Laimonis Radziņš: “Negribam kļūt par slaucamu govi”

Sadarbības projekts

Forbes Latvija

• Foto: Edmunds Brencis

Pērnes L apsver iespēju jaunu ražotni būvēt ārpus Latvijas, par ko saņēmis sabiedrības skaļākās daļas kritiku. Kā tā, ja zinām, ka pagājušais gads finansiāli uzņēmumam bijis vienkārši izcils?

Kā jau saprotam, pēkšņi nekas nenotiek. Pēkšņi lietas notiek tikai pasakās, un arī tad tā nav taisnība. Izsisties ārpus Latvijas ir 30 gadu darbs, kas ir sevišķi grūts, ja esi no mazas valsts. Latvijā vien tik labi finanšu rādītāji, protams, nevarētu būt, tie parādās tikai tad, kad izej plašajā pasaulē. Lai cik tas būtu paradoksāli, īpaši veiksmīgs pagājušais gads bija kara dēļ. Karš, protams, ir briesmīga nelaime, taču Latvijā parādījās darbaspēks no Ukrainas – cilvēki, kuri vēlas strādāt. Līdz tam mēs strādājām ar nepilnu jaudu, faktiski ar 50 %, jo vienkārši nebija cilvēku, lai varētu iedarbināt visas ražošanas līnijas, kaut gan pieprasījums pēc produkcijas ir milzīgs. Tāda situācija turpinājās jau ļoti ilgi.

Saprotu, ka nodarbināt cilvēkus no Ukrainas, bet Rīgā ir aptuveni 5 % bezdarbnieku. Kāpēc šeit nevar atrast darbiniekus?

Strādnieku nav ne Rīgā, ne citās pilsētās. Tagad bezdarbnieku ir četri pieci procenti, savulaik bija 10–15 %, un tāpat darbiniekus nevarēja atrast. Cilvēku vienkārši nav, bet tie, kas ir, negrib strādāt. Tie, kas vēlējās strādāt un augt, ir aizbraukuši no valsts, bet palikušie vienkārši dzīvo no pabalstiem, izmantojot caurumus mūsu likumos.

Žēl, ka vairs nav arī darba grāmatiņu, kurās varēja apskatīt iepriekšējās darbavietas un pavaicāt tur atsauksmes. Patlaban jebkurš, kas atnāk, jau ir vislabākais, jo ir tāds strādnieku deficīts, ka nav variantu – jāņem. Cilvēki ir nedisciplinēti, bezatbildīgi un ļaunprātīgi izmanto gan uzņēmumus, gan valsti. Atnāk, mēnesi pastrādā, paņem slimības lapu un darbā nerādās mēnešiem. Es cilvēku varu atlaist tikai tad, ja viņš sešus mēnešus nav rādījies darbā un nav atnesis ārstu komisijas slēdzienu. Paiet seši mēneši, es atlaižu, un viņš saņem cienījamu bezdarbnieku pabalstu. Ja būtu sakārtota likumdošana un slimības lapu maksātu nevis darba devējs, bet valsts, kā tas ir kaimiņiem, tad valsts būtu ieinteresēta sekot līdzi ģimenes ārstu praksēm, kur izraksta slimības lapas par skaistām acīm.

Šādu nianšu dēļ mums Latvijā ir  vesela armija cilvēku, kuri negrib un nav ieinteresēti strādāt. Tepat netālu, Engurē, ir zivju konservu ražošanas uzņēmums, kurā strādā vairāki desmiti vjetnamiešu ģimeņu, un tas ir lauku ciems. Lai gan kādreiz tur bija nodarbināti ap simt cilvēku.

Tagad reti kurā uzņēmumā netrūkst darbinieku. Kādreiz arī mums netrūka, bet mainījās paaudzes, notika ražošanas modernizācija, automatizācija. Vecās paaudzes cilvēki, kuri bija pieraduši strādāt ar kausiņu, nespēj apgūt kaut ko jaunu, savukārt jaunā paaudze absolūti negrib strādāt. Visur ir viesstrādnieki! Tā ir tā mūsu sabiedrības slimība, kuras dēļ nekas neattīstās. Pat mazpilsētās, piemēram, Balvos, Gulbenē, kur ir kokapstrāde, mēbeļu ražošana – visur ir darbinieki no trešajām valstīm.

Kā vienu no potenciālajām valstīm, kur būvēt jaunu ražotni, jūs apsverat Dienvidāfrikas Republiku. Bet starptautiskie mediji vēsta, ka tur ir citas problēmas – nemieri un starprasu konflikti. Vai tas būs labāk?

Tā gluži nav. Pirms dažiem mēnešiem mans eksporta menedžeris atgriezās no turienes.

Apsveram domu būvēt ražotni Keiptaunā, jo mums tur ir ļoti liels tirgus un ļoti spēcīgs izplatītājs ar pārtikas lielražotāja pieredzi. Tur ir tik augsts līmenis, par kādu mēs Latvijā pat sapņot nevaram. Jāpatur prātā, ka Dienvidāfrika ir liela valsts ar 61 miljonu iedzīvotāju. Mums bieži gadās sarežģījumi ar transportu, loģistiku. Piemēram, ar Keiptaunu bija gadījums, ka konteineru piegāde kavējās divus mēnešus. Vispirms neatnāca 20 konteineru, kas iet katru mēnesi uz turieni, bet pēc tam uzreiz pienāca 28 konteineri, kas radīja zināmas problēmas ar realizāciju. Tādēļ mūsu partneris ierosināja uzbūvēt rūpnīcu tur, lai izvairītos no piegāžu starpgadījumiem.

Dienvidāfrikā ir valsts programma, kas paredz, ka 70 % ārzemju investīciju kompensē valsts. Ļoti vilinoši! Tā daudzas valstis mēģina par sevi cīnīties, par saviem tirgiem, izņemot to valsti, kurā esam mēs.

Pašlaik mēs varam apgādāt tikai vienu pašu Keiptaunu, ar pašreizējām jaudām nodrošināt produkciju nevaram pat Johannesburgā, nemaz nerunājot par citām valstīm, kas ir blakus. Tāpēc rēķinām, ka veidot tur ražotni ir ekonomiski izdevīgi, ņemot vērā, ka mūsu izplatītāja kompānijai piederēja liela dzērienu ražošanas rūpnīca, tātad ir ražošanas pieredze.

Kam būtu jānotiek, lai jūs tomēr rūpnīcu būvētu, paplašinātos Latvijā?

Mēs brīnumus negaidām. Bet neskriesim vilcienam pa priekšu – pašlaik izskatām vairāku Eiropas valstu piedāvājumus un iespējas. Vilinoši piedāvājumi ir arī no Brazīlijas. Brazīlijas tirgum mēs bez sava zīmola Long Chips ražojam piecas private label produktu sērijas. Ja paskatāmies Latvijas mērogā, tas ir ļoti daudz! Kā variantus izskatām arī Beļģiju, Vāciju, Nīderlandi, kas ir pamatizejvielu ražotājvalstis.

Protams, būtu lieliski, ja mēs varētu būvēt Latvijā, bet, sākot izvērtēt plusus un mīnusus, diemžēl palika vairāk mīnusu nekā plusu. Vienīgais pluss ir tas, ka esmu Latvijas pilsonis, kurzemnieks, nacionāli noskaņots cilvēks. Taču valsts mums visu laiku pagriež pēcpusi, tāpēc tagad tiek izskatīti dažādi varianti. Esam nonākuši tādā punktā, kad jāpieņem lēmums, vai mēs paliekam tādi, kādi esam, vai turpinām attīstīties, uzbūvējot 2–3 reizes lielāku rūpnīcu.

Pie jums nesen viesojās zemkopības ministrs Didzis Šmits. Ko viņš apsolīja, ko aicinājāt ņemt vērā?

Jā, pie mums viesojās gan zemkopības ministrs Didzis Šmits, gan arī finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Viņi saprot situāciju un uzņēmēja problēmu, bet – ko var solīt aizejošās valdības ministri?

Es ministriem izteicu šādu ideju – varētu Valsts kasē veidot eksportējošo uzņēmumu attīstības veicināšanas kontu, fondu. Izstrādāt kritērijus, teiksim, pašreizējais eksporta apjoms ir 8–10 miljoni eiro, pierādāms produkta eksporta potenciāls, ražošanas attīstības plāns. Valsts par simbolisku procentu, lai segtu apkalpošanas izmaksas, aizdod uzņēmumam naudu ražošanas jaudu un eksporta apjoma palielināšanai, bet procentu vietā saņem daudz lielākus nodokļa maksājumus valsts budžetā, eksporta apjoma pieaugumu un naudas līdzekļu ieplūšanu valstī. Līdz ar to eksportējošie uzņēmumi varētu straujāk attīstīties, nekā kreditējoties par augstiem procentiem (7–10 %) komercbankās. Eksportējošam vietējā kapitāla uzņēmumam savā valstī  ir jābūt novērtētam un jājūt atbalsts.

Ministru kabinets visu laiku deklarē, ka nepieciešams atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Tas ir loģiski – ja mēs dzīvojam un strādājam tikai iekšējā tirgū, tad mēs noēdam to, ko saražojam, un neattīstāmies. Ja gribam izaugsmi, mums šeit ir jāsaražo un jāpārdod ārpusē, lai tur iegūto naudu investētu atpakaļ Latvijā. Taču par to tikai runā, darīts netiek nekas.

Ir atsevišķi pasākumi, kurus organizē AREI un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Tās ir izstādes, kas daļēji finansē uzņēmumu dalību. Pirms desmit gadiem līdzfinansējums bija 80 %, tagad labākajā gadījumā tie ir 50 procenti. Salīdzinot ar citām pasaules valstīm, tas ir maz. Piemēram, kad esam pasaules lielajās izstādēs, mēs redzam, ka tādām eksportētājvalstīm kā Vācija, Itālija, Turcija ir milzīgi nacionālie stendi. Tur pat ir apkalpojošais personāls – ar ēdināšanu un tā tālāk. Mums to nevajadzētu, bet pietiktu, ja būtu vismaz 80 % līdzfinansējums. Katra izstāde izmaksā līdz 15 000–20 000 eiro, un neviens uzņēmums, kas vēl tikai meklē eksporta tirgu, to nevar atļauties. Man tagad ir viegli runāt, jo esam tam izgājuši cauri, bet ne jau pēc pirmās izstādes uzņēmums uzreiz sāk eksportēt. Sākumā tu tikai investē, bet laiks, kad sāksi eksportēt, var arī nepienākt.

Latvijā ar tik mazu un nesakārtotu iekšējo tirgu, lai uzņēmums nenomirtu, bet attīstītos un augtu, ir nepieciešams produkcijas eksports, eksports, eksports…

Savu eksporta tirgu iekarojāt, pateicoties izstādēm, vai tam pamatā ir uzņēmuma darbs?

Gan, gan. Pašā sākumā izstādes noteikti palīdzēja, jo nevienā pasaules malā nezināja, ka šeit kaut kādā Pērnciemā ir čipsu ražotājs. Mēs izstādēs aktīvi piedalījāmies 16 gadus, dažreiz pat desmit izstādēs gadā! Tagad prece pati sevi pārdod. Daudzviet pasaulē nezina, kur ir Latvija, bet zina, kas ir Long Chips.

Pirms diviem gadiem jūsu produkciju uzslavēja Holivudas zvaigzne Sāra Džesika Pārkere. Kā tas ietekmēja noietu ASV?

Tas bija pārsteidzošs un patīkams moments – kā sniegs uz galvas vasaras vidū. Paradoksāli, ka noietu ārvalstīs tas īpaši neietekmēja, tikai saņēmām daudzus atbalsta vārdus un laba vēlējumus, taču Latvijā noiets pieauga 2,5–3 reizes. Tas ir interesanti. Mums Latvijā ir bijušas dažādas reklāmas akcijas, turklāt ilgstošas, bet bez ievērojamiem rezultātiem. Vajadzēja tikai vienai Holivudas zvaigznei pateikt, ka mūsu čipsi ir labi, un pēkšņi visi tos pērk. Tas kārtējo reizi pierāda, ka mēs Latvijā neticam, ka mūsu uzņēmumi ir spējīgi kaut ko radīt.

Mēs domājām, kā lai aktrisei pateicas, jo nelikties ne zinis arī nevarējām. Atradām, ka viņai Ņujorkā ir apavu veikaliņš, dabūjām adresi un nosūtījām vairākas kastes čipsu un kartīti ar pateicības vārdiem. Tur viņai ir četras pārdevējas, arī foršas meitenes. Viņas izpakoja čipsus, salika starp kurpēm plauktos, safotografēja un ielika savos Instagram kontos, kur katrai pa miljonam sekotāju. Ja par to reklāmu būtu jāmaksā, tas noteikti būtu septiņu ciparu skaitlis.

Jūsu pieredze liecina, ka ar vietējo darbaspēku nepietiek. Kādai vajadzētu būt valsts attieksmei pret viesstrādniekiem? Par šo jautājumu runā teju visi ražotāji…

Latvijai vajadzētu būt visnotaļ atvērtai viesstrādniekiem, bet šajā jomā jau daudz kas ir nokavēts. Trešo valstu darbaspēkam robežām bija jābūt vaļā vēl pirms padsmit gadiem. Varēja ieviest kaut kādus nosacījumus par uzturēšanās ilgumu, bet bija jābūt atvērtām robežām. Ja tā būtu, varbūt tik daudzi nebūtu no Latvijas aizbraukuši. Ražotāji varētu aktīvāk attīstīt ražošanu, lielāks būtu arī iekšējais tirgus, būtu cilvēku pieplūdums, būtu lielāks patēriņš. Līdz ar to būtu lielākas algas, un arī vietējie, kuri no dziļiem laukiem aizbrauca vergot Anglijā vai Skandināvijā, būtu padomājuši, braukt prom vai palikt tepat. Tā vietā mēs šajā mazajā pīļu dīķī mīcījāmies. Mēs nevarējām neko daudz saražot, vienlaikus lielveikali spieda visus ražotājus uz ceļiem cenu ziņā. Tie veda iekšā no ārpasaules preces par lētākām cenām, jo tur ir lielāks darba ražīgums, lielāka automatizācija. Tikmēr vietējie ražotāji strādniekiem nevarēja samaksāt lielāku ailgu, tāpēc cilvēki sāka braukt prom.

Ja tagad nebūtu ukraiņu, mēs tāpat dreifētu, stagnētu joprojām. Kamēr ir karš, kamēr ir ukraiņi, mums viss notiek. Kad karš beigsies, liela daļa noteikti aizbrauks atpakaļ, un tad atkal būs slikti. Ja man būtu tāda iespēja, es ievestu baltkrievus, jo manā skatījumā tas ir labākais darbaspēks ar lielu atbildības izjūtu un strādātgribu.

Mēs ar savu pundurekonomiku aiztaisām darbaspēkam durvis ciet, bet tās ir atvērtas, lai darbinieki izbrauc. Par kādu attīstību mēs varam runāt, ja Eiropas attīstītajām valstīm – Vācijai, Holandei, Anglijai, Francijai – visām ir durvis vaļā viesstrādniekiem, lai varētu vairāk saražot?! Bez tā ekonomika nevar attīstīties. Visā Vecajā Eiropā vietējie vairs negrib darīt to darbu, kas ir varbūt ne tik labs vai prestižs, tāpēc jau ieved strādniekus.

Būtu nepieciešama prasību atvieglošana –vienkāršošana viesstrādnieku piesaistei, darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai vismaz līdz mūsu kaimiņvalstu līmenim. Mazas valsts un mazas ekonomikas ierēdņiem vajadzētu pārņemt ES lielo, ekonomiski spēcīgo valstu praksi attiecībā uz darbaspēka problēmu risināšanu. Polija, ilgi nedomājot, viesstrādniekiem no Baltkrievijas piešķir uzturēšanās atļaujas uz diviem gadiem.

Pieminējāt lielveikalus, kas spiež uz ceļiem vietējos ražotājus. Kādas jums ar tiem ir attiecības?

Mēs tagad esam citā situācijā, mums viss ir ļoti labi, jo mūsu prece ir viena no labāk pārdodamajām Latvijā. Jebkurš veikals ir ieinteresēts, lai Long Chips būtu tā plauktos, un tas dod mums pavisam citu statusu. Bet, protams, tas nenotika uzreiz, arī mēs esam klanījušies lielveikaliem.

Runājot par lielajiem uzcenojumiem, par ko arī tika diskutēts publiskajā telpā... Piemēram, Dobeles dzirnavnieka grūbām bija 300 % uzcenojums. Bija veikali, kur mūsu eļļai bija 240 % uzcenojums. Labi, lai jau ir tas uzcenojums, īpaši, ja tas veikals ir apmierināts ar pārdošanas apjomiem; tas ir veikala bizness. Bet tad nevajag melot, ka uzcenojums ir tikai 20–30 %, jo starp uzcenojumu un peļņu ir milzu atšķirība.  

Cik tonnu čipsu saražojat mēnesī un kur ņemat izejmateriālu?

Ražošanas apjoms ir 250–270 tonnu mēnesī, izmantojam tikai ārvalstu izejvielas. Latvijā kartupeļu nav, pietiek tikai pašpatēriņam. Ne velti Alojas fabrika pārgāja uz bio kartupeļu cieti, jo nevaram saaudzēt tik daudz kartupeļu, lai tos pārstrādātu cietē un gūtu normālus ienākumus. Labāk ir tajā pašā platībā izaudzēt bio kartupeli, saražot bio cieti un gūt atbilstošus, lielākus ienākumus.

Padomju laikos Latvijā no Holandes ieveda kartupeļu sēklu, domājām paši audzēt, bet pēc dažiem gadiem tā šķirne iznīka. Kartupeļu audzēšana ir ļoti liela zinātne. Eiropā ir milzīgi kooperatīvi, kas gan audzē, gan pārstrādā, gan nopietni nodarbojas ar selekciju.

Mūsu priekšrocība ir tāda, ka ražošanā izmantojam kartupeļu pārslas. Vienā kilogramā pārslu ir seši kilogrami kartupeļu, tādēļ mums nav vajadzīgas milzīgas noliktavas kartupeļiem.

Uzņēmumam ir ieilguši konflikti ar Valsts ieņēmumu dienestu, kuru esat gana bargi kritizējis. Kas jūs neapmierina dienesta darbā?

VID ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vispār skatāmies uz ārpasauli. Negribas būt par slaucamu govi Valsts ieņēmumu dienestam, lai gan līdz 2012. gadam mums ar to bija ļoti labas attiecības, viss bija kā pie cilvēkiem. Pēc tam mēs sākām būvēt rūpnīcu, un veidojās PVN pārmaksa. Pēc ilgām diskusijām pirmajā reizē mums atmaksāja pārmaksāto, otrajā reizē arī atmaksāja, bet trešajā ne. Nozīmēja auditu, sākām tiesāties. No tā laika līdz šai dienai tiesājamies.

Tagad VID piekopj tādu sistēmu, ka visa vaina jebkuros darījumos tiek uzlikta reāli strādājošiem uzņēmumiem, ražotājiem, kuriem nereti ir jāatbild par citu komersantu nodarīto. Situācijas absurdumu ir grūti pārspīlēt. Piemēram, ražotājam uzlikts par pienākumu zināt, ka darījumu partneris pēc trim gadiem vairs neeksistēs un par visu šī partnera sastrādāto būs jāatbild ražotājam, lai gan par saņemto pakalpojumu vai preci ir veikta apmaksa pilnā apmērā, ieskaitot PVN. Faktiski viņi reālus darījumus sauc par fiktīviem, lai gan tie tādi nav. Par šo problēmu jau nopietni juristi runā aizvien skaļāk, piemēram, no Sorainen biroja un citi. Tādā veidā ne tikai mēs, bet arī Dobeles dzirnavnieks, Lielzeltiņi un citi pēkšņi kļuva par noziedzniekiem. VID vēršas pret tiem, kas ir spējīgi maksāt, jo uzņēmumam vajadzēja zināt, ka pārdevēja pārdevējs ir blēdis...

Mums ir nodokļu uzrēķini, ap 400 tūkstošiem eiro, par kuriem vēl tiesājamies ar VID, bet esam spiesti tos maksāt, citādi nevaram piedalīties LIAA organizētos valsts atbalstītos pasākumos. Mēs vēl neesam vainīgi, bet mums jau jāmaksā.

Tā ir mana interpretācija, bet VID nevēlas vai negrib pievērst uzmanību tirgotājiem, jo viņi var likvidēties un uztaisīt jaunu firmu, turklāt no viņiem nav ko paņemt. Tirgotājiem nekā nav, tie būtībā ir starpnieki. Ražotājs atšķirībā no vairumtirgotāja nevar pazust vienā dienā – mums ir iekārtas, pamatlīdzekļi, tāpēc visu vainu uzgrūž mums.

Mums bija arī audits, kas ilga 875 dienas! Kad tuvojās noilguma termiņš, trīs gadi, strauji nomainīja auditorus un zibenīgi uzrakstīja lēmumu. Par to tagad diskutējam tiesā. Mums ir viena lieta Senātā, vēl viena – pirmajā instancē, kur notiks, šķiet, jau sestā sēde. Tas ir bezgalīgs process, bet es aktīvi piedalos katrā sēdē, kas bieži vien atgādina teātra izrādes.

Šķiet, tiesneši neizprot visus šos strīdus ar VID, tur tomēr ir sava specifika. Viņi vadās tikai no VID teiktā, ko uztver par neapšaubāmu patiesību. Esmu pat dzirdējis, ka tiesneši konsultējas pie VID, un tas jau, manuprāt, ir interešu konflikts. Nav saprotams, kāpēc tiesneši neizmanto auditorkompānijas – PWC, Ernst & Young, Sorainen un citas –, lai tā būtu trešā neatkarīgā persona uzņēmēja strīdā ar VID. Tiesnesim būtu kompetenta auditora slēdziens, būtu vieglāk izlemt taisnīgu tiesu.

Es neredzu, ka kopumā iesaistītās puses domātu valstiski. Izmaksas palielinās, ierēdniecība nesamazinās, bet budžetā naudu vajag.

Dzirdēts, ka ir uzstādījums neaiztikt ārzemju kompānijas, jo tas var atbaidīt ārvalstu investorus, un no tirgotājiem nav, ko paņemt. Paliek vietējā kapitāla ražojošie uzņēmumi. Kāda jēga man te kaut ko attīstīt, ja no valsts ir tāda attieksme?! Visiem ir prēmijas par iekasēto, bet tas, ka vietējais uzņēmums ir izčakarēts, nevienu neinteresē. Šādu darbību nevar saukt par atbalstu ražotājiem un eksportam. Valsts iestādes, VID un tiesa, zāģē zaru, uz kura pašas sēž, jo reāli ražojošs un eksportējošs uzņēmums ir tas, kurš pilda valsts budžetu.

VID vajadzētu cieši sadarboties ar vietējiem ražotājiem, lai viens otram palīdzētu. Ja VID būtu ieinteresēts veselīgā uzņēmējdarbībā, tad reāli strādājošiem uzņēmumiem attīrītu ceļu no šaubīgiem vairumtirdzniecības uzņēmumiem, izmantojot savas tehniskās iespējas.

Sarunās ar VID darbiniekiem ir izskanējušas frāzes, ka uzņēmējs ir noziedznieks. Kāda tumsonība, kāds absurds!!! Latvijā nav daudz uzņēmīgu, ambiciozu uzņēmēju, un tos nedaudzos nevajadzētu tik viegli norakstīt, jo, ja aizbrauks viens, viņam būs sekotāji.

Atgriežoties pie biznesa – uz cik valstīm jūs eksportējat, kādā virzienā attīstāties?

Tirgus ir diezgan plašs, aptuveni 60 valstu, bet ne katru mēnesi. Tāpēc arī esam krustcelēs – šobrīd esam vairākkārt par mazu, salīdzinot ar pieprasījumu. Esam atteikuši lieliem mazumtirdzniecības tīkliem, piemēram, Lidl, Aldi, Cosco. Ir stulbi apzināties, ka vari pārdot divas vai pat trīs reizes vairāk, bet nav ko. Tāpēc ir jautājums, ko darīt – būvēt šeit vai citur.

Tikko bija parādījies tas materiāls, kas sacēla troksni, man uzreiz atrakstīja ASV vēstniecība, piedāvājot izvēlēties, kurā štatā gribu būvēt. Viņi piedāvā dažādas atbalsta programmas ražotājiem, īpaši, ja produkts jau ir atpazīstams.

Tāpēc esam pārdomās. Ja mēs gūsim skaidru signālu, ka Latvijai ir vajadzīgs eksportējošs uzņēmums, tad man nav jādomāt, būvēsim tepat. Ja ne,– es paceļu cepuri un aizbraucu.

Jābūvē tajā valstī, kurā ir reāla pretimnākšana ražojošam un eksportējošam uzņēmumam, nevis tikai skaļas runas no tribīnes. Esam maza valsts ar mazu ekonomiku, un katrs nacionālais vietējā kapitāla uzņēmums ir briljanta vērts. Sabiedrība var iegūt un attīstīties tikai tad, ja ilgtermiņā ir sekmīga valsts institūciju un uzņēmēju sadarbība.