiskiem kolēģiem, klientiem. Piemēram, ja bija jāsāk strādāt ar kādu klientu, kuram ir filiāle vai klienti ārzemēs, tad bija jāmeklē kolēģi ārzemēs, taču, ja nav tā tīkla, tas patiesībā nemaz nav tik vienkārši.

Sākām meklēt tādu tīklu, jo esam nodokļu konsultanti un mums pārsvarā ir dažādi strukturēšanas darījumi, kuros bez tā nevar. Atradām BDO, kas strādā pēc franšīzes principa un toreiz piederēja Dainim Tunstam un Andrim Deniņam, bet viņiem nebija attīstītas nodokļu konsultācijas. Mēs sākām ar viņiem sadarboties, viņi deva iespēju izmantot savu tīklu, mēs savukārt bijām kā nodokļu departaments. Un mums iepatikās. Lielais četrinieks ir tomēr integrēts tīkls, tā pēc būtības ir tāda liela partnerība, vecākie partneri var aiziet līdz pat Ņujorkai. BDO tā nav, tā ir franšīze, katrā valstī tā pieder vietējiem partneriem. Mēs maksājam franšīzi no ienākumiem, bet vienlaikus mums ir piekļuve visiem BDO birojiem pasaulē, konferencēm, kvalitātes uzraudzībai un tamlīdzīgi. Ievērojam noteiktus standartus, mums ir apmācības… Tas līmenis tomēr ir augstāks, nekā vārīties savā sulā.

Tad pēc pieciem gadiem mēs pārņēmām arī visu pārējo BDO. Tas laikam bija tas kritiskais brīdis, kad mēs izaugām. Ja līdz tam grozījāmies ar 20 cilvēkiem, juridiskajiem un nodokļu konsultantiem, tad tagad mēs esam 70 cilvēki. Beidzot varējām strādāt multidisciplinārā praksē, kas mums bija abiem ar Jāni Zelmeni ir ļoti svarīgi. Mēs tā bijām pieraduši strādāt, jo tikai tad var apskatīt klienta problēmu no visām pusēm – no juridiskās, no nodokļu, no grāmatvedības. Es esmu pieradusi tā strādāt un citādi nemāku.

Kas ir tie virzieni, kuros strādājat?

Mums ir juridiskais departaments, nodokļu, audita un grāmatvedības nodaļa. Piedāvājam to kā ārpakalpojumu. Pirmais, ar ko mēs atšķiramies, ir tas, ka strādājam tikai ar juridiskajām personām. Ar fiziskajām tikai tad, ja tā persona ir biznesa īpašnieks.

Kā redzat sava biroja tālāko attīstību? Vai tagad viss ir iegājis sliedēs un ir labi?

Mums vienmēr ir bijušas ambīcijas. Mēs katru gadu taisām budžetu, un nekad nav bijis tā, ka skatāmies un domājam – nu, kā ir, tā ir, turpinām. Parasti pieliekam vēlamo izaugsmi vismaz 20 % apmērā. Ja kāds no kolēģiem uzraksta +5 %, mēs vienmēr vaicājam – kā būtu ar 20 procentiem? Jāsaka, tie arī izpildās. Bet tas ir par to, ko es jau teicu – lai kaut kas īstenotos, vispirms tas ir jāieplāno.

Noteikti neplānojam apstāties, vienmēr domājam, kā palielināt apjomu. Tas varbūt dažādi – gan ar tirgus paplašināšanu, kur, protams, mums vēl ir daudz, ko darīt, gan tos pašus, gan jaunus departamentus attīstīt kvalitatīvi un kvantitatīvi. Bet varētu arī jaunas konsultācijas attīstīt – esam domājuši, piemēram, par HR konsultācijām, pēc kā pašlaik ir vajadzība tirgū.

Vai tad Latvijā nav pietiekami daudz head hunter kompāniju?

Darbinieku trūkums, darbinieku kvalitāte… Tā ir problēma.

Kā jūs to redzat – vai tam ir saikne ar juncisprudenci?

Nē, tas vairāk būtu kā atsevišķs departaments uzņēmumu konsultēšanai personālatlases jautājumos. Kā atlasīt, piesaistīt no ārzemēm, piemēram. Latvijā mūsu cik ir, tik ir. Latvija gan cenšas maksimāli ierobežot jaunu talantu ieplūšanu, bet, ja es vadītu valsti, noteikti domātu tieši tajā virzienā – kā paplašināt, uzlabot jaunu talantu pievilināšanu. Pašlaik gan mēs liekam visus iespējamos šķēršļus, lai tas nenotiktu.

Kā ir jums pašiem? Vai ir kādi menedžmenta paņēmieni, ko izmantojat, lai jums darbinieki būtu un justos labi?

Mēs dodam diezgan lielu brīvību – droši vien tāpēc, ka mums pašiem patīk brīvība. Jautājums, protams, ko katrs saprot ar vārdu brīvība. Bet pamatā ir tas, ka esi pats atbildīgs par sevi. Darbiniekam pašam ir iespēja izdomāt, kā viņš tiks pie sava mērķa. Ne vienmēr un ne visās organizācijās tā ir, daudzviet ir autoritatīvs vadības stils. Tādā ziņā mēs ļaujam darīt tā, kā cilvēks uzskata par pareizu; domāju, ka tas mūs atšķir.

Cilvēki ir mūsu galvenais resurss, citu resursu mums te nav. Mēs pārdodam cilvēkus cilvēkiem, viss mūsu biznesā grozās ap cilvēkiem. Tāpēc es domāju, ka cilvēciskās attiecības ir būtiskākais – gan darbinieku vidū, gan atrast kontaktu ar klientu. Domāju, ka mūsu darbības pamatā ir spēja izveidot attiecības ar otru, jo zināšanas jau vairāk vai mazāk ir līdzīgas. Ja ir divi labi juristi, labāk veiksies tam, kurš spēs izveidot cilvēciskas attiecības ar klientu.

Tas ir ļoti interesanti, ka jūs tagad novērtējat brīvību, nevēlaties strādāt algotu darbu un sniedzat brīvību arī saviem darbiniekiem, taču sarunas sākumā teicāt, ka padomju laikā jums bija zināms rāmis un ka tas bija ļoti labi – pretstatā tam, ka tagad bērniem nekādu rāmju un pieturpunktu nav…

Jā, tas ir interesanti. Vispār man patīk kārtība, esmu liela plānotāja. No vienas puses, es patiešām tveru to brīvību, man tas ir nenormāli svarīgi. Mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums – kas vispār ir brīvība? Starp citu, es no septembra sākuma esmu sākusi mācīties filozofiju... Brīvība ir tik plašs jēdziens, es par to ļoti daudz domāju. Taču, no otras puses, esmu tāds cilvēks, kurš tomēr visu saplāno. Es tā galīgi neļaujos plūsmai, neesmu anarhiste. Diezgan sistemātiski virzos uz priekšu – man ir plāns, un tad es to pildu. Un man ir svarīgi, lai manā plānā neviens neiejaucas; es gribu pati savus plānus īstenot.

Tādu balansu atrast varētu būt grūti.

Tā ir, taču es ļoti daudz laika pavadu ar māksliniekiem; tā ir vide, kas mani suģestē. Domāju, ka tur es atrodu brīvību, jo juristu vidē to ir grūti atrast – mēs esam ļoti racionāli, loģiski un strukturēti cilvēki, likuma tulkotāji. Bet mani piesaista arī tas radošais. Jurista profesija gan arī ir radoša, ir jāspēj interpretēt, un tas man vienmēr paticis – ka ir tas radošuma elements.

Zināmā mērā tas pat ir galvenais, ko es ieguvu no mācībām, – ka problēmai ir vairāk nekā divi risinājumi. Jautājums, kā tu izvēlēsies un pierādīsi savu risinājumu. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs radošums. Es apbrīnoju māksliniekus un citus radošus cilvēkus, man šķiet, ka tā ir Dieva dāvana, un ne visiem tā ir dota.

Jūsu birojā ir liela gleznu kolekcija. Kurš tās izvēlas un kā?

Mēs abi ar Jāni kolekcionējam. Jānim ir vairāk klasiska pieeja, akadēmiska, viņam arī vairāk interesē tēlniecība. Man savukārt vairāk patīk tieši radošums, un tam ne vienmēr ir jāizpaužas materiālā darbā. Interesantāks ir tieši mākslinieka domu gājiens. Man ļoti patīk performances, runāt ar māksliniekiem.

VV Foundation ir samērā liela mākslas kolekcija, kas patlaban izstādīta Zuzeum galerijā. Mēs kolekcionējam galvenokārt jauno, laikmetīgo mākslinieku darbus – tādā veidā vēlamies atbalstīt māksliniekus, kuri meklē savu ceļu. Mums ir arī Mākslinieku rezidence Pāvilostā – vieta, kur jaunie mākslinieki var padzīvot un radīt. Tur ir arī mākslas galerija, kur rīkojam izstādes.

Domāju, tieši caur mākslu ir labākais veids, kā meklēt un diskutēt par dažādām aktuālām tēmām, kā arī veidot to intelektuāli piesātināto vidi. Man šķiet, ka, piemēram, politiskā vide ir super garlaicīga. Dažreiz es brīnos, kā cilvēki fokusējas tikai uz to naudas pelnīšanu. Dzīve taču ir tik plaša, bez naudas ir vēl simtiem, tūkstošiem lietu, par ko domāt, lasīt, ko pētīt!

Es gribētu, lai sabiedrība par to vairāk domātu. Galu galā mēs, biznesa cilvēki, ar to nopelnīto naudu, ar mecenātismu taču varam paši radīt vidi, kas ir interesanta, izaicinoša, bagāta. Jo naudas pelnīšana nav pašmērķis. Var, protams, kādu brīdi, es pati esmu tur bijusi… Skaidrs, ka nauda ir svarīga, tā dod daudz iespēju.

Ja nav naudas, diezgan grūti domāt par mākslu vai kaut kādiem augstākām, netveramām lietām…

Protams! Tu vari domāt par mākslu tad, ja tev nauda jau ir, taču nevajag pie tā apstāties. Nauda nekādā veidā arī nebagātina pašu cilvēku.

Māksla iet roku rokā ar izglītību. Mākslinieku rezidencē esmu pavadījusi gana daudz laika – tā ir vide, kurā diskutēt. Patlaban tur ir Ievas Epneres izstāde. Viņa nav klasiska māksliniece, nezīmē portretus; strādā ar dažādu jautājumu pētīšanu, dokumentēšanu. Viņa mūsu galerijā ir izstādījusi videodarbu, kas dokumentē vienas Latvijas skolas pēdējo gadu; pēc tam to skolu aizvēra. Ar to viņa pievērš uzmanību plašākam jautājumam par Latvijas izglītības sistēmu, par mazo skolu likteni. Un tad ap to izstādi veidojam diskusijas, lekcijas. Tā mēs caur mākslu mēģinām risināt dažādus jautājumus, kam ikdienā varbūt nepievēršam tik daudz uzmanības. Taču caur mākslu iespējams cilvēku vizuāli uzrunāt, aizraut.

Man personīgi dažādas atklāsmes atnākušas tieši caur mākslas darbiem, bet retāk tieši tēlotājmākslā. Protams, arī ikviens portrets vai cita glezna vedina padomāt, piemēram, kas tas par cilvēku, kur un kādēļ viņš atrodas un tamlīdzīgi.

Īpaši svarīgi tas ir bērniem. Mēs bērnībā diezgan daudz braucām uz muzejiem. Jebkura māksla vedina padomāt, kas tur notiek, bet tieši laikmetīgā māksla caur abstrakciju vēl vairāk aicina pievērst uzmanību dažādiem jautājumiem.

Tas pats attiecas uz ekoloģijas, dabu. Pāvilostas rezidence atrodas jūras krastā, mēs tur ļoti daudz aicinām cilvēkus diskutēt par ekoloģijas jautājumiem. Man šķiet, ka cilvēks ir tā kā nedaudz izkritis no dabas, pazaudējies. Tā, protams, ir visas Latvijas problēma. Mēs esam aizmirsuši savu vietu dabā. Man šķiet īpaši svarīgi, lai šīs patiesās vērtības un to, kas ir svarīgi, pirmām kārtām saprot Latvijas uzņēmēji, kuriem nauda jau ir. Viņiem būtu jādomā par vidi un valsti, kā to veidot.

Kā būtu jāmainās Latvijas uzņēmējiem?

Jānonāk līdz apziņai, ka svarīgi ir ne tikai ņemt, bet arī dot.

Es tikko biju Dānijā, Kopenhāgenā. Atbraucu vēlu vakarā, aizgāju gulēt. Nākamajā rītā izgāju uz ielas un un nodomāju – te cilvēki tiešām ir kaut ko sapratuši! Man liekas, viņi ir kaut kā kopā vienojušies par to, ka vēlas dzīvot labi, paši par to ir atbildīgi, paši maksās nodokļus un paši baudīs.

Pie mums Latvijā ir citādi, cilvēki domā – man te viss riebjas, es nevienam neticu, es nodokļus nemaksāšu un vispār tūlīt braukšu projām. Es arvien vairāk dzirdu: “Mēs domājam, kur ir labāk – Dubaijā vai Spānijā?” Es gribu teikt – vecīt, nu kur tu aizskriesi, neviens tevi tur negaida! Tur ir tāpat vai varbūt pat sliktāk.

Latvija ir ideāla vieta. Kāpēc mēs paši nevaram izveidot, noslēgt tādu sociālo partnerību? Kā likt cilvēkiem noticēt? Dānijā tas ir sanācis. Viņiem arī neviens rokās neiedeva gatavu valsti, bet var redzēt, ka viņi ir vienojušies. Viņiem nevajag stabiņus uz katra stūra. Tur nav stabiņu! Cilvēki tāpat saprot, kur apstāties, ka nevajag grūsties virsū citiem. Kaut kā tas likums un kārtība viņiem ir iekšā. Mēs savukārt, šķiet, darām visu, kas nav aizliegts.

Mēs esam bijuši tur, kur Dānija. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Latvija bija attīstītāka valsts nekā Dānija.

Neticība citiem, negribēšana sadarboties, manuprāt, arī ir problēma. Bet, lai kaut ko izdarītu, sasniegtu, ir svarīgi darīt kopā, atbalstīt citam citu. Tā dara lietuvieši un igauņi. Mēs – visu pa vienam, nevienam neuzticoties. Beigās nekā nav… Viss ir vai nu notriekts, vai paslēpts.