Apgāzt stereotipus

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Foto: Edmunds Brencis

Par Debitum īpašnieku jūs kļuvāt nesen – kopā ar diviem kolēģiem: Ingu Salmiņu un Henriju Jansonu. Pastāstiet, kā nonācāt līdz finansēm vispār un arī konkrēti līdz lēmumam par uzņēmējdarbību!

Uzskatu, ka man paveicās salīdzinoši agri saprast, kurā jomā vēlos darboties. Vidusskolā, Rīgas 1. ģimnāzijā, mācījos starptautiskā programmā, kurā pats varēju izvēlēties mācību priekšmetus. Izvēlējos ar finansēm saistītos un ar laiku sapratu, ka tie gan patīk, gan arī labāk padodas. Vēlāk studēju Rīgas Tehniskajā universitātē un Banku Augstskolā, sāku strādāt dažādās finanšu iestādēs, un pārliecība, ka esmu izvēlējies pareizo virzienu, nostiprinājās. Protams, nozīmīga loma vēl bērnībā bija arī vecākiem un audzināšanai. Man vienmēr ir mācīts, ka divas lietas ir ļoti svarīgas, – izglītība un smags darbs.

Pamatā savu karjeru esmu veidojis korporatīvo finanšu jomā, vadījis uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas (M&A) darījumus un finansējuma piesaistes darījumus. Sāku kā analītiķis un pakāpeniski kļuvu par līdzīpašnieku korporatīvo finanšu konsultāciju uzņēmumā Auctus Capital, ar kuru esmu saistīts nu jau vairāk nekā desmit gadu, lai gan pašlaik tā nav mana pamatnodarbošanās.

Kā nonācāt līdz Debitum?

Papildus jau minētajam esmu arī BONO Grupas finanšu direktors. BONO Grupa ir Latvijas kapitāla uzņēmums, manuprāt, veiksmes stāsts, un es lepojos, ka esmu šajā ekspertu komandā. Piemēram, pērn uzņēmuma apgrozījums pieauga par 30 %, līdz 120 miljoniem eiro. Būsim godīgi, kokapstrādes un loģistikas jomā šāda izaugsme ir milzīgs panākums. BONO Grupa desmit gados ir pilnveidojusi darbības klāstu un tagad jau piedāvā pilna spektra mežizstrādes un kokapstrādes pakalpojumus – sākot ar cirsmu apsaimniekošanu un izstrādi, beidzot ar koka ekomāju būvniecību.

Uzņēmīgi cilvēki, kuri bija saistīti ar BONO Grupu, izveidoja Debitum un piedāvāja iesaistīties arī man. Abi partneri Henrijs un Ingus uzņēmumā bija jau pirms manis, būtībā ar komandu atstrādāja biznesa modeli. Ņemot vērā labo priekšstatu arī par BONO Grupas komandu, nolēmu iesaistīties.

Taču galvenā motivācija iesaistīties bija iespēja kaut ko izlemt tepat Latvijā. Tas ir filozofisks aspekts. Daudzas investīcijas Latvijā tiek veiktas ar ārvalstu kapitālu, līdz ar to ārvalstnieki te visu izlemj, piemēram, bankās. Protams, ir ļoti labi, ka Latvija spēj piesaistīt ārvalstu kapitālu, bet būtu vēl labāk, ja vairāk lēmumu tiktu pieņemts tepat. Debitum mani uzrunāja, tas ka spēsim piesaistīt ārvalstu kapitālu (vairums mūsu investoru nav Latvijas rezidenti) un šeit, Latvijā, pieņemt lēmumus, kur novirzīt šo kapitālu.

Debitum pārliecināja ar nestandarta produktu. Esmu pārliecināts, ka investori vēlas diversificēt savu portfeli. Kāds investors reiz teica, ka diversifikācija ir tikai muļķiem. Tēzes pamatā bija doma – ja tiešām esi pārliecināts par labu investīciju, tad kādēļ diversificēties? Bet vai lielākā daļa investoru, jo īpaši nelieli retail investori, vispār var būt tik pārliecināti par kaut ko, īpaši mūsu reģionā, ka var atļauties glabāt visas olas vienā groziņā?

Debitum biznesa modelis ir finansēt savus partnerus (loan originators), kas savukārt ir profesionāļi savā nišā un paši finansē uzņēmumus vai projektus. Līdzīgi kā fund of funds modelis, kad investors iegulda naudu finanšu iestādē, kass pati veic tiešās investīcijas. Tas ļauj investoram līdzekļus ieguldīt daudzās diversificētās daļās.

Finansēšanas platforma, būtībā pūļa finansēšanas platforma, ir joma, par kuru netrūkst stereotipu, turklāt no malas šķiet, ka arī regulējums ir neskaidrs. Kāpēc tāda izvēle?

Tam varu piekrist tikai daļēji. Debitum tikai ļoti nosacīti ir pūļa finansēšanas platforma, ar crowdfunding, kas tradicionāli finansē biznesa idejas pašās pirmajās attīstības stadijās, mums kopīgs ir tikai tas, ka par investoru var kļūt ikviens, tātad tikai pūlis ir kopīgs. Visādi citādi tie ir pilnīgi dažādi koncepti. Tas ir kā salīdzināt velosipēdu ar automašīnu – abi ir transportlīdzekļi, un tomēr pilnīgi dažādi mērķi un darbības principi.

Kas vēl ir atšķirīgs?

Atšķirīgs ir pilnīgi viss. Ja palūkojamies, kā vispār šī joma ir attīstījusies, var teikt, ka P2P ir salīdzinoši jauna nozare. Pirms vairāk nekā desmit gadiem tā sāka pieteikt sevi tām privātpersonām, kuras vēlas investēt vienkārši – ne caur bankām, ne caur fondiem. Būtībā tā ir investīcija refinansēšanā. Neskatoties uz dažādiem starpgadījumiem, par kādiem dzirdēts pirms vairākiem gadiem, tagad no datiem un statistikas redzam, ka šī nozare arī ekonomiskās turbulences laikos aug. Investoru skaits, kuri uzticas un nogulda, arvien palielinās. Ir nozares, kas ir sasniegušas zenītu, un skaidrs, ka tām gaidāma lejupslīde. P2P nozares dati apliecina, ka tā strauji aug un tās zenīts vēl nav redzams.

Runājot par atšķirībām – P2P ir plašs jēdziens. Ir regulētas un neregulētas platformas. Neregulētu platformu vidū ir bijuši neveiksmes gadījumi, kad, no malas skatoties, liekas – ir piešķirts finansējums pret nesamērīgu risku vai pat aizdomas par krāpniecību.

Debitum gadījumā ir izvēlēts regulētas platformas biznesa modelis. Mēs esam Latvijas Bankas uzraudzīta finanšu iestāde ar ieguldījumu brokeru sabiedrības (IBS) licenci. Mūsuprāt, tas ir optimāls modelis, lai varam saglabāt dinamiskumu, bet tajā pašā laikā esam disciplinēti piedāvāt investoram profesionālu produktu. Investoram risks šeit ir salīdzinoši mazs – investīciju objekti faktiski tiek novērtēti divas reizes. Vienreiz to dara mūsu partneri, loan originators, kuri jau kādreiz izsnieguši aizdevumu, un otrreiz pārskatām mēs, izvēloties, vai to refinansēt. Būtiski, ka aizdevums ir nodrošināts ar uzņēmuma aktīviem; īstenībā tā ir ķīla. Turklāt IBS licence paredz, ka maksātnespējas gadījumā valsts investoram atmaksā līdz 20 tūkstošiem eiro, proti, valsts garantē šo aizsardzību.

Kādi ir pirmie rezultāti? Vai šis modelis strādā?

Piecos pastāvēšanas gados ir daudz paveikts. Uzņēmums ir ieguvis IBS licenci, izsniedzis vairāk nekā 70 miljonus eiro un nodrošinājis, ka mūsu partneru vidū ir 0 % defolta – varam teikt, ka visi, kam esam aizdevuši naudu, to atdod. Turklāt mūsu platforma piedāvā investēt biznesa aizdevumos, nevis patēriņa kredītos, kā dara vairums citu platformu. Mazie un vidējie uzņēmumi, kuru refinansēšanā tiek ieguldīts, ir ar milzīgu izaugsmes potenciālu, un tiem ir daudz vieglāk noteikt riska līmeni.

Būtībā, ja apkopo visus faktorus, Debitum produkts ir lielā mērā pielīdzināms banku produktiem – prognozējams, stabils, bez pārmērīga riska, uzraudzīts un licencēts.

Tas uzreiz liek uzdot jautājumu, vai arī uzņēmuma komanda ir pielīdzināma banku kolektīviem.

Pilnīgi noteikti mums ir tāda komanda, ar kuru lepojamies, un šo cilvēku pieredze un reputācija vēl vairāk samazina riskus, bet investoriem nav jāšaubās par visa uzņēmuma profesionalitāti. Vadības komandai šogad ir pievienojušies vairāki ļoti pieredzējuši profesionāļi. Pirms dažām dienām darbu sāka platformas AML daļas vadītāja, kura nāk no banku sektora. Tāpat savā komandā esam piesaistījuši vienu no gaišākajiem juridiskajiem prātiem fin-tech nozarē. Tā varu stāstīt par katru - visa komanda ir profesionāļi.

Pastāstiet, kas ir jūsu ieguldītāji! Ņemot vērā, ka par Debitum Latvijā vispār neko nedzird, pieņemu, ka tie nav latvieši vai pat baltieši. Cik viņu ir, un kā viņi iegulda? Cik liels ir vidējais ieguldījums, un kādas tendences ieguldījumu ziņā saskatāt? Kur iegulda labprātāk, kur mazāk?

Debitum un tā komanda ir Latvijā, bet taisnība, ka investori pamatā nav no Latvijas.

Patlaban mums ir vairāk nekā 11 tūkstoši investoru. Pagaidām investori ar Latvijas izcelsmi ir tikai 0,1 %, jo iepriekš uzņēmums bija bāzēts Lietuvā; 23 % ir lietuviešu investoru. Latvijā platforma vispār nebija zināma. Regulējums mums ļauj strādāt ar Eiropas investoriem, tāpēc pamatā ir Rietumeiropas valstu izcelsmes investori, piemēram, vācieši, spāņi, francūži.

Savukārt vidējais rādītājs ir kā vidējā temperatūra slimnīcā – ne vienmēr no tā var gūt precīzu priekšstatu. Tomēr, ja jāapraksta mūsu klasiskais investors, tas ir 35–60 gadus vecs vidējā vai augstākā līmeņa vadītājs vai vienkārši kādas jomas eksperts. Lielākoties šie cilvēki regulāri saskaras ar dažādu veidu aprēķiniem, finansēm, kā arī izprot IT jomu. Tas ir būtiski, jo šādam cilvēkam ir vieglāk pārslēgties un investēt tiešsaistes vidē.

Mūsu platformā investorus varam iedalīt divās grupās – privātpersonas un institucionālie investori. Pirmajā gadījumā tipisks ieguldījumu diapazons ir 3–50 tūkstošiem eiro, bet institucionālie investori – profesionāli investīciju fondi – iegulda no pusmiljona līdz miljonam eiro.

Vai Debitum ir licence arī kādā citā valstī, ne tikai Latvijā? Vai tas ir nepieciešams, vai arī pietiek tikai ar vienu – Latvijas IBS licenci?

Licence neparedz konkrētu jurisdikciju, kurā Debitum var darboties, tātad veikt ieguldījumus finanšu instrumentos var no visām Eiropas valstīm, un to ikdienā uzrauga Latvijas Banka.

Regulējums ir objektīvs kritērijs, lai nošķirtu P2P platformas, kas ir finanšu iestādes un darbojas pēc stingrākiem kritērijiem, salīdzinot ar neregulētām platformām, kam ir lielāka brīvība operēt pēc saviem ieskatiem.

P2P nozarē pastāv trīs veidu riski – platformu risks (platforma var paziņot par slēgšanu), aizdevēju (loan originators) risks un to biznesa stabilitāte, kā arī pašu investīciju aktīvu risks, proti, cik ļoti nodrošināti ir aktīvi, kas tiek ieķīlāti. Līdz ar licences iegūšanu mēs ļoti lielā mērā esam mazinājuši pirmo risku. Mūs regulāri uzrauga un auditē gan regulators, gan pasaulē atzītas auditorkompānijas.

Vai Eiropas Savienībā notiek kāds plašāks dialogs par platformu licencēšanu? Tas, manuprāt, ir būtisks jautājums, jo pašlaik vienā tirgū var strādāt gan licencēti spēlētāji, gan nelicencēti, un viss it kā ir kārtībā. Sanāk, ka atbildību šajā gadījumā uzņemas tikai paši investori, taču viņiem ir ļoti jāiedziļinās un par katru platformu atsevišķi jāmeklē, vai tā ir kaut kur licencēta.

Tā jau būtu atsevišķa saruna. Man arī šķiet, ka būtu vajadzīgs vismaz atsevišķs nosaukums neregulētām un regulētām platformām, lai investoriem jau sākumā būtu skaidrība par šo aspektu. Turklāt vairākās Eiropas valstīs jau ir aizliegts sniegt šādus pakalpojumus bez atbilstošas licences.

Pārsvarā visās nozarēs ir kāds regulējums. Manuprāt, loģisks regulējums palīdz nozarei. Piemēram, pašlaik ir plašas diskusijas ir par kriptovalūtām. Pastāv viedoklis – ja nozare būtu regulēta, tā labāk attīstos, jo tajā ieplūstu arī lielo investoru nauda. Patlaban viņiem tas ir liels reputācijas risks.

Jā, ikdienā Debitum ir jāizpilda virkne prasību, taču, manuprāt, ir loģiski, ka jāveic līdzekļu izcelsmes pārbaudes, it īpaši šajos ģeopolitisko izaicinājumu apstākļos. Neviens racionāls investors negribētu tikt saistīts, piemēram, ar terorisma finansēšanu.

Eiropā nu jau kādu laiku notiek darbs pie tā sauktā crowdfunding regulējuma izstrādes. Kad tas stāsies spēkā ar pilnu jaudu, neminēsim, bet skaidrs, ka Latvija šajā jautājumā ir pirmrindniece, jo pirmā ES ieviesa regulējumu, kas atbilst P2P nozarei. Jāatzīst, Latvijā ir arī striktākie nosacījumi.

Vai jūs pats arī esat ieguldījis kādā projektā – varbūt pat ne Debitum, bet kādā citā platformā? Kāpēc? Kāda ir jūsu pieredze? Ja esat, vai atguvāt naudu?

Esmu ieguldījis lielā daļā Baltijas izcelsmes platformu un Debitum. Šeit varbūt nav tik lielas nozīmes summām, bet man tas ļauj salīdzināt platformas, būt lietas kursā par izmaiņām produktos un, tā teikt, nedzīvot savā burbulī. Lielākā daļa Debitum komandas ir veikusi ieguldījumus platformā, un tas, manuprāt, ir pašsaprotami.

Mans secinājums, vērojot pēdējo gadu notikumus investīciju pasaulē un manā investīciju portfelī, – tikai tāss platformas, kuras piedāvā fiksētas atdeves instrumentus, piemēram, obligācijas un P2P, ir samērā prognozējamas. Šeit, platformām atmaksājot līdzekļus, investors precīzi zina, ar kādu atdevi rēķināties. Citur ir novērojamas vai nu straujas un neprognozējamas vērtības svārstības, vai kritums.

Kur pats ieguldāt līdzekļus?

Domāju, ka nebūšu oriģināls. Esmu izmēģinājis standarta produktus – depozīts, akcijas un obligācijas gan Baltijā, gan ārpus tās. Man ir svarīgi, lai investīciju veikšana neaizņem daudz laika un enerģijas. Esmu novērojis, ka draugu lokā ir veiktas investīcijas, piemēram, īres dzīvokļos, kur pēc tam ir salīdzinoši lielas klapatas.

Teicāt, ka jums svarīgi, lai investīciju veikšana neaizņem daudz laika un enerģijas. Vai to var attiecināt arī uz situāciju, kad jāizvēlas P2P vai pūļa finansēšanas platforma, kurā ieguldīt? Kādam ir reāli jāsēž un jāsalīdzina, un tās jau no paša sākuma kļūst par klapatām...

Zināmā mērā tā arī ir, taču, veicot ieguldījumus, jebkurā gadījumā ir kaut kas jāsalīdzina un jāizlemj; tas ir normāls process. Tomēr īsumā potenciālajiem investoriem varu pateikt – ja P2P platformai ir licence, tā jau ir gana droša. Katrā ziņā ar regulējumu un licencēšanu jau tiek novērstas pirmās elementārās kļūdas, piemēram, ka jūs vienkārši apkrāps.

Kā, jūsuprāt, attīstīsies P2P un ieguldījumu tirgus? Es domāju ilgtermiņā un globāli.

Domāju, ka pieprasījums pēc P2P finansējuma būs. Daudzas platformas vispirms ir pamanījušas, ka tirgū ir kāds melnais caurums – bizness, kuru nepietiekami finansē esošie finansētāji. P2P tirgus piedāvā finansējumu partneriem, kuriem vajadzīgs finansējums, bet kāda iemesla dēļ tie neatbilst banku finansēšanas vadlīnijām. Varbūt vēl neatbilst, varbūt ir nestandarta nodrošinājums, varbūt tirgus izmērs ir par mazu, lai izstrādātu vadlīnijas. Šeit ir liels potenciāls.

Investoriem P2P ir interesants, jo jaunā paaudze vēlas būt vairāk iesaistīta procesā un būt dinamiskākā vidē. Tāpat viņu aizvien vieglāk izvēlas online bāzētus risinājumus, kāds ir arī Debitum. Tas paver lieliskas iespējas gan ātri un ērti paveikt iecerēto, proti, investēt, gan pēc tam pārraudzīt savus ieguldījumus un sekot līdzi.  

Runājot par nākotni un platformas attīstību, paredzu, ka P2P nozare sāks piedāvāt vairāk zemāka riska produktu. Vēl joprojām liela daļa produktu nav ērti pieejami mazajiem investoriem, piemēram, daļai Baltijas obligāciju iegādes minimālais slieksnis ir augsts – 100 tūkstoši eiro. Esam papildinājuši komandu ar speciālistiem AML un juridiskos jautājumos un jau sākuši darbu pie zemāku risku produktu klāsta. Tiekoties pēc pāris gadiem, šo nozari, iespējams, vairs nesauksim par P2P.