Pilnās burās

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Foto: Edmunds Brencis

Teju ikvienā nekustamo īpašumu forumā, tirgus apskatā vai vienkārši nekustamo īpašumu attīstītāju intervijā, ar garantiju būs teikts: Rīgā nav pilnvērtīga darījumu centra ar visu nepieciešamo infrastruktūru strādājošo ērtībai. Visā pasaulē darījumu centrus raksturo, protams, ne tikai augstākā komercpakalpojumu pieejamība vienuviet, bet arī citu pakalpojumu pieejamība – medicīna, bērnudārzi, atpūtas teritorijas un pat dzīvojamās platības. Faktiski tā ir pilsēta pilsētā, un saskaņā ar nu jau ne tik jaunajām nekustamo īpašumu tendencēm, šādas vietas arvien vairāk parādās ap jauniem biroju kompleksiem, gan mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, gan arī Latvijā. Tikai Latvijā tās visbiežāk attīsta lietuvieši un igauņi. Bet kā izrādās, par zināmā mērā pionieri šajā ziņā Rīgā kļūst Mūkusalas biznesa centra attīstītāji – viņiem ir ne tikai iznomājamas telpas 35 tūkstošu kvadrātmetru platībā, bet arī pirmās privātās studentu viesnīcu, sava katlu māja, koģenerācijas stacija un saules elektroenerģija, kas jau šobrīd sedz ap 20% biznesa centra enerģijas patēriņa. Kompleksā jau top medicīnas iestāde un plānā ir arī bērnudārzs. Kopumā šajā vietā ieguldīti jau ap 20 miljoniem eiro, un lai gan Mūkusalas biznesa centrs nav kaut kas jauns un nezināms, tieši vēsturisku tradīciju dēļ, tam var sekmēties labāk, nekā citiem.

Klāvam Vaskam (47) uzņēmēja gēns piemīt jau no bērna kājas. Vidzemnieks Klāvs, kurš nāk no 250 cilvēku maza ciemata Limbažu rajonā, ar disciplīnu, kāda nepieciešama ikvienam uzņēmējam iepazinies Padomju laikos – jāstrādā bija gan dārzā, gan saimniecībā. Nedaudz paaudzies, viņš palīdzēja saviem vecākajiem brāļiem gan tulpju audzēšanā, gan dārzeņu tirdzniecībā Pērnavas un Rīgas tirgos. Pēc pamatskolas viņš iestājās tolaik Murjāņu internātskolā, un kļuva par kamaniņu braucēju, turpat turpinot mācības arī vidusskolā. Kā pats saka: “Laikam, mērķtiecība un raksturs nāk no sporta.” Domādams, ko tad dzīvē vēlas sasniegt, viņš jau tolaik gāja uz skolas bibliotēku lasīt pirmos avīzes Dienas bizness numurus, kur daudz rakstīja par pirmajām izveidotajām komercbankām. Turklāt 1993.gadā valsts izveidoja Banku koledžu, un Klāvam bija skaidrs – viņš vēlas studēt finanses. Domāts – darīts, un jau pavisam drīz viņš studēja tagadējās Banku augstskolas pirmajā kursā, kura pirmo semestri viņam apmaksāja brālis. “Es paliku pirmais aiz strīpas uz budžeta vietām, bet brālis samaksāja 100 latus, kas bija semestra maksa. Pēc tam vairāki studenti izstājās un es turpināju mācības jau budžeta grupā,” atceras uzņēmējs. Viņš slavē augstskolas augsto līmeni svešvalodās un uzskata, ka tieši angļu valodas zināšanas tā laika jaunajiem speciālistiem ļāva salīdzinoši viegli kāpt pa karjeras kāpnēm, īpaši tad, kad Latvijā sāka ienākt ārvalstu bankas – galu galā to vadībai vajadzēja sarunāties ar vietējiem cilvēkiem. Klāvs sāka strādāt Unibankā, ko tolaik vadīja eksprezidents Andris Bērziņš un nostrādāja tur vispirms līdz Krievijas krīzei 1998.gadā, bet pēc bankas pārdošanas SEB bankai, atnāca atpakaļ. “Viņi atnesa jaunu pārvaldības modeli, veidoja banku par modernu kredītiestādi, pamazām palielinot savu daļu bankā,” tā Vasks. Klāvs nomainīja darba vietu tikai 2009.gadā, kad valsts jau bija pārņēmusi Parex banku un bija nepieciešama padome no valsts puses. “Tā laika ekonomikas ministrs Artis Kampars nominēja mani, faktiski palūdza, būt vienam no padomes locekļiem vismaz laiku no pavasara līdz vasaras beigām,” atceras Klāvs. Speciālisti, kas tika piesaistīti, toreiz nodarbojās ar krīzes menedžmentu, izstrādāja bankas sadalīšanas plānu, skaņoja to ar Eiropas Komisiju, strādāja ar ERAB kolēģiem, un pēc gada, kad tika izveidota Citadele banka, Klāvu ievēlēja tās padomē, kuru viņš vadīja līdz 2015.gadam, kad banka tika pārdota ārzemju investoriem. Reizē ar Parex padomes locekli, Klāvs kļuva arī par Garantiju aģentūras valdes locekli, un vēlāk valdes priekšsēdētāju – gan banka, gan Garantiju aģentūra bija Ekonomikas ministrijas pakļautībā.  Arī Garantijas aģentūrā bija zināmi krīzes menedžmenta elementi – notika apvienošanās ar Hipotēku un zemes banku, bija jāizstrādā atbalsta programmas, jauni produkti – riska kapitāls, mezanīna aizdevumi, mikrokredītu portfeļgarantijas utml.

Mūkusalas biznesa centram Klāvs Vasks pievienojās 2015.gadā, kad viņš sāka konsultēt uzņēmuma īpašniekus, no kuriem galvenais bija un ir Alvis Krasovskis. Vienīgais nosacījums bija, ka Klāvs ar laiku varēs palielināt arī savu dalību projektos.

Kāpēc baņķieris nomainīja jomu, kura strauji un dinamiski aug visu laiku? Klāvs atzīst, ka tobrīd kļūdījās savās prognozēs un neparedzēja, ka dinamiskās fintech kompānijas kādreiz varētu konkurēt ar bankām. “Kad strādāju bankā, mēs pirmie sākām finansēt uzņēmumu RD Līzings, kas bija priekšgājēji mūsdienu ātrajiem kreditētājiem. Es redzēju, ka tas ir labs bizness, bet nesazīmēju, ka tas var izaugt līdz tādiem apjomiem kā tagad. Izrādījās, ka man nebija taisnība – bankas joprojām ir veiksmīgas konservatīvajos segmentos, bet riskantajos jāatzīst ka fintech konkurē diezgan labi,” viņš saka. Tomēr ne finanses, ne tehnoloģijas Klāvs nav pametis pavisam – viņš joprojām ir gan Citadele padomes loceklis, gan vada telekomunikāciju uzņēmuma Tet padomi.

Galvenais Klāva Vaska uzdevums bija piesaistīt finansējumu, jo esošajiem partneriem nebija pietiekamas finansiālās jaudas projekta īstenošanai. Piesaistīt finansējumu nekad nav īpaši viegli, taču ar Klāva kontaktu loku un Mūkusalas biznesa centra vīziju, tas varētu būt bijis vieglāk nekā bez viņa. Viņš izmantoja visdažādākos avotus – gan privātus aizdevējus, gan Altum finansējumu un riska kapitāla fondu. Šobrīd tā vai citādi kompānijas līdzīpašnieku vidū ir ne tikai pats Klāvs un Alvis Krasovskis, bet arī, zināmi naudīgāki uzvārdi, piemēram, privātā riska kapitāla fonds EXCAP un tā partneri Zigmārs Reklaitis, Andris Keziks un Ēriks Fricsons kā arī Jekaterina Ņikuļina – hokejista sieva, kas iegādājās Velvi no Māra Martinsona. Protams, ir arī jau pieminētais riska kapitāla fonds Expansion Capital AIFP, kā arī, spriežot pēc publiski pieejamiem komercķīlu aktiem – Luminor Bankas finansējums. Bizness ir vidēji liels un ienesīgs: piemēram, pērn, uzņēmuma apgrozījums bija 3,5 miljoni eiro, no kuriem 12% bija tīrā peļņa. Kā liecina Lursoft informācija, vienīgais gads, kad uzņēmuma apgrozījums bija samazinājies, bija Covid-19 krīzes gads, 2020., kas apgrozījums samazinājās par 8%, toties pieauga uzņēmuma rentabilitāte. Mūkusalas biznesa centrs tad nopelnīja vairāk nekā pusmiljonu eiro, kas ir rekordpeļņa uzņēmuma vēsturē. Šobrīd Mūkusalas Biznesa Centrā iznomāti 97% pieejamo telpu ar vidējo cenu 8-10 eiro par kvadrātmetru, jaunajās ēkās – 15-16 eiro, un pēc Klāva vārdiem, piepildījums nesamazinājās pat kovida laikā. Kas ir veiksmes pamatā?

Klāvs Vasks atklāj darbības principus: “Mēs runājam ar cilvēkiem, klientiem, nestrādājam tikai pēc Excel tabulām – uzklausām vajadzības un esam gana elastīgi. Vienlaikus īstenojam ambīcijas, ieviešot jaunus konceptus un tehnoloģijas,” Nesen īstenotais projekts – Latvijā pirmā privātā studentu viesnīca Jelgavas ielā 12 tam ir spilgts piemērs – tā ir ēka ar vienistabas numuriem aprīkotiem ar savu virtuves zonu, tualeti un dušu platībā no 16 līdz 20 kvadrātmetriem, internetu, bibliotēku, koplietošanas telpām, spēļu telpām un citām lietām, mēnesī maksājot ap 520 eiro, ieskaitot komunālos pakalpojumus. 80% telpu tika aizpildītas pirmā mēneša laikā, un īrnieki ir pamatā ārvalstu studenti, kuri studē Rīgas Stradiņa universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē. Šobrīd tiek īstenots cits projekts – Zeiss biroju ēka, kas nodēvēta par godu KarlZeiss optikas rūpnīcai, kas 1912.gadā atradās šajā vietā un jau tolaik tā bija inovatīva ne tikai dēļ uzņēmuma nodarbošanās, bet arī tāpēc, ka tā bija pirmā dzelzsbetona monolīta ēka Rīgā. Arī pēc Pirmā pasaules kara šajā vietā atradās inovatīvi uzņēmumi – Ābrama Leibovica radiorūpnīca, vēlāk – Rīgas Radio Rūpnīca. Var teikt, ka inovācijas te ir iesakņojušās.

Taču jaunie koncepti un elastība nav vienīgais, kas ļauj uzņēmumam pelnīt. Klāva Vaska spēja laicīgi saskatīt potenciālās problēmas un pieņemt lēmumus bez vilcināšanās strādā ļoti labi. “Uzņēmēja dzīve 80% sastāv no krīžu un problēmu risināšanas. Pat, ja viss ir labi, tu jau domā, kas var noiet greizi, un mēģini ar to rēķināties,” raksturo Klāvs. Viņš spriež, ka kovida laiks vispār nebūtu tik ļoti uzskatāms par krīzi, jo lielākoties uzņēmumiem bija pieejams valsts atbalsts, kura dēļ ekonomika auga pat straujāk. Turklāt nebija spiediena taupīt. “Es domāju, ka tagadējā enerģētikas krīze nodarīs pat lielāku skādi,” viņš saka, piebilstot, ka uzņēmums meklē alternatīvas, atšķirībā no valsts, pieņemot lēmumus ātri. Piemēram, kad 2012.gadā sākās koģenerācijas staciju uzplaukums, Mūkusalas Biznesa Centrs izveidoja atsevišķu uzņēmumu, kas nodarbojās ar elektroenerģijas un siltuma ražošanu priekš saviem objektiem, tirgoja arī elektrību publiskajam tirgotājam. Redzot, ka zaļās enerģijas pieprasījums tikai augs, pirms diviem gadiem uz ēku jumtiem izveidoja lielāko saules paneļu parku un tagad plānots to dubultot. “Jumta platība fiziski nav pietiekama, tāpēc šobrīd skatāmies, vai varam attīstīt saules parkus ārpus Rīgas,” stāsta Klāvs. Viņš piebilst, ka valstij vajadzētu pamācīties no privātā sektora lēmumu pieņemšanu un domāšanu uz priekšu. “Valstij vajadzētu pēc iespējas mazāk nodarboties ar to, ko varētu darīt privātais tirgus daudz produktīvāk, efektīvāk un labāk, jo tur lēmumus nepieņem ierēdņi. Arī Ministru Kabinets bieži nevar vienoties par stratēģiskiem lēmumiem. Diemžēl tā ir, to jūs varat uzrakstīt, lai viņi izlasa un zina, ko par viņiem domā,” atklāts ir Klāvs, kurš arī neslēpj savu vilšanos par valsts nepadarīto enerģētikas jomā: “Jau pēc 2014.gada bija skaidrs, ka tai ir jābūt neatkarīgai. Lietuva ir izdarījusi ļoti daudz, kamēr mēs – tieši neko.” Klāvs saskata arī problēmas kopumā ar stratēģiju valstī, kura pietrūkst – nav skaidrs, kā piesaistīt speciālistus un kā valstij kopumā pelnīt un attīstīties. Droši vien viņš varētu atļauties būt nedaudz vienaldzīgāks, taču nu jau šīs problēmas skar arī viņa biznesu: “Teju visi lielie nomnieki plānoja palielināt cilvēku skaitu, bet tie plāni ir koriģēti, jo vienkārši nevar atrast darbiniekus. Cognizant ved cilvēkus no Indijas, bet Bolt vienu no saviem centriem, ko plānoja Rīgā, atvēra Varšavā,” viņš saka. Taču uzņēmējiem nav iespējas apstāties un nedomāt tālāk tikai tāpēc, ka valstī ir problēmas, un Mūkusalas Biznesa Centrs nav izņēmums.

“Šobrīd būvējam daudzstāvu autostāvvietu, notiek kopprojekts ar Rīgas domi par gājēju tilta izbūvi, ir ambīcijas nopirkt kaut ko kaimiņos, lai paplašinātos, ienākt vairāk arī dzīvojamā segmentā,” saka Klāvs. Vaicāts, kur šīm ambīcijām ņemt naudu, viņā ierunājas finansists: “Mērķis, protams, ir IPO.” Ja Klāva komanda ir čempioni burāšanā, tad varētu izdoties arī šeit.