Uzņēmēji 12. Augusts 2019
Riskants izbrauciens
Andrejs Kuzņecovs un Sergejs Zaļizko nodarbina visvairāk ukraiņu un baltkrievu viesstrādnieku Latvijā. Mēnešiem ilgi viņi dzīvo auto kabīnēs un cīnās ar bēgļiem, ļaujot Kreiss pelnīt miljonus.
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Bija 2016. gada pavasaris, kad Kreiss refrižerators ar atvēsinātiem augļiem no Francijas pilsētas Kalē ieradās Lielbritānijā. Pārbaudot kravu, atklājās, ka līdz ar augļiem ledusskapī slēpjas arī cilvēki – bēgļi, kuri tolaik meklēja ikvienu iespēju nokļūt Lielbritānijā. Šoferis – nelegālo migrantu pārvadātājs, krava atzīta par nederīgu higiēnas apsvērumu dēļ. Tāds bija likumsargu verdikts. Apdrošinātājs ne vienmēr sedza zaudējumus, jo krava ir vesela un kaitējums tai nav nodarīts; tā vienkārši izmesta ārā.
Patlaban ar bēgļu problēmu kravu pārvadātāji saskaras vairs tikai Grieķijā, taču briest citi izaicinājumi. Latvijas lielāko kravu pārvadājumu kompāniju Kreiss Andrejs Kuzņecovs (57) nodibināja vēl 1994. gadā un pats bija gan tālbraucējs ar pirmo Mercedes kravas automašīnu, gan tehniķis un grāmatvedis, vārdu sakot, pats sev saimnieks. Ar Sergeju Zaļizko (55) viņš iepazinās četrus gadus pēc uzņēmuma nodibināšanas, kad pats vairs pie stūres nebrauca. Lai arī ideāla braucamrīka meklējumos Andrejs jau bija iegādājies četrus dažādu marku auto, biznesā veicās vidēji. Uzņēmuma apgrozījums deviņdesmito gadu beigās sasniedza ap 200 tūkstošiem eiro, peļņa bija minimāla. Sergejs nodarbojās ar to pašu, ar ko lielākā daļa tālaika izveicīgāko uzņēmēju, proti, pirka lētāk un pārdeva dārgāk. Viņa lauciņš gan nebija tulpes, bet pārtikas preces. 1999. gadu Andrejs pabeidza ar zaudējumiem. Sergejā viņš bija saskatījis uzņēmēja garu un laba partnera potenciālu, tāpēc nolēma daļu uzņēmuma pārdot un uzaicināja Sergeju kļūt par biznesa partneri. Labi ģērbtais un brīžiem pārlieku nopietnais Sergejs Zaļizko ir pilnīgs pretstats vienkāršajam, bet harismātiskajam Andrejam Kuzņecovam, tomēr pēc mūsu sarunas kļūst skaidrs – tieši Andreja lieliskā humora izjūta ir īpašība, bez kuras viņam savā uzņēmumā būtu grūti. Abi partneri uzreiz sadalīja atbildības jomas – Andrejs gādāja par tehniku un nodarbojās ar piezemētākām lietām, bet Sergejs uzņēmās biznesa attīstību un izdomāja arvien jaunus riskus un piedzīvojumus. Jau pirmajā gadā viņš nolēma, ka galvenais faktors, kas ļaus uzņēmumam attīstīties, ir automašīnas, tāpēc metās tās pirkt. Pirmajā gadā pēc pirkumiem apgrozījums pieauga teju piecas reizes un uzņēmums atsāka pelnīt. Tas bija laiks, kad Latvijas un arī visas pasaules ekonomika attīstījās strauji, sākās kredītu bums. Sergejs orientējās uz jaunu automašīnu iepirkšanu līzingā un uz Eiropas tirgu. Arī Krievijas tirgus bija interesants, tomēr Kreiss lielākoties pārvadāja kravas ar īsu realizācijas termiņu, bet uz Krievijas robežas veidojās garas rindas. Ar laiku Kreiss dažādoja pārvadājamo preču klāstu, lai mazinātu sezonālo produktu ietekmi uz biznesu. Eiropā bija citi sarežģījumi. nozares grandi francūži un vācieši sargāja savu tirgu un nelabprāt sadarbojās ar Austrumeiropas kolēģiem. Piemēram, 2005. gadā Sergejs nolēma vienoties ar starpniekiem Francijā, lai viņi pazeminātu komisiju par atgūto PVN. Rezultātā nodokļa atgūšanas termiņš palielinājās par pusotru gadu un aptuveni 300 tūkstoši eiro ik gadu bija ar miglā tītu nākotni. Naudu tomēr izdevās atgūt, taču to varēja izlietot arī lietderīgāk.
Andrejs Kuzņecovs un viņa pirmais auto.
Andrejs Kuzņecovs un viņa pirmais auto.
Vērtējot potenciālos attīstības virzienus, Sergejs, kurš pats ir dzimis Krievijā, saprata – vienīgais šķērslis tur strādāt vairāk ir ETMK un trīspusējo atļauju deficīts. Risinājums – Kreiss akcionāri nolēma reģistrēt uzņēmumu Krievijā. Ko tas dod? Sistēma visā pasaulē darbojas samērā vienkārši – ir divpusējās atļaujas un trīspusējās atļaujas (izsniedz katras valsts autotransporta direkcija). Divpusējās atļaujas ļauj, piemēram, Latvijas automašīnai veikt pārvadājumus uz Krieviju, savukārt trīspusējās ļauj ķēdē piedalīties trīs pusēm: mašīnai no Latvijas vest kravu, teiksim, no Spānijas uz Krieviju. Par tādām atļaujām cīņa bija milzīga, bet pašu atļauju – maz. Kreiss bija pieprasījums pēc 300 pārvadājumiem mēnesī, bet atļaujas bija tikai 300 uz visu gadu... Krievijā reģistrētais uzņēmums ļāva izmantot citu iespēju – automašīna brauca uz Krieviju, tur kabīne tika atvienota, un tālāk kravu veda šajā valstī reģistrēts auto bez jebkādiem šķēršļiem. Pēc līdzīgas sistēmas strādāja arī Kaukāza virziens, tikai tur Kreiss nebija atsevišķs uzņēmums, bet labi sadarbības partneri. Šā lēmuma sekas bija jūtamas jau pirmajos divos gados pēc Krievijas filiāles atvēršanas 2006. gadā – apgrozījums uzreiz dubultojās, nākamajā gadā pieauga vēl par 30 %, bet trešajā gadā par 70 %, sasniedzot 20 miljonus eiro. Turklāt Krievijas uzņēmuma apgrozījums šajā summā nav iekļauts... Pēc Sergeja domām, lēmums atvērt kompāniju Krievijā, lai arī process nebija viegls, bija viens no pirmajiem nozīmīgajiem attīstības punktiem, kas ļāva gūt pārsvaru pār konkurentiem.
Banku sūrā mācība
2008. gadu visā pasaulē atcerēsies ilgi. Lehman Brothers krahs, kas kā domino pavilka līdzi virkni industriju, ietekmēja visus. Krīze visdažādākajās nozarēs izraisīja uzņēmumu bankrotus, un transporta joma nebija izņēmums. Bankām sāka atdot automašīnas, dzīvokļus un citus pirkumus, kas bija iegādāti kredītā. Sergejs izprasīja kredīta brīvdienas, lai atliktu līzinga maksājumus, lai gan uzņēmumam nemaz negāja tik slikti. Taču, atbrīvojoties naudai, Sergejam bija grūti pretoties kārdinājumam atkal paplašināt autoparku. “Es biju pamanījis, ka tirgū ir patiešām daudz mazlietotu kravas auto labā tehniskā stāvoklī un par zemām cenām,” viņš atceras. Neraugoties uz līguma nosacījumiem, viņš nolēma par brīvo naudu nopirkt 45 automašīnas – palielināt autoparku par 50 procentiem. “Tomēr banka to uztvēra kā apmānu, lai gan es nesaprotu, kāpēc,” patiesu neizpratni pauž Sergejs. Banka pieprasīja atdot visu līzinga naudu. “Tajā brīdī bijām uz slēgšanas robežas. Es patiešām nezināju, ko darīt, jo ieķīlāts bija pilnīgi viss, ieskaitot biroju, turklāt viss tikai vienā bankā.” Vēlāk Sergejs tomēr atzina, ka daļēji banku saprot. Tolaik cilvēki atdeva pilnīgi tukšas mašīnas – izņēma un pārdeva motorus, iztirgoja pa detaļām, bankai atgriežot tikai rāmi, nevis visu vilcēju. Līdz ar to bankas gandrīz visus uzlūkoja kā potenciālus krāpniekus un nenoticēja arī Kreiss akcionāriem. Bet, kamēr Sergejs turpināja diskutēt ar banku, laiks gāja un situācija uzlabojās. 2008. gadu Kreiss pabeidza ar 846 tūkstošu tīro peļņu, pēc gada tā pieauga līdz 1,43 miljoniem, bet 2010. gadā Kreiss noslēdza piegāžu līgumu ar IKEA, atdeva bankai visu naudu un pabeidza gadu ar 2,2 miljonu eiro tīro peļņu. Guvuši sūru mācību, Kreiss akcionāri riskus diversificēja un kopš tā laika sadarbojas ar 6–8 finanšu iestādēm, nevis tikai vienu. Lai arī mācība tika gūta krīzes laikā, tā ir aktuāla joprojām. Ja kāds vēlētos no nulles vai pat no jau esošas mazas kompānijas izveidot kaut ko līdzīgu Kreiss, diez vai tas izdotos. Kreiss apgrozījums 2017. gadā bija 173 miljoni eiro, pērn – teju 200 miljonu, uzņēmumam ir 2500 darbinieku, autoparkā 1000 kravas auto. Ja viens komplekts – vilcējs un piekabe – maksā apmēram 120 tūkstošus eiro, tad, lai izveidotu Kreiss līdzīgu uzņēmumu, nepieciešami vismaz 120 miljoni. Turklāt šodien transporta bizness dod krietni mazāku peļņu nekā pirms 10–15 gadiem, galvenokārt tāpēc, ka līdz ar ģeopolitisko situāciju Eiropā un Krievijā saasinājusies arī konkurence. Kreiss tirgus daļa Latvijā nav precīzi nosakāma, jo daļa nozares uzņēmumu nodarbojas arī ar loģistikas parkiem un uzglabāšanu, taču desmit lielākie kravu pārvadātāji pa sauszemi Latvijā apgroza ap 400 miljoniem eiro, un gandrīz pusi no šīs summas – Kreiss.
message.read.too
Padarīt internetu labāku
Foto Kravu pārvadātāju ikdiena – skaisti skati bez iespējas pārnakšņot ārpus kabīnes.
Banku sūrā mācība
2008. gadu visā pasaulē atcerēsies ilgi. Lehman Brothers krahs, kas kā domino pavilka līdzi virkni industriju, ietekmēja visus. Krīze visdažādākajās nozarēs izraisīja uzņēmumu bankrotus, un transporta joma nebija izņēmums. Bankām sāka atdot automašīnas, dzīvokļus un citus pirkumus, kas bija iegādāti kredītā. Sergejs izprasīja kredīta brīvdienas, lai atliktu līzinga maksājumus, lai gan uzņēmumam nemaz negāja tik slikti. Taču, atbrīvojoties naudai, Sergejam bija grūti pretoties kārdinājumam atkal paplašināt autoparku. “Es biju pamanījis, ka tirgū ir patiešām daudz mazlietotu kravas auto labā tehniskā stāvoklī un par zemām cenām,” viņš atceras. Neraugoties uz līguma nosacījumiem, viņš nolēma par brīvo naudu nopirkt 45 automašīnas – palielināt autoparku par 50 procentiem. “Tomēr banka to uztvēra kā apmānu, lai gan es nesaprotu, kāpēc,” patiesu neizpratni pauž Sergejs. Banka pieprasīja atdot visu līzinga naudu. “Tajā brīdī bijām uz slēgšanas robežas. Es patiešām nezināju, ko darīt, jo ieķīlāts bija pilnīgi viss, ieskaitot biroju, turklāt viss tikai vienā bankā.” Vēlāk Sergejs tomēr atzina, ka daļēji banku saprot. Tolaik cilvēki atdeva pilnīgi tukšas mašīnas – izņēma un pārdeva motorus, iztirgoja pa detaļām, bankai atgriežot tikai rāmi, nevis visu vilcēju. Līdz ar to bankas gandrīz visus uzlūkoja kā potenciālus krāpniekus un nenoticēja arī Kreiss akcionāriem. Bet, kamēr Sergejs turpināja diskutēt ar banku, laiks gāja un situācija uzlabojās. 2008. gadu Kreiss pabeidza ar 846 tūkstošu tīro peļņu, pēc gada tā pieauga līdz 1,43 miljoniem, bet 2010. gadā Kreiss noslēdza piegāžu līgumu ar IKEA, atdeva bankai visu naudu un pabeidza gadu ar 2,2 miljonu eiro tīro peļņu. Guvuši sūru mācību, Kreiss akcionāri riskus diversificēja un kopš tā laika sadarbojas ar 6–8 finanšu iestādēm, nevis tikai vienu. Lai arī mācība tika gūta krīzes laikā, tā ir aktuāla joprojām. Ja kāds vēlētos no nulles vai pat no jau esošas mazas kompānijas izveidot kaut ko līdzīgu Kreiss, diez vai tas izdotos. Kreiss apgrozījums 2017. gadā bija 173 miljoni eiro, pērn – teju 200 miljonu, uzņēmumam ir 2500 darbinieku, autoparkā 1000 kravas auto. Ja viens komplekts – vilcējs un piekabe – maksā apmēram 120 tūkstošus eiro, tad, lai izveidotu Kreiss līdzīgu uzņēmumu, nepieciešami vismaz 120 miljoni. Turklāt šodien transporta bizness dod krietni mazāku peļņu nekā pirms 10–15 gadiem, galvenokārt tāpēc, ka līdz ar ģeopolitisko situāciju Eiropā un Krievijā saasinājusies arī konkurence. Kreiss tirgus daļa Latvijā nav precīzi nosakāma, jo daļa nozares uzņēmumu nodarbojas arī ar loģistikas parkiem un uzglabāšanu, taču desmit lielākie kravu pārvadātāji pa sauszemi Latvijā apgroza ap 400 miljoniem eiro, un gandrīz pusi no šīs summas – Kreiss.
message.read.too
Piu-piu, un nezāle beigta!
Foto Pēteris Vīksna, speciāli Forbes / Forbes
Ģeopolitikas ķīlnieki
Bija 2014. gads, kad pēc strīda ar Eiropu Ukrainas sakarā Krievija paziņoja par embargo. Vairāk nekā 150 Kreiss kravas automašīnu, kuras tobrīd bija ceļā uz Maskavu un pārvadāja pārsvarā pārtikas preces, pēkšņi kļuva nelikumīgas. Tas ir tikai viens no piemēriem, kā politiķu pieņemtie lēmumi ietekmē transporta uzņēmumu, – tikpat tiešā veidā kā naftas un degvielas cenas. Tieši tāpat Kreiss attīstīja Turcijas–Eiropas virzienu. Tas varēja izdoties līdz brīdim, kad tika notriekta Krievijas lidmašīna, kas atkal saasināja situāciju. 2014. gada beigās Valsts ieņēmumu dienests pat piešķīra Kreiss nodokļu nomaksas termiņa pagarinājumu sakarā ar Krievijas noteikto embargo pārtikas preču pārvadājumiem no ES. Situāciju vēl dramatiskāku padarīja ugunsgrēks Kreiss teritorijā 2014. gadā; sadega aptuveni trešdaļa nekustamā īpašuma, tehnika, instrumenti un dokumenti. Kreiss vērsās tiesā pret Baltijas Apdrošināšanas Namu – to pašu Ērikam Teilānam piederošo uzņēmumu, kurš sešus gadus pēc ugunsgrēka Rīgas pilī joprojām nav sedzis zaudējumus. Pie ģeopolitiskajiem riskiem pieskaitāma arī 2015.–2016. gada bēgļu krīze Eiropā, kas Kreiss radīja vairāku simtu tūkstošu eiro zaudējumus. “Problēma bija ļoti liela, īpaši Kalē. Cilvēki mēģināja ielēkt pat braucošos auto, rāva vaļā durvis. Kādas tikai sistēmas mēs neizdomājām, bet tās tik un tā tika uzlauztas. Mums ir dati, ka arī paši autovadītāji bija iesaistīti šajos migrantu pārvadājumos,” saka Sergejs, piebilstot, ka tagad šī problēma nav tik aktuāla un bēgļi sastopami tikai Grieķijā. Tomēr ģeopolitiskais faktors rada ne tikai riskus, bet arī iespējas nopelnīt. 2012. gadā Kreiss iesaistījās Afganistānas projektā – sākumā kā apakšuzņēmējs piegādāja nemilitāras kravas NATO karavīriem. Lai arī līguma apjomu Sergejs neprecizē, viņš atklāj – projekts bijis tik liels, ka ļāvis uzņēmumam attīstīties un iepirkt jaunus auto. “Sākumā projektu īstenoja Willi Betz, mēs bijām apakšnieki,” atminas Sergejs. “Tomēr viņiem radās kaut kādas grūtības, un amerikāņi piedāvāja mums to pārņemt, kam mēs ar prieku piekritām. Vedām visu – sākot ar CocaCola, beidzot ar sasaldētu gaļu; visu, kas nepieciešams karavīru uzturēšanai. Kravas nāca uz šejieni ar konteineriem, tika pārkrautas automašīnās un vestas uz Afganistānu. Līdz Afganistānas robežai brauca Kreiss autovadītājs, tālāk – afgānis, kurš nogādāja kravu galapunktā. Piekabes atdeva dažādā stāvoklī. Bija gadījumi, kad refrižeratoru atveda ar ložu caurumiem, caurām riepām vai bez degvielas.” Projekts beidzās tik pēkšņi, ka vēl divus gadus uzņēmums meklēja savas automašīnas. Informācija Kreiss gada pārskatos liecina, ka pēc Afganistānas projekta beigām uzņēmumam bija jārestrukturizē pārvadājumi, lai izmantotu refrižeratoru piekabes, kas tika iegādātas speciāli šim projektam. Vēl 2014. gada beigās Kreiss nebija ziņu par 30 puspiekabju atrašanās vietu Afganistānā. Uzņēmums izsūtīja vēstules LR Ārlietu ministrijai un Aizsardzības ministrijai, Afganistānas Tieslietu ministrijai un Afganistānas vēstniecībai Uzbekistānā, kas pilda arī Latvijas vēstniecības funkcijas, ar lūgumu palīdzēt atgūt tehniku vai sniegt atbalstu tiesvedības procesa uzsākšanai. Paralēli notika sarakste ar Interpolu par kontaktu iegūšanu pēc piekabju atrašanās vietām Afganistānas provincēs. Kreiss vēlējās pārliecināties un saņemt dokumentāru apstiprinājumu, ka puspiekabju atgūšana nav iespējama, lai pieņemtu lēmumu par to norakstīšanu zaudējumos vai uzkrājumu veidošanu iespējamiem zaudējumiem. To kopējā atlikusī vērtība 2014. gada beigās bija 995 tūkstoši eiro. Acīmredzot šajā projektā uzņēmēji nopelnīja tik daudz, ka 30 nozaudētus kravas auto neuzskatīja par pieminēšanas vērtu faktu intervijā Forbes. Lursoft informācija liecina, ka 2012. un 2013. gadā Kreiss tīrā peļņa par diviem gadiem bija 18,3 miljoni eiro. Tie ir divi finansiāli veiksmīgākie gadi uzņēmuma vēsturē.