Jānis Diedišķis: "Latvijā ir vairāk nekā četras bankas."

Sadarbības projekts

Forbes Latvija

Oktobra vidū Latvijas Banka nāca klajā ar pētījumu par finanšu pieejamību privātpersonām un uzņēmumiem, un Latvija Eiropas Savienības valstu vidū izskatījās ļoti slikti. Savukārt Industra Bank pirms pāris gadiem paziņoja, ka vairāk pievērsīsies kreditēšanai un kļūs par atbalstu Latvijas uzņēmējiem. Vai iecerētais izdodas?

Uzņēmumu kreditēšana ir mūsu pamatlieta, mūsu bankas akcionāri paši ir uzņēmēji, tāpēc izprot, kas uzņēmējiem ir būtisks, ko uzņēmēji sagaida no bankas. Viņu redzējumu iedzīvinām. Protams, mēs joprojām esam maza banka, taču ambīcijas ir lielas! Šogad oktobra sākumā jau bijām izsnieguši divreiz vairāk kredītu nekā pērn visa gada laikā. Nākamgad plānojam izsniegt vēl par 50 % vairāk nekā šogad.

Mūsu primārais uzdevums bija sakārtot procesus, automatizēt tos, kuros nav būtisks cilvēka pieskāriens, tāpēc tirgū vēl nebijām tik ļoti pamanāmi. Bet mēs pieteiksim sevi arvien skaļāk, lai uzrunātu uzņēmumus, kuri plāno investīcijas, bet saskaras ar problēmām piesaistīt finansējumu no lielajām bankām.

Kādi šajā procesā ir izaicinājumi? Skandināvu bankas apgalvo, ka labprāt kreditētu, bet uzņēmumi nekvalificējas, tiem vēl daudz jāstrādā pie caurskatāmības un tamlīdzīgi. Mazākiem uzņēmumiem nav arī tik vienkārši visu ievērot, lai saņemtu kredītu.

Pēc iepriekšējās dižķibeles lielās bankas mainīja savu kreditēšanas politiku, faktiski ieliekot to ļoti stingros rāmjos, un strādā tā jau šos vairāk nekā desmit gadus. Tāds ir viņu izvēlētais biznesa modelis – piedāvāt salīdzinoši labas aizdevuma likmes, pretī saņemot zemu kredītrisku. Darbības modelis lielajām bankām ir līdzīgs, un skaidrs, ka kapitāls atļauj, tās varētu palielināt kreditēšanas apjomu. Bet to labo, stipro un finansiāli spēcīgo uzņēmumu ir tik, cik ir.

Tādiem uzņēmumiem jau pašiem ir nauda, tiem nevajag...

Jā, daļai nevajag, bet arī lieli, labi situēti uzņēmumi nevar attīstīties tikai par savu naudu, bankas piešprice vienmēr ir vajadzīga.

Un tad esam mēs... Ir lielais banku četrinieks, un esam mēs – mazāki, elastīgāki, ar lielākām manevru iespējām. Mēs neplānojam sacensties ar lielajām bankām, strādājam katrs savā nišā, un mums tā ir uzņēmumu kreditēšana. Esam gatavi uzņemties nedaudz lielāku risku par nedaudz augstāku cenu, toties esam krietni elastīgāki klientam.

Cik tas ir – nedaudz augstākas cenas?

Vidēji vienu divus procentpunktus augstākas. Kā parāda Latvijas Bankas finanšu pieejamības pārskats, liela daļa uzņēmumu vispār nepiesakās finansējumam nevienā bankā, kaut gan viņiem tas ir nepieciešams un, iespējams, būtu arī pieejams. Viņiem jau pašā sākumā ir doma, ka viss ir slikti, tāpat jau to kredītu neiedos, ko es tur iešu un kritīšu kaunā.

Un ir uzņēmumi, kuri piesakās lielajās bankās, saņem atraidījumu un pie tā apstājas. Es nezinu, vai tas ir kaut kāds informācijas trūkums, vai arī uztveres īpatnība. Bet dzīve ar to nebeidzas! Latvijā ir vēl virkne mazāku banku, kas spēj un grib piedāvāt kredītus ar konkurētspējīgiem nosacījumiem.

Zinu tādus uzņēmumus, kuri nepiesakās kredītam drīzāk tāpēc, lai netērētu laiku un jau tā mazos resursus, nevis baidoties no kauna...

Iespējams, taču izvairīšanās meklēt finansējumu būtībā neko neatrisina. Ja ražojošam uzņēmumam vajag nopirkt jaunu iekārtu, bet tas neiet uz banku, tad ar laiku tas vienkārši zaudēs konkurētspēju un bankrotēs. Tas nevar desmit gadus krāt naudu, lai pats par savu kapitālu attīstītos, jo pa to laiku konkurenti jau būs priekšā.

Ko jūs iesakāt?

Skatīties plašāk. Latvijā ir vairāk nekā četras bankas! Ir jāiet un jāmēģina. Turklāt tas neprasa milzu laika patēriņu – piemēram, pie mums uzņēmums atbildi par sākotnējo kredīta izvērtējumu saņems jau divu darba dienu laikā. Latvijā daudz tiek diskutēts arī par alternatīviem finansējuma piesaistīšanas avotiem, piemēram, kapitāla tirgu, taču tie ir vāji attīstīti. Pēdējos gados esmu novērojis pozitīvas tendences obligāciju emisiju popularitātes pieaugumā.

Ko jūs piedāvājat tādu, ko nepiedāvā lielās bankas un kas raksturo jūsu minēto elastību?

Bez jau iepriekšminētā ātruma tā var būt mazāka pašu līdzdalība projektā, garāki aizdevuma atmaksas termiņi, klientam speciāli pielāgoti atmaksas grafiki, atlikti maksājumi un tamlīdzīgi.

Un arī tāda kardināla lieta – lielās bankas ļoti strikti vērtē tikai pēdējo gadu finanšu datus. Nākotnes prognozes, protams, tiek prasītas, bet tās īsti netiek ņemtas vērā. Mēs esam gatavi vairāk analizēt nākotnes perspektīvu, vairāk riskēt un uzticēties tieši tai.

Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) lielajās bankās viss ir ļoti standartizēts, un kaut kādā mirklī ir pazudis cilvēciskais pieskāriens. Mēs, protams, arī ejam laikam līdzi, daudz kas ir digitalizēts, daudz kas notiek attālināti, tomēr klients, uzņēmējs var satikt klātienē savu menedžeri vai bankas vadību.

Vai tad tur kādreiz vispār ir bijis tas cilvēciskais pieskāriens?

Ir bijis. Taču šeit jāņem vērā biznesa modeļu atšķirības un arī klientu paradumu maiņu. Tīri objektīvi, transformējot biznesa modeļus, liela daļa procesu ir automatizēta – efektivitātes vārdā. Un ne visiem klientiem nepieciešama šī individuālā saruna klātienē. Viņi saņem atbilstošus digitālos risinājumus par labu cenu un ir apmierināti. Savukārt mūsu niša ir tie uzņēmumi, kuru vajadzības ir komplicētākas vai kuri novērtē speciālistu klātienes konsultācijas. 

Lai arī vēl nav pagājis īpaši ilgs laiks, kopš aktīvi sākāt kreditēt MVU, bet varbūt jau esat analizējuši pirmos rezultātus. Vai lielākais risks atmaksājas?

Manuprāt, šis biznesa modelis ir izvēlēts pilnīgi pareizi un jau tagad ir sevi attaisnojis. Kopš esam atjaunojuši kreditēšanu, pēdējos trīs gados izsniegtie kredīti nav radījuši zaudējumus. Pat neraugoties uz procentu likmju kāpumu, kredītportfeļa kvalitāte nav pasliktinājusies. Ir atsevišķi gadījumi, kad esam mainījuši klientiem grafikus, kā arī ir klienti, kuri izvēlējušies atmaksāt kredītu pirms termiņa.

Nezinu tik sīki regulējumu, bet vai likums nenosaka kādas prasības kredītu atmaksas sākšanai? Ja pielāgojat klientam īpašu grafiku ar atliktiem maksājumiem, vai tas neskaitās sliktais kredīts?

Nē, tas neskaitās sliktais kredīts. Mēs piedāvājam individuālus atmaksas grafikus, pamatojoties uz projekta naudas plūsmu un klienta vēlmēm, un tā ir normāla prakse.

Atgriežoties pie publicētā finanšu pieejamības pārskata – kā jūs domājat, kādēļ ir izveidojusies tāda situācija, kāda tā ir?

Manuprāt, patiesība kā parasti ir kaut kur pa vidu. Stāsts ir gan par piedāvājumu, gan par pieprasījumu, arī par neskaidrību attiecībā uz uzņēmējdarbības vidi. Tas, ka klienti ne vienmēr ir pietiekami aktīvi un ambiciozi investīciju veikšanā un savas eksportspējas veicināšanā, arī ir fakts.

Bet par piedāvājumu – uzņēmumi ir kaut kā fokusējušies tieši uz lielo četrinieku, taču, kā jau iepriekš teicu, Latvijā ir vairāk nekā četras bankas! Ir jābūt atvērtākiem nepadoties pēc pirmā atteikuma, jābūt drosmīgākiem uzrunāt arī citas bankas un, ja arī tas nestrādā, meklēt alternatīvas finansējuma iespējas.

Piemēram, ir tāds produkts kā faktorings. Industra to pašlaik nepiedāvā, bet, iespējams, kādreiz nākotnē piedāvāsim. Manā skatījumā ļoti labs produkts apgrozāmo līdzekļu finansēšanai, faktiski rēķinu finansēšana bez ķīlas. Nezināmu iemeslu dēļ Latvijā tas tiek izmantots ļoti maz. Igaunijā apgrozījums faktoringā ir trīsreiz lielāks nekā Latvijā, Lietuvā piecreiz lielāks, un šo valstu ekonomikas nav trīs vai piecas reizes lielākas nekā Latvijas.

Man reiz arī vajadzēja, paskatījos. Uz katru rēķinu prasa līgumu! Ja tie nav regulāri, pastāvīgie klienti par katru rēķinu taču neslēdz līgumu – tikai lieks administratīvais slogs.

Klasiskais faktorings ir piemērots gadījumos, kad ir ilgtermiņa sadarbības partneris (pircējs), kuram regulāri izrakstāt rēķinus ar pēcapmaksu. Tiek slēgts trīspusējs līgums, un pircējs apmaksā rēķinu uz finansētāja norādīto kontu. Ja pircēji nav regulāri, ir kreditētāji, kas piedāvā finansēt atsevišķus rēķinus.

Varbūt latviešiem nepatīk dzīvot parādos un viņi negrib aizņemties?

Varbūt, es nezinu. Man nav skaidrojuma.

Kā jūs vērtējat banku pašreizējo regulējumu? Skaidrs, ka esam veikuši kapitālo remontu, bet vai nav tā, ka arī regulējums ietekmē situāciju ar finanšu pieejamību un mēs šajā ziņā braucam no viena grāvja otrā?

Kas attiecas uz regulējumu – gan mēs, gan tirgus kopumā vēl joprojām tērē lielus resursus un enerģiju, piemēram, klientu līdzekļu izpētē. Ja tie tiek ieskaitīti mūsu bankas kontā no citas Latvijas Bankas uzraudzītas finanšu iestādes, likums neļauj to uzskatīt par pārbaudītu un drošu. Protams, šo patērēto enerģiju varētu izmantot lietderīgāk, arī kreditēšanas virzienā.

Dīvaini, ka, iegādājoties krājobligācijas, valstij nav pienākuma pārbaudīt naudu, kas nāk no bankām. Dubultie standarti?

Ir atsevišķas iniciatīvas, ko mēs kā banka bijām izvirzījuši, un regulators sola tās ņemt vērā, piemēram, cik kapitāla ir jāpatērē kredītiem ar nekustamā īpašuma ķīlu. Regulējums arī nosaka administratīvo slogu un lielā mērā ietekmē to, cik viegli tirgū ienākt jaunai konkurencei.

Atgriežoties pie kreditēšanas un ikdienas pakalpojumiem – kas pašlaik ir jūsu pamata klients?

Mūsu klientu vidū ir 1500 uzņēmumu un ap 19 tūkstošiem privātpersonu. Tomēr fokuss ir tieši uz uzņēmumiem, jo mēs nevaram un negribam būt liela, universāla banka, kas dara daudzas lietas nu tā okei līmenī. Mēs gribam būt banka, kura kaut kādā lietā ir eksperte un līdere. Tāpēc uzņēmumu finansēšana ir mūsu fokuss. Jā, mēs apkalpojam relatīvi daudz privātpersonu, taču tas nav mūsu pamata stratēģiskais virziens.

Deviņpadsmit tūkstoši cilvēku – tas tomēr ir ļoti daudz.

Jā, tas mums nācis līdzi vēsturiski, privātpersonu skaits palielinājās, arī pārņemot Privat Bank. Vēl daļa privātpersonu ir to pašu uzņēmumu, ko mēs apkalpojam, īpašnieki, vadība, darbinieki.

Vai sekojat, kādas nozares pārstāv uzņēmumi?

Pēc nozarēm īpaši nešķirojam, mums ir diezgan raiba publika. Dominē ražotāji, bet šogad sākām ļoti aktīvi atbalstīt lauksaimniekus. Ir arī tirgotāji, pakalpojumu sniedzēji, mežsaimnieki, arī nekustamo īpašumu nozare. Uz būvniekiem mēs tāpat kā pārējās bankas raugāmies rezervēti, jo tā ir  cikliska nozare.

Vai tad tā nav stabilākā nozare? Kā krīze, tā valsts visu ko būvē. Kad nav krīzes, tad arī būvē, tikai daudz dārgāk.

Es tā neteiktu. Problēma ir tāda, ka valstij nav ilgtermiņa stratēģijas būvniecībā. Valsts varētu mērķtiecīgāk atbalstīt nozari, būvējot valsts objektus, kad tā atrodas lejupslīdē.

Tagad modē ir ilgtspēja. Kas banku nozarē tiek uzskatīts par ilgtspējīgu – kreditējamie uzņēmumi vai kaut kas cits? Kāda ir šī jautājuma praktiskā puse?

Tā gluži nav mode, tā ir jaunā realitāte. Ilgtspēju mēs bankā dalām divās daļās – tiešā ietekme, cik paši esam ilgtspējīgi, kā patērējam resursus un kādi ir mūsu procesi un paradumi. Tā pati dokumentu aprites digitalizācija, ko īstenojām pirms diviem gadiem. Tā ļāvusi ne tikai izglābt pa kādam bērzam, bet arī būtiski paātrināt procesus un efektīvāk izmantot darbinieku laiku. Vēl par tiešo ietekmi – jau kopš kara pirmajām dienām mēs bez maksas un atvieglotā kārtībā atveram kontus un noformējam maksājumu kartes Ukrainas bēgļiem, kas Latvijā raduši drošu patvērumu.

Un tad ir netiešā ietekme – ko mēs finansējam un kam izsniedzam naudu. Vai tas ir birojs ar BREEM sertifikātu, vai tie ir autoparki bez CO2 emisijām vai citi zaļi projekti.

Bet jūs taču izsniedzat kredītus arī citiem?

Jā, izsniedzam, bet kādā mirklī mēs nonāksim pie tā, ka arī kredītportfeļus bankā mērīsim pēc izmešu daudzuma. Jau šobrīd banku tirgū ilgtspējīgiem projektiem kredītu cena ir zemāka.

Protams, ne visi klienti šo ilgtspējas stāstu uztver ar sajūsmu. Daudz vienkāršāk ir ar lieliem, starptautiskiem uzņēmumiem.

Tur varbūt ir arī klientu spiediens.

Jā, pilnīgi noteikti! Viņi var neizvēlēties konkrētu piegādātāju, ja tas neatbilst kādiem noteiktiem ilgtspējas kritērijiem. Un šī tendence pavisam noteikti iet plašumā.

Bet vai tas viss jau ir ienācis, var teikt, lielā mērā, vai arī strauji ienāk, uzņem apgriezienus? Cik lielu daļu, piemēram, jūsu izsniegto kredītu var uzskatīt par ilgtspējīgiem?

Es teiktu tā – mūsu bankā tas vēl tikai ienāk. Mēs pagaidām vēl nešķirojam, vai kredīts ir ilgtspējīgs vai nav, bet ilgtermiņā arī mēs no tā neizvairīsimies. Jau tagad, izzinot klientus, mēs fiksējam un vācam šo informāciju. Bet būšu atklāts – ja skatāmies uz Latvijas banku sektoru, mēs ilgtspējas tēmā noteikti neesam līderi. Lielās bankas šo jautājumu ir sākušas skatīt agrāk, un to klientu materiālos tas ir diezgan precīzi atstrādāts. Kredītiem un klientiem virs noteiktām summām ilgtspējas analīze jau ir obligāta prasība.

Pieņemu, ka MVU pat varētu līdz galam nesaprast, par ko ir stāsts...

Protams, tā varētu būt, un tas vienā brīdī radīs vajadzību pēc papildu iesaistes, uzmanības, resursiem.

Parunāsim par inovācijām bankā – jauni produkti, digitalizācija. Kā Industra Bank ar to sokas?

Viena lieta, kas jāpiemin, ir saimnieciskās darbības ieņēmumu (SDI) konts. Tas ir konts saimnieciskās darbības veicējiem, domāts mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem. Bankā tiek atvērts SDI konts, un nodokļu nomaksa notiek pilnīgi automātiski, nav jāpilda nekādas atskaites vai deklarācijas. Vienkārši no visiem ienākumiem, kas ienāk kontā, automātiski tiek atvilkta un VID pārskaitīta attiecīgā nodokļu summa. It kā no bankas viedokļa tas varētu nebūt interesanti – 15 eiro konta atvēršana un pieci eiro mēnesī uzturēšana. Bet mēs paskatījāmies uz to no citas puses, principiāli – gribam parādīt maziem un vidējiem uzņēmumiem, ka par viņiem tomēr kāds atceras. Mēs investējām šī produkta izstrādē un pagaidām neko nenožēlojam. Protams, saimnieciskās darbības veicēju skaits mūsu klientu vidū šobrīd nav liels, daži simti, bet tas pakāpeniski aug, un, ja valsts apstiprinās tos priekšlikumus, kas pašlaik tiek vērtēti Saeimā par vienotu nodokļa likmi, tad potenciālo klientu skaits vēl pieaugs, un mēs būsim priecīgi.

Par jaunumiem runājot – šogad ieviesām arī vPOS mobilo lietotni. Tas ir pilnvērtīgs POS terminālis, kas nodrošina mūsu klientiem karšu maksājumu pieņemšanu, aizstājot fizisko POS termināļa ierīci. Tikko ieviesām mobilo banku. Ejam laikam līdzi, lai piedāvātu mūsu klientiem ērtus risinājumus.

Strādājam arī, lai ieviestu klienta attālinātu akceptēšanu, proti, par klientu varēs kļūt attālināti, nebūs jānāk uz banku. Vēl slīpējam nianses, bet pavisam drīz piedāvāsim to klientiem. Mums gan ir filiāles reģionos, bet ne visās pilsētās, tāpēc jauniem klientiem dažkārt var nebūt ērti braukt. Šādā ziņā mēs starp mazajām bankām esam unikāli – mums ne tikai ir filiāles, bet tās ir arī ārpus Rīgas: Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Daugavpilī.

Kā jums tur iet? Cilvēki ir?

Cilvēki ir, aktivitāte ir. Pamatā mēs tur apkalpojam privātpersonas, taču filiāles reģionos izmanto arī uzņēmumi, un tas ir ļoti būtiski, lai arī tur esam klātesoši. Īpaši būtiski tas ir privātpersonām, īpaši senioriem, kuru mums ir daudz vēsturiski, un dažkārt viņi nāk vienkārši aprunāties. Iespēju atnākt un parunāt klātienē filiālē novērtē gan privātpersonas, gan uzņēmumi.

Vai viņi var atļauties uzturēt kontu mazā bankā?

Tas ir mīts, ka dārgi. Mums konta apkalpošana privātpersonām maksā vienu eiro mēnesī. Uzņēmumiem cena ir lielāka, īpaši, ja ir kādi speciāli, viņiem pielāgoti risinājumi. Jāatzīst, ka individuālais pieskāriens izmaksā dārgāk, taču mūsu klienti to novērtē un ir gatavi par to maksāt.

Kā jūs redzat banku attīstības perspektīvas tuvākajiem, teiksim, pieciem, desmit gadiem?

Domāju, ka pēc nākamās paaudžu maiņas pasaulē būs pietiekami liels digitālais sprādziens. Mūsdienu jauniešiem uztvere, kas ir banka, stipri atšķiras no vecāku cilvēku uztveres.

Vai tagad tas sprādziens vēl nenotiek?

Tas jau lēnām notiek, bet vēl nav. Kādreiz banka bija iestāde ar biezām sienām, seifiem un asociējās ar drošību, bet tagad situācija mainās. Man šķiet, ja tagad pajautātu jauniešiem, vai viņi būtu gatavi turēt savus līdzekļus, teiksim, Google vai Apple kontā, lielākā daļa atbildētu, ka jā, jo tās ir milzīgas starptautiskas kompānijas, un jaunieši tām uzticas.

Pārmaiņas noteikti būs. Vai filiāles vispār pazudīs no zemes virsas? Domāju, ka ne, tās tāpat paliks atsevišķos jautājumos. Attiecībā uz Latviju – es gribētu, lai Latvijā izaugtu pietiekami liela vietējā kapitāla banka, kas spētu konkurēt ar amerikāņu un skandināvu kapitāla bankām. Runājot par mums – protams, mums ir tādas ambīcijas augt un attīstīties, bet jāsaprot, ka mēs attīstāmies no katra nopelnītā eiro. Tas viss aiziet jaunajos kredītos, attīstībā. Taču šāda, organiska attīstība mums prasīs gadus. Tikpat labi pieļauju, ka mēs kādā brīdī varētu nonākt arī pie IPO apsvēršanas, lai attīstītos straujāk.