Izpīpēt zālīti
Pārāk liels birokrātiskais slogs un nesamērīgi nodokļi… Amerikas politiķi ir totāli sabojājuši visu laiku vieglāko ienākumu avotu – legalizētās narkotikas. Bet joprojām nav par vēlu izglābt 72 miljardus dolāru vērto marihuānas industriju.
Piecu stundu brauciena attālumā no Sanfrancisko pa 101. ceļu, Humbolta apgabalā, Džonijs Kasali iedarbina zaru smalcinātāju un tā atverē ieber 25 kilogramus marihuānas. Marihuānu zem Kalifornijas saulainajām debesīm viņš nelegāli audzējis 40 gadu. Tagad, būdams licencēts audzētājs, viņš savu ražu iznīcina. “Nav svarīgi, cik kvalitatīvs ir tavs produkts. Kalifornijā ir tik milzīga konkurence, ka tam vairs nav nozīmes. Ir tāda sajūta, it kā tagad es audzētu salātus. Es strādāju ar mazāko no mazākajām maržām,” saka Huckleberry Hill Farms dibinātājs Kasali, kurš savās divās siltumnīcās gadā izaudzē apmēram 225 kilogramus marihuānas.
Līdz ar marihuānas legalizēšanu tika prognozēts, ka ļoti daudzi uzņēmēji kļūs bagāti, ieskaitot mantojuma uzņēmējus vai, izvairoties no kautrīgiem eifēmismiem – bijušos narkokurjerus, tirgotājus un nelegālos audzētājus. Bija iecerēts dekriminalizēt kaut ko jau tā plaši izplatītu. Bet, protams, Amerikas politiķi visu izbojā. Pārmērīga birokrātijas sloga, nesamērīgu nodokļu un atšķirīgu regulējumu dēļ dažādos štatos kapitālisma vēsturē lielākais potenciālais veiksmes stāsts lēnām kļūst par milzīgu tirgus katastrofu.
Saskaņā ar uzņēmuma NewLeafData (tas seko līdzi šīs nizares vairumtirdzniecības cenu svārstībām) vadītāja Džonatana Rubina apkopotajiem datiem aptuveni 95 % Kalifornijas marihuānas audzētāju pagājušo gadu pabeidza ar zaudējumiem. Kalifornijā marihuānas mārciņas (0,45 kg) cena kopš 2017. gada – tikai gadu, pirms tika legalizēta zālītes tirdzniecība – sarukusi par 52 %, kas nozīmē, ka izspiest kādu pili peļņas no ieņēmumiem ir gandrīz neiespējami. Problēma slēpjas pieprasījuma un piedāvājuma attiecībā. Ir gana vienkārši iegūt atļauju audzēt marihuānu, kas ar zināmām iemaņām ir viegli paveicams uzdevums, bet sarežģīti ir iegūt mazumtirdzniecības atļaujas. Pirmkārt, pat marihuānai draudzīgajā Kalifornijas štatā divas trešdaļas pašvaldību neatļauj atvērt legālas marihuānas tirdzniecības vietas. Otrkārt, daudzi štati marihuānas tirgu apgrūtinājuši ar tādu birokrātisko nastu, kas pārsniedz pat atombumbās izmantojamajam plutonijam piemēroto. Treškārt, federālā līmenī marihuāna joprojām ir aizliegta, kas ekstrēmi apgrūtina biznesa būvēšanu un sašaurina pieeju banku sistēmai. Tādēļ lielākā daļa marihuānas tirdzniecības vietu pieņem tikai skaidru naudu, kas laikos, kad skaidra nauda izzūd kā parādība, ir absurds.
Rezultātā Kalifornijā ir tikai tūkstotis marihuānas tirdzniecības vietu jeb viena uz katriem 40 tūkstošiem štata iedzīvotāju. Tā kā ir tik daudz cilvēku, kas vēlas iegādāties zālīti, ir neizbēgami, ka daudz marihuānas nonāk melnajā tirgū, kuru līdz ar marihuānas legalizāciju bija iecerēts iznīdēt. Rezultātā legālās marihuānas cenas Kalifornijā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šā gada otrajā ceturksnī vien sarukušas par 35 procentiem. ASV lielākajā marihuānas tirgū patērētāji pērn iztērēja 5,1 miljardu dolāru – un aptuveni 15 miljardus nelegālajā tirgū. Arī nacionālajā līmenī tirdzniecības rādītāji sliecas par labu melnajam tirgum. Pērn legālajā tirgū pārdota marihuāna 25 miljardu dolāru vērtībā, melnajā tirgū – aptuveni divas reizes vairāk, vēsta investīciju bankas Cowen INC pētījums.
Par spīti tam, ka 60 % amerikāņu atbalsta marihuānas legalizāciju atpūtas nolūkiem un 91 % medicīniskiem nolūkiem, Narkotiku apkarošanas administrācija 2021. gadā reģistrējusi 6606 ar marihuānu saistītus arestus – par 25 % vairāk nekā 2020. gadā.
Bez sarūkošajām cenām legālajai zālītes industrijai ir jātiek galā ar milzīgu nodokļu slogu; nelegālo tirgu tas neapgrūtina. Štata nodoklis legālajā tirgū ir 37 procenti. Un, kaut arī federālā līmenī marihuāna ir nelegāla, onkulis Sems arī šeit izstiepis savu ķepu – marihuānas uzņēmumiem netiek piemēroti dažādi atvieglojumi, kas pieejami citiem biznesiem, un rezultātā kopējais nodokļu slogs šiem uzņēmējiem ir 60 un vairāk procentu.
Piemēram, Ilionisa no marihuānas nodokļos fiskālajā gadā, kas beidzās jūnijā, iekasēja 467 miljonus dolāru, kamēr no alkoholiskajiem dzērieniem tikai 320 miljonus. Un vienalga biržā kotēto marihuānas kompāniju vērtība sarukusi par 50–70 procentiem – pilnīgs trakums.
Par spīti tam, Džeisons Gelmans (43), rokas sānos salicis, vienā no savām sešām aptumšotajām siltumnīcām Humboltā stāv starp violetiem marihuānas stādiem. Jau kopš 16 gadu vecuma viņš audzējis zālīti un Kalifornijas pauguros bēdzis no policijas helikopteriem. Viņš uzskata, ka legalizēšanās kā uzņēmumam Ridgeline Farms bijis vienīgais ceļš, ja nebija vēlmes tikšanos ar sievu un bērniem plānot, atrodoties ieslodzījuma vietā. Tiesa, pirms legalizēšanās viņa ienākumi no marihuānas ražas būtu gandrīz miljons dolāru, tagad tie ir tikai 100 tūkstoši, un viņš knapi savelk galus, lai neiekļūtu parādos. “Tā visa ir sasodīta krāpšana, tas radīts, lai mums neizdotos,” secina Gellmans.
Ja vēlaties gūt ieskatu legālās marihuānas industrijā, jums jādodas uz Oklendu, kompānijas MAKR House 110 kvadrātmetru plašo industriālo virtuvi. Uzņēmums ražo ar marihuānu aizdarītus pārtikas produktus un citas preces. Ražošanas līniju novēro ducis augstas izšķirtspējas kameru, kuru uzstādīšanu noteikta ar likumu. MAKR vadītāja Ambera Sentere stāsta, ka marihuānas uzņēmumi spiesti maksāt arī lielāku īri par telpām, jo tie drīkst atrasties tikai noteiktās zaļajās zonās.
“Ko legalizācija nozīmē tādiem mazajiem uzņēmējiem kā es? Tā smacē, tā mūs bendē nost,” Sentere ir sašutusi. Protams, ar legalizāciju viņa domā birokrātisko nastu, jo ikvienam patīk ideja par caurskatāmu un godīgu tirgu. Tās ir dažādās prasības un papīru kaudzes, kas nogalina legālo marihuānu. Federālā līmenī marihuāna joprojām ir nelegāls bizness, un cilvēkam, kurš vēlas atvērt marihuānas kompāniju, jāorientējas vismaz 38 noteikumos, ziņošanas standartos un nodokļu režīmos.
Situācija ir tik slikta, ka pat legālās marihuānas industrijas tēvs Stīvs Deandželo, kuru par tādu reiz nodēvēja bijušais Sanfrancisko mērs Villijs Brauns, visu šo pasākumu dēvē par “neveiksmi”. Bijušais narkodīleris Deandželo tagad ir kļuvis par marihuānas tirdzniecības vietas īpašnieku un 2016. gadā bija 64. priekšlikuma virzītājs, lai Kalifornijā marihuānu legalizētu izklaides nolūkiem. Pēc tam Kalifornijas piemēram sekoja citi, un nu marihuāna izklaidei ir legāla 19 štatos. Medicīniskiem nolūkiem zālīte ir legalizēta vēl 18 štatos un Kolumbijas apgabalā.
“Mēs, mantojuma ļaudis, 50 gadu laikā bijām izveidojuši godīgu, noturīgu tirgu, kas visiem kalpoja ļoti labi. Un tagad mums ir šī valdības iejaukšanās, kas šo tirgu sagrauj,” saka Deandželo, kurš Oklendā nodibinājis Harborside Health Center – vienu no pirmajām likumīgajām marihuānas tirdzniecības vietām valstī.
Salīdzinot grūtības, kas jāpārvar, strādājot štata robežās un aiz tām, žonglējot ar daudziem nodokļu režīmiem, un melno tirgu, kam ne ar ko tādu nav jāsaskaras, jūs sapratīsiet, kāpēc standarta marihuānas lietotājs savu kāsīti būs iegādājies melnajā tirgū. “Te vērojams ekonomisks šķērslis, kas attur no iekļaušanās legālajā tirgū,” saka marihuānas investīciju kompānijas Posseidon, kuras aktīvu vērtība ir 200 miljoni dolāru, līdzdibinātāja Emīlija Paksija.
Kaut kur pa vidu šim jūklim robežas kļūst blāvākas. Daudzas legālā tirgus kompānijas regulāri novirza savu produkciju nelegālajam tirgum un otrādi. “Te marihuāna plūst abos virzienos, saka New Leaf pārstāvis Rubins.
Daudzi legālā tirgus uzņēmēji uzskata, ka sadarbošanās ar melno tirgu ir vienīgais veids, kā pašlaik noturēties virs ūdens. Džonatans Elfands marihuānu audzē kopš 17 gadu vecuma un var to apliecināt ar sodāmību sarakstu. Viņu un viņa tēvu arestēja 1998. gadā un notiesāja par lielas marihuānas audzētavas uzturēšanu Bruklinā. Par šo noziegumu Elfandu jaunāko sodīja ar desmit gadiem ieslodzījumā. Tagad viņš vada Emire Canabis Club, vienu no Ņujorkas daudzajām pelēkā tirgus tirdzniecības vietām, kuru darbība iespējama tikai tāpēc, ka štata likumdevēji nejauši radīja attiecīgu caurumu likumā. Elfanda veikala plaukti Ņujorkā ir pildīti ar produkciju no Kalifornijas un citiem štatiem, kuros marihuāna ir legalizēta. “Ikvienai kompānijai ir savas sētas durvis,” viņš saka.
Pieprasījuma un piedāvājuma likumi pārsteidzoši labi darbojas Losandželosas marihuānas tirdzniecības vietā Cookies-Branded. 16. martā jeb trīs dienas pirms tam, kad Cookies laida tirdzniecībā savu jaunāko marihuānas šķirni, 41 gadus vecs vīrietis, kas pazīstams ar iesauku Smokijs Vanilla (Smokey Vanilla), noparkoja savu Toyota Camry tirdzniecības vietas stāvlaukumā un palika tur 72 stundas, lai tikai būtu viens no pirmajiem, kas tiek pie devas Céreal à la Mode. Tā ir spēcīga marihuānas šķirne, kuras izveidošanai Cookies bija nepieciešami divi gadi.
“Nav nekā līdzīga Cookies un viņu produktam. Pāris dienas ārpus mājas – tas ir nieks,” saka Smokijs, kurš atpūšas, apmeklējot jaunu marihuānas veikalu atvēršanu un uzmanot jaunu zālītes šķirņu parādīšanos tirdzniecībā. Līdzīgi domā arī citi. Simtiem cilvēku pulcējās pie tirdzniecības vietas, lai pirms tās atvēršanas izveidotu rindu, kas izlocījās pa visu kvartālu.
Tikai dažu stundu laikā Cookies noliktavas bija iztirgotas tukšas. “Es apzinos labas zālītes spēku,” saka uzņēmuma līdzdibinātājs, 38 gadus vecais repa mākslinieks Berners (Berner). Viņam tukšās noliktavas un rindas pie tirdzniecības vietas ir plānots pasākums. Berners ir atradis veidu, kā apiet visus šķēršļus, kas dzen postā pārējo industriju. “Tas ir tāpat, kā Stīvs Džobss iepazīstina ar jaunu produktu, tikai pūlis lielāks.” To viņš saka desmitos no rīta, sēžot uz 2,7 miljonus dolāru vērtās atpūtas mājas terases un kūpinot kāsi, kas ir viņa rādītājpirksta izmērā.
Tāpat kā fermeri Humboltā Berners nāk no nelegālā tirgus. Karjeras sākumā Sanfrancisko iedzimtais iepazinās ar pagrīdes marihuānas audzētāju Džeju Čanu, kas bija pazīstams ar perfektas marihuānas šķirnes OG Kush audzēšanu savā garāžā. Čans bija radījis arī hibrīdu, kas, viņaprāt, garšoja pēc Thin Mints, tāpēc viņš šo šķirni nodēvēja par Girl Scout Cookies. Berners zālīti pārdeva saviem draugiem, ieskaitot hiphopa māksliniecei Vizu Halifu (Wiz Khalifa), un Girl Scout Cookies kļuva par sensāciju. Pēc tam, kad Amerikas meiteņu-skautu organizācija noorganizēja neskaitāmus protestus pret šādu marihuānas nosaukumu, Berners un Čans 2011. gadā nodibināja savu uzņēmumu, nodēvējot to vienkārši par Cookies. Tas pārdeva apģērbu un marihuānas hibrīdus. “Tu vari būt Japānā vai Dubaijā, vai doties uz Meksiku, visi zina vārdu cookies,” saka Berners.
Pašlaik uzņēmumam ir 51 līgums ar mazumtirdzniecības vietām visā pasaulē – no Losandželosas un Lasvegasas līdz Vorčesterai, Masačūsetsai un Bērševai Izraēlā. Augustā bija iecerēts atvērt pirmo legālo marihuānas tirdzniecības vietu Taizemē. Forbes lēš, ka, pērn ietirgojot aptuveni 400 miljonus dolāru, Cookies vidējie ienākumi ir 50 miljoni gadā, bet uzņēmuma tirgus vērtība – aptuveni 150 miljoni dolāru. Paralēli tam, ka Cookies apguvis metodi, kura ļauj apiet šķēršļus, kas smacē pārējos industrijas dalībniekus, uzņēmums pārzina arī licencēšanu. Viņi neaudzē marihuānu – viņi tikai paņem līdz 20 % lielu ražas daļu no fermeriem, kuri izmanto viņu sēklas. Viņi zālīti arī nepārdod – 5–15 % ieņēmumu nāk no tirdzniecības vietām, kas izmanto Cookies zīmolu, jo tas garantē stabilu klientu pieplūdumu. Arī cenas viņiem ir ievērojamas – astotdaļa unces (apmēram 23 grami) Bernie Hana Butter maksā 60 dolāru, proti, gandrīz par 50 % vairāk nekā šīs šķirnes iepriekšējais paveids, bet Cookies kapučjaka maksās jau 100 dolāru. Piegāžu ķēdes abos galos disfunkcionālajā industrijā viņi ir vidutāji ar mazu risku. “Piemērojies un izdzīvo,” saka Berners.
Pajautājiet Kimai Riversai, vai legalizācija Amerikā ir izgāzusies, un viņa sāks smieties. “Te nav nekādas legalizācijas,” viņa saka un paskaidro, ka federālo likumu izpratnē visa zālītes industrija ir plašs, bet krimināls bizness.
Nenoliedzami, ja šādus vārdus saka viena no zālītes biznesā ietekmīgākajām personām, tas ir jāņem vērā. Riversa ir Talahasī uzņēmuma Trulieve vadītāja. Uzņēmums ir 2,5 miljardus dolāru vērts, un tam 11 štatos pieder 173 tirdzniecības vietas un 17 audzētavas. Riversa apgalvo, ka tirdzniecības apjomi šobrīd tiek vērtēti vairāk izdzīvošanas, nevis biznesa izaugsmes kontekstā.
“Mums piemēro tādus nodokļus, it kā mēs pārdotu heroīnu,” saka Riversa. Saskaņā ar viņas teikto Trulieve pērn ietirgoja 938 miljonus dolāru, bet nodokļos samaksāja par 85 miljoniem vairāk, nekā būtu jāmaksā, tirgojot, piemēram, mēbeles.
Longbīčā bāzētais uzņēmums Glass House Brands arī koncentrē uzmanību uz tirdzniecības apjomu, samazinot tirgojamo preču pašizmaksu. Tās lielākajā audzētavā – 14 hektāros siltumnīcu – aug 400 tūkstoši marihuānas stādu. Uzņēmumu nodibināja viens no Sonos fonda komandas Greiems Farars un bijušais policists Kails Kazans, kurš pārkvalificējies par nekustamā īpašuma uzņēmēju. Abi savu pirmo ražu novāca jūnijā, un izmaksas par marciņu sasniedza 198 dolārus. Farars cer, ka tuvākajā laikā uzņēmumam izdosies samazināt izmaksas līdz 100 dolāriem. Glass House, kas kotēts Kanādas biržā Neo Exchange, 2021. gadā reģistrējusi 69 miljonu dolāru ieņēmumus un 44 miljonu zaudējumu.
Farars uzskata, ka uzņēmuma akcijas vērts pirkt, cerot uz federālo marihuānas legalizāciju, kas zālīti atļautu tirgot visā ASV līdzīgi Kalifornijas vīnam. Federālā legalizācija, svītrojot marihuānu no kontrolējamo substanču saraksta, uzņēmējiem nodrošinātu arī normālu piekļuvi banku sistēmai un dažādus nodokļu atvieglojumus. “Kad tas viss notiks, mūsu siltumnīca vairs nešķitīs liela. Viena siltumnīca būs Floridai, cita Ņujorkai un vēl kāda Teksasai. Kalifornijas marihuāna būs visās tirdzniecības vietās valstī.”
Jūlija beigās Senāta vairākuma līderis Čaks Šumers un senatori Korijs Bukers un Rons Vaidens ierosināja likumprojektu, kas izbeigtu federālo marihuānas sauso likumu. Ja to pieņems, valsts marihuānu kontrolēs tāpat kā alkoholu un tabakas izstrādājumus. Pirmo reizi Kongresā ievēlētā Nensija Meisa iesniegusi konkurējošu likumprojektu, kurā piedāvā marihuānai piemērot zemāku akcīzes nodokļa likmi. Vienlaikus Čārlza Koša dibinātā grupa Amerikāņi par labklājību iegulda milzu pūles, lobējot marihuānas federālu legalizāciju.
Taču, kamēr Kongress par šiem jautājumiem lems, industrijai būs jāpārdzīvo smagi laiki. Jūlijā, Kalifornijai novēloti atzīstot politiķu radītās problēmas, atcēla marihuānas audzētājiem piemēroto nodokli. Bet šis lēmums nācis par vēlu un Kalifornijas marihuānas uzņēmējus neglābs – viņi labāk savu ražu samaļ žagaru smalcinātājos, nevis pārdod ar zaudējumiem.
Piemēram, Berners arī nedomā, ka Kongress pašlaik var kaut ko izdarīt lietas labā. Vēl mazāk ticams, ka tas marihuānu legalizēs federālā līmenī. Taču, pateicoties nesen pievarētajam audzējam, viņš uz šiem drūmajiem laikiem skatās caur nedaudz rozīgām brillēm: “Tā ir daļa no vēstures. Mirstot es varēšu teikt, ka biju viens no tiem, kas to visu panāca. Esmu latīņamerikāņu puisis, kas marihuānu tirgojis kopš 12 gadu vecuma, un varu teikt, ka tas strādā. Legalizācija tikai lēnām uzņem tempus.”
Sēžot uz laivu piestātnes un smēķējot nākamo divu gramu kāsīti, Berners ir koncentrējies uz nākamo lielo mērķi – Cookies veikalu atvēršanu Taizemē un Maiami, pēc tam Cookies apģērba veikala ar atpūtas zonu un Cookies University atvēršanu Manhetenā netālu no Macy’s. Viņš cer, ka Ņujorkā izdosies veikalu licencēt un sākt pārdot tajā marihuānu. Tad viņa zālītes impērija sniegtos no Melrozas līdz Brodvejai.
“Tas viss attīstīsies līdzīgi alkohola tirgum – būs tikai daži tirgus spēlētāji,” saka Berners. To apliecina arī vēsture. Sausā likuma ieviešana aizsāka augstas noziedzības desmitgadi, kamēr tā atcelšana radīja lielus un pelnošus Amerikas uzņēmumus un zīmolus. Kongresmeņi, vai jūs dzirdat?