Jārada apstākļi investoriem

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Foto: Edmunds Brencis

Kā jūs redzat nekustamā īpašuma tirgus izmaiņas, ja salīdzinām ar laiku pirms desmit gadiem? Viss ir kļuvis dinamiskāks, mazāk paredzams. Kā jūs pielāgojaties?

Nekustamā īpašuma tirgus ir interesanta lieta – tas atkarīgs gan no tā, kas notiek ārpus Latvijas, gan no tā, kas notiek Latvijā. Bieži redzams, ka ir procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt, tie ir ārpus mūsu kontroles, piemēram, milzīgā krīze 2008.–2009. Gadā, kas sākās ar Lehman Brothers. Diemžēl Latvija toreiz cieta visvairāk no trim Baltijas valstīm, un jāsaka atklāti – pat pēc tik ilga laika daudzās lietās mēs joprojām neesam atkopušies.

Kādā ziņā? Finansiālā?

Ļoti vienkāršs rādītājs – kreditēšana. Pirms krīzes visas Baltijas valstis bija apmēram vienādā līmenī, apmēram desmit miljardu eiro kredītportfelis katrā valstī – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Latvijā kredītporfelis samazinājās līdz 4,5 miljardiem, un tas nav joprojām atjaunojies pat līdz pieciem miljardiem. Mēs vēl aizvien neesam sasnieguši pat pusi no tā līmeņa, kāds bija pirms 2009. gada krīzes. Igauņi un lietuvieši mums ir aizgājuši garām – viņiem kredītportfeļi nekustamo īpašumu jomā ir 11–12 miljardi vai pat vairāk. Viņi ir pārsnieguši pirmskrīzes līmeni. Loģisks jautājums – kāpēc tā noticis?

Jāatzīst, lielā mērā tas ir mūsu pašu lēmumu dēļ. Ļoti raksturīgs ir 2014. gads, kad mēs paši Latvijā pamanījāmies izraisīt vēl vienu krīzi nekustamā īpašuma tirgū. Viens no faktoriem bija izmaiņas Būvniecības likumā, kas saistītas ar Maxima, tika ieviesti jauni regulējumi. Bija vajadzīgs laiks, lai būvniecības tirgus, kas ir daļa no nekustamā īpašuma tirgus, spētu adaptēties. Tika ieviesta kontrole kontroles galā, birokrātiskas procedūras, un bieži vien tām nebija nekādas jēgas – tas tika darīts darīšanas pēc. Un tas viss noveda pie tā, ka jebkura projekta sagatavošanā būvniecībai bija vairāk birokrātijas. Ja agrāk kaut kādi procesi aizņēma pusgadu, tad tagad tie prasīja jau gadu.

 Otrais faktors – izmaiņas termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtībā 2014. gada beigās. Būtiski tika mainīti nosacījumi, limiti, un jāsaka –šis tirgus vairs neeksistē. Toreiz pēc krīzes bija būtisks uzrāviens. Ļoti daudzi trešo valstu pilsoņi – ne tikai krievi, bet arī baltkrievi, ukraiņi, tadžiki, vietām pat aktīvi ķīnieši – aktīvi investēja, un tas deva tādu kumulatīvu efektu. Viņi pirka dzīvokļus, uzreiz vajadzēja mēbeles, galdniekus virtuvēm un tamlīdzīgi. Viņi tos dzīvokļus izīrēja un aktivizēja šo segmentu. Un tad tikai ne vien paaugstināts limits ieguldījumam, bet arī ieviests nosacījums, ka summa, 250 tūkstoši, jāinvestē vienā īpašumā. Nedrīkstēja vairs nopirkt trīs dzīvokļus, katru par 80 tūkstošiem, bet bija jāpērk viens dārgs.

Trešā lieta bija nolikto atslēgu princips. Bankas teica – lūdzu, esam gatavi, bet pirmā iemaksa būs 50 procentu. Kas to var pacelt?

Visi šie trīs faktori izraisīja tādu lokālu krīzi tikai Latvijā, kamēr Lietuva un Igaunija gāja uz priekšu.

Tālāk – banku sektora kapitālais remonts, kas arī apstādināja nekustamā īpašuma tirgu. 

Bija arī absurdi un tas novedis pie šīs situācijas, kurā mēs esam. Pēdējo piecu gadu laikā Igaunijā uzbūvēti un pārdoti 3000–3500 dzīvokļu katru gadu, Viļņā 4500–5000 dzīvokļu. Kas notiek Latvijā? Knapi 2000 dzīvokļu – vidēji. Sareizinām ar pieciem gadiem un redzam, kur mēs esam. Un lielākoties pie tā esam vainīgi mēs paši.

Atsevišķs stāsts ir par to, vai bankas vispār grib kreditēt nekustamā īpašuma darījumus, un tas attiecas ne tikai uz Latviju. Tomēr, ja salīdzinām kredītu likmes mājokļu iegādei, tie ir apmēram 4,5 %, kamēr vecajā Eiropā, ES valstīs, 2,5– 2,8 procenti. Mums ir viens projekts, kuru gribam attīstīt kopā ar čehu investoru, jo YIT darbojas arī Čehijā. Mēs parādam šos datus, par cik bankas ir gatavas finansēt, un viņi patiesā pārsteigumā jautā – kas jums tur notiek?

Bankas labāk paņem komisiju par katru norēķinu un par to, ka jums ir karte. Un paskatieties, kādas peļņas bankas izved ārā! Pusmiljards vienā gadā. Bet kreditēšanas joprojām faktiski nav.

Kreditēšanā ir tā, ka vecie kredīti iet ārā, jaunie nāk klāt. Igaunijā un Lietuvā kredītportfeļi ir vismaz divreiz lielāki nekā pie mums. Tātad mēs joprojām neesam atkopušies.

Kā jūs pielāgojaties jaunajiem apstākļiem? Ja projekta saskaņošana ilgst gadu, pa to laiku viss taču ir pamainījies – gan aprēķini, gan varbūt pašas būves izmantošanas mērķis, izmaksas…

Nu, nav jau arī velns tik melns, kā to mālē. Ir lietas, kuras mums ir izdevušās burtiski pēdējos gados. Nekustamā īpašuma tirgus spēlētāji ir apvienojušies savā organizācijā – Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse aliansē (NĪAA). Faktiski mēs esam apvienojuši visus lielākos attīstītājus. Šī organizācija kļuvusi par būtisku spēlētāju sarunās ar valsti un citām nevalstiskām organizācijām. Mums ir izdevies panākt būtiskas izmaiņas īres likumā – tas nebija mainīts kopš 1993. gada, kad notika privatizācija. Toreiz aizstāvēja tos cilvēkus, kuri dzīvoja denacionalizētajos namos, un tas bija saprotami, bet, atvainojiet, pagāja 20 gadi, cita realitāte, jau paaudze nomainījās, bet joprojām bija spēkā likums, kas aizstāvēja tikai vienu pusi. Protams, ka nekādu biznesu nevar uzsākt, ja nosacījumi nav līdzvērtīgi abām pusēm – ēkas īpašniekam un īrniekiem. Tā nebija normāla situācija, kad nemaksātāju nevarēja izlikt no dzīvokļa piecus gadus, bija jātiesājas, un viņš vēl tajā laikā nemaksā.

Īres likums tika būtiski mainīts, tagad tas ir viens no progresīvākajiem Baltijā. Pat mūsu kolēģi Čehijā un Slovākijā saka – o, varam jūs tikai apskaust... Tā ka ir arī pozitīvas lieta.

Par saskaņošanu runājot – tā kā mēs darbojamies tikai Rīgā, mums ir ļoti svarīgas attiecības ar būvvaldi, ar izpildvaru un lēmējiem. Jāatzīst, arī pilsēta ir ļoti mainījusies, kļuvusi daudz vairāk uz biznesu orientēta. Un galvenais – zaļā koridora ieviešana visiem projektiem, kas saistīti ar komercīpašumiem un dzīvokļu projektiem, kuros ir vairāk nekā 100 dzīvokļu. Piemēram, Spilves namos mums ir piecas mājas pa 80 dzīvokļiem, mēs ar 400 dzīvokļiem esam jau zaļajā koridorā. Tas nozīmē, ka varam ātrāk visu saskaņot, arī pie komunikāciju valdītājiem. Un tiešām – gan saņemot tehniskos noteikumus, sākot projektēšanu, gan skaņojot, gan arī beigās, nododot ēku ekspluatācijā, mūsu projekti iet uz priekšu. Piemēram, projektā Green City Purvciemā mēs nodevām māju ekspluatācijā nedēļas laikā! Fantastika! Iepriekš tas prasīja 2–3 mēnešus.

Ir labs kontakts ar pašvaldības pārstāvjiem, mēs regulāri tiekamies arī ar vadību, vicemēru līmenī, arī ar Attīstības departamentu. Mums prasa, kur ir šie pudeles kakli, un varam vienoties, kā labāk to risināt. Divu gadu laikā ir panākts pozitīvs pavērsiens. Protams, tas nedod momentānu efektu, bet mums ir iespējas daudz ko mainīt. Un arī panākt igauņus un lietuviešus.

Jāskatās, kā būs ar jauno valdību, cik daudz tā mūs atbalstīs. Jāteic, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka pirmie soļi vieš zināmu optimismu. Viņš pirms vēlēšanām un uzreiz arī pēc vēlēšanām solīja, ka jaunais Rīgas attīstības plāns tiks iedzīvināts. Faktiski tas arī bija viena no bremzējošajiem faktoriem, kas apturēja Rīgas attīstību. Tagad jaunais plānojums ir stājies spēkā, investori var ieguldīt gan zemju iegādē, gan būvniecībā un saprast, kādi ir spēles noteikumi nākamajiem gadiem. Vismaz to valdība ir izpildījusi. Protams, tas nav vienīgais, ko mēs gaidām no valdības, mums ir vesels saraksts, kurā ir vairāk nekā 300 pozīciju – gan no būvniecības, gan nekuramo īpašumu sektora.

Es darbojos ne tikai NĪAA, bet arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras būvniecības komitejā, Ekonomikas ministrijas Būvniecības padomē – tur ir 15 sabiedriskās organizācijas, kā arī Somijas Tirdzniecības un rūpniecības valdē. Tie ir kanāli, caur kuriem mēs oficiāli lobējam nepieciešamās izmaiņas, lai beidzot notiktu kaut kāds izrāviens.

No jūsu stāstītā var secināt, ka valsts un pašvaldība nedarbojas saliedēti. Vieni atvieglo, citi liek šķēršļus – apstādina plānus un pastiprina likumu prasības.

Rīgas attīstības plāna apturēšana bija milzīgs pārsteigums. Nav nekāds noslēpums, ka pirms kādiem pieciem gadiem tā bija normāla situācija, kad Rīga pati par sevi, valsts – par sevi. Vēl sliktāk – bija tāds kā savstarpējs kariņš. Atnāca atpakaļ labējās partijas ar Staķi kā mēru, un bija cerība, ka šī sadarbība būtiski uzlabosies. Diemžēl tā nenotika. Vēl vairāk – Rīgas attīstības plāns vienkārši tika apturēts. Tas bija liels pārsteigums ne tikai man, bet visiem pārējiem attīstītājiem arī. Šis plāns jau tā tika izstrādāts šausmīgi ilgi. Iepriekšējais plāns beidzās 2014. gadā, bet jauns apstiprināts tikai šā gada februārī. Iedomājieties, cik gadu! Investori nesaprot, ko pirkt, kur pirkt, ko tur varēs būvēt, ko nevarēs. Vecajā plānā -stāvu apbūve, jaunajā – trīsstāvu. Tās ir dažādas atdeves. Šis ilgais laiks nekādi neveicināja investīcijas. Un tas, ka Plešs visu apturēja, vispār bija trieciens.

Līdz ar jauno valdību skatāties optimistiskāk. Bet tagad ir cita problēma – EURIBOR likmes. Cilvēkiem nav uzkrājumu vai tie jātērē energoresursiem.

Nav nekāds noslēpums, ka 20 % iedzīvotāju pieder 80 % no visu labumu. Tas nav smuki, protams, ka labklājības sadalījums nav vienmērīgs.

Te jāskatās filozofiski. Patlaban ir augsta inflācija, vairāk nkeā 20 %, un tā nav normāla inflācija. Nav brīnums, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) un ASV veic darbības, paaugstina likmes un mēģina regulēt ekonomiku. Par kredītlikmēm, ko ECB noteikusi 3 % līmenī... Jā, tā arī nav normāla likme, bet pirms 15–20 gadiem tā likās normāla. Un tas, ka tā likme tiešām ir tāda, – tā ir normāla situācija. Kad likme bija nulle vai negatīva, tā drīzāk nebija normāla situācija. Banku speciālisti teica – nerēķinieties, ka tas tā būs vienmēr. Normāla likme būtu ap diviem procentiem, tagad ir trīs procenti. Prognoze ir tāda, ka 2024. gadā inflācija varētu atgriezties normālā līmenī, un arī ECB likmi varētu samazināt.

Protams, ir valstis, kuras domā, kā atbalstīt jaunās ģimenes, kreditēšanu. OECD pētījumi parāda, ka mājokļu tirgus, mājokļu pieejamība Latvijā ir ļoti slikta. Septiņdesmit procenti rīdzinieku joprojām dzīvo padomju laika mājās, kurām energoefektivitāte ir pilnīgi nekāda.

Polijas parlamentā ir iniciatīva, ka valdība gadu vai divus varētu finansēt daļu no ECB likmes pieauguma, piemēram, starpību starp 2 % un 3 %, un tādējādi atbalstīt tos cilvēkus, kuri ņem kredītu pirmo reizi. Domāju, ka mēs kā alianse to varētu piedāvāt arī mūsu valdībai.

Visi saprot, ka pie tagadējām likmēm nepalīdzēs pat Altum programma, kas nedaudz dod atvieglojumus, jo valsts tikai garantē, bet neko nefinansē. Varbūt ir laiks padomāt par aktīvāku atbalstu. Jaunās ģimenes, kas iegādājas mājokli, uzreiz kļūst stabilākas – ir investējušas valstī, ir nopietnāki nolūki šeit palikt. Jo šīs pašas ģimenes var pacelt cepuri un aizbraukt prom. Jaunieši ir vēl atvērtāki, neviens nezina, kur viņi beigās paliks dzīvot. Jādomā, kā jaunajai paaudzei palīdzēt piesaistīties Latvijai, un varbūt arī demogrāfiskā situācija uzlabotos. Nevar mājokli padarīt par nesasniedzamu mērķi, pretējā gadījumā darījumi notiks tikai par pašu uzkrājumiem, bez kredītiem, un tas arī nav normāli. Nevajag izlikties, ka tā būtu normāla situācija, vienkārši jāpaskatās, kā citi to risina.

Varbūt attīstītāji varētu kādu daļu finansēt, varbūt bankām jābūt ar mazāku peļņas apetīti. Konkurences trūkuma dēļ Skandināvijas bankas šeit diktē savus nosacījumus. Tajā pašā laikā citur – Polijā, Slovākijā, Čehijā – ir pilnīgi citas likmes un cita situācija.

Starpība starp kredītportfeļiem Baltijas valstīs, kā jūs pats teicāt, ir divas reizes. Vai mums tiešām ir izredzes panākt kaimiņus?

Domāju, ka ir. Mēs esam gājuši plus mīnus līdzīgi, un 2018. gadā sākās šķēre. Lietuva ir aizgājusi uz priekšu, jo viņiem ir daudz biroju sabūvēts, kas ir tā kā eksporta prece – banku galvenie ofisi utt. Kauņa ir jaunais industriālais centrs, tur ir Continental, veiksmes stāsti, un investori grib tur būt. Mēs zinām stāstus, kad investori atbrauc uz Latviju un vēlas apskatīt, kur te ir centrs, biroji. Viņus aizved uz Ganību dambi, viņi paskatās... un aizbrauc uz Lietuvu.

Bet es ticu, ka būs labāk. Tuvāko divu gadu laikā ekspluatācijā tiks nodoti 150–200 tūkstoši kvadrātmetru biroju telpu, un tas ir būtiski. Pagaidām pie mums nenāk, jo nopietnām firmām vajag lielas platības, bet mums vienkārši nav, ko piedāvāt, nav, kur nosēdināt 200–500 cilvēku. Bet ir jāpieliek pūles. Kauņa, Viļņa, Tallina to ir izdarījušas. Un nevajadzētu domāt, ka mēs Latvijā varēsim nodrošināt attīstību tikai ar to naudu, kas mums pašiem ir kabatās. Ir vajadzīgas ārvalstu investīcijas – tikai tad var panākt būtisku izrāvienu.

Piemēram, vēja parka attīstība. Investēs Latvijas valsts meži un Latvenergo. Tā ir mūsu nauda, ko viņi investēs. Kāpēc mēs nevaram radīt priekšnoteikumus, lai atnāktu skandināvi, vācieši, spāņi un investētu šajos vēja parkos miljardu? Nu, kāpēc nevaram? Tikko atnāk kāds ārvalstu investors, tā mums sākas – pagastos publiskā apspriešana, ietekmes uz vidi novērtējums, un beigās iedzīvotāji pasaka: mums te vēja turbīnu nevajag, jo manai govij būs bail. Un viss apstājas, nekas nenotiek.

Un pats galvenais – te ir vieta, kur investori vēlas investēt. Kāpēc mēs to negribam? Ir jārada normatīvā bāze, likumi, lai radītu piemērotus apstākļus. Tur pat nav nekāds velosipēds jāizgudro. Paskatāmies uz Lietuvu! Lietuvieši ar saviem veiksmes stāstiem ir piebārstījuši visas starptautiskās nekustamo īpašumu konferences – MIPIM utt. Un otrādi – ja ir negatīvs stāsts, tas arī visur aiziet tautās.

Latvija saka – mēs esam Baltijas centrā. Lietuva, piemēram, tā nedomā. Lietuva saka, ka tā ir Baltijas centrā; viņiem blakus ir lielā Polija.

Nauda neradīsies no tā, ka kāds maizītes tirgos; tad mēs vienkārši marinēsimies savā sulā. Vajadzīga nauda no ārpuses, un mums jābūt spējīgiem sniegt pakalpojumus.

Ar ko vajadzētu sākt?

Piemēram, Māra Kučinska valdības laikā pie premjera bija izveidota darba grupa, kuras mērķis bija tieši ārvalstu investīciju piesaiste. Darba grupā bija Kučinska nozīmēts cilvēks ar ļoti plašām pilnvarām, un tur piedalījās gan banku sektors, gan nekustamā īpašuma sektors, arī LTRK, virkne nozīmīgu spēlētāju. Tur tika sastādīts saraksts, kas ir jāmaina, un tālāk tika aicināti cilvēki uz pārrunām, sprieda, kā to īstenot. Un ne tikai sprieda, bet reāli darīja. Komisija nostrādāja tikai gadu, atnāca Kariņa valdība, un tas viss tika likvidēts.Es pat mēģināju atgādināt caur premjera biroju, vai tiešām nedomā kaut ko līdzīgu veidot. Nē, nedomā... Dialogs apsīka, darbība apsīka. Ne jau nu Tieslietu ministrija vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pašas kaut ko darīs.

Iepriekšējās valdības laikā bija laba sadarbība ar konservatīvajiem un citiem. Bija cilvēki, kas gribēja kaut ko mainīt.

Kādus pirmos reālos soļus jūs sagaidāt no valdības?

Viens no būtiskākajiem soļiem jau, iespējams, ir sperts – būvniecībā tas ir zaļais koridors. Vienkārši ir inerce, un mēs to vēl nejūtam.

 Bet tas ir plašs spektrs, arī nodokļu ziņā. Mums, piemēram, ir tāds nodoklis kā nekustamā īpašuma transfer tax – zemesgrāmatas nodeva. Pašlaik tie ir 1,5 %, Altum programmā 0,5 procenti. Tie tomēr ir pāris tūkstoši eiro. Kaimiņvalstīs nekā tāda nav. Samaksā notāram, un viņš aizsūta uz attiecīgu reģistru.

Tad vēl, piemēram, igaunis neko nemaksā par dzīvokli vai māju, bet tikai par zemi. Lietuvietis arī maksā tikai par to mājokli, kuram kadastrālā vērtība pārsniedz, šķiet, 220 tūkstošus. Mēs maksājam un ar bažām gaidām 2025. gadu, kas pienāks ļoti ātri, un tad būs jaunas kadastrālās vērtības. Mēs negribētu, lai īpaši jaunajām ģimenēm tas nāk kā liels pārsteigums par piecriez lielākiem nodokļiem.

Nekustamā īpašuma nodokļa ziņā Igaunija un Lietuva OECD pētījumos ir pašā apakšā, un OECD igauņiem ir pat aizrādījusi – tas neesot pareizi, ka par īpašumiem nav nodokļa kā lielajās valstīs. Mēs ar Šīna (“Latio” īpašnieks Edgars Šīns – red.) kungu un pilsētas pārstāvjiem bijām aizbraukuši uz Igaunijas zemesgrāmatas analogu un prasījām, kāpēc tas tā ir. Kāpēc jūs no 2001. gada neesat pārvērtējuši īpašumu vērtības? Viņi vienkārši atbildēja – tas ir politisks lēmums, mēs gribam, lai igauņi dzīvo Igaunijā. Par kaut kādiem objektiem, darījumiem, ko veic valsts vai organizācijas, viņi pārvērtē, bet nodokļu bāzei, iedzīvotājiem – ne. Tieši tik vienkārši.

Piemēram, Igaunija no nekustamā īpašuma nodokļiem ieņem apmēram 50 miljonus gadā, Lietuva – 140–150 miljonus, Latvija – gandrīz 250 miljonus eiro gadā. Tā ir liela nauda, ko iedzīvotāji varētu ielikt māju siltināšanā, jaunu dzīvokļu iegādē. Mēs viņiem velkam naudu ārā no kabatām. Jauni nodokļi katru gadu – cilvēkiem vairs nav naudas, ko investēt. Uzkrājumus vispār nevar izveidot.

Par politiku ir skaidrs, pastāstiet, kā mainījušies iedzīvotāju paradumi! Tāpat jau pērk īpašumus.

Jāskatās, ar ko salīdzina. Jaunās ģimenes savas kredītspējas izvērtē daudz nopietnāk, tajā pašā laikā bankas skatās pārāk stingri. Negrib bankas riskēt ne ar ko, pat saprātīgās robežās. Pēc īres likuma grozījumiem redzam, ka šis segments straujāk attīstās – gan privātie ir gatavi ieguldīt, gan lielie spēlētāji. Jo inflācija tāpat noēdīs to naudu – labāk ieguldīt. Mēs pašlaik Rīgā attīstām 250 dzīvokļu kopā ar Vienna Insurance Group (BTA). Šis likums ir balansā, un tāpēc investīcijas nāk. Radot apstākļus, investīcijas pašas atnāks.

Par pircējiem – mūsu klienti ir pircēji ne ar tiem lielākajiem ienākumiem, arī jaunās ģimenes. Mēs neattīstām elites klases, biznesa projektus, vairāk attīstām dzīvojamo segmentu. Tas ir ļoti sensitīvs pret procentu likmēm un arī komunālajiem maksājumiem, jo bankas tagad vērtē ne tikai spēju samaksāt kredītus, bet arī komunālos maksājumus.

Ko jūs domājat par zaļo kursu? Cik daudz zaļo risinājumu ir jūsu jaunajos projektos?

Ir lietas, ko jau tagad nosaka normatīvie akti. Tagad nav iespējams uzbūvēt neko sliktāku par A klasi. Piemēram, rekuperācijas iekārtas ir obligātas, būvnormas ir stingrākas, prasa noteiktu siltuma zudumu līmeni, kas ir tuvu nullei. Tas ir sadārdzinājis dzīvokļu būvniecību par 5–10 procentiem. Bet cilvēki ir gatavi to akceptēt, jo saprot, ka būs mazāki komunālie maksājumi. Rezultātā pirkuma cena ir nedaudz augstāka, bet katru gadu tādējādi pircējs būtiski ietaupa.

Saules paneļi ir kļuvuši par must have. Pagaidām mēs varam uzstādīt 11 kW, kas ir mikroģenerācija, un mēs tos arī liekam. Mēs labprāt uzliktu vairāk, bet likums pagaidām neļauj. Taču ir signāli, ka to varētu pārskatīt.

Vēl ir ESG faktors, kas uzliek pienākumus tieši attīstītājam. Jābūt arī energosertifikātam, lai pircējs saprot, ko viņš pērk, kā arī citiem sertifikātiem.

No 2024. gada ēkām, kam ir BREAM un LEAD sertifikāti, būs pašvaldību piešķirti nodokļu atvieglojumi. Tur ir visādas detaļas – lietus ūdens izmantošana, krāni, kas ierobežo ūdens patēriņu. Lietas, kas nemaksā miljonus, bet ir jēdzīgi tās ieviest. Tas arī atspoguļojas sertifikātos.

Vai jums kādā projektā jau ir saules paneļi?

Rudenī plānojam nodot projektu Mārpagalmi, kur liekam saules paneļus. Diemžēl vairāk par 11 kW nevaram uzlikt, tāpēc tas būs ārpagalmam, sūkņiem, koplietošanas apgaismojumam – komunālām vajadzībām.

Tehnoloģijas gājušas uz priekšu, izmaksas samazinājušās – vairs nevar pateikt, ka Latvijā ir maz saules un tas neatmaksāsies.

Attīstītājam tie ir 15 000 eiro. Tas nav nekas, ja ņem vērā, ka  māja ar 60–80 dzīvokļiem maksā 5–7 miljonus. Mēs labprāt uzliktu vēl saules paneļus, lai cilvēki lieto!

YIT ir viens no vecākajiem attīstītājiem Latvijā. Kādi ir jūsu plāni tuvākajai nākotnei?

Mēs izstrādājam stratēģiju trīs gadiem un iestrādājam tur 300–400 dzīvokļuu gadā. Protams, tas var mainīties, jo māte mums ir Somijā – liels koncerns ar vairāk nekā divu miljardu eiro apgrozījumu. Mēs nekad nezinām, ko viņi izlems. Tā ir pavisam cita vide, citi mērogi. Viņi skatās, kur novirzīt uzņēmuma naudu, lai tā strādā un pelna, ar atdevi. Ja Latvijā tā nestrādās, tad pārvirzīs citur.

Protams, mēs iepērkam arī zemi, skatāmies Rīgu un Pierīgu. Atšķirībā no Igaunijas, kur Tallinā attīstītāji vispār vairs nevar nopirkt zemi, Rīgā joprojām ir pietiekami lielas neapgūtas teritorijas, ko var attīstīt nākotnē.