Johans Akerbloms: "Citadele ir vienīgā īstā Baltijas banka."

Sadarbības projekts

Forbes Latvija

• Bankas "Citadele" valdes priekšsēdētājs Johans Akerbloms. Publicitātes foto.

Jūs par bankas Citadele valdes priekšsēdētāju kļuvāt 2020. gadā. Kā jūs kopumā raksturotu Latvijas banku sektoru, un kur ir Citadeles vieta tajā?

Gribētos sākt no citas puses. Es vairāk skatītos uz Baltijas banku sektoru, nevis tikai Latviju. Baltijā ir trīs ļoti lielas bankas, kuras ir lielas visās trīs Baltijas valstīs. Tad ir vietējie čempioni katrā valstī – Igaunijā LHV, Lietuvā Šiaulių Bankas, Latvijā Citadele.

Lai gan esam Latvijas čempioni, mēs arvien spēcīgāk piesakām sevi visā Baltijā. Vēlamies būt vienīgā īstā Baltijas banka visās trīs valstīs ar mūsdienīgiem digitālajiem risinājumiem savienojumā ar izcilu klientu servisu, kam ir ļoti būtiska nozīme. Labi finanšu tehnoloģiju digitālie risinājumi tirgū jau ir pieejami, bet, ja klientam ir kāda problēma, tad nav, pie kā vērsties, tikai mājaslapa un lietotnes čats. Mēs vēlamies saglabāt cilvēcisko pieeju un saskarsmi.

Jūs sakāt, ka Citadele vēlas būt vienīgā īstā vietējā Baltijas banka, bet tās īpašnieki ir no ASV.

Jā, īpašnieki ir no ASV, taču banka ir izaugusi šeit, Baltijā. Darbinieki ir vietējie, un visi mūsu klienti ir no Baltijas valstīm. Mums nav neviena produkta, kas būtu izstrādāts ārpus Baltijas un importēts, viss ir radīts šeit uz vietas. Mēs būsim veiksmīgi tikai tad, ja Baltijas valstis būs veiksmīgas.

Šobrīd lielāko Baltijā darbojošos banku pamata darbība notiek Skandināvijā, Vācijā un citur, Latvija ir salīdzinoši neliels tirgus. Bet Citadelei šeit ir pamata tirgus.

Kā jums iet Lietuvā un Igaunijā? Ciktāl es atceros, kaimiņvalstīs Citadele nav liela banka...

Lietuvā mēs esam piektā lielākā banka, taču Lietuvas tirgus kopumā ir lielāks, salīdzinot ar Latviju. Mums pēc ienākumiem Lietuva ir otrajā vietā aiz Latvijas. Tāpat jāņem vērā, ka Citadele Lietuvā ir izveidota no nulles. Piecu gadu laikā esam kļuvuši par piekto lielāko banku ar vairāk nekā miljarda eiro kredītportfeli. Latvijā mums ir 1,4 miljardu kredītportfelis. Igaunijā pagaidām esam maza banka, taču mūsu piedāvājums klientiem ir gandrīz tāds pats kā Latvijā un Lietuvā. 

Tieši tādēļ mūsu fokuss šobrīd ir Baltija – mēs izprotam šo tirgu, un te vēl ir gana, ko darīt.

Bankai noteikti ir stratēģija pieciem vai desmit gadiem. Kā plānojat attīstīties, kas gaidāms?

Mēs drīzāk skatāmies piecgades griezumā. Visticamāk, attīstība šajā laikā mazāk skars bankas izmēru, bet vairāk inovācijas, klientu apmierinātību, klientu lojalitāti un bankas rezultātus. Visi mūsu centieni ir un būs vērsti uz to, lai kļūtu un būtu Baltijas čempioni.

Runājot par mērķiem – pirmkārt, mēs vēlamies būt pirmajā vietā klientu servisa ziņā. Jau daudzus gadus pēc kārtas mums tas ir izdevies gan Latvijā, gan Lietuvā, ko parāda Dive klientu servisa novērtēšanas pētījums. Arī Igaunijā vienmēr esam bijuši pirmajā trijniekā.

Otrkārt, piecu gadu laikā vēlamies iegūt līdzīgāku biznesa proporciju Baltijā. Kad es 2018. gadā pievienojos bankas komandai, bankas ienākumus par 90 % nodrošināja Latvija, par 6 % Lietuva un par 4 % Igaunija. Tagad proporcija ir mainījusies – Latvija nodrošina 45 % ienākumu, Lietuva 35 % un Igaunija pārējo. Vēlētos izteiktāku līdzsvaru, bet pats būtiskākais – mēs vēlamies kļūt par nozares standarta paraugu. Kad cilvēki domās, kurā bankā viņi vēlas strādāt, ar kuru banku sadarboties, kurai bankai ir labākie produkti, kurai ir izcilākais serviss, kura ir inovatīvākā banka, gribam, lai atbilde būtu viena – Citadele.

Runājot par inovācijām, es atceros, ka pirms dažiem gadiem Citadele bija pirmā, kas ieviesa ātrākus pārskaitījumus, dažādus inovatīvus risinājumus, piemēram, maksājumu gredzenu un tamlīdzīgas lietas, par kurām visi runāja. Pēdējā laikā par inovācijām nav dzirdēts.

Mēs esam vienīgā vietējā banka, kas 2022. gadā laidusi klajā jaunu e-komercijas pērc tagad – maksā vēlāk risinājumu Klix, kas ļauj kāroto pirkumu apmaksu atlikt vai sadalīt. To tagad paplašinām visās trīs Baltijas valstīs.

Patlaban strādājam pie inovatīva produkta, kas saistīts ar apdrošināšanu. Vēlamies mainīt klientu pieredzi, izvēloties un iegādājoties apdrošināšanu. Cik man zināms, šobrīd Baltijā neviens nepiedāvā līdzīgus risinājumus.

Vēl arī strādājam pie risinājuma, kas atvieglos mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi finansējumam. Domājam par kaut ko tādu, kas iekļautu arī rēķinu izrakstīšanu un grāmatvedības jautājumus.

Trešā lieta – vēlamies būt pieejami arī tiem klientiem, kuri grib tikai digitālus risinājumus, līdzīgi kā daži fintech risinājumi. Ja klients izvēlas saņemt tikai digitālos pakalpojumus, tad viņš arī maksā tikai par tiem, ja vēlas arī piekļuvi filiālēm, individuālam servisam, tad maksā nedaudz vairāk.

Uzskatu, ka tādas lietas kā, piemēram, maksājumu gredzens un iespēja mainīt lietotnes vizuālo izskatu, nav īstas inovācijas, bet veids, kā padarīt ikdienu un saskarsmi ar banku aizraujošāku. Mēs, protams, turpināsim attīstīt arī tos.

Kas vispār mūsdienās tradicionālā bankā var kļūt par inovāciju? Regulējumi kļūst aizvien striktāki, un ieviest kaut ko jaunu ir arvien izaicinošāk.

Ņemsim par piemēru maksājumu gredzenu. Tā it kā bija inovācija, taču gredzens neizmainīja neviena dzīvi – tas vienkārši bija forši un ērti. Īsta inovācija kaut ko maina un palīdz cilvēkiem tikt galā ar viņu finanšu ikdienu. Piemēram, apdrošināšanas risinājums, pie kura strādājam. Mēs zinām, ka apdrošināšana Latvijā ir diezgan neapgūta un neizprasta – daudziem cilvēkiem nav dzīvības apdrošināšanas, nav arī ceļojuma, nelaimes gadījumu, nekustamo īpašumu un citu veidu apdrošināšanas. Bieži viņi pat nezina, vai viņiem vispār ir apdrošināšana un kāda tā ir. Lai gan apdrošināšana pati par sevi nav nekas jauns, manuprāt, produkts, kas sakārto šo būtisko finanšu daļu, ir inovatīvs.

Kāpēc jūs domājat, ka cilvēki, kuri tagad nepērk apdrošināšanu, sāks to pirkt tikai tāpēc, ka jūs viņiem to piedāvāsiet lietotnē?

Šis ir jautājums par briedumu un finanšu pratību, un, protams, tas ir jāskaidro klientiem. Neplānojam, ka cilvēki sāks izmantot apdrošināšanu tikai tāpēc, ka mēs to piedāvāsim ērti iegādāties. Cilvēku izpratne par apdrošināšanas nepieciešamību un ieguvumiem ilgtermiņā veidosies ar laiku. Ir jāsaprot, ka apdrošināšana sniedz iespēju pasargāt sevi, savus tuvos un savu īpašumu dažādās dzīves situācijās.

Latvijā ir vēl viens līdzīgs piemērs – lielākā daļa cilvēku joprojām īrē mājokļus, kas parasti rezultātā ir dārgāk nekā pirkt.

Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki nevar atļauties, – nav pirmās iemaksas, un bankas arī nedod kredītus...

Tā gluži nav, ka cilvēki nevar atļauties. Ir pieejamas dažādas programmas, tostarp Altum, kas palīdz risināt šīs problēmas. Bet daudzi nesaprot, ka labāk ir pirkt, nevis īrēt. Daļai arī ir bail izšķirties par pirkumu, jo tas skar salīdzinoši lielas finanses, un viņi līdz galam nesaprot, kādus riskus uzņemas.

Es uzaugu Zviedrijā, kur lielākajai daļai iedzīvotāju pieder īpašums, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Zviedrijas ekonomika ir attīstījusies. Cilvēki ieguldīja naudu īpašumos, īpašumu tirgus attīstījās, un attiecīgi pēc tam ar to var pelnīt. To pašu mēs tagad redzam Lietuvā un Igaunijā, kur nekustamo īpašumu tirgus attīstās straujāk, arī cenas aug straujāk. Protams, tas nedaudz palielina riskus, taču arī vairāk attīsta ekonomiku. Kādreiz pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā Baltijā, bet pēdējo gadu laikā gan Lietuva, gan Igaunija ir pieredzējušas straujāku attīstību.

Tas ir briedums, un, manuprāt, bankas var to veicināt, palielinot finanšu pieejamību, kā arī padarot pašu procesu mazāk biedējošu. Arī tā būtu inovācija.

Es atceros savus vecvecākus – bankas apmeklējums viņus padarīja nervozus, jo bija jāsatiek cilvēki, kuri likās daudz gudrāki un runāja kaut ko, kas nav līdz galam saprotams. Domāju, daļai sabiedrības joprojām tā ir, tāpēc pie tā vēl jāstrādā – jāpadara klientu attiecības ar banku vienkāršākas. Citadele ir sākusi sadarbību ar Vieglās valodas aģentūru, lai spētu ar klientiem sarunāties pēc iespējas vienkārši un bankas pakalpojumi būtu saprotami visai sabiedrībai.

Atgriežoties pie apdrošināšanas produktiem – protams, tas ir darbs un nenotiks vienas dienas laikā, bet ar kaut ko ir jāsāk. Es teiktu, ka vispirms ir jānodrošina piekļuve pakalpojumam un izpratne par tiem.

Mūsu spēcīgais e-komercijas risinājums Klix, kas paredz pēcapmaksu, ir līdzīgs līzingam, tikai pakalpojuma noformēšana ir pēc pirkuma. Piemēram, ja šodien nopērkat televizoru internetā, samaksājot uzreiz visu summu, bet pēc nedēļas saprotat, ka jums daļa iztērētās naudas tomēr ir vajadzīga citiem mērķiem, ir iespējams noformēt nomaksu pēc pirkuma un apmaksāt, piemēram, sešu mēnešu laikā. Mēs to saucam par pēcpirkuma finansēšanu.

Kā jūs kopumā vērtējat situāciju Latvijas ekonomikā un kādu paredzat iedzīvotāju uzvedību tēriņu ziņā? Izskatās diezgan dramatiski – augsta inflācija, augsta Euribor likme, cilvēki nepērk mājokļus, dažkārt vispār nav saprotams, kurp virzās valsts... Kādu noskaņojumu jūs redzat?

Iepriekšējie divi gadi bija patiešām smagi – kara sākums ļoti ietekmēja sabiedrības noskaņojumu. Izskatās, ka tagad cilvēki ir pielāgojušies jaunajai situācijai, iemācījušies ar to sadzīvot. Tas bija grūti gan uzņēmumiem, gan privātpersonām.

Latvijas ekonomika labi atkopjas, cilvēki ir spējīgi atmaksāt kredītus. Protams, nāk ziema, bet tā izskatās cerīga, elektrības cenas ir stabilas, inflācija arī ir ierobežota. Lai gan tas nenozīmē, ka tagad spīdēs tikai saule, tomēr paredzam, ka nākamajā gadā notiks veiksmīga attīstība.

Cilvēki kredītus varbūt arī maksā laikus, bet, kā redzams no Latvijas Bankas nesen publicētajiem datiem par finansējuma pieejamību, cilvēku, kuriem ir kredīti, ir maz. Trīsreiz mazāk nekā kaimiņvalstīs. Lai saņemtu kredītu, pašam jau ir jābūt naudai. Kāpēc jūs domājat, ka šajā jomā varētu būt uzlabojumi?

Teikšu tā – ja jums ir darbs un regulāri legāli ienākumi, tad tas ir labs sākums kredīta saņemšanai.

Bet vajag arī lielu pirmo iemaksu...

Vajag, bet ar Altum programmu to var samazināt līdz tikai pieciem procentiem.

Tad, ja ir bērni, turklāt tur ir vēl virkne nosacījumu. Es vienkārši mēģinu saprast, kas ir tās pazīmes, kas liek domāt, ka situācija šajā jomā varētu uzlaboties?

Ne tikai tad, ja ir bērni. Arī tad, ja esat jaunais speciālists. Tomēr pamata lieta ir darbs. Ja cilvēks vēlas iegādāties nekustamo īpašumu, tad galvenais ir regulāri ienākumi. Svarīgi saprast, ka tas ir izdevīgi – pirkt, nevis īrēt. Var iemaksāt 10 % pirmo iemaksu no pašu uzkrājumiem, toties cilvēks būs ieguvis aktīvu, un katrs maksājums ir ieguldījums savā aktīvā.

Patlaban ir zems bezdarba līmenis, tātad cilvēkiem ir darbs. Protams, vēlmi īpašumus pirkt vai īrēt ietekmē arī saknes, kultūra un ieradums, bet redzams, ka kaimiņvalstīs tas pēdējos gados ir krasi mainījies, tāpēc es domāju, ka arī šeit tas notiks.

Vai redzat atšķirības arī starp paaudzēm? Jaunāki cilvēki vairāk vēlas ceļot un nebūt piesaistīti vienai vietai, iespējams, tāpēc mājokļus īrē.

Tas ir stereotips, ka vecāki cilvēki grib stabilitāti un uzticamību, bet jaunieši tikai piedzīvojumus. Ikviens lielākā vai mazākā mērā novērtē stabilitāti. Galvenais jautājums – kā mēs nodrošināsim, lai gados jauni cilvēki gribētu palikt Latvijā, veidot karjeru te arī tad, ja viņi ir ieguvuši izglītību ārzemēs. Būsim godīgi, tas ir valstisks jautājums, un mēs kā banka nevaram to atrisināt.

Es redzu pozitīvu tendenci, daļēji pateicoties Covid-19. Tas bija laiks, kad ikviens varēja padomāt, kā vēlas dzīvot un kā attīstīties. Ļoti maz cilvēku ar labu izglītību atgriežas Latvijā. Ir jādomā, kā piesaistīt arī darbaspēku, kompetentus cilvēkus.

Latvijas Bankas pētījums rāda, ka 40 % uzņēmumu finansējuma trūkums un finanšu nepieejamība ir galvenais iemesls, kāpēc tie nevar attīstīties. Kā to risināt?

Jebkurā sabiedrībā ir lielas korporācijas ar partneriem bankās, caurskatāmām struktūrām un sakārtotu iekšējo vidi. Tad ir vidēji lielie uzņēmumi, kas cenšas un dara, bet vēl mācās; bieži vien tie ir ģimenes uzņēmumi, kuri nevēlas būt atkarīgi no bankām. Un tad ir SME – mazie un vidējie uzņēmumi, kuru ir ļoti daudz. Galvenais izaicinājums ir tieši šajā segmentā. Viņi ir savas jomas profesionāļi, bet ne vienmēr viņi profesionāli apstrādā finanšu informāciju, grāmatvedība bieži nav sakārtota, – kā prot, tā dara. Bieži vien viņi pat neiet uz bankām, jo uzskata, ka tam nav jēgas. Daži joprojām apgroza lielu daudzumu skaidras naudas. Un tas nav tikai Latvijā – tā ir visur. Vienkārši daudzās citās valstīs ir strukturēts plāns, kā šos uzņēmumus iekļaut kopējā sistēmā un padarīt arī piemērotus banku finansēšanas prasībām. Pastāv pielāgotas rēķinu sistēmas, grāmatvedības sistēmas, kas jau ir sasaistītas ar bankām. Tas ir jādara soli pa solim.

Mēs esam uzrunājuši atbildīgās institūcijas Latvijā un piedāvājuši palīdzēt šiem uzņēmējiem, ja valsts – iespējams, kopā ar Altum – izstrādātu šādu plānu.

Uzskatāt, ka Latvijas valdība varētu šo ieceri īstenot?

Mēs palīdzētu, ja mums būtu tāds mandāts.

Kāda situācija šajā ziņā ir Lietuvā un Igaunijā?

Aptuveni tāda pati. Šķiet, ka Lietuvā ir identiska situācija, bet Igaunijā jau ir izveidota attiecīga sistēma, taču tur ir citi izaicinājumi. Tur joprojām nav Kredītreģistra, kāds ir, piemēram, Latvijā un Lietuvā.

Tagad visas lielās uzņēmējdarbības struktūras, bankas ir pievērsušies ilgtspējai. Ko šajā jomā dara Citadele?

Mēs jau esam paziņojuši, ka pati banka nākamajā gadā būs oglekļneitrāla. Pilnībā to izdarīt ir gandrīz neiespējami, bet mēs izmantosim kompensācijas mehānismus – investēsim mežos un atjaunojamos enerģijas avotos. Bet mēs nevaram, piemēram, piespiest darbiniekus nebraukt ar benzīna auto. Tā vietā mēs varam iestādīt koku un izvietot jaunu bišu stropu. Mūsu nodoms ir panākt, ka līdz 2050. gadam mūsu kredītportfelis ir oglekļneitrāls.

Tas izklausās ļoti izaicinoši, īpaši, ņemot vērā to, ko mēs runājām pirms brīža par neapkalpojamiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Jā, tas ir izaicinošs un ambiciozs mērķis, bet tas ir izdarāms. Ja uzņēmums nav ilgtspējīgs, tad, visticamāk, arī tā biznesa modelis nav ilgtspējīgs.

Mēs esam ceļā uz to. Piemēram, mums pagaidām vienīgajiem Baltijā ir Zaļais krājkonts ar 3,75 % gada noguldījuma procentu likmi, turklāt regulāri pārskatām likmi, lai tā būtu konkurētspējīgāka. Šī nauda tālāk tiek izmantota, lai finansētu zaļos projektus. Patlaban Zaļajā krājkontā ir gandrīz 30 miljoni eiro, kas ir trīs mēnešu rezultāts. Summa aug gana strauji, un tas ir apliecinājums, ka mūsu klientiem ir būtiski, kur tiek investēti viņu noguldījumi.

Tāpat pavisam drīz mums būs jauns produkts – zaļie hipotekārie aizdevumi. Ja cilvēks pērk īpašumu, kas kvalificējams kā energoefektīvs mājoklis, viņš varēs iegūt zemāku procentu likmi. Tā nav revolūcija, bet tā noteikti ir evolūcija.

Zaļā tēma nav revolūcija, bet vai tik konservatīvā jomā kā bankas revolūcijas vispār ir iespējamas?

Nē, šī biznesa daba, manuprāt, paredz, ka revolūcijas te nenotiek – un tām nevajadzētu notikt. Bankas – tas ir par ilgtermiņa attiecībām, uzticību un paredzamību. Grūti iedomāties kaut ko revolucionāru. Pat ja mēs atrodam kaut kādu revolucionāru ideju vai produktu, tam pirms ieviešanas ir jāiziet cauri daudzām instancēm, regulatoram, diskusijām, tad vēl jātestē. Pēc pusgada tā jau vairs nav revolūcija. Taču tas nav slikti – bankas nemaz nevēlas revolūcijas. Mēs gribam nodrošināt stabilitāti un uzticamību, vienlaikus nekļūstot garlaicīgi.

Laikam viss, kas banku sektorā ir bijis revolucionārs, ir pazudis. Bieži vien, piemēram, finanšu tehnoloģiju sektorā ir daudz revolucionāru ideju, taču nav peļņas. Idejas vienkārši neizdzīvo. Varbūt es esmu pārāk ilgi banku sektorā, bet esmu novērojis, ka finanšu sektora revolūcijas ir vai nu pārāk riskantas, vai to biznesa modelis nestrādā, un pēc pāris gadiem tās pazūd.

Kas ir nepieciešams, lai banka gūtu panākumus? Kas ir nepieciešams Citadelei?

Lai banka gūtu panākumus, tai ir nepieciešama spēcīga bilance. Tā tas ir bijis līdz šim, un tas paliks svarīgākais arī turpmāk. Citadele turpinās apkalpot Baltijas tirgu un būt ekonomikas attīstības katalizators. Runājot par strukturālākiem apsvērumiem, Citadelei ir pienācis piemērots laiks turpmāko stratēģisko alternatīvu izvērtēšanai, lai palielinātu vērtību bankas akcionāriem un klientiem. Šī stratēģiskā procesa ietvaros izvērtējam  dažādas alternatīvas, kas varētu ietvert bankas akciju sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO), kā arī citus iespējamos stratēģiskos darījumus.