Papīra miljardieris
Pēdējo 50 gadu laikā Dons Levins ir uzbūvējis iespaidīgu impēriju ar tādiem tabakas un marihuānas smēķētājiem labi zināmiem zīmoliem kā Zig-Zag, E-Z Wider un OCB. Nav slikti vīram, kas pats zālīti nesmēķē.
Šis vīrs, lielākais tabakas ietinamo papīrīšu tirgotājs pasaulē, jūsu priekšstatiem par to, kādam viņam vajadzētu būt, atbilst par visiem 100 %... vai neatbilst itin nemaz. Jā viņš ir draudzējies ar Hanteru S. Tomsonu, ballējies Playboy villā, pazaudējis savu mašīnu, jo bijis narkotisko vielu ietekmē, un viņa noliktavās kratīšanu veicis FIB. Viņš ir arī sacenties par iespēju iegādāties beisbola komandu Chicago Cubs ar Marku Kubanu un producējis vairākas filmas, ieskaitot Stīvena Kinga šausmeni Maximum Overdrive (1986). Taču, kaut arī viņam pieder ikoniskie zīmoli E-Z Wider, Zig-Zag, OCB un JOB, kurus pazīst marihuānas vcienītāji visā pasaulē, viņš pats zālīti nesmēķē. Viņš pat nezina, kā uztīt kāsīti.
“Es biju tas džeks, kurš nopīpēja kāsīti un pēc tam stūrī atslēdzies siekalojās. Es burtiski biju komā, tas kāsis mani izslēdza,” par savu pieredzi ar marihuānu stāsta Dons Levins (72), kurš dibinājis D.R.L. Enterprises – uzņēmumu, kam pieder Republic Brands.
Viņam ir paveicies, ka miljoniem marihuānas lietotāju tomēr zina, kā uztīt kāsīti. Līdz ar tabakas ietinamo papīrīšu zīmoliem Levinam pieder arī rūpnīcas, kas kaņepes, kokus, bambusus un rīsu pārvērš papīrā, un fabrika, kas šo papīru safasē. Tas viss viņu padarījis par miljardieri.
Saskaņā ar Forbes aprēķiniem Levina, kuram ar D.R.L. starpniecību pilnībā pieder Republic, un viņa sievas un dēla kopējais kapitāls ir vismaz 1,7 miljardi dolāru. Bet par spīti tam, ka viņš ir miljardieru klubiņa biedrs ar visu no tā izrietošā – viņam pieder divas mājas (viena Fīniksā, otra Hailandparkā Ilionisā), privātā lidmašīna un Čikāgas hokeja komanda NHL fārmklubā, līdz šim Levins nav nonācis miljardieru radara uztveršanas zonā.
Gadā Republic saražo vairāk nekā 1,2 miljardus ietinamo papīrīšu kārbiņu, kam saskaņā ar Levina teikto tiek izmantoti 5,92 miljoni kilometru papīra. Vienu no viņa iemīļotākajiem zīmoliem E-Z Wider radīja bijušais miljardieris Bobs Stillers, kurš vēlāk izveidoja kafijas grauzdētavas Green Mountain Cofee un Keurig, un Bērtons Rubins. Stillers atceras – kad viņš 1981. gadā uzņēmumu par 6,2 miljoniem dolāru pārdeva Rizla, tas ražoja pietiekami daudz papīra, lai ar to aptītu planētu deviņas reizes. Levina papīrfabrikas tagad gadā saražo tik daudz papīra, ka Zemi varēti aptīt 150 reižu. “Mēs esam lielākie tabakas ietinamā papīra ražotāji pasaulē. Mēs esam visa piegādes ķēde,” saka Levins, no 38 grādu karstuma slēpdamies savā mājā Fīniksā, un saimniekam ap kājām nervozi trinas viņa suns Klods.
Papīrs jau izsenis bijis labs bizness ar augstu peļņas procentu, bet tabakas ietinamā papīra globālā industrija ir neskaidra un pelēka. Pat analītiķiem, kas pēta tabakas un kaņepju uzņēmumus, nav skaidra priekšstata par tā lielumu. Viens no iemesliem, kāpēc nozarei ir grūti izsekot, – lielākā daļa papīrfabriku ir daudzās valstīs izvietoti privāti uzņēmumi: no Papeteries du Leman, Levina fabrikas Publierā Francijā, kas apgādā Republic fasēšanas fabriku Perpiņānā, līdz Miquel y Costas & Miquel Barselonā, Glatz Vācijā un Delfort Austrijā. Pasaulē lielākie specializētā papīra ražotāji Schweitzer-Mauduit International, kas atrodas Senžironā Francijā un pieder publiski tirgotajam uzņēmumam Alpharetta, un Mativ ASV, Džordžijā, ražo tabakas ietinamo papīru tādiem uzņēmumiem kā Raw un Vibes, kā arī cigarešu papīru Altria, Philip Morris International, Imperial Brands Plc., Japan Tobacco Inc. vajadzībām.
Ar E-Z Wider, OCB, JOB un Top zīmoliem Republic kontrolē trešdaļu Ziemeļamerikas tabakas ietinamā papīra tirgus. Arī Kentuki uzņēmumam Turning Point Brands, kas ASV un Kanādā izsniedz tiesības pārdot Republic ražoto Zig-Zag, un HBI International Arizonā, kas ražo tabakas ietinamo papīru Raw, katram pieder trešā daļa šī tirgus. Tiek lēsts, ka kopējais pārdošanas apjoms vairumtirdzniecībā visā Ziemeļamerikā ir aptuveni 550 miljoni dolāru gadā, savukārt globālais pārdošanas apjoms ir 2–3 miljardi dolāru gadā. Levins nevēlas apspriest finanses, taču Forbes rēķina, ka Republica peļņa no 650 miljoniem dolāru ieņēmumos ir 230 miljoni – 35 % ienesīgums.
Republic finanšu direktore Rebeka Rolla lakoniski izskaidro, kāpēc tabakas ietinamā papīra nozare ir tik labs bizness: “Mēs pārdodam kaut ko, ko cilvēki aizdedzina, un to nodedzināt var tikai vienu reizi.”
Dons Levins, kurš parasti ģērbjas golfa kreklā (kaut arī pats golfu nespēlē) un valkā sporta apavus, uzauga tālu no tās vietas, kur atrodas tagad – dzer lielisku baltvīnu Džeimsa Bārda godalgotajā restorānā Skotsdeilas centrā tikai dažu minūšu attālumā no viņa 4,5 miljonus dolāru vērtās mājas. Piecdesmitajos gados viņš auga Čikāgā pie tēva – godīgākā lietotu automašīnu pārdevēja. Kad zēnam bija 14 gadu, viņa tēva dīleris nonāca nepatikšanās, un ģimenei bija jāpārceļas. “Mēs zaudējām visu,” saka Levins. “Esmu bijis bagāts. Esmu bijis nabags. Un labāk ir, ja ir nauda.”
Neilgu laiku pavadījis jūras kājinieku rezervē, Levins 60. gadu nogalē piedalījās General Motors apmācību programmā, lai pats kļūtu par automašīnu tirgotāju. Viņš neapmeklēja koledžu, bet neatlaidīgi strādāja un atklāja, ka prot lieliski pārdot automašīnas. Uzņēmējs atklāj – viņa mīļākais triks, lai noslēgtu darījumu ar klientu, kurš uzskatīja, ka cena ir pārāk augsta, bija piezvanīt savam priekšniekam, kurš viņu atlaida šī klienta priekšā. Tas, protams, bija teātris, bet parasti nostrādāja – un auto tika pārdots.
Tomēr šim lietotu automašīnu pārdevēja dēlam bija lielākas ambīcijas. Septiņdesmito gadu sākumā viņa bērnības draugs Šeldons Millers pastāstīja Levinam par pārdošanai izliktu modīgu veikalu Adams Apple Čikāgā, Rodžersa parkā. “Šķiet tas bija veikaliņš, kurā pārdeva džinsus un angļu mūziku, piemēram, Jethro Tull,” stāsta Levins. Viņi nopirka šo veikalu, kas bija pazīstams tā psihedēliskās izkārtnes dēļ, un arī visu tā inventāru, izņemot kurpju kasti, pilnu ar tabakas ietinamajiem papīrīšiem. “Es nekad iepriekš nebiju redzējis cigarešu papīrus, un es tos negribēju,” Levins atceras. Bet trīs dienu laikā viņš saprata, ka lielākā daļa klientu meklē tieši tos. “Es piezvanīju iepriekšējam īpašniekam un nopirku to kasti. Un sapratu, ka mēs esam nopirkuši kaņepju un tabakas smēķēšanas rīku veikalu.”
Lai atjaunotu krājumus, Levinam bija jāpārskaita nauda tā izplatītājam Ņujorkā, un pēc dažiem mēnešiem viņi saņēma Spānijā ražota papīra sūtījumu. Viņš atklāja, ka izplatītājs iekasē naudu no vairākiem mazumtirgotājiem, pasūta preci un pārdod to ar lielu uzcenojumu. “Izdomāju, ka arī es varētu to darīt, un ielēcu lidmašīnā,” viņš saka. “Problēma bija tā, ka man bija jāpērk daudz, daudz vairāk, nekā es varēju pārdot savā 74 kvadrātmetru veikalā.”
1971. gadā Millera un Levina ceļi tomēr šķīrās, un Levins izveidoja Adams Apple Distributing Co. Drīz viņš veica lielus ietinamā papīra pasūtījumus un, apceļojot Vidējos Rietumus, pārdeva to smēķētāju veikaliem.
Reiz, ceļojot ar vilcienu no Spānijas uz Holandi ar pārsēšanos Parīzē, Levins nolēma apmeklēt Zig-Zag biroju. Viņš bija iecerējis pārliecināt to pārtraukt ekskluzīvās attiecības ar U.S Tobacco, bet nejauši no lifta izkāpa nepareizajā stāvā un, pats to neapzinoties, sāka runāt JOB eksporta menedžeri. Šo zīmolu 1838. gadā bija radījis Žans Bardo, kas izgudroja tabakas ietinamā papīra īpašo fasējumu. Menedžeris Levinam pastāstīja, ka viņiem ir 5000 kastu ar banānu un zemeņu garšas ietinamo papīru, un, ja viņš piekristu tās iegādāties, JOB labprāt padarītu Levinu par savu ekskluzīvo izplatītāju ASV. Levins piekrita darījumam, un JOB kļuva par Adams Apple pirmo ekskluzīvo zīmolu.
Drīz vien Levina klienti sāka taujāt arī pēc citiem marihuānas smēķēšanai noderīgiem piederumiem, piemēram, kāsīša turētājiem, kas ļauj nosmēķēt visu uztīto smēķi, neapdedzinot pirkstus, un pīpēm. “Es nezinu, kas ir bongs, bet mēs to varam dabūt,” viņš atceras, ko atbildējis klientiem. Levins sāka publicēt katalogu un reklāmu izdevumā High Times, un 70. gados viņa bizness uzplauka. “Mēs kļuvām par tādu kā superlielveikalu marihuānas smēķētājiem,” saka uzņēmējs. “Tas bija ļoti jautri.”
Saskaņā ar New York Times rakstīto 1978. gadā, 70. gadu beigās Levina gada ieņēmumi bija desmit miljoni dolāru (mūsdienās tie būtu ap 50 miljoniem dolāru).
Federālā valdība tolaik jau bija sākusi ieviest likumus, kas vērsti pret marihuānas smēķēšanas piederumiem – bongiem un marihuānas pīpēm –, bet ne pret tabakas ietinamo papīru. Vvairāki Levina draugi un vienaudži nonāca konfliktā ar likumu. “Vienam cilvēkam, kuru labi pazinu, piesprieda 104 mēnešus cietumā,” viņš atceras. “Es teicu – labi, es pametu šo biznesu. Un mēs pārstājām pārdot visu, izņemot ietinamo papīru.” Levins atbrīvojās no visa sava inventāra. Pēc dažām nedēļām viņa Čikāgas noliktavu pārmeklēja Alkohola, tabakas un šaujamieroču birojs un Ilinoisas policija, taču neatrada neko, izņemot tabakas ietinamos papīrīšus.
Astoņdesmitajos gados jaunais papīra ražošanas kapitāla mantinieks Vinsents Bolorē, kuram piederēja tabakas ietinamā papīra ražotne Odet-Cascadec-Bolloré, kas labāk pazīstama kā OCB, nopirka Zig-Zag un JOB. Pēc kāda laika, būdami nemierā ar jauno rūpnīcas vadītāju, strādnieki plānoja streikot. Levins devās uz Franciju, teica Bolorē, kā viņš bojā biznesu, un mudināja pārdot uzņēmumu viņam. Galu galā abi atrada kopīgu valodu, bet francūzis paskaidroja, ka saīsinājumā OCB burts B nozīmē Bolorē (viņa ģimene bija izveidojusi uzņēmumu 1822. gadā), tādēļ viņš to nekad nepārdos. “Ja es tomēr kādreiz to darīšu,” Bolorē teica, “tad pārdošu to tev.”
Sociālās kampaņas Just Say No laikā Levins nolēma, ka būtu labi nomainīt savas kompānijas nosaukumu, lai izvairītos no tās sasaistīšanas ar sabiedrībā nepopulāriem un valsts apkarotiem ieradumiem. Lidostā, ieraugot paziņojumu, ka Southern Airways maina nosaukumu uz Republic Airlines, viņu piemeklēja atklāsme. “Mums ir U.S. Tobacco, mums ir National Tobacco, bet mums nav Republic Tabacco! Šis izklausās pēc vecas, respektablas kompānijas nosaukuma,” savu domu gaitu atceras Levins.
2000. gadā Bolorē, kas pats pēc dažiem gadiem kļūs par miljardieri, nolēma savu biznesu pārprofilēt uz plastmasu un bija gatavs uzņēmumu pārdot Levinam. “Domāju, ka Dons bija vispiemērotākais, lai pārņemtu šo uzņēmumu, un viņš ir pierādījis, ka neesmu kļūdījies,” atzīst Bolorē (71).
Levins nopirka arī Bolorē papīrfabrikas Papeteries du Léman, kas atrodas tieši blakus Evian ražotnei, un Papeteries des Vosges. Tā vietā, lai pārņemtu tikai vairumtirdzniecību, Levins nu kontrolēja arī papīra ražošanu, tā fasēšanu un izplatīšanu. “Ja nebūtu Bolorē, es pārdotu zīmuļus,” viņš saka. “Es nopirku Bolorē biznesu. Nav tā, ka es esmu ļoti gudrs; es vienkārši esmu pietiekami gudrs, lai to turpinātu.”
Tā kā Bolorē zīmoli tagad bija daļa no Levina impērijas, Republic turpināja augt, un viņš realizēja citu lielāko ietinamo papīru zīmolu izvēršanas stratēģiju. Pirms vairākiem gadiem Levins no R. Dž. Reinoldsa bija nopircis cietumos populāro Top. 2018. gadā viņš iegādājās tabakas zīmolu Bali Shag un no uzņēmuma Imperial – ikonisko E-Z Wider. Darījuma nosacījumi tolaik netika atklāti.
Lerijs Posners, kurš bija strādājis Stillera uzņēmumā E-Z Wider un kā viceprezidents pārdošanas jautājumos turpināju darbu Donija Republic, saka – viņa bijušais priekšnieks ir no cita laikmeta. Pēc Posnera domām, Republic nedarbojās tabakas ietinamā papīra biznesā un tabakas vai kaņepju rūpniecībā. “Mēs netaisījām papīru,” saka Posners. “Mēs drukājām naudu.”
Kaut arī Levins pats marihuānu nesmēķē, savus klientus viņš saprot lieliski. “Tas, ko jūs mēģināt pārdot, ražojot labu tabakas ietinamo papīru, nepavisam nav garša,” viņš saka. “Tas, ko mēs cenšamies panākt, ir kaut kas tāds, kas ir pēc iespējas mazāk pamanāms.” Un, ja jūs pārdodat bezgaršīgu produktu, mārketings nozīmē visu. Preču zīmju tiesvedība ir Republic stratēģijas galvenā daļa. Instrumentu, lai cīnītos pret viltotājiem no Ķīnas, kas tirgum nodara miljoniem dolāru zaudējumus, nav pārāk daudz, bet viltotājiem ASV vajadzētu uzmanīties. 2022. gada martā Republic panāca sev labvēlīgu spriedumu par 11 miljoniem dolāru, jo tiesas prāvā tika atzīts, ka vairumtirgotājs no Džordžijas pārdod viltotus Top un JOB produktus. Līdzīgām tiesas prāvām Republic, pēc Levina teiktā, tērē “vairākus miljonus gadā”.
Lai gan ar daudziem konkurentiem Levinam ir cieņpilnas attiecības, lielākā daļa no viņiem uzskata, ka viņš ir agresīvs un gatavs cīnīties. Republic ir iesūdzējis tiesā citus uzņēmumus, tostarp pazīstamo zīmolu Bambú, par līgumu, preču zīmju un maksājumu strīdiem. Pēdējos četros gados vien Levina uzņēmums ir sācis gandrīz 150 tiesas prāvu.
Iespējams, visilgākais strīds Levinam ir ar Džošu Keselmanu, kura HBI International izveidojis mega populāro zīmolu Raw. Gandrīz desmit gadus šie abi vīri ir sūdzējuši tiesā viens otra uzņēmumus, bet viņu sāncensība ilgst jau 20 gadu. Levins nekomentē nevienu no aktīvajām prāvām, bet vispārināti teic, ka tabakas ietinamā papīra industriju veido krāpnieki un šarlatāni. Levins nelielās ar saviem pēdējo 50 gadu panākumiem. “Es noteikti neesmu tabakas ietinamā papīra karalis,” viņš ir pieticīgs. “Tas bijis daudzu cilvēku nopietns darbs, un uzņemties par to vienpersonisku atbildību būtu aizvainojoši un nebūtu pareizi.”
Pēc vairākiem desmitiem gadu tagad 1,7 miljardus dolāru vērtas impērijas vadībā Levins ir sācis domāt par savu pēcteci un mantinieku. Viņa dēls Roberts, nodokļu jurists, droši vien to nepārņems. “Viņam nav uzņēmēja gara,” saka Levins, piebilstot, ka uzņēmumu nepārdos arī investīciju pārvaldīšanas firmai, jo tā atlaistu lielāko daļu darbinieku tikai tādēļ, lai palielinātu peļņu. “Pirms es nomiršu, es drīzāk kompānijas vadību nodošu cilvēkam, kurš nav saistīts ar uzņēmumu, nevis pārdošu to kādam, kas uzņēmumu mēģinās racionalizēt.”
Runājot par sasniegto, Dons Levins atzīst, ka viss noticis apstākļu sakritību dēļ. “Tas, ko esmu sasniedzis un kur šodien atrodos, nav tā vieta, kurā es sevi redzēju. Es domāju, ka pārdošu automašīnas Rietumu avēnijā Čikāgā.”