Palmera Lakija karš
Par kvēlu atbalstu Trampam no Facebook izslēgtais vienreizīgā virtuālās realitātes veiksmes stāsta brīnumbērns jūtas šķīstījies. Viņa astoņus miljardus dolāru vērtais aizsardzības tehnoloģiju jaunuzņēmums Anduril apbruņo Ukrainu un rada nākotnes ieročus – pirms vēl Pentagons vispār ir sapratis, ka tos vēlas.
Kaut arī mākoņainā pavasara dienā, kad gaisa temperatūra ir vien 16 grādu, Anduril Industries testa poligonā Dienvidkalifornijas kalnos šķiet nedaudz par vēsu cilvēkam, tie ir perfekti apstākļi novērošanai. ”Redzamība ir laba,” skaidro Anduril līdzdibinātājs miljardieris Palmers Lakijs, kurš pirmo bagātību nopelnīja 2014. gadā, par diviem miljardiem dolāru pārdodot Facebook savu virtuālās realitātes jaunuzņēmumu Oculus VR. Vēsais gaiss nodrošina arī zemu termisko izkropļojumu līmeni, un tas ļauj Anduril sargtorņiem vieglāk pamanīt nelegālos imigrantus uz ASV un Meksikas robežas.
Šim tehnoloģiju brīnumbērnam, kurš zināšanas apguvis pašmācības ceļā, septembrī paliks 30 gadu – tad viņš, kā pats joko, no ”zvaigžņu puikas” pārtaps par ”zvaigžņu vīru”. Viņš sapulcina savus inženierus, lai nodemonstrētu, kāpēc investori grasās ieguldīt Anduril vēl miljardu dolāru. Kopā kopš 2017. gada piesaistīti 1,8 miljardi. Lakijam pieder vismaz 11 % kompānijas, kas, pievienojot Facebook ieguldījumu, ļauj novērtēt viņa aktīvus par 1,4 miljardiem dolāru. Viņa turība vēl palielināsies pēc pēdējās kārtas noslēguma, kad tiek paredzēts Anduril vērtības pieaugums par 70 %, sasniedzot astoņus miljardus dolāru.
Uz zemes novietots infrasarkanais sensors uz ceļa testa apgabalā pamana transportlīdzekli, ieslēdz kameru masta galā un liek tai fokusēties uz mašīnu. Mākslīgā intelekta programma Lattice, ko Anduril uzskata par svarīgāko šīs tehnoloģijas elementu, atpazīst to kā transportlīdzekli. Automašīna drīz nonāks pie paugura, aiz kura paslēpties, tāpēc tiek iedarbināts melns drons Ghost, kas seko transportlīdzeklim, lai neizlaistu to no redzamības lauka. Ekrānā redzams, ka mašīna apstājas. No tās izkāpj vīrietis, kuram līdzi ir savs drons, un viņš to iedarbina. Pēc radiofrekvences tiek noteikts, ka tas ir Ķīnā ražotais DJI P4. Programma Lattice apzīmē vīrieti un dronu kā ”aizdomīgus”. Lai neitralizētu dronu, atveras metāla kaste, no kuras izlido dūšīgs kvadrikopters Anvil un strauji dodas uzbrukumā. Tam ir tikai viens uzdevums – ietriekties citos dronos, notriecot tos zemē.
”Mēs vēl varam uzlabot akumulatorus un fizelāžu, vienkārši padarīt to neticami ātru,” saka Lakijs, kurš, neraugoties uz laikapstākļiem, ir ģērbies savā ierastajā uniformā – iešļūcenēs, pusgaros šortos un Havaju stila kreklā. ”Dronu cīņās noteikti ir mājas laukuma priekšrocība.”
Tā ir brutāla, tieša pieeja, kas saskan ar Lakija aktuālo prāta stāvokli. Pirms astoņiem gadiem viņš iekaroja preses uzmanību un apbrīnu (ieskaitot Forbes, nokļūstot uz žurnāla vāka) kā mīlīgs tīnis, brīnumbērns no maz pazīstamās virtuālās realitātes nozares. Tomēr trīs gadus vēlāk viņš pārdeva savu uzņēmumu Markam Zakerbergam, un pēc tam Facebook viņu atlaida, paužot sašutumu par viņa atbalstu Donaldam Trampam prezidenta vēlēšanās 2016. gadā.
Viņš ilgi nedomāja un nodibināja aizsardzības nozares jaunuzņēmumu – sadarbībā ar liberāļa, miljardiera Pītera Tīla Founders Fund un vadītājiem, ko Tīls piesaistīja no sava spiegu programmatūras izstrādātāju uzņēmuma Palantir. Tas noslēdza Lakija garīgo aiziešanu no kreisi noskaņotās Silīcija ielejas. Viņš devās prom arī fiziski. Anduril galvenais birojs atrodas Ērvinā – tuvāk Sandjego militārajām bāzēm, nevis Menlopārkas metavisumam.
Pēc draugu zaudēšanas, kuri viņu kritizēja kā naidīgu kara atbalstītāju, Lakijs atzīst, ka pēkšņi sajuties kā izpircis grēkus. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kur atrodas Anduril sistēmas (viņš neatklāj, kādas tieši), daži cilvēki ir viņam atvainojušies. Tagad viņi saprot, ka ”ASV ir tiešām ļoti svarīgi, lai tai būtu labāki ieroči”, atklāj uzņēmējs.
Lakija kompāniju no konkurentiem atšķir tieši tas, kā viņš ražo šos ieročus. Anduril, kas pagājušajā gadā ģenerēja 150 miljonu dolāru ieņēmumus, pats izstrādā lielāko daļu savu tehnoloģiju. Tas ir liels risks un pilnīgi pretēji citiem militāro risinājumu uzņēmumiem tirgū. Tā vietā, lai gaidītu, kad noslēgsies Aizsardzības ministrijas vairākus gadus ilgās nepieciešamo tehnoloģiju prasību noteikšanas un iepirkumu procedūras, atbilstoši kurām veidot prototipus, Anduril patraucas visiem garām un izstrādā ieročus un novērošanas sistēmas, kuras, kā uzskata uzņēmumā, valdība noteikti gribēs nākotnē.
Lūk, divi iepriekš neatklāti projekti – ātrs, bruņots drons, kas, kā apgalvo Lakijs, dažos gadījumos pat ir paredzēts, lai aizvietotu pilotējamus iznīcinātājus cīņā ar gaisa telpas pārkāpējiem, un vēl kāds liels izlūkošanas drons, ko mums parādīja ar nosacījumu, ka tas netiek detalizēti aprakstīts. Tas spēj pacelties un nolaisties vertikāli (nav nepieciešams skrejceļš) un autonomi lidot tālās distancēs, padarot to šķietami piemērotu darbībai attālos Klusā okeāna reģionos. Arī tos formāli Pentagons nepieprasīja.
Apvienojot Lakija iepriekšējo pieredzi un aktuālo nodarbošanos, ir radīts arī rīks, kas apvieno Lattice programmu ar videospēļu platformu no Carbon Games – izstrādātāju studijas, ko Anduril iegādājās 2019. gadā. Tas ļauj Aizsardzības ministrijai simulēt tūkstošiem pēkšņu, negaidītu scenāriju konflikta situācijās, attēlojot norādes gan virtuālās realitātes brillēs, gan uz ierastajiem ekrāniem. Tas turklāt arī palīdz Anduril izlemt, kādu aprīkojumu ražot nākotnē.
Lakijs ir pārliecināts, ka viņa tehnoloģiskie risinājumi pārspēj aizsardzības nozares gigantu radītos, bet Anduril nepieļauj nejaušības. Pēc atklātībā nonākušas informācijas, 2021. gadā 39 lobisti federālā līmenī strādāja Anduril labā Vašingtonā. Jau no uzņēmuma darbības sākuma Kolumbijas apgabalā tika izveidota speciāla komanda, kurā piesaistīti arī Aizsardzības ministrijas veterāni un kuru vadīja Kristians Brose, bijušais vadošais speciālists Senāta Bruņoto spēku komitejā. Lakijs pavada daudz laika Vašingtonā. “Cilvēki grib ticēt, ka, ja tu radi labāko risinājumu, tu uzvarēsi. Reālajā pasaulē tas tā nestrādā,” viņš saka.
Palmeru Lakiju mājās Longbīčā mācīja viņa māte, un pirmās zināšanas inženierijā viņš apguva, labojot automašīnas kopā ar savu tēvu. Galu galā viņš aizņēma pusi garāžas, veidojot tādas lietas kā jaudīgus lāzerus un citus ieročus, kas izšauj liela ātruma šāviņus, izmantojot elektromagnētus. Tīņa vecumā viņš pievērsās vecu videospēļu konsoļu uzlabošanai ar miniatūrās elektronikas risinājumiem, lai padarītu tās portatīvas. Spēles noveda viņu pie virtuālās realitātes. Palmers sāka kolekcionēt vecas, lielas virtuālās realitātes brilles un ierīces (tehnoloģijas pamatā ir risinājumi, kas izstrādāti sešdesmitajos gados) un pētīja tās.
Revolucionārais atklājums bija tas, ka viņš varēja aizvietot šo ierīču smago, dārgo optiku ar lētu un vieglu, pielāgojot attēlu ar programmatūru. Tādā veidā radās Oculus Rift, Lakija 16 gadu vecumā radītā valkājamā virtuālās realitātes ierīce, kas piesaistīja Marka Zakerberga uzmanību.
Facebook Lakijs varēja spēlēties ar vēl pārsteidzošākām lietiņām – viņš savā baseinā uzbūvēja reaktīvo taisnplūsmas dzinēju, (neveiksmīgi) mēģināja izveidot turbīnzābakus – un sāka ar Treju Stefenu, partneri no Founders Fund, runāt par aizsardzības nozares jaunuzņēmumu idejām.
Pīters Tīls uzdeva Stefenam izveidot nākamo Palantir vai SpaceX, lai aizsniegtos līdz valdības dziļajām kabatām. Palantir veterāns Stefenss sāka no baltas lapas – viņu iedrošināja izveidot kompāniju, kas strādātu un kuru viņš būtu radījis no nulles. Stefens ar Lakiju bija vienisprātis, ka lielākais Aizsardzības ministrijas trūkums bija programmatūra; pašas militārpersonas uzskatīja, ka tas ir kā papildinājums lielām bruņojuma sistēmām. Bet Lakiju neinteresēja izstrādāt kaut ko no tā pašam – kamēr Facebook viņu nodeva...
Stefens pieņēma darbā savus labākos draugus no Palantir – Braienu Šrimpfu, kurš izstrādāja programmatūru un tagad ieņem direktora amatu, un Metu Grimmu par rīkotājdirektoru. Tomēr pēc ne visai veiksmīgas programmatūras pārdošanas pieredzes Pentagonam, strādājot Palantir, viņi izdomāja, kā iebarot Aizsardzības ministrijai mākslīgo intelektu aprīkojuma aizsegā. Stefens cerēja, ka Lakijs iedvesīs Vašingtonā cieņu un būs arī kompānijas aprīkojuma speciālists.
“Gudri cilvēki, īpaši inženieri, vēlas būt Palmera tuvumā, jo viņš rada ap sevi elektrizējošu vidi,” saka Stefens. Lakijs ir radoši haotisks, viņš piebilst, taču viņa kolēģi, uzņēmuma līdzdibinātāji, ir kā bamperi, ja kaut kas noiet greizi. “Ja viņa enerģiju ievirza pareizajā virzienā, viņš nav apturams.”
2017. gadā jaunizveidotais uzņēmums Anduril, izmēģinot savu pirmo koncepciju, Muitas un robežsardzes pārvaldei pārdeva sargtorņus. Tie automātiski noteica cilvēkus un transportlīdzekļus, kas nelegāli šķērsoja robežu, atbrīvojot inspektorus no daudzām ikdienas patruļām. 2020. gadā aģentūra noslēdza ar Anduril darījumu par 250 miljoniem dolāru, un līdz februārim Muitas un robežsardzes pārvaldei bija 176 torņi, kas izvietoti uz Meksikas robežas.
Janvārī Anduril guva līdz šim nozīmīgāko apliecinājumu saviem panākumiem – noslēdza līgumu par ASV Īpašo operāciju pārvaldes dronu flotes pārņemšanu. Tas varētu būt pat miljardu dolāru vērts desmit gadu laikā. Pie horizonta parādījusies vēl kāda lielāka iespēja. Pentagons vēlas sasaistīt kopā visas savas novērošanas un ieroču sistēmas, lai radītu vienotu kaujas lauka pārskatu un vadītu kaujas uzdevumus no attāluma, vienlaikus esot pasargātām no uzlaušanas un hakeru uzbrukumiem. Programmas nosaukums ir Joint All-Domain Command and Control (kopējā dažādu jomu vadības un kontroles sistēma) jeb JADC2, un Anduril, kā arī citi, ieskaitot Palantir un Redwood City – Kalifornijas uzņēmumu C3 mākslīgā intelekta jomā – paredz desmitiem miljardu dolāru lielus potenciālos tēriņus.
Anduril cer, ka ar Lattice viss izdosies. 2020. gadā Air France izmēģinājumā Anduril pievienoja radariem savus sensoru torņus ar mērķi identificēt ienākošās spārnotās raķetes un nodot mērķēšanas datus vairākām bruņojuma sistēmām, tostarp F-16 un Paladin haubicēm, lai šīs raķetes neitralizētu. Vērā ņemams fakts – sistēmas vadību varēja realizēt tikai viens pilots.“Viņi noteikti ir labākie,” saka Nikolass Šalēns, kurš līdz septembrim bija Gaisa spēku programmnodrošinājuma vadītājs un arī publiski pauda šaubas par Apvienotā štāba izvēli par labu JADC2, brīdinot, ka projekts var izgāzties neatkarīgas dažādu elementu izstrādes dēļ, kas vēlāk var nedarboties kopā.
Šķiet, Lakiju nesatrauc iespēja izgāzties, kā tas ir noticis ar daudziem modernizācijas veicinātājiem. Galu galā bez nepārtrauktiem līgumiem ar valdību Anduril tagad ir arī bruņuveste – riska kapitāla fondu līdzekļi. Pentagonam nav jāuztraucas par Palmeru Lakiju, viņš saka; tam jāuztraucas par to, kā atrast nākamo Palmeru Lakiju. “Viņiem jāraizējas par to, kā radīt tādus cilvēkus, kāds es biju 19 gados, – ar labām tehnoloģiju zināšanām un idejām, kas pārvērtās par labu piedāvājumu. Taču tieši šobrīd citas izvēles nav.”