Uzņēmējs valsts pārvaldē
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Reinim Bērziņam bija jāatrod veids, kā šajā krīzes laikā palīdzēt uzņēmējiem, bet vienlaikus nepazaudēt valsts un investoru naudu. Viņš izdomāja, ka ar to var arī nopelnīt.
Vislietainākajā, vējainākajā un aukstākajā septembra dienā viesnīcā Latvija sapulcējās vairāk nekā simts cilvēku, pārsvarā lielu uzņēmumu vadītāji vai īpašnieki. Konkrēti, uzaicināti cilvēki – tādi, kas varētu kvalificēties atbalstam caur attīstības finanšu institūcijas Altum jaunizveidoto pašu kapitāla fondu.
Idejas iniciators un Altum vadītājs Reinis Bērziņš atkal visu bija izdarījis pretēji, nekā rīkotos jebkura normāla valsts institūcija vai pat banka. Viņš negaidīja, ka uzņēmēji paši meklēs, domās, salīdzinās, vai viņi kvalificētos atbalstam, kā tas notiek, izvērtējot banku pakalpojumus. Tieši otrādi – viņš pats bija proaktīvs. Altum jau bija izpildījis mājasdarbu – no visiem Latvijas uzņēmējiem atlasījis tos, kuri varētu kvalificēties šim instrumentam pēc skaidri noteiktiem kritērijiem. Tādu bija 301. Bet no šā 301 daļa bija valsts un pašvaldību uzņēmumi, vēl citi, kas bija nonākuši grūtībās. Atņemot tos, palika divsimts. “Sagatavojām īsu, konkrētu e-pastu. Ja sanāks atrast 25–30 interesentus, būsim ļoti priecīgi,” saka Reinis. Maksimālā summa vienam uzņēmumam – desmit miljoni eiro. Uz fonda prezentācijas pasākumu ieradās tikai tie, kuri jau pēc noklusējuma varēja pretendēt uz šo naudu. Konkrēti un ļoti pragmatiski – tāda, šķiet, ir Reiņa pieeja katrā lēmumā.
Cēsnieks Reinis Bērziņš (37) mācījās Cēsu Valsts ģimnāzijā un skolas laikā raka grāvjus, lai nopelnītu naudu savām vēlmēm un prieciņiem. Attiecībā uz izglītību pelnīt mācību laikā nevajadzēja. Viņš auga izglītotā ģimenē – vecmāmiņa bija profesore, vadīja ķīmijas katedru, tēvs mācījies RTU, māte – masu pasākumu režisore. Izglītības jautājums šajā ģimenē bija prioritāšu saraksta augšgalā. “Mamma ar tēti darīja visu, lai nekā netrūktu, un arī pirmajos studiju gados mani atbalstīja, lai varu domāt tikai par mācībām un nestrādāt. Pats arī ņēmu gan studiju, gan studējošā kredītu,” saka Reinis Bērziņš. “Es redzēju ļoti daudzus draugus, kas par agru aizgāja no universitātes, pat teoriju līdz galam vēl nebija atkoduši. Protams, man arī bija tādas domas. Bet uzskatu, ka visu izdarīju pareizi, tomēr ilgāk nestrādājot.” Tagad viņam ir Banku augstskolā iegūts starptautisko finanšu maģistra grāds, Šveices biznesa skolas MBA un Rīgas Juridiskās augstskolas programmas Finanses un tiesības diploms.
Sākotnēji jaunietis bija apsvēris ideju doties politikā un vēl studiju gados iestājies Tautas partijā – tāpēc, ka tā centrā bija likta uzņēmējdarbība. Augstskolā, uzvarot debašu konkursā un spējot labi argumentēt savu viedokli, Reinis kļuva par partijas Cēsu nodaļas vadītāju. Viņš piedalījies arī Saeimas vēlēšanās, kļūstot par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru, un strādājis Lattelecom padomē.
2011. gads Reiņa karjerā bija izšķirošs – no amatpersonas, kurai pēc būtības nebija jāuztraucas par budžetiem un naudas taupīšanu, viņš kļuva par Patentu valdes vadītāju, kur vajadzēja izdomāt, kā padarīt procesus efektīvākus. Patentu valdē bija ap 70 darbinieku un pāris miljonu budžets. Reinis sāka izkopt savu pārvaldības rokrakstu – sakārtoja finanšu jautājumus un atbrīvoja padsmit procentu darbinieku, lai paaugstinātu algas pārējiem un ieviestu motivējošu bonusu sistēmu, kā arī noorganizēja preču zīmju reģistrāciju tiešsaistē.
Kad par Valsts prezidentu kļuva Andris Bērziņš, viņa uzvārda brālis no Patentu valdes nonāca Prezidenta kancelejā, kļūstot par tās vadītāja vietnieku. “Tur arī izskanēja precīzi priekšlikumi, ko es varētu darīt valsts pārvaldē, ministrijās. Bet es sev nodefinēju, ka mani politika vairs neinteresē, jo partija jau bija pajukusi. Bet es varētu strādāt valsts uzņēmumos,” atceras Reinis.
Valsts bija pieņēmusi lēmumu apvienot trīs institūcijas – Hipotēku banku, Garantiju aģentūru un Lauku attīstības fondu. Tika izsludināts konkurss, un Reinis pieteicās; viņš jau reiz bija strādājis Garantiju aģentūras valdē, liecina Lursoft informācija. Tā Reinis Bērziņš kļuva par Altum vadītāju un uzrotīja piedurknes.
“Tas bija foršs laiks. Vēl pirms pieciem gadiem man Banku augstskolas pasniedzējs stāstīja par obligācijām un to, ka valsts kapitālsabiedrības Latvijā to nedara, par kredītreitingu aģentūrām, un tagad man bija iespēja to visu pamēģināt īstenot dzīvē,” ar acīm redzamu azartu un lepnumu saka Reinis. 2015. gadā viņam bija plāns. “Es uzskatīju, ka vajag strādāt tikai tur, kur ir market gap, ar bankām konkurēt nevajag. Un vajag vairāk pelnīt.” Taču tā bija tikai daļa no plāna, patiesībā pašam sev izvirzīto uzdevumu saraksts bija garāks: strādāt efektīvāk, daļu pakalpojumu nodrošināt elektroniski, pārskatīt darbiniekus un to funkcijas, izstrādāt jaunus finanšu instrumentus, produktus, kas nekonkurētu ar banku pakalpojumiem, izveidot pašu kapitāla fondu (ideja par to jau ilgi virmoja gaisā), palielināt peļņu un gatavoties krīzei. Agrāk vai vēlāk tā pienāks, bet Altum būs sagatavojies, uzaudzējis muskuļus, lai izmantotu iespēju palielināt tirgus daļu finanšu sektorā.
Ielūkojoties tobrīd 360 miljonu eiro lielajā portfelī, situācija neizskatījās rožaina. “Mums bija pilns ar aizdevumiem, kuri bija precīzi banku sektorā. Es saprotu, ka agrāk bankas neaizdeva zemniekiem, tāpēc viņi gāja uz Hipotēku banku, taču tas laiks jau sen bija pagājis,” atceras Reinis, norādot, ka bija divi varianti – ir jāpiedāvā šajā jomā kaut kas jauns vai, ja neko nevar piedāvāt, no segmenta jāiet ārā. Altum nolēma likt uzsvaru uz garantijām un panākt, lai trīs gadu laikā garantiju un kredītu apjoms būtu vismaz vienāds. Tobrīd 65 % visa portfeļa bija kredīti, garantijas – 35 procenti. Altum sāka sekot līdzi, lai viņu pakalpojumi nekrustotos ar bankām, piemēram, ja bankas lauksaimniekiem deva kredītus uz 15–20 gadiem, Altum ieviesa garāku termiņu – 30 gadu. Kredītu un garantiju līknes sakrustojās septiņus mēnešus pirms noteiktā termiņa. Patiesībā jau kredītu apjoms nesamazinājās, tas palika iepriekšējā līmenī, bet palielinājās izsniegto garantiju apjoms.
Vadītājam bija jāpieņem arī nepatīkami lēmumi. No sākotnējiem 240 darbiniekiem piecu gadu laikā to skaits samazinājās līdz 196; tika atlaisti reāli cilvēki, nevis likvidētas tukšās amatu vietas. “Es melotu, ja teiktu, ka darbinieku atlaišana, kaut arī vienojoties, bija viegla,” atzīst Bērziņš. Tika ieviesta arī iekšēja K25 sistēma. Tas nozīmēja, ka pieprasījumiem līdz 25 tūkstošiem eiro dokumentus varēja iesniegt elektroniski, un nekur nebija jāiet. “Mēs sarēķinājām – ja aizdevums ir 25 tūkstoši, tad ienākumi no procentiem faktiski ir tik nelieli, ka nenosedz pat administratīvos izdevumus. Tāpēc tika uztaisīta infrastruktūra elektroniskai apkalpošanai. Tas pamainīja arī mūsu pašu darbinieku domāšanu.”
Mainījies arī darbinieku sastāvs – vairāk pieņemti darbā cilvēki no privātā sektora, arī ar pieredzi banku jomā. Atsevišķās programmās, piemēram, Energoefektivitātes programmā, strādā inženieri – cilvēki ar ļoti specifiskām zināšanām. Tādi bija vajadzīgi, kad Reinis nolēma izlaist zaļās obligācijas. “Diemžēl nepaspēju pirmais, Latvenergo apsteidza, tomēr mēs bijām otrie un dabūjām Moody’s augsto Baa1 ilgtermiņa kredītreitingu un solīdu kuponu – 1,37. Mēs pateicām, ka tos 20 piesaistītos miljonus piecos gados nolaunčosim. Tagad programma jau ir pabeigta, un neviens darījums nav defoltējis. Lai programmu palaistu, man bija 34 tikšanās,” pa pusei latviski, domām skrienot pa priekšu vārdiem, stāsta Altum vadītājs.
Zaļā tematika visā pasaulē, īpaši Eiropā, ir uz viļņa. Lielajiem koncerniem ir kvotas, kas jāiegulda zaļos projektos, tāpēc pieprasījums pēc obligācijām bija liels. Viens no lielākajiem projektiem, kas tika finansēts no šīs programmas šā gada jūlijā, bija Fiqsy elektroauto parks. Lai arī no 40 finansētajiem projektiem, neviens nav bankrotējis, divi bija tādi, kas nebija spējuši iekļauties atmaksas grafikā, tādēļ grafiks tiem pamainīts. Taču atdeve ir ļoti laba – procenti ir augsti, var sasniegt 5,5–6 procentus. Reinis augsto procentu likmi pamato ar to, ka ir ļoti agresīvi nosacījumi. Programmā Altum aizdeva klientiem naudu vai nu bez nodrošinājuma, vai ar minimālu nodrošinājumu. “Piemēram, nodrošinājums var būt nākotnes naudas plūsma no ietaupītās elektroenerģijas,” paskaidro Bērziņš. Ja banka uzņēmumam jau visus limitus ir izsniegusi un izsmēlusi, tas joprojām var nākt uz Altum un pārliecināt iepriekšminēto inženieri, ka tas strādās.
Viss gāja pēc plāna – pirmajos trīs gados Altum apgrozījums saglabājās, bet peļņa katru gadu pieauga par diviem miljoniem; efektivitātes uzlabojumi bija pasakaini. 2015. gadā peļņa – divi miljoni, pēc gada – četri, vēl pēc gada – seši, pērn – astoņi. “Varat iedomāties, kādas mums bija ambīcijas šim gadam!” smaida Reinis. Kopējais dažādu aizdevumu portfelis piecu gadu laikā no 360 miljoniem nu tuvojās 700 miljoniem. “Piektajā un sestajā martā mēs aktīvi gatavojāmies nelielam semināram, Altum piecgades rezultātu apkopojumam, bijām salikuši nākotnes plānus. Protams, negaidījām, ka pēc nedēļas sāksies pilnīgs armagedons.”
Un tad atnāca Covid-19, ieviešot savas korekcijas...
Altum vadība sanāca kopā tajā pašā dienā, lai izdomātu jaunu plānu, ko nākamajā dienā prezentēt valdībai un finanšu sektora dalībniekiem – FKTK un Latvijas Bankai. Recesija, kurai Altum piecus gadus gatavojās, zinot, ka tā neizbēgami kaut kad būs, bija pienākusi vienā dienā.
Situācija nebija tāda kā iepriekš – atkal vajadzēja jaunus produktus, un šoreiz atbalsts bija nepieciešams ne tikai maziem un vidējiem uzņēmumiem, bet arī lielajiem. Ja iepriekš nekas tāds nebija iespējams, tad, pēc Reiņa domām, Eiropas Komisija, visticamāk, to atļautu. Altum viss ir jāsaskaņo ar EK.
“Valdība mums iedeva mandātu 200 miljoniem, no kuriem paši iedeva tikai 50, bet pārējos ļāva aizņemties, piemēram, Valsts kasē,” stāsta finanšu institūcijas vadītājs. Taču Reinim tāds plāns ne visai patika – viņš saskatīja iespēju beidzot izveidot pašu kapitāla fondu, izmantojot jau iepriekšējo pieredzi, emitēt obligācijas, it kā nekas nebūtu noticis, kā arī vairāk nekā 100 miljonus aizņēmās no Eiropas Investīciju bankas. Lai to visu īstenotu, bija iespēja trenēties piecus gadus, un Reiņa vadībā Altum to arī bija aktīvi darījis. Ja Altum kapitāla tirgū pirmo reizi startētu Covid-19 laikā, visticamāk, būtu sliktāks reitings, sliktākas likmes un varbūt varētu vispār nesanākt. Bet tagad bija uzkrāta pieredze, un, lai arī Valsts kase aizdod ar zemāku likmi, krīzes laikā tai ir pietiekami daudz pašai savu vajadzību, un likme var izaugt.
Pie Covid-19 risinājumiem tika izveidotas divas programmas: Apgrozāmo līdzekļu programma un Garantiju programma. Garantiju programma bija arī iepriekš, bet tagad vajadzēja citādas garantijas – nevis jaunas, bet garantēt jau esošas saistības.
Daudzi gaidīja tā saucamo helikoptera naudu – kad ikviens var saņemt atbalstu. Tomēr Reinis bija nelokāms – piecu gadu darbs varēja nest augļus un tikai uzlabot Altum reputāciju, nepazaudējot naudu nelikvīdos uzņēmumos. Vajadzēja atrast līdzsvaru starp to, ka jāpalīdz uzņēmumiem, un naudas nepazaudēšanu. Vajadzēja glābt uzņēmumus, tomēr atbalsts nebija paredzēts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tāpēc, pirms sākt sniegt atbalstu caur Apgrozāmo līdzekļu programmu, tika nodefinēti konkrēti kritēriji, izslēdzot subjektīvo komponenti. Seši kritēriji principā bija balstīti tikai un vienīgi ciparos, piemēram, pietiekams kapitāls uzņēmumam vai nu ir, vai nu nav. Vienlaikus Altum solīja ātru apkalpošanu – pieteicēji Apgrozāmo līdzekļu programmā lēmumu varēja saņemt piecu darba dienu laikā, bet Garantiju programmā divu darba dienu laikā, ieskaitot AML procedūru. Un atteikumu bija daudz, Apgrozāmo līdzekļu programmā pat 45–50 procenti. Tomēr arī negatīvu atbildi uzņēmējiem bija svarīgi saņemt ātri, lai varētu meklēt citus risinājumus.
Procesi lielākoties notika elektroniski, ejot pa jau iestaigātu taciņu. Protams, ne jau pilnībā viss. Pieprasījumu bija tik daudz, ka tika izveidota darba grupa Covid-19 produktiem, kas sanāca divreiz dienā, no rīta un vakarā, lai varētu vadīt procesu. Altum darbinieki strādāja arī brīvdienās. “Protams nav patīkami zināt, ka tev jākapā visas brīvdienas. Bet, ja esi apsolījis piecas dienas, tad jādara, turklāt tas ir krīzes risinājums, nevis uz visiem laikiem. Lai gan pie komforta ātri pierod,” teic Reinis. Savukārt fonds – Reiņa lepnums – tapa rekordātrumā, sadarbojoties ar Oaklins Baltic, kura partnere un vadītāja Valērija Lieģe ir arī iekļauta jaunā Altum fonda investīciju komitejā kā neatkarīga eksperte.
Fonda sākums – pārvaldnieka reģistrācija FKTK – bija īsi pēc Jāņiem, pēc divām nedēļām saņemts saskaņojums no Eiropas Komisijas, vēl nedēļa, un bija gatavi MK noteikumi. Mēnesi pēc reģistrācijas FKTK Altum akcionāri – ministrijas – pieņēma pozitīvu lēmumu, jūlijā lēmumus pieņēma arī investori – pensiju fondu pārvaldnieki. 31. jūlijā tika parakstīts komandītsabiedrības līgums. Viss gatavs!
Patlaban Altum piedāvā finansējumu 25 aktīvās programmās, kas kopumā veido jau vairāk nekā 800 miljonu portfeli. Koronavīrusa laikā, kopš 25. marta, tikai Apgrozāmo līdzekļu programmā izsniegti 85 miljoni eiro; pārsvarā tie ir mazi darījumi, līdz miljonam. Šādu summu saņēmuši ap 500 komersantu, viens no pazīstamākajiem – ēdināšanas uzņēmums Lido. Tas ir lielisks piemērs, kā vienlaikus gan izglābt, gan neatbalstīt grūtībās nonākušu uzņēmumu. Visi kritēriji bija izpildīti, lai arī restorāni slēgti. Lido saņēma garantiju piecu miljonu eiro apmērā un miljonu apgrozāmiem līdzekļiem, un tas uzņēmumam bija izšķiroši. Spriežot pēc rezultātiem, šķiet, ka Covid-19 naudu Reinis Bērziņš pratīs izdalīt lietderīgi. Un cerams, ka darba režīmā atgriezīsies arī brīvdienas.
Raksts publicēts žurnāla Forbes 2020.gada oktobra numurā.