“Latvija ir bagāta valsts, un tas ir jāizmanto!”
Sadarbības projekts
Forbes Latvija
Viens no Baltijas valstīs lielākajiem būvmateriālu ražotājiem Knauf šogad licis par sevi runāt jau trīs reizes: paziņojot par 3,2 miljonu eiro ieguldījumu jaunā biroja ēkā, ieguldot teju divus miljonus eiro ģipša plākšņu ražošanas procesa ilgtspējā, kā arī ieceļot jaunu ģenerāldirektoru Baltijas valstīs – Arni Ivanovu, kurš sola, ka tieši ilgtspējas un efektivitātes jautājumi viņa vadībā izvirzīsies priekšplānā.
Celtniecības materiālu ražošana ir ļoti smagnējs prosess, šāda veida ražošanu ir grūti sasaistīt ar vārdu ilgtspēja. Kas ir ilgtspēja no Knauf skatu punkta?
Es gribētu izcelt trīs aspektus – izejvielas, cilvēki un finanses.
Mūsu biznesā ilgtspēja vispirms saistīta ar izejvielām un to, cik ilgi uzņēmums var strādāt, jo, ja beidzas izejvielas, tad strādāt vairs nevar, un par kādu ilgtspēju te vēl runāt. Mūsu gadījumā šī izejviela ir ģipšakmens. Latvija šajā ziņā ir ļoti bagāta valsts, jo šāda derīgā izrakteņa nav ne Igaunijā, ne Lietuvā. Jā, Lietuvā ir, taču tur ir dabas liegums. Latvija Baltijas mērogā ar ģipšakmeni ir unikāla, turklāt šīs izejvielas pietiks vēl simtiem gadu.
Paskatoties no pievienotās vērtības viedokļa – ja tāda tiktu mērīta iežiem, piemēram, Latvijā iegūstamajam dolomītam, smiltij, kaļķakmenim un citiem, tad var teikt, ka ģipšakmens ir vērtīgākais no visiem. Šī resursa pievienotā vērtība neaprobežojas tikai ar precēm, ko mēs pārdodam veikalā, bet rada arī citus blakus pakalpojumus un produktus, un rezultātā tā apgrozījums divkāršojas, varbūt pat trīskāršojas, radot nodokļu ienākumus.
Knauf strādā divos karjeros – pamata karjers ir Salaspilī, otrs ir Saulkalnē. To atvērām Rail Baltica būvniecības dēļ. Projekta pamattrase ies tieši pa vidu mūsu karjeram, līdz ar to ir nepieciešams, lai mēs varam visu izrakt un vietu sakārtot pienācīgā stāvoklī.
Otrs ilgtspējas faktors ir cilvēki, un Knauf ļoti rūpējas par cilvēkiem. Cilvēks ir galvenā vērtība. Mēs gan ieguldām vidē, gan sadarbojamies ar pašvaldību, atbalstot sporta pasākumus, kā arī atbalstām vides veidošanu, lai cilvēkiem šeit būtu patīkami ne tikai strādāt, bet arī dzīvot. Mēs vēlamies, lai Knauf dod pienesumu Latvijai pēc iespējas plašākā mērogā, tāpēc atbalstām arī sportu – jau piecus gadus atbalstām Latvijas izlasi basketbolā, šogad noslēgsim līgumu par atbalstu kamaniņu sportam.
Atgriežoties pie izejvielām – cik ilgtspējīgi ir izrakt bedri, izmantot šīs izejvielas un ķerties pie nākamās? Kas notiek ar karjeru, kad to izstrādā?
Tas ir pat ļoti ilgtspējīgi – karjers tiek rekultivēts, izveidojas ezers, un tam apkārt kāds cits būvē dzīvojamos projektus ar skatu uz ezeru. Tā kļūst par pievilcīgu vietu dzīvošanai, kas arī ir ilgtspējīgi. Otra lieta, par ko būtu jāpadomā, – kas būtu, ja mēs šo karjeru neizraktu? Vai fakts, ka zemē būtu daudz neizmantota derīgā izrakteņa, dotu kādu pievienoto vērtību?
Pavisam nesen Knauf paziņoja par divu miljonu eiro ieguldījumu ģipša plākšņu ražošanas procesa ilgtspējā. Atmiņā palika, ka tiks ieviesta PST jeb ģipša novecināšanas tehnoloģija, kas ir patentēta, un Latvijas rūpnīca kļūs par pirmo pasaulē, kur šī tehnoloģija tiks integrēta. Tas palīdzēs jums par 10 % samazināt elektroenerģijas patēriņu ražošanā un arī izmantoto tehnoloģiskā ūdens daudzumu. Kā nomērīt, vai šajā gadījumā 10 % ir daudz vai maz?
Var paskatīties plašākā mērogā. Eiropā, kas ir pirmrindnieki CO2 samazināšanā, 40 % no visa CO2 emitē būvniecības nozare kā tāda – sākot ar cementu, mājas pamatiem līdz pat mājas uzturēšanai. Viena trešdaļa no šiem 40 % ir būvmateriāli, būvniecība, bet lielākā daļa – divas trešdaļas – ir ēku uzturēšana. Tāpēc es uzreiz vēlot uzsvērt – runājot par ilgtspēju, ir svarīgi, ka būvniecības produktam ir jābūt ilgtspējīgam visu tā dzīves ciklu, nevis tikai sākumā. Tas nozīmē, ka, iebūvējot konkrētus materiālus, pēc tam, kad būvei pienāk dzīves cikla beigas, tai ir jābūt pilnībā pārstrādājamai. Un ģipsis noteikti ir tāds materiāls. Es teiktu, ka mēs ar savu produkcijas klāstu tiešā veidā cenšamies ietekmēt ilgtspēju no šī perspektīvas.
Ilgtspēju materiālos var veicināt dažādos veidos, nav tā, ka tikai dabisks, pārstrādājams materiāls var būt ilgtspējīgs. Piemēram, rīģipsis ir viegla konstrukcija un tam ir mazs CO2 nospiedums – atšķirībā no masīvas celtniecības. Lai uzliku rīģipsi, vajag ļoti maz laika, tāpēc ļoti maz tiek patērēta elektrība un citi resursi. Tas ir viens no faktoriem. Tāpat mēs piedāvājam siltināšanas materiālus – siltināta ēka vēlāk patērē mazāk siltuma resursu.
Protams, ja skatāmies pašu ražošanas procesu, tad skaidrs, ka būvmateriālu ražošana ir energointensīva nozare. Mums ir liels enerģijas patēriņš un izmaksas ražotnei – gan elektrība, gan liels gāzes patēriņš, lai izžāvētu plāksnes. Tāpēc mēs maksimāli cenšamies investēt, lai šos izmešus samazinātu.
Knauf finanšu dati par pēdējiem desmit gadiem liecina, ka uzņēmums strauji un bez pārtraukumiem aug, arī zaudējumi nekad nav bijuši. Kas ir veiksmes pamatā? Vai nevarat apmierināt pieprasījumu?
Es nezinu, vai šobrīd Baltijā ir iespējama situācija, kad nevarētu apmierināt pieprasījumu. Ja tas tā būtu ilgstoši, tad noteikti Latvijā parādītos vēl kāds ražotājs. Tas, ko mēs darām un kas ir vēl viens ilgtspējas aspekts, – mēs cenšamies nodrošināt arī finanšu plūsmas ilgtspēju, finanšu drošību. Visu laiku investējam jaunās tehnoloģijās, lai varētu nodrošināt sev konkurētspējas priekšrocību. Viena no tādām tehnoloģijām ir nesen ieviestā PST ar ģipša novecināšanu, bet kopumā jaunos produktos, jaunās ražotnēs investējam, jau sākot ar 1997. gadu, kad Latvijā uzstādīja pirmo ražošanas līniju. Pēdējā lielākā būve mums ir bijusi gatavo špakteļmasu līnija 2018./2019. gadā. Mēs esam likuši klāt jaunas produktu grupas, jaunas tehnoloģijas, lai uzlabotu efektivitāti, un tas mūs notur vajadzīgajā konkurētspējas līmenī.
Uzņēmumam ir ilgtspējas stratēģija līdz 2032. gadam, lai mazinātu CO2 nospiedumu. Kas ietilpst stratēģijā, kas no tā ir grupas iniciatīva, ko jūs izdomājat paši?
Protams, ka visa grupa definē kopīgu mērķi, lai stratēģija būtu absolūti skaidra. Kopš ģipškartona rūpnīcas atklāšanas 2000. gadā esam ik gadu investējuši vai uzlabojuši procesus, lai energopatēriņš ar katru gadu būtu mazāks. Tāpēc es teiktu, ka tas ir vienkārši stratēģijas loģisks turpinājums, nevis kaut kas pilnīgi jauns. Jaunākais risinājums, kas saistīts ar ilgtspēju, ir PST tehnoloģija, un es domāju, ka Knauf ies uz priekšu, integrējot to arī citās rūpnīcās.
Protams, strādājam arī pie alternatīviem enerģijas avotiem. Daudz vēl nevaru stāstīt, bet ir skaidrs, ka gāze ir jāaizstāj ar atjaunīgiem resursiem. Tas, protams, nav viena gada projekts, bet mēs pie tā strādājam.
Pastāstiet vairāk par produktiem! Jūs vēlaties likt uzsvaru uz to, lai pēc iespējas vairāk produktu tiktu ražoti Latvijā, nevis ievesti. Kāda situācija ir patlaban, un kā plānojat to mainīt?
Pašlaik ap 70 % ražojam uz vietas, 30 % ievedam. Būtisks pavērsiens Latvijas Knauf bija 2014. gadā, kad mēs bijām gana uzaudzējuši muskuļus, lai pierādītu vāciešiem, ka Latvijā varam ražot kvalitatīvu, augstvērtīgu produktu. Mēs no viņiem dabūjām investīcijas un tagad daudzus produktus, ko iepriekš ievedām, ražojam tepat. Mani tas priecē ne tikai kā Latvijas iedzīvotāju, bet tas ir zināmā mērā arī pagodinājums un ilgtspējas pazīme. Tas nozīmē, ka vācieši uzticas mums, uzticas šim tirgum, un tāpēc varam arī tālāk iegūt investīcijas un audzēt vietējā rūpnīcā ražoto produktu portfeli.
Latvijā būvniecības industrija kopumā ir ļoti konservatīva, tāpēc arī mainīt kaut ko ir ļoti grūti. Nozares stagnēšana nozīmē, ka arī kaut kādu revolucionāru produktu mēs neieviesīsim, jo to vienkārši neviens neizmantos. Tomēr mēs centīsimies aizpildīt tās nišas, kur mums jau ir iekārtu bāze, bet nav produktu.
Vai uzņēmums no ilgtspējas pasākumiem un investīcijām iegūst arī kaut ko taustāmu, praktisku? Piemēram, zemāku likmi kredītiem bankā vai ko tamlīdzīgu.
Finansiāli mēs esam pietiekami stabils uzņēmums, un banku apgrozāmo līdzekļu aizdevumi mums nav aktuāli. Knauf grupas politika nosaka, ka 85 % grupas peļņas tiek ieguldīta uzņēmuma attīstībā – investīcijas, jaunas rūpnīcas, uzlabojumi un tamlīdzīgi. Banku spiediena mums nav nekāda.
Tas, ko mēs iegūstam, ir pamatu pamats – konkurētspējas paaugstināšana un noturēšana. Būsim godīgi – jebkurš cilvēks ar naudu var nopirkt karjeru un saražot tāda veida produkciju kā mēs. Protams, nebūs tādu risinājumu, tomēr to var izdarīt. Tāpēc jautājums ir, ar ko tad mēs esam īpašāki.
Mēs ieguldām uzlabojumos, lai būtu konkurētspējīgi un mums būtu priekšrocības, it īpaši krīzes apstākļos. Piemēram, krīze pagājušā gada beigās, kad pieauga gāzes cena.
Kā jums gāja šajā grūtajā brīdī?
Tāpat kā visiem droši vien. Bija divi Covid-19 gadi, pēc kuriem visi centās nostabilizēties, un tad uzreiz nākamais sitiens – karš un energoresursu krīze. Ņemot vērā, ka esam energointensīvs uzņēmums, bijām krietni sabijušies. Uzreiz pēc kara sākuma visus savus brīvos līdzekļus investējām gāzes iepirkumā, lai sagādātu krājumus un varētu turpināt ražot. Cenas bija palielinājušās, taču sapratām, ka tās kāps vēl, tāpēc ir jānodrošinās. Piemēram, augustā, kad bija visaugstākā cena, 300 eiro/MWh... Tad vairs nav jēgas ražot vispār…
Vienalga izklausās diezgan riskanti – piemēram, neviens neko nebūvē un neko nepērk…
Tāds risks bija, bet tā nenotika. Pēc kovida bija daudz naudas – visādi atbalsti, naudas krājumi bankās. Naudas bija ļoti daudz, un tā tika ieguldīta būvniecībā.
Jūs esat nesen jaunā amatā. Kādas ir jūsu ambīcijas?
Manas ambīcijas ir uzlikt mūsu Rīgas rūpnīcu uz vispasaules Knauf kartes. Pašlaik mēs skaitāmies vidēja izmēra rūpnīca. Mana vīzija ir kļūt par lielu rūpnīcu gan Eiropas, gan pasaules mērogā. Knauf to mēra pēc apgrozījuma, un mums tas nozīmētu dubultot apgrozījumu, sasniedzot 200 miljonu eiro latiņu.
Tas ir iespējams?
Viss ir iespējams, jautājums ir par resursiem, kas tam ir vajadzīgi. Es negribētu vienkārši palielināt apgrozījumu, ievedot preces no ārzemēm, bet gan palielināt ražošanas apjomus. Kā jau minēju, šajā jomā ir tikai 30 % brīvas vietas, kur izvērsties. Tas nozīmē, ka ir jāatrod jaunas nišas, jauni risinājumi, lai celtu efektivitāti.
Kas ir jāmaina Latvijas būvniecības nozarē, lai jūs varētu īstenot savas ambīcijas?
Šajā jomā Latvijā ir vesels memorands, kas definē nozares attīstību. Bet pavisam vienkārši – galvenais attīstības dzinulis ir konkurence. Tātad ir jāpalielina konkurence.
Vai tad Latvijā ir maz būvnieku, kā jums šķiet?
Statistiski Latvijā maksimālais nodarbināto skaits būvniecībā bija 2022. gadā – starp 60 un 70 tūkstošiem cilvēku. Tas bija gads pēc kovida, kad bija pieejami šie milzīgie līdzekļi, un es teiktu, ka mēs sasniedzām vēsturisko maksimumu. Tas ir absolūts maksimums.
Ja Latvijā neuzlabosim efektivitāti, būvniecība turpinās stagnēt, jo cilvēku dinamika ir lejupslīdoša, cilvēku vairāk nekļūst. Varbūt jāieved migranti, bet tas nepacels efektivitāti.
Kādas ir jūsu prognozes par būvniecības un saistīto nozaru, tostarp jūsējās, attīstību tuvākajos trīs līdz piecos gados?
Ja padomājam par pasaules krīzēm, kādas ir bijušas, tad redzam, ka attīstība ekonomikā ir cikliska. Jautājums, no kā krīze rodas, bet kopumā tie ir kritumi un kāpumi. Milzīgā inflācija jau bija priekšvēstnesis tam, kas notiks. Un patlaban ir iekritiens – par laimi, ne tik liels. Pēc tam atkal būs izaugsme.
No iepriekšējām krīzēm mēs esam guvuši mācību – kā zināms, būvniecības izmaksas pilnīgi nekad nav samazinājušās, un būvēt ir lētāk šodien nekā rīt. Un arī mēs to darām – būvējam jaunu biroju tagad, kad būvnieki ir. Es teiktu, ka ilgtermiņā no stagnācijas nevajadzētu baidīties.