Bagātības ātrums

• Foto: Shutterstock.com/ tostphoto

Pagājušā gada 18. martā, kad visa pasaule centās aptvert, kas notiek un ko tagad iesākt, ASV tika reģistrēts 150. ar koronavīrusu saistītais nāves gadījums. Pēc 6 % lēciena iepriekšējā dienā lielākie tirgus indeksi nokritās par pieciem procentiem. Cilvēki baudīja pavasara brīvdienas Floridā, kamēr valdība plānoja slēgt robežu ar Kanādu. Vienlaikus Forbes statistikas komanda veidoja 34. ikgadējo pasaules miljardieru sarakstu, šo bagātību apskatu pavisam nejauši gatavojot brīdī, ar kuru aizsākās grūtākie divpadsmit mēneši pasaules vēsturē kopš Otrā pasaules kara.

Turpmākā gada laikā šie 150 nāves gadījumi ASV izauga līdz 550 000, bet visā pasaulē no Covid-19 nomira trīs miljoni cilvēku. Līdz ar tūkstošiem mazo uzņēmumu izgaisa desmitiem miljoni darba vietu. Attālināts darbs no eksotikas kļuva par ierastu parādību. Līdz šim garlaicīgās piepilsētas nu kļuva par ļoti iekārojamu dzīvesvietu. Ar Džordža Floida nāvi sākās rasu un sociālās vienlīdzības vērtību pārskatīšana. Prezidenta vēlēšanas bija īsts pārbaudījums demokrātijas normām. Tikmēr daudzu jo daudzu privātpersonu un veselu nozaru, kā arī investīciju vērtība turpināja augt.

Gadu pēc šī nejaušā stopkadra mēs atkārtojām martā apkopoto miljardieru auditu, salīdzinot aktuālo situāciju ar pagājušā gada seismiskajām pārmaiņām. Rezultātus nekādi neaprakstīt bez pārspīlējumiem. Pēdējo divpadsmit mēnešu laikā Forbes miljardieru sarakstam pievienojušies 493 cilvēki visā pasaulē – pa vienam jaunam miljardierim katrās 17 stundās. Aktīvu vērtības pieaugums ļāva sarakstā iekļūt 250 no tā iepriekš izkritušiem bagātniekiem, kuru turība rakstāma vismaz ar desmit cipariem. Visaptverošas ekonomiskās nestabilitātes apstākļos samazinājās tikai dažu miljardieru aktīvu vērtība un tikai 61 miljardieris tika izsvītrots no saraksta tādu iemeslu dēļ, kas nav nāve. Tas ir rekordmazs no saraksta izkritušo skaits. Ņemot to visu vērā, Forbes vērtējumā patlaban visā pasaulē ir 2755 miljardieri. Pagājušajā gadā tādu bija 2095, turklāt arguments, ka bagātie kļūst vēl bagātāki, ir aktuālāks nekā jebkad agrāk – miljardieru kopējā vērtība sasniedz 13,1 triljonu dolāru, kas ir par 5,1 triljonu vairāk nekā pandēmijas sākumā.

Šie skaitļi liecina par milzīgu apjukumu, kas lielākoties ir pilnīgi pamatots. Nav iespējams nepamanīt kolektīvo bagātības pieaugumu par pieciem triljoniem dolāru šajā pandēmijas laikā, kad lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir dzīvo bailēs, slimo vai ir spiesti samierināties ar pārvietošanās ierobežojumiem. Kapitālisms ir varenākā bagātības veicināšanas sistēma, kuras pamatā ir nevienlīdzībā balstīta sociālās ekspansijas koncepcija, kas agri vai vēlu paceļ uz viļņa visas laivas. Covid-19 ekonomika šo koncepciju ir stipri ierobežojusi – šāda ekonomiskā nevienlīdzība rada lielākos draudus mūsdienu sociālajai kārtībai.

Taču laikā, kad burvju vakcīnas sola mums atgriešanos pie normālas dzīves, faktori, kas nosaka sarakstā izmantotos datus, izraisa citādas emocijas – optimismu. Viena no pandēmijas paliekošajām pozitīvajām sekām kļūs par akseleratoru, kas vienā gadā ietilpinās pārmaiņas, kurām parasti būtu nepieciešamas desmitgades. Un jaunie superbagātnieki, pateicoties jaunajām iespējām (vai to trūkumam), nekad nav jutušies, izskatījušies vai rīkojušies tik atšķirīgi. Ir vērts sīkāk papētīt, kāpēc.

Patlaban mēs atrodamies visretākā veida pārmaiņu punktā – kad pārmaiņas ir redzamas uzreiz, jau brīdī, kad tās norisinās. Vakcīnas saņems visa planēta, un globālā ekonomika būs gatava atgūties ar jaunu sparu. Kaut arī sākotnējā reakcija uz 2021. gada miljardieru skaita palielinājumu par 70 %, kas ir lielākais jebkad reģistrētais pieaugums, varētu būt niknums, šī tendence patiesībā sniegs vēl nebijušas lielākas labklājības iegūšanas iespējas pilnīgi visiem. Līdzīgi kā tas vienmēr ir bijis ar iespējām nopelnīt mēra laikā reizi simts gadoa, mums vienkārši jābūt pietiekami drosmīgiem, lai to izmantotu.

Faktiski visā cilvēces vēsturē bagātība ir tikusi mantota. Džons Rokfellers un Henrijs Fords pirms aptuveni simts gadiem aizsāka pirmo uzņēmējdarbības laikmetu, un viņu veiksme pārvērtās par ģimenes bagātību ar dziļām saknēm. Pirmajā Forbes 400 sarakstā 1982. gadā netrūka viņu pēcnācēju, un tur bija lasāmi arī Melonu, Dupontu un līdzīgi uzvārdi. No bagātnieku sarakstā iekļuvušajiem aptuveni 63 % bija labklājības mantinieki. Daudzi citi nāca no vides, kurā savu darbību viņi varēja sākt no pirmās, otrās un trešās bāzes pa pēdām Rūpertam Mērdokam vai Donaldam Trampam.

Tehnoloģiju revolūcija šo dinamiku izmainīja gan ASV, gan visā pasaulē. Līdz 2002. gadam lielākā daļa, 52 %, Forbes sarakstā iekļauto miljardieru savu naudu bija nopelnījuši paši, un 59 % no viņiem bija amerikāņi. Pirms desmit gadiem pasaules miljardieru kopējā bagātība bija palielinājusies jau par 69 procentiem.

Bet 2021. gadā, Covid-19 ērā, 493 jaunpienācēji ir pilnīgi jauna bagātnieku klase: 84 % no viņiem visu ir nopelnījuši paši (ieskaitot 90 % amerikāņu), bet no visas pasaules miljardieriem paši pie savas bagātības ir tikuši 72 procenti. Jebkurā gadījumā tas jau ir rekords. Tādi personāži kā Vitnija Volfa Hērda, kura, iedrošinot sievietes, ir radījusi apvērsumu iepazīšanās lietotņu skriptos; Tailers Perijs, kurš uzsāka veidot pats savas filmas un televīzijas raidījumus Atlantā, jo netika pie savas iespējas Holivudā; Ugurs Sahins, Vācijas imigrants no Turcijas, kura uzņēmums BioNTech palīdz radīt Covid-19 vakcīnu tikai dažu mēnešu, nevis gadu laikā, – viņi visi ir pierādījums ekonomiskajam dinamismam, nevis asinsradinieku dinastijām.

Šāds dinamisms piedāvā iespējas, kā to pierāda jaunie miljardieri. Pirms desmit gadiem vidējais laiks, kāds bija nepieciešams, lai Amerikā parādītos jauns miljardieris, kas savu bagātību nopelnījis pats, bija 18 gadu. No vēstures skatpunkta tas tik un tā ir ļoti ātri. Tomēr šā gada 88 jaunajiem miljardieriem bija nepieciešami vidēji tikai 13 gadi, lai gūtu šādus panākumus, un tas ir vērtējams kā dramatisks paātrinājums. Iespēja strauji pārvērst idejas zeltā palīdz izlīdzināt starta pozīcijas šajā panākumu sacensībā. Kods (intelektuālie resursi) uzvar kapitālu (uzkrātie resursi), un pēdējam ir tik ļoti nepieciešams pirmais. Pirms vienas paaudzes veiksme uzsmaidīja tiem, kas bagātību mantoja vai prata piesaistīt līdzekļus; šodien laba ideja pati izvēlas, kādus līdzekļus pieņemt.

Plašākās iespējas savukārt ir mainījušas to, kā šie miljardieri izskatās. Vēl aizvien sievietēm ir daudz grūtāk tikt pie finansējuma savām lieliskajām idejām nekā vīriešiem, tomēr arī dāmu skaits sarakstā ir strauji audzis. Tagad sieviešu īpatsvars globālo miljardieru sarakstā ir 11 %, Amerikas miljardieru sarakstā – 12 %, jauno miljardieru vidū – 13 %, kas visi ir augsti rādītāji. Un vēl svarīgāk – sievietes uzņēmējas tagad ir 4 % no visiem miljardieriem. Tas ir vairāk nekā divas reizes augstāks līmenis nekā vēl tikai pirms pieciem gadiem.

Kamēr Amerikā šie ārkārtējie panākumi lielākoties piedēvējami baltādainiem cilvēkiem, globālā biznesa aristokrātija aizvien vairāk sāk atgādināt visas pasaules iedzīvotāju proporciju. Tikai Ķīnā vien, ieskaitot Honkongu, pagājušajā gadā miljardieru skaits palielinājās par 210 cilvēkiem. Pievienojiet 19 jaunas sejas no Indijas, 14 no Japānas un vairākas debijas no vēl septiņām citām Āzijas valstīm, un sanāk, ka jauno miljardieru vidū lielākā daļa vairs nav baltādainie.

Kā šie meritokrātiskākie, dinamiskākie un tik dažādie miljardieri vada savas kompānijas? Veidos, kas ir labāki mums visiem. Forbes vienojās ar mūsu partneriem JUST Capital, kas apkopo datus par korporatīvo pilsonību, lai novērtētu 88 ASV jauno miljardieru pilsonisko iesaisti. Mēs vērtējām uzņēmumus, kuri visvairāk veicināja katra miljardiera bagātības veidošanos, un, salīdzinot ar nozares vidējiem rādītājiem, nonācām pie rezultāta, kas balstījās uz to, kā šajos uzņēmumos rūpējas par darbiniekiem, klientiem, vidi un tamlīdzīgi. Rezultāts liecināja ne tikai par to, vai šie jaunie miljardieri vada kompānijas, kuru veiktspēja ir labāka par vidējo iepriekšminētajos trīs kritērijos, bet arī par to, vai viņu uzņēmumi ir labāki nekā miljardieru kompānijas pirms desmit gadiem.

Piemēram, Kriss Brits, kurš astoņos gados padarīja Chime par vienu no pasaulē lielākajām digitālajām bankām. Nozarē, kur peļņa ir atkarīga no dažādām maksām un kas bieži nonāk pretrunā ar saviem klientiem, Brits iekaroja tirgus daļu tieši pandēmijas laikā, pateicoties zema riska pasākumiem klientu labā. “Esam pirmajās rindās,” viņš saka. “Mēs redzam, kāds ir amerikāņu stresa līmenis.” Chime guva panākumus, pateicoties krīzes pabalstiem, netērējot ne centa un piedāvājot overdrafta aizsardzības programmu SpotMe. (Salīdzinājumam – ātrie aizdevēji aizdod naudu apmaiņā pret atbalsta maksājumu čekiem ar 650 % likmi.) Šāda klientiem draudzīga politika palīdzēja piesaistīt arī labākos darbiniekus, saka Brits. Viņa algu fonds pēdējā gada laikā ir trīskāršojies, kas arī veicina labākus rezultātus. “Ja visus elementus saliek pareizi un biznesa modelis ir pareizs, kapitāla akcionāri būs apmierināti.” Acīmredzot tā arī ir. Septembrī riska kapitāla investori novērtēja Chime par 14,5 miljardiem dolāru. Tiek lēsts, ka Brita daļa uzņēmumā ir 1,3 miljardus vērta.

Aizvien vairāk jauno miljardieru izrāda rūpes par saviem darbiniekiem. United Wholesale Mortgage direktors Mets Išbia (41) ir piedzīvojis lieliskus 12 mēnešus, jo miljoniem cilvēku nomainīja savas dzīvesvietas vai pārfinansēja esošās ar rekordzemām procentu likmēm. Pārsteidzoši, ka viņš nekad nav piesaistījis partnerus un investorus, tāpēc viņam un ģimenei pandēmijas priekšvakarā piederēja 100 % kompānijas. Kad šā gada janvārī viņš publiski kotēja uzņēmumu, izmantojot SPAC, viņa vērtība sasniedza 12,6 miljardus dolāru, un viņš saviem astoņiem tūkstošiem darbinieku emitēja akcijas 35 miljonu vērtībā.

“Mēs visi bijām ieguvēji kā kompānija,” saka bijušais Michigan State basketbolists. Daļēji tā ir taisnība. Atvēlēt saviem darbiniekiem aptuveni ceturtdaļu procenta – vidējā izmaksa apmēram 4000 dolāru –, tajā pašā laikā pašam sēžot uz gandrīz 99,7 % daļu, kuru vērtība izsakāma ar vienpadsmitciparu skaitli... Tas nešķiet pārlieku taisnīgi. Bet arī tas ir progress. Atgriežoties pie 1982. gada oriģinālā Forbes 400 saraksta – tajā atrodami simtiem magnātu, kuri savus darbiniekus uztvēra tikai kā darba algas izmaksas posteņus vai nepieciešamas saistības.

Citi izvēlējās palikt savās dzimtajās pilsētās, ieskaitot Džefu Lavsonu, mākoņkomunikācijas biznesa Twilio dibinātāju, kurš šogad iekļuva sarakstā ar 2,2 miljardiem dolāru. Tikmēr daudzas Silīcija ielejas kompānijas un līderi aizbēga no līča apgabala, piemēram, Īlons Masks un Lerijs Elisons. Lavsons juta atbildību pret savu kopienu, kas ir vēl viens JUST Capital vērtētais faktors. Janvārī viņš publiski paziņoja, ka viņa uzņēmums paliks Sanfrancisko.

Vēl kāds sabiedriskā faktora veicināšanas piemērs – Dens Gilberts, Rocket Mortgage dibinātājs, kura aktīvu vērtība pēdējā gada laikā eksplodēja, sasniedzot 50 miljardus dolāru. Viņš nesen ieguldīja 500 miljonus no uzņēmuma un sava personīgā fonda, lai palīdzētu maznodrošinātajiem Detroitā, kur atrodas viņa kompānijas galvenais birojs, tostarp dzēšot nekustamā īpašuma nodokļa parādus 20 000 mājokļu īpašnieku. “Mūsu apņemšanās palīdzēt Detroitai ir mūsu absolūtā misija,” Forbes pavēstīja Gilberts.

Viss šis paātrinājums ir saistīts ar dziļāku izpratni par pienākumiem, kas jāuzņemas līdz ar pārsteidzošajiem panākumiem. Un, iespējams, arī par sekām – no konfiscējošiem nodokļu režīmiem līdz sabiedrības nemieriem, ko var izraisīt pat bezdarbība. Nav grūti uztvert vēstījumu, kas arī netiek slēpts, proti, šajā gadījumā altruisma pamatā ir savtīgas intereses. Aprunājoties ar pusduci 2021. gada saraksta jaunpienācēju, kā arī ar citiem jauniem miljardieriem, ir nepārprotami redzamas izmaiņas viņu attieksmē pēc pandēmijas.

Džons Arnolds, tuvojoties pandēmijai, nojauta pārmaiņas. Viņa ceļš uz 3,3 miljardu dolāru bagātību, pārdodot enerģijas piegāžu līgumus apkaunotās un mirušās kompānijas Enron vārdā, nekad nenopelnītu viņam Nobela prēmijas laurus. Viņš ar sievu Lauru pēdējos desmit gadus pavadīja, plānojot, kā maksimāli izmantot savu ietekmi. “Gūt panākumus,” viņš saka, “atskatoties uz Amerikas 100 lielās labklājības gadiem.” Satraukts par filantropijas situāciju mūsdienu Amerikā, viņš 2020. gada janvārī Ņujorkā sapulcināja vairākus filantropus, akadēmiķus un fondu vadītājus un uzdeva viņiem jautājumu – kā panākt, lai tie, kuru rīcībā ir triljoniem dolāru, pieņem plašākus un ātrākus lēmumus, uzņemoties lielāku atbildību?

Šī grupa vēlāk pārvērtās par ziedojumu akselerācijas iniciatīvu (Initiative to Accelerate Charitable Giving). Tās primārie mērķi – 142 miljardi dolāru donoru finansējuma fondos (DAF), kas ļauj donoriem uzreiz saņemt nodokļu atvieglojumus par naudas noguldīšanu sabiedriskā labuma fondos vai finanšu pakalpojumu firmās, pat ja nav mandāta vai caurspīdīguma par to, kad un kā šī nauda palīdz sabiedrībai; un ilglaicīgie fondi, kuru mērķis ir veikt minimāli prasītos ziedojumus, atspoguļojot to izdevumos pārskatos.

Džons Arnolds: “Kamēr esi dzīvs – dod”

“Īstais prieks nav naudas ieguldīšana fondā,” secinājis miljardieris, kurš iesaka saviem laikabiedriem ik gadu ziedot vismaz 5 % ieņēmumu. “Īstais prieks ir ieguldīt naudu, lai padarītu pasauli labāku.”

Bet Arnolds saprot arī to, ka superbagātajiem vēl vairāk ir jādara individuāli. Un viņš kļuva par pirmo miljardieri, kas apņēmās pildīt jauno Give While You Live solījumu. Tā ir publiska apņemšanās ziedot cēliem mērķiem vismaz 5 % personīgās bagātības katru gadu; to organizē grupa Global Citizen. Ar vienkāršu naudas glabāšanu DAF vai fondā nepietiek, tāpat kā nedarbojas attaisnojums, ka bagātie veiksmīgāk var pārvaldīt un izaudzēt līdzekļus, lai ziedotu tos vēlāk. “Problēmas arvien pieaug,” saka Arnolds savā pirmajā intervijā par jauno iniciatīvu. “Ļausim šai paaudzei tikt galā ar šīs paaudzes problēmām.”

Give While You Live koncepcija ir laikā ierobežota iniciatīvas Giving Pledge versija, kurai izdevies panākt, ka miljardieri publiski apņemas ziedot pusi savas bagātības savas dzīves laikā – vai pēc nāves. “Tā nav obligāti veicinājusi ziedošanu īstermiņā,” saka Arnolds, kurš ir parakstījis arī Giving Pledge līgumu. Faktiski visi jaunie Forbes uzrunātie jaunie miljardieri, kaut arī izteica vispārēju atbalstu Giving Pledge iniciatīvai, kā arī izrādīja gatavībai tai pievienoties, tomēr vairāk koncentrējās uz to, ko viņi varētu izdarīt nekavējoties.

Pēdējo divpadsmit mēnešu laikā pasaulē bagātākā sieviete Makenzija Skota, kura pievienojās Forbes miljardieru sarakstam pagājušajā gadā pēc šķiršanās no Amazon vadītāja Džefa Bezosa, ir bijusi īpaši dāsna, kā jau tas ir raksturīgi mūsdienu filantropijai. Tā vietā, lai ieguldītu kādā fondā, Skota noalgoja padomniekus, lai noskaidrotu, kā viņas nauda visvairāk var palīdzēt cilvēkiem šajā mirklī. Jūlijā un decembrī viņa atklāti izrakstīja 500 čeku saviem stipendiātiem visos 50 ASV štatos par kopējo summu 5,8 miljardi dolāru – bez nekādām saistībām. Daudzi no viņiem bija patiešām un no sirds pārsteigti, saņemot šo naudu.

“Pandēmija vēl vairāk sagrāva ciešanās dzīvojošo amerikāņu dzīvi,” rakstīja Skota savā publiskajā paziņojumā. (Viņa nav sniegusi intervijas kopš šķiršanās.) “Tikmēr pandēmija ir ievērojami palielinājusi miljardieru bagātību.”

Un tā noteikti palielināja restorānu un viesnīcu maksājumu Shift4 Payments – Square konkurenta – vadītāja Džareda Īzakmena labklājību. Viņa mežonīgais gads sākās ar gatavošanos publiskajam piedāvājumam, bet beidzās ar bažām par to, vai viņa klienti – un viņa kompānija – vispār izdzīvos. Taču beigu beigās gan viņa risinājums kļuva par neaizvietojamu rīku klientiem, gan arī notika sākotnējais publiskais piedāvājums.

Pēc zvana Ņujorkas akciju biržai, kas nodrošināja viņam 1,4 miljardu dolāru bagātību, Īzakmens (38) izrakstīja čeku par simts miljoniem Sentdžūdas bērnu slimnīcai. Motivācija bija tāda pati kā Skotai – viņš vēlējās ziedot uzreiz pēc tam, kad kļuva stāvus bagāts. Tā vietā, lai ieguldītu fondos, viņš novirzīja naudu cilvēkiem, kuri dara labu darbu. Viņš to visu darīja atklāti. Un darīja to ar plašu mērogu pēc tam, kad paša bizness gandrīz bija tuvu nāvei; tas vēl dziļāk lika viņam izprast tos, kuriem neiet labi. “Ja jūs man pirms pandēmijas jautātu, vai varu iztēloties, ka izrakstu čeku par 100 miljoniem dolāru... Es nekad to nebūtu iedomājies.”

Tad Īzakmens, kuram pieder MiG iznīcinātājs un kurš pats ar to lido, paziņoja, ka viņš vadīs pasaulē pirmo civilo kosmosa misiju sadarbībā ar Īlona Maska SpaceX un līdzi ņems kādu no labākajiem Sentdžūdas darbiniekiem kā nejaušu donoru. Ar to viņš cer piesaistīt slimnīcai vēl 200 miljonus dolāru, šo akciju reklamējot amerikāņu futbola Super Bowl fināla laikā. Viņš pat pierunāja uz labdarību kūtro Masku ziedot šai slimnīcai.

Imunologa Tima Springera koronavīrusa laika stāsts arī ir saistīts ar mērogu. Pirms divdesmit gadiem, nodibinot biotehnoloģiju kompāniju, viņš nopelnīja 100 miljonus dolāru un ziedoja tādos apmēros, kādos var iedomāties ziedojam tik bagātus cilvēkus, Hārvardas Medicīnas skolai un Bostonas bērnu slimnīcai. Viņš arī ieguldīja aptuveni piecus miljonus kādā nelielā jaunuzņēmumā Moderna – un tas šogad ļauj viņam nonākt miljardieru sarakstā ar 2,2 miljardiem dolāru.

Springers jau tagad ir ieguldījis 30 miljonus Proteīna inovāciju institūtā (Institute for Protein Innovation) – bezpeļņas organizācijā, kas rada rīkus un sniedz ekspertu viedokli biotehnoloģiju pētniekiem un uzņēmējiem. Bet šis laiks viņam licis pārdomāt lietas no filantropijas viedokļa – vēl šogad viņš informēšot par lielu ziedojumu. Viņš ir izvairīgs, kaut arī atzīst, ka “visticamāk, pieliks klāt vēl vienu nulli”. Un tas ir tikai sākums. “Es vēlos ziedot vēl vairāk naudas. Tas mani tagad motivē dibināt uzņēmumus,” atzīst uzņēmējs. “Ja būšu tik veiksmīgs, cik domāju, ka varētu būt, mērogojot mēs varam pievienot vērtībai vēl vienu nulli.”

Un ja biznesu dibināšana tieši ar mērķi ziedot miljardus izklausās neticami, iepazīstieties ar 29 gadus veco Semu Benkmenu-Fraidu, kurš dara tieši to. Iespējams, interesantākais jaunais miljardieris pasaulē Benkmens-Fraids pirms diviem gadiem sāka FTX kriptovalūtas maiņu, nopelnot lielāku bagātību – 8,7 miljardus dolāru – ātrāk nekā jebkurš cits cilvēks līdz 30 gadu vecumam, ieskaitot Marku Zakerbergu.

No Kārnegija līdz Rokfelleram, Geitsam un Bafetam, filantropija vienmēr ir bijusi uzņēmējdarbības blakusprodukts. Benkmens-Fraids noteikti ir pirmais miljardieris, kuram uzņēmējdarbība kļuva par filantropijas blakusproduktu. Viņš balstās  uz filozofiju, kas saucas efektīvais altruisms. Šis virziens attīstījies pēdējos desmit gados, un tā mērķis ir izmantot racionālu loģiku, lai maksimāli vairotu labumu. “Tas ir domāts cilvēkiem, kuriem patīk matemātika un kuriem patīk dot,” saka Benkmens-Fraids. Efektīvie altruisti cenšas kvantificēt lietas, piemēram, kā par vienu dolāru izglābto dzīvību skaits. Vai, piemēram, kas ir steidzamāk – cīņa ar malāriju vai ar potenciāli kaitīgām tehnoloģijām. Vai par to, lai izcilais Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta students Sems sekoru savam sapnim un kļūtu par dzīvnieku tiesību aktīvistu. “Patiesībā tev vajadzētu atbraukt uz Volstrītu un mums to iedod,” Benkmens Fraids atceras sakām vienu no ētiskā altruisma kustības līderiem, 34 gadus veco Oksfordas profesoru Viljamu Makaskilu. “Tu neesi labākais bukletu izdalītājs, kāds mums bijis.”

Misija izpildīta. Benkmens-Fraids, sekojot savam aizcinājumam – nulles summas spēlei, kurā katrs jaunpienācējs sastopas ar agresīvu konkurenci no rūdītu profesionāļu puses, – ir radījis masīvu labklājības avotu un sola gandrīz visu novirzīt tam, ko viņš pats uzskata par sabiedrisku labumu. (Viņš saka, ka sev paturēs vien dažus procentus, un pat tas varētu būt par daudz. “Ja tas attaisnos dažu jahtu iegādi, tad jau tas ir diezgan slikti.”) Un kamēr viņš jau liek likmes, apturot dažas labdarības iniciatīvas, un ziedo piecus miljonus dolāru, lai palīdzētu Džo Baidenam tikt ievēlētam (efektīvie altruisti, kā Benkmens-Fraids, īpaši nešķiro, vai tā ir bezpeļņas organizācija vai politika; viņi skatās tikai uz ieguldījuma atdevi ROI), viņš sagaida bagātības paātrinājuma pieaugumu pēc pieciem gadiem, kad pats būs likvīdāks.

Sems Benkmens-Frīds: efektīvais altruisms

“Es gribu izdomāt, kā es varētu pēc iespējas pozitīvāk ietekmēt pasauli,” saka 29 gadus vecais miljardieris, kurš sola ziedot savu naudu lietām, kurām pats tic."

Vienīgais iemesls, kāpēc neatdot to visu, cik vien ātri iespējams, – lai neizšautu visu pulveri uzreiz, bet agrāk vai vēlāk atnāks arī “īstā iespēja.” “Kad tādu atrodi, šķiet, ka to visi noniecina,” saka Benkmens-Fraids. “Bet, pie velna... Jāiet uz visu banku!”

Patiesībā mēs atrodamies vēsturiskā uz visu banku brīdī, un tie, kas ir virsotnē, ir palielinājuši likmes līdz neiedomājamam līmenim, īpaši, ņemot vērā tikko piedzīvotā gada izaicinājumus. Pārmaiņas atnāk straujāk, nekā mēs būtu varējuši iedomāties vēl pagājušā gada martā. Ne pasaules miljardieriem, ne ikvienam no mums tagad nav īstais laiks būt piesardzīgiem.