Vairāk nekā bareli

• Kolāža Forbes

Bija 2020. gada februāris, Eiropu vēl nebija skāruši ceļošanas ierobežojumi, un Starptautiskās naftas nedēļas laikā Londonā tikās lielākie nozares spēlētāji. Vakariņās, kurās piedalījās īpaši aicināti viesi, Pjērs Andurāns nāca klajā ar pārsteidzošu pareģojumu – pieaugot Covid-19 izplatībai, tiks slēgtas valstis, noliktavu krātuves pildīsies, bet naftas cena samazināsies līdz nullei.

Francijā dzimušais un Oksfordā studējušais matemātiķis pēc pirmo ziņojumu izpētes no Ķīnas, Uhaņas bija tik pārliecināts par sava scenārija piepildīšanos, ka tagad viņa riska ieguldījumu fonds pārvalda aktīvus 1,7 miljardu dolāru vērtībā apmērā, pateicoties lielām pozīcijām uz jēlnaftas nākotnes līgumu vērtības samazināšanos. Kad līdz 2020. gada 20. aprīlim naftas cena bija nokritusies līdz nullei, Andurand Capital fondu peļņa bija no 60–155 procenti.

Šogad februāra sākumā viņš nāca klajā ar vēl kādu skaļu paziņojumu – 2022. gadā jēlnaftas cena pieaugs līdz 150 dolāriem par barelu. To ietekmēs pēcpandēmijas pieprasījums un masīva ekonomikas stimulēšana no centrālās bankas puses komplektā ar investīciju apjoma samazinājumu fosilā kurināmā jomā vairāku gadu garumā, kā arī investīciju trūkuma dēļ alternatīvajā enerģētikā. Un tas viss tika pareģots vēl pirms Vladimira Putina izdarītā sitiena zem jostasvietas – iebrukuma Ukrainā 24. februārī. Aprīlī Andurāna lielākā fonda vērtība ir palielinājusies vēl par 112 %, salīdzinot ar pagājušo gadu, un tagad sagaidāms, ka naftas cenas kāps vēl vairāk – piekrastes štatu lielākajās pilsētās pat līdz astoņiem dolāriem par galonu (aptuveni 2 EUR par litru) pie degvielas sūkņa. “Putins ir izlēmis iebrukt tieši tagad, jo tirgū ir saspringta situācija,” viņš saka.

“Karš paātrināja kustību manis pareģotajā virzienā – deficīta virzienā. Turpmāk būs vēl sliktāk,” Andurāna teikto atstāsta miljardieris, Crescent Energy vadītājs Džons Gofs. Viņš jau kopš 2019. gada uzpērk depresīvos naftas aktīvus. “Pasaulē ļoti trūkst investīciju, enerģētikas pārmaiņu politika ir naiva, bet pieprasījums kļūs vēl lielāks,” viņš secina. “Es pilnībā atbalstu zaļo enerģiju, bet mums nepieciešams reāls plāns.”

Skeptiķi teiks, ka kopš maija beigām, trīs mēnešus pēc Putina iebrukuma, naftas nākotnes līgumi aizvien svārstās ap 110 dolāriem par barelu. Bet tas ir tikai Ķīnas stingro Covid-19 mājsēžu dēļ, kas īslaicīgi samazināja pieprasījumu, savukārt Amerikā ik dienu no stratēģiskajām rezervēm tiek izlietoti aptuveni 119 miljoni litru. Reāli vienīgais, kas pasauli var glābt no cenas pieauguma līdz 200 dolāru par barelu naftas, ir baisa recesija, kas nav gluži labas ziņas.

Tomēr ir vēl kāds cerības stars globālajā enerģētikas krīzē – tie, kuriem ir visvairāk kapitāla, varētu beidzot pasteigties ar radošiem risinājumiem, kā arī pamudināt politiķus nejaukties. Tas nozīmē visu – no zaļās gaismas jauniem kodolenerģijas projektiem līdz labākiem akumulatoriem un elektrotīkliem saules un vēja enerģijas uzglabāšanai un sadalei. Vietas pietiks arī vecajiem labajiem īstermiņa risinājumiem ar malkas dedzināšanu ogļu vietā.

Tas būtu kā solis atpakaļ pēc pēdējo gadu tendencēm, kad saruka investīcijas fosilā kurināmā tehnoloģijās, Vācija un Japāna slēdza atomelektrostacijas, bet tikai ne manā pagalmā aktīvisti tikai ASV vien bloķēja simtiem vēja parku ierīkošanu.

“Šajā desmitgadē būs strukturāls pieaugums enerģētikas tirgū. Šodien ir vairāk disciplīnas, turklāt jācenšas atgūties no pēdējo septiņu gadu investīciju samazinājuma,” saka Džons Arnolds, kurš pirms desmit gadiem, būdams tikai 38 gadus vecs, aizgāja no aktīvas enerģijas resursu tirdzniecības. Pēdējo gadu laikā miljardieris un filantrops ir pievērsies investēšanai saules parkos, kodolsintēzē, naftas ieguves platformās lielā dziļumā un citās jomās. Viņu īpaši interesē regulējuma iespējamās izmaiņas, ļaujot vieglāk saņemt atļaujas pilsētas un lauku energotīklu sasaistei, lai uz urbanizētām vietām aizvadītu laukos ģenerēto vēja un saules enerģiju. “Ja mēs tiešām domājam, ka klimata pārmaiņas ir eksistenciāls drauds cilvēcei, mums ir atbilstoši jārīkojas. Nevar vienkārši apstādināt pilnīgi visus projektus.”

DEGVIELA EIROPAI

Aktuālākais izaicinājums Rietumiem – aizvietot Krievijas dabasgāzi, kas dod enerģiju lielākajai daļai Eiropas, lai rūpnīcas varētu turpināt darbu un mājās būtu apkure nākamajā ziemā. Līdz gada beigām šī pasaules daļa cer aizvietot divas trešdaļas pirmskara importa apjoma no Krievijas; tie bija 155 miljardi kubikmetru gadā. Pusi no tā nodrošinās jaunās sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) imports, bet tikai 20 % plānots aizvietot ar atjaunojamajiem resursiem. Lai saražotu LNG, gāze tiek atdzesēta līdz -162 ℃, pārvēršot to šķidrumā, ko iespējams transportēt pāri okeānam lielos, izolētos tankeros. Eiropieši gatavojas saņemt LNG uz peldošām regazifikācijas platformām.

Atrast pietiekami daudz LNG, ko iegādāties (un tankerus tās transportēšanai), būs grūti. “Nedomāju, ka ir kāds LNG operators pasaulē, kurš šobrīd neražo maksimāli daudz, līdz pēdējai molekulai,” saka miljardieris Maikls Smits, Freeport LNG - ASV otrās lielākās gāzes sašķidrināšanas rūpnīcas Teksasā, 63 % īpašnieks. Lielāko daļu produkcijas viņi pārdod Āzijā ar ilgtermiņa līgumiem, un liela daļa LNG tagad tiek pārpārdota Eiropai. Ar to nepietiek.

Martā prezidents Džo Baidens un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja par darījumu – ASV šogad nosūtīs papildu 15 miljardus kubikmetru LNG Eiropai, bet turpmāk vēl vairāk. ASV var eksportēt vairāk LNG, taču tam būs nepieciešams laiks un jauns kapitāls. Valsts no lielākā fosilās degvielas importētāja 2005. gadā ir kļuvusi par eksportētāju, pateicoties straujai horizontālās urbšanas un hidrauliskās šķelšanas, t. i., hidropārrāvumu metodes attīstībai. Līdz 2015. gadam naftas un gāzes ieguve ASV ar hidropārrāvumu metodi sasniedza tik lielus apjomus, ka enerģijas cenas dramatiski samazinājās. Daži tirgus spēlētāji bankrotēja, bet izdzīvojušie piedzīvoja milzīgu spiedienu no investoru puses sākt atmaksāt aizdevumus, savukārt no vides aktīvistu puses – padarīt tīrāku savu darbību. Pēdējo piecu gadu laikā, kā ziņo Wood Mackenzie konsultanti, ASV investīciju apjoms fosilā kurināmā nozarē vidēji bija tikai 400 miljardi dolāru gadā, salīdzinot ar 750 miljardiem hidropārrāvumu tehnikas izmantošanas ziedu laikos.

Eiropā arī ir slānekļa veidojumi, bet tā nekad nav pievienojusies hidropārrāvuma ieguves metodes ballītei. Tiesības uz šiem minerāliem šajā pasaules daļā parasti pieder valdībām, nevis privātajiem zemju īpašniekiem. Politiķiem nav nekādas motivācijas cīnīties ar hidropārrāvuma ieguves metodes pretiniekiem, ja var vienkārši iegādāties gāzi no Krievijas. Tagad tādas iespējas vairs nav.

Miljardieris Veslijs Edens (60) ir viens no jaunpienācējiem LNG tirgū, kas ienāca ar jaunu kapitālu. NBA komandas Milwaukee Bucks līdzīpašnieks savu pirmo bagātību nopelnīja, izveidojot Fortress Investment Group – privātā kapitāla fondu, ko viņš 2017. gadā pārdeva Softbank. Tagad viņš ir publiski kotētā uzņēmuma New Fortress Energy direktors tajā tiek izstrādāta tā saucamā fast LNG (ātrā LNG). Modulārās dabasgāzes likvifikācijas iekārtas tiek veidotas kuģu būvētavā un uzstādītas uz pārveidotām naftas platformām atklātā jūrā. “Mēs cenšamies savai LNG ražošanai piemērot Model T rūpnīcas modeli,” saka Edens, kura 35 % New Fortress ir vērtas vairāk nekā trīs miljardus dolāru.

Viņš plāno pirmo fast LNG rūpnīcu izvietot jūrā 26 kilometru attālumā no sauszemes, Meksikas līcī pie Luiziānas štata. Viņaprāt, darbojoties tik lielā attālumā no krasta, varēs ātrāk iegūt nepieciešamās atļaujas. Ja Baltais nams rīkosies konsekventi atbilstoši savai politikai, novēršot šķēršļus ātrākai atļauju saņemšanai, pēc Edena apgalvojuma, viņš pirmās kravas varētu izsūtīt jau nākamā gada sākumā. Peļņa arī neizpaliks – eiropieši par kubikmetru dabasgāzes maksā 77 centus, kas ir divarpus reižu vairāk, nekā maksā pircēji ASV. “Vienīgais, ko nav iespējams nopirkt, ir laiks,” secina Edens.

 Daudz laika jau ir zaudēts. 2015. gadā miljardieris, aktīvists, investors Karls Aikans izspieda LNG pionieri Čarifu Souki no Cheniere Energy direktora amata kompānijā, ko Souki nodibināja 1996. gadā. Kāds bija viņa grēks? Tā vietā, lai maksātu akcionāriem, kā Aikanam, lielākas dividendes, Souki (69), kurš bija pārliecināts, ka gaidāms deficīts, vēlējās izveidot vēl vienu dārgu LNG kompleksu. Septiņus gadus vēlāk Souki jaunais uzņēmums Tellurian Energy ir beidzot sācis būvēt 12 miljardus dolāru dārgo pirmo kārtu līdzīgā projektā uz 405 hektāriem zemes Luiziānas piekrastē. Ātrākais, kad rūpnīca varētu sākt piegādes, ir 2026. gads.

Paredzams, ka līdz tam laikam būs pieejams vairāk dabasgāzes sašķidrināšanai. Ražošana atgriežas. Maija vidū ASV darbojās 750 urbumu (pagājušajā gadā bija tikai 453), tomēr tas ir par divām trešdaļām mazāk nekā tie 2000 urbumu, kas darbojās hidropārrāvuma ieguves metodes popularitātes viļņa augstākajā punktā. Ieguvējus ierobežo urbšanas komandu trūkums ar iemaņām, iekārtu un smilšu trūkums, kā arī parādu nasta. “Lai dabūtu gāzi virs zemes, nepieciešami seši mēneši,” stāsta naftas nozares miljardieris Herolds Hamms (76), kura ģimenei pieder 80 % uzņēmuma Continental Resources; tas ir viens no ASV lielākajiem gāzes ieguvējiem ar hidropārrāvuma metodi. Urbšanas izmaksas ik gadu pieaug par 15 %, un viņu vairāk interesē iespēja izmantot naftas un gāzes cenas augstāko līmeni, lai nomaksātu kredītus. Laiks darbojas viņa labā.

Trīs miljoni barelu dienā, ko vairs neiepērk no Krievijas, nevar aizvietot ātri. Pēc Bernstein Research aplēsēm, OPEC papildu kapacitāte pašlaik ir 1,5 miljoni barelu dienā. Saūda Arābijas uzņēmums Aramco plāno paplašināt ražošanu par vēl miljonu barelu, bet līdz 2027. gadam. Neraugoties uz aktuālajiem apstākļiem, vēstures piemēri liecina, ka Rietumiem nevajadzētu pieļaut dumjo kļūdu – vēl vairāk paļauties uz autoritāru režīmu.

KODOLENERĢIJA TAGAD

“Neviens netic, līdz tas beidzot notiek,” saka Mithril Capital vadošais partneris Ajaī Rojans, kurš investē miljardiera, riska kapitālista Pītera Tīla naudu. 2014. gadā Mithril ieguldīja aptuveni miljonu dolāru Helion Energy. Tas ir viens no nedaudziem uzņēmumiem, kas tagad tuvojas desmitgadēm ilgajam sapnim par enerģijas ražošanu ar kodolsintēzes metodi (šajā procesā notiek kontrolēta ūdeņraža atomu sadursme ar hēliju – tāda reakcija notiek Saules kodolā). Helion investoru vidū ir Facebook līdzdibinātājs Dastins Moskovics un LinkedIn līdzdibinātājs Reids Hofmans, un nesen kompānija piesaistīja 500 miljonus dolāru; tās novērtējuma bija trīs miljardi.

Kodolsintēzes tehnoloģijas sacensībā iesaistījusies arī Commonwealth Fusion Systems no Kembridžas Masačūsetsā. Šī kompānija piesaistīja 1,8 miljardus dolāu no citiem miljardieriem, tostarp Bila Geitsa, Lorēnas Pauelas Džobsas, Džona Doera, Džordža Sorosa un Džona Arnolda. Gan Helion, gan Commonwealth vadītāji uzskata, ka kodolsintēze jau tuvāko desmit gadu laikā ražos elektrību komerciālos apjomos.

Līdzās šiem tālredzīgajiem centieniem miljardieri iegulda naudu arī jaunākos, drošākos risinājumos – kodoldalīšanās reaktoros, jo kodolenerģētikas renesanse šķiet aizvien iespējamāka.

Tas ir jāņem vērā, jo, kaut arī tik daudz uzmanības tiek pievērsts alternatīvajiem energoresursiem, fosilais kurināmais – gāze, nafta un ogles – aizvien ir vairāk nekā 80 % no visiem energoresursiem, kas tiek izmantoti pasaulē. Tas nav daudz mazāk nekā pirms divām desmitgadēm. Viens no iemesliem ir tas, ka kodolenerģijas daļa pasaules enerģētikā ne tikai pārstāja palielināties, bet šajā laikā arī samazinājās no septiņiem līdz pieciem procentiem. Pēc 2011. gada katastrofas Japānā, Fukušimas atomelektrostacijā, Japāna un Vācija iekonservēja kodolenerģijas attīstību, kas atstāja iespaidu arī uz Ķīnas kodolenerģijas tirgu. ASV jaunās atomelektrostacijas kopš Trīs Jūdžu salas AES avārijas 1979. gadā ir lielākoties apturētas.

Politiskie vēji maina virzienu. Kalifornijā notiek debates par Diablo kanjona reaktora saglabāšanu, ko tika paredzēts pilnībā apturēt līdz 2025. gadam, jaut arī tas potenciāli var darboties vēl vairākus gadu desmitus. Japāna pamazām atkal iedarbina dažus no saviem reaktoriem. Francija, kam ir lielākā kodolenerģijas kapacitāte Rietumeiropā, arī sāk atdzīvināt nozari – šobrīd atslēgta piektā daļa no 56 reaktoriem.

Geitss ir kodolenerģijas veicinātājs – viņš apraksta to kā no oglekļa izmešiem brīvu enerģijas resursu, kas var darboties faktiski jebkur pasaulē 24 stundas diennaktī. 2008. gadā viņš bija viens no TerraPower dibinātājiem, kas (kopā ar GE Hitachy Nuclear Energy) ir izstrādājis nātrija reaktoru – ātras darbības reaktoru, kuru darbina zemas bagātināšanas pakāpes urāns, kas ievietots pret izkušanu drošā sāļu kausējuma rezervuārā, kas turklāt pilda arī enerģijas krātuves funkciju. 2018. gadā, pieaugot spriedzei starp Ķīnu un ASV, valdība sagrāva TerraPower plānu izveidot pirmo nātrija reaktoru Ķīnā. Tagad Enerģētikas departaments ir piekritis piešķirt līdz pat diviem miljardiem dolāru – aptuveni pusi izmaksu – pirmā komerciālā nātrija reaktora izbūvei Vaiomingas štatā bijušā ogļu ģeneratora vietā, kas reiz piederēja Vorena Bafeta Berkshire Hathaway meitasuzņēmumam.

Arī citi ir entuziasma pilni. 2018. gadā Brookfield Business Partners, ko vada miljardieris, aktīvu pārvaldnieks no Kanādas Brūss Flets, kurš ieguldīja 4,6 miljardus dolāru Toshiba starptautiskajā kodolenerģētikas projektā, kurā tostarp plānots pārņemt savulaik bankrotējušo uzņēmumu Westinghouse Electric Company. Tagad Westinghouse ir tuvu divu jaunu AP1000 reaktoru izveides noslēgumam Atlantas uzņēmumam Southern Company, kas darbojas Džordžijā un vēl ir pasūtījis četrus reaktorus no Ķīnas (četrus jau no turienes ir saņēmis), kā arī ir noslēdzis sešus darījumu par reaktoriem Polijā.

AP1000 ir saspiesta ūdens reaktors, kas darbojas pēc līdzīga principa kā patlaban gandrīz 100 reaktoru ASV, bet tas tiek uzskatīts par drošāku, jo tam ir vienkāršāks dizains un sistēmas ar mazāk kļūmēm. Tas paļaujas uz gravitāciju un ūdeni (nevis rezerves elektrības padevi) kodoldegvielas kušanas procesa uzturēšanai un atdzesēšanai, tāpēc to iespējams vieglāk pārdot satrauktajiem politiķiem un elektorātam.

SAULE, VĒJŠ, KOKS

Tā nav tikai kodolsintēze, kam nepieciešama pacietība un dziļas kabatas. “Jūs nevarat vienkārši aiziet, ieslēgt slēdzi un pārslēgties uz atjaunojamo enerģiju,” saka magnāts no Denveras Fils Anšucs. Viņš ir pavadījis 16 gadu, lai saņemtu visas nepieciešamās atļaujas un servitūta tiesības un uzbūvētu vairāk nekā 700 vēja turbīnu uz kopumā vairāk nekā 40 tūkstošiem hektāru zemes Vaiomingā, kā arī izbūvētu augstsprieguma līniju, lai šo enerģiju nogādātu Lasvegasā. Viņam bija nepieciešama atļauja, lai nogalinātu dažus klinšu ērgļus, un servitūta tiesības šķērsot vībotņu rubeņa dzīvotni, tomēr galu galā viņam izdevās sākt būvniecību.

Pagājušajā gadā pasaulē vēja enerģijas ražošana pieauga par 12 %, saules – par 21 procentu. Tas vēl aizvien nav pietiekami ātri. Tomēr ir arī vairākas daudzsološas iezīmes, ieskaitot progresu akumulatoru tehnoloģijās, kas ir kritiski svarīga saules un vēja enerģijas uzglabāšanai, jo tā tiek ražota nepastāvīgi. Tomēr akumulatoru ražotāji piedzīvo ar globālu vara, niķeļa un litija trūkumu.

Čārlzs Kohs, kura uzņēmums Koch Industries ir viens no lielākajiem naftas pārstrādātājiem, gan nav plaši pazīstams kā vides aktīvists, tomēr, ja tīrajai enerģijai ir kādas izredzes, pragmatisma un peļņas motīvam ir jāgūst virsroka. Tagad Kohs (86) ir 21. bagātākais cilvēks pasaulē, un kopš 2021. gada sākuma viņš saules enerģijas ieguves un akumulatoru risinājumos ir ieguldījis 1,7 miljardus dolāru (tostarp akumulatoru pārstrādē, risinājumos, lai dzelzs vietā izmantotu kobaltu, un 3D drukā), kas atbrīvo no nepieciešamības izmantot eksotiskus materiālus, turklāt tehnoloģiju iespējams mērogot. Tā ir plaša vēriena pieeja.

Kas attiecas uz alternatīviem energoresursiem, “perfekcionisms ir īstais ienaidnieks”, saka Džefrijs Ubenss. 2020. gadā 58 gadu vecumā viņš aizgāja no ValueAct, 12,5 miljardu dolāru vērtā riska kapitāla fonda, ko bija vadījis 20 gadu un kurā viņš pārvaldīja Inclusive Capital Partners fonda trīs miljardus dolāru. Tagad viņš ieņem amatu ExxonMobil valdē, kur vada oglekļa atdalīšanas iniciatīvas, kā arī Enviva – pasaulē lielākajā koka granulu ražošanas uzņēmumā. Tā desmit ražotnēs sešos štatos dienvidaustrumos tiek saņemti kokmateriāli un ražošanas pārpalikumi no ilgtspējīgas kokapstrādes biznesa. Tie tiek sapresēti 7,6 centimetru garās granulās (seši miljoni tonnu gadā), ko pēc tam piegādā klientiem Apvienotajā Karalistē un Japānā, kur tās tiek dedzinātas elektrostacijās ogļu vietā. “Dienvidaustrumu štati ir kokmateriālu Saūda Arābija,” Ubenss saka.

Enviva direktors Džons Keplejs uzskata, ka līdz 2027. gadam var dubultot ražošanas apjomu. Vides aktīvistiem būtu par to kaut kas sakāms, bet Ubenss ir pārliecināts, ka tas ir gudrs īstermiņa risinājums: “Nedomāju, ka granulas ir pēdējā iespēja.”

Ir vēl kāds dabisks īstermiņa risinājums – Krievijas enerģijai pazūdot no tirgus, cenas kāps, līdz globālā ekonomika būs pietiekami nobremzēta, lai samazinātu pieprasījumu. Tieši laikā, lai atrisinātu problēmu, bet ne bez īstermiņa sāpēm un masīvām investīcijām – īpaši ne fosilā kurināmā jomā. Pēc Starptautiskās enerģētikas aģentūras datiem, pasaulei nepieciešas divreiz vairāk investīciju alternatīvās enerģijas jomā, kopumā 12 triljoni dolāru līdz 2030. gadam, lai vispār nosargātu iespēju saglabāt globālās sasilšanas pieaugumu tikai par diviem grādiem pēc Celsija skalas.

Tomēr arī optimismu nevajag zaudēt, ja vien ieviesīsim visus iepriekšminētos risinājumus attiecībā uz alternatīvajiem enerģijas avotiem un ja neļausim pārmērīgajam regulējumam no valsts puses un tikai ne manā pagalmā skeptiķiem stāvēt ceļā, saka Džons Arnolds., Viņš novērojis, ka ilgtermiņā “sabiedrība ir padarījusi labu darbu, padarot enerģiju aizvien lētāku”.