Dana Isarova: "Jāsāk ar mazumiņu"
Sadarbības projekts
Forbes Latvija
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Dana Isarova sporto MyFitness jau divus gadus un sauc zāli par otrajām mājām. Kaut arī strādā trīs darbos, sportam viņa atrod gan motivāciju, gan laiku.
Kāpēc jums bija aktuāli sākt apmeklēt sporta zāli?
Līdz medicīnas studiju sākšanai es biju ļoti aktīva, arī bērnībā. Pārsvarā dejoju – baletā, estrādes dejās, nedaudz tautas dejās, tad nonācu Dzirnās, kas bija manas ilgākās attiecības ar deju. Kad sākās aktīvas medicīnas studijas, biju spiesta pārtraukt dejot Dzirnās. Es vēl padejoju dažās deju studijās, taču faktiski aktīvais dzīvesveids bija beidzies. Apvienot medicīnas studijas ar kaut ko varēja tikai teorētiski – biju pārgurusi gan fiziski, gan mentāli. Tikai rezidentūrā, kad režīms kļuva nedaudz vieglāks, atsāku iet uz sporta zāli – sākumā ar treneri, kurš mani iepazīstināja ar sporta zāles konceptu kā tādu, tad bez trenera. Bet es diezgan ātri to pārtraucu, jo neredzēju progresu.
Pirms diviem gadiem apzinājos, ka esmu pametusi sevi novārtā, es nepievērsu uzmanību sev, un tas atstāja dziļu ietekmi uz manu mentālo veselību. Un es tiešām nesekoju sev līdzi – kādreiz dienas gaitā nepaēdu vispār, īpaši, ja pacientu bija daudz, biju nogurusi, nejutos labi par savu ķermeni, ļoti gribēju atgūt fizisko formu. Stresa dēļ biju iedzīvojusies ēšanas traucējumos, jo apzinājos, ka nav veselīgi prioritizēt darbu, bet neprioritizēt savas ēdienreizes. Tas viss neļāva man normāli funkcionēt, pat mati krita ārā. Tad es sapratu, ka jāiet atpakaļ uz sporta zāli.
Pieminējāt mentālo veselību. Cik man zināms, ja ir šādas problēmas, tad ir ļoti grūti saņemties kaut ko darīt. Kā jums izdevās?
Jā, vajadzīgs gribasspēks. Es daudz esmu redzējusi TikTok vai Instagram, ka fitnesa treneri saka – piecelies un aizej! Tas patiesībā nav tik vienkārši. Man palīdzēja tas, ka es zināju, kas ir aktīvs dzīvesveids, es spilgti atcerējos to sajūtu, kad ieej deju zālē. Toreiz biju ļoti klātesoša, un deju laikā cita pasaule nepastāv. Es arī tagad sportā atslēdzu galvu un fokusējos uz to, ko daru, atslēdzoties no ikdienas problēmām, un tam ir tas milzīgais terapeitisks efekts. Fokusa pārslēgšana uz kaut ko citu ļoti palīdz, to arī ārsti iesaka.
Man bija vieglāk, jo bija fiziskā sagatavotība, ķermenis kaut ko atceras. Bet cilvēkam, kurš to nekad nav darījis, varētu būt īpaši grūti. Tāpēc es ieteiktu vismaz pirmajās reizēs paņemt privāto treneri, kurš parādīs, kas un kā ir jādara un kā pareizi darīt, turklāt palīdzēs samērot slodzes.
Cilvēkiem ir arī tādi kompleksi, ka uz viņiem visi skatās, ko padomās citi, kad kaut kas nokrīt svaru zālē. Manuprāt, tas cilvēkus izsit no līdzsvara. Nepazīstamā vidē ir grūti, tas ir tāpat, kā ieiet svešā virtuvē un domāt, kur stāv dakšiņas. Sajūta ir stulba. Šī neziņa un neierastā sajūta ir tas, kas saņemšanos nemaz nepadara vienkāršāku; tu pat īsti nezini, kā ģērbties. Tāpēc es domāju, ka treneris, mentors ir labākais risinājums pašā sākumā.
Pastāv stigma, ka uz sporta zāli var iet tikai tad, kad cilvēks jau ir ieguvis kaut kādu formu…
Es zinu, ka citiem tas tā ir, bet gan es, gan mani draugi drīzāk ir priecīgi redzēt sporta zālē cilvēkus, kuri nav formā, bet ir šī ceļa sākumā. Man ir tuvs cilvēks, kurš uz sporta zāli gribēja nākt tieši ar mani, jo nebija labā formā un uztraucās, ka visi tagad skatīsies… Bet tas ir ļoti liels mīts! Tiem cilvēkiem, kuri ir sporta zālē, vienkārši nav laika skatīties un domāt par citiem, mēs vairāk skatāmies apkārt un plānojam, kuru trenažieri tālāk izmantot, vai tas ir brīvs.
Ļoti bieži cilvēki pārstāj iet uz sporta zāli, jo viņiem kaut kas nesanāk, un tad atkal ir grūti saņemties no jauna. Kā tam tikt pāri?
Jā, tā ir. Tāpēc es vēlreiz varu uzsvērt, ka treneris ir labākais risinājums. Kaut pāris reižu, ja nevar atļauties katru reizi. Šis bija iemesls, kādēļ es pati pirmo reizi pārtraucu, – jo neredzēju progresu. Darot pati, es nepalielināju svarus, nezināju, kā attīstīt dažādus muskuļus, un neredzēju progresu. Treneris paskaidro, kā funkcionē mūsu organisms, kāpēc notiek tas vai šis. Cilvēks, kurš nav trenējies un ikdienā intensīvi nelasa par šo tēmu, nezina, kā funkcionē organisms. Protams, uzreiz jāpiebilst, ka sportošana viena pati bez pareizāka uztura fitnesa modeļu augumus neizveidos.
Tagad izklausās vēl sarežģītāk – saņemies, tad paņem treneri, un, lai pareizi ēstu, vēl pie dietologa būtu jāaiziet…
Es darīju pa vienam solītim. Sāku ar sporta zāli, pieradināju sevi pie režīma. Lai pierastu pie režīma, no fizioloģiskās, medicīniskās puses ir jāpaiet vismaz 21 dienai, tikai tad tas kļūs par režīmu. Nevajag uzreiz kardināli visu mainīt, izmest visu, kas ir ledusskapī, jo tas nav ilgtermiņā, cilvēks tad ātri norausies – tās uzreiz ir ļoti skarbas izmaiņas.
Sākam ar sporta zāli, – izvēlamies, kura patīk, pēc tam treneri, ar kuru jūtamies ērti. Dažiem treneriem ir uztura speciālista izglītība, dažiem nav, bet pamatzināšanas ir visiem, un viņi var kaut ko ieteikt. Es, piemēram, tikai tagad, pēc divu gadu regulāriem treniņiem, sāku domāt par uztura speciālista konsultāciju.
Kad sāc trenēties, ātri vien parādās sajūta, ka ej uz treniņu nevis tāpēc, ka tas jādara, bet tāpēc, ka process kļūst patīkams un treniņš tiek ļoti gaidīts. Tad sāc plānot dienu, lai uz treniņu tiktu, liekot to par vienu no prioritātēm.
Runājot par plānošanu – jums ir trīs darbi un vēl sporta zāle. Izklausās pēc liela noguruma. Kā atrodat laiku sportam?
Par laimi, man nav diennakts dežūru, mums slimnīcā vispār nav tādas prakses. Es naktī nevaru pastrādāt. Labais tonis būtu naktī gulēt vismaz 8–9 stundas, tad enerģijas pietiks visai dienai. Ja cilvēks neizguļas, viņam jau no paša rīta gribas našķēties. Arī man tā ir – ja neizguļos, ļoti gribas kaut ko cukurotu.
Lai arī man nekur nav pilnas slodzes, treniņam laiku atradu Netflix vietā. To stundu, kad es skatītos kādu seriālu, es veltu treniņam; domāju, katrs var atrast laiku. Grūti ir tās pirmās trīs nedēļas, kad sevi jāpiespiež iet uz treniņu, nedaudz jāpiedomā.
Kā ir ar jauniešiem, bērniem? Dzirdēts, ka mūsdienās liela problēma bērnu un jauniešu vidū ir aptaukošanās. Kā to risināt?
Starp citu, MyFitness ir grupas jauniešiem, pa dienu. Viņiem ir gan grupu nodarbības, un diezgan tipiski, ka viņi vienkārši nāk bariņos.
Bērni nav apstādināmi, bērnībā var uzskatīt, ka viņi jau nodarbojas ar kaut kādu sportu, tāpat vien skrienot. Bet tad, kad bērnam it kā nav ko darīt un gribas skatīties telefonā, viņam būtu jāpiedāvā kādas ārpusstundu nodarbības. Tas var būt gan profesionāls, gan neprofesionāls sports – tas vairāk no vecākiem atkarīgs.
Vislabāk, ja vecāki sporto kopā ar bērnu – paskrien, izbrauc ar divriteni, skrituļslidām un tamlīdzīgi. Jebkurā vecuma grupā mērenas intensitātes aktivitātes ir ļoti veselīgas. Es iesaku, ka bērnam skolā vajadzētu ļaut pamēģināt dažādus sporta veidus un saprast, kas viņam patīk un padodas, un tad pievērsties kaut kam vienam.
Bērnu un jauniešu sports ir ļoti komplekss jautājums, jo runa ir ne tikai par fizisko aktivitāti, bet arī par psihoemocionālo, par rakstura veidošanu. Komandu sportam ir savi labumi – tas palīdz iemācīties veidot attiecības, komunicēt. Vienlaikus ļoti lietderīgas ir arī sacensības, kas veicina līderismu, mērķtiecību. Galvenais ir katram bērnam individuāli atrast to, kas viņam ir vispiemērotākais, un darīt to laikus, ne par agru, ne par vēlu, lai neatņemtu vēlmi darboties un motivāciju.