No Kalniem uz virsotnēm
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Niks Jansons māca uzņēmējiem palielināt pārdošanas apjomus, izmantojot reklāmas internetā. Kāpēc vecs kā pasaule risinājums viņa izpildījumā strādā?
Kautrīgs puisis no laukiem ar šķībiem zobiem, kopā saaugušām uzacīm, bez mērķiem un ambīcijām – tā īsumā varētu raksturot Forbes vāka varoni Niku Jansonu skolas laikā. Tagad viņš ir izskatīgs, pašpārliecināts uzņēmējs, kurš māca citiem sasniegt savus mērķus un pats savā uzņēmumā apgroza jau ap miljonu eiro gadā, nodarbinot nu jau 14 cilvēkus.
Niks Jansons uzauga pusotru kilometru no Lietuvas robežas, Nīgrandes pagasta Kalnos, taču pat ne pašā ciematā, bet laukos – vietā, kur nekādām ambīcijām nebija vietas. “Visi daudz lamājās, un nevienam nekas neinteresēja, īpaši jau uzņēmējdarbība,” atceras Niks. Viņš bija bezcerīgs – tā vismaz izklausījās: mācījās Kalnu vidusskolā, klausīja vecākus, vidusskolas laikā nokļuva Liepājā. “Tētis, šķiet, gribēja īstenot savus sapņus un sūtīja mani uz hokeju,” saka Niks. Vēlāk pieslēdzās arī mamma, izvēloties dēlam studijas – Latvijas Universitātes programmu Vadības zinības. “Es neko daudz nemācījos, tāpēc nevarēju arī tikt budžetā. Apsolīju mammai, ka pēc gada tikšu. Taču vienīgais, kas mani interesēja – aiziet uz sporta zāli un meitenes, kuras es gan nevarēju dabūt, jo biju nepievilcīgs un nepārliecināts par sevi,” tagad Niks par to var pasmaidīt.
Viņš diezgan reālistiski vērtē pagātni un ir tiešs savos spriedumos – tā, it kā būtu analizējis savu dzīvi no dažādiem aspektiem gadiem ilgi. “Vispār viss, ko es darīju vidusskolā un augstskolā – centos izpatikt cilvēkiem, kuri, es domāju, ka bija mani draugi, lai vienkārši iederētos. Jo es biju tas laucinieks, kurš ierodas jaunā vietā un nevienu nepazīst – sākumā Liepājā, pēc tam Rīgā. Es vispār darīju visu, ko mamma lika, un man pašam nebija nekādu vēlmju, zināšanu. Es biju pilnīga nulle.” Atsevišķas un acīmredzot traumatiskas epizodes viņa galvā ir saglabājušās uz ilgu laiku: “Es biju dīvains kopumā. Atceros, ka tante mani aizsūtīja uz Saldu koriģēt saaugušās uzacis. Izkoriģēja tā, ka tās bija šausmīgi šauras, kā tobrīd meitenēm bija modē. Skatoties uz savām bērnības fotogrāfijām, var teikt, ka uzacu vienkārši nebija.”
Nika Jansona dzīvi izmainīja viena grāmata, izlasīta 21 gada vecumā, kad viņš nolēma apciemot savu draugu Arti Dauginu Liepājā. “Viņš arī uzaudga Kalnos, un vidusskolas laikos es dzīvoju pie viņa dzīvoklī Liepājā,” saka Niks. Ierodoties viņš ieraudzīja plauktā grāmatu – lietu, par kuru nekad iepriekš viņam nav bijusi interese. “Nekad līdz tam nevienu grāmatu līdz beigām es nebiju izlasījis. Šī bija zaļos vākos, Kena Robinsona grāmata Ne tikai ar prātu – par to, kā darbojas izglītības sistēma, kas arī mani īpaši neinteresēja. Bet es apsēdos un sāku to lasīt,” atminas Niks. Un šo grāmatu viņs izlasīja tajā pašā dienā.
“Es biju šokā – ne par pašu grāmatu, bet gan par to, ka cilvēks var tik ātri iegūt zināšanas, ko kāds cits ir piedzīvojis, vācis, domājis, dzīvojis un pēc tam rakstījis, teiksim, kopumā 15 gadus. Es dienas laikā faktiski kaut ko jau zināju par izglītības sistēmu,” Niks dalās atmiņās. Tas viņu ļoti iedvesmoja, un viņš izvirzīja sev pirmos dzīves mērķus, kas ne tuvu nebija pieticīgi – noskriet pusmaratonu, izlasīt 100 grāmatu un pelnīt 1000 eiro mēnesī.
Uzreiz pēc tam viņš aizbrauca mājās pie vecākiem un nolēma padalīties ar šo prieka vēsti. “Tētis teica, ka es tos mērķus nekad nesasniegšu,” Nika balsī joprojām jaušams rūgtums. Viņš paskatījās uz mammu ar cerību uz viņas atbalsta, bet mamma pateica – klausi tēti! “Es biju sagrauts, raudāju, joprojām kļūstu emocionāls, to stāstot,” atzīst Niks, un patiešām – viņš kļūst emocionāls, gandrīz vai dusmīgs, droši vien tāpat kā pirms septiņiem gadiem. Tēva arguments bija vispārīgs – viņa kursā Latvijas Lauksaimniecības universitātē tie, kas daudz runāja par saviem mērķiem un plāniem, nekad tos nesasniedza. “Es nepadevos. Manī bija naids, riebums, un es nolēmu to visu izdarīt par spīti!”.
Izrādījās, ka Nikam ir gan ambīcijas, gan bija parādījušies mērķi, un viņš nemaz nebija tik kautrīgs kā likās – pusmaratona vietā gada laikā noskrēja divus maratonus, izlasīja 118 grāmatas un ieguva darbu ar divreiz lielāku atalgojumu, nekā bija plānojis, ciemojoties pie sava drauga Arta. Karjera sāka attīstīties straujos tempos, un, atklājot sev tik daudz jaunu zināšanu, viņš sāka mētāties no vienas vietas uz citu – viss šķita interesants. Par to, ka sirds dziļumos Niks nemaz nebija kautrīgs, liecina kaut vai fakts, ka par viņa nākamo darbavietu kļuva kompānijas Mastersales zvanu centrs. Vai varat iedomāties, ka cilvēks, kurš jums uzmācīgi zvana, piedāvājot dažādus pakalpojumus, televīziju un telefonu pieslēgumus, varētu būt kautrīgs? Es arī ne.
Uzreiz pēc tam Niks nolēma izmēģināt korporatīvo vidi un trīs mēnešus nostrādāja tolaik DNB bankā. “Tas bija šausmīgi,” viņš tagad nosaka. Niks aizgāja atpakaļ pie Arta un sāka vadīt elektrisko kartingu halli tirdzniecības centrā Riga Plaza, vēlāk Bērnu pasaulē. “Sapratis, ka mani interesē mārketings, pārdošana un lietotnes, es aizgāju uz Mailigen. Es nebaidījos no cilvēkiem, varēju veikt aukstos zvanus, parādīt, ka varu sarunāties, neesmu mīkstais,” Niks stāsta.
Taču stabilas darbavietas viņam, šķiet, neko nenozīmēja – Niks turpināja izmēģināt kaut ko jaunu un vairāk. Vispirms nodibināja uzņēmumu ar ieceri drukāt 3D figūriņas un pat ieguva finansējumu, taču neviens tās figūriņas nepirka. Pēc tam kāds paziņa ieteica, ka lieliska biznesa ideja ir LED spuldzīšu tirgošana, vienkārši vajagot iet, klauvēt pie durvīm, un tad var tās pārdot. “Tas izgāzās, jo es biju pārāk nobijies, lai pieklauvētu pie svešām durvīm,” saka Niks. Vēl viņš izgāja Tonija Robinsa kursu un līdzās tendencei, kas jau bija parādījusies, nolēma kļūt par personības izaugsmes kouču. Tas kaut cik strādāja, bet ne pārāk labi. Tie bija semināri vidēji 20 cilvēkiem par 27 eiro. “Šausmas, kas tas bija par sviestu! Bet cilvēki nāca, maksāja, un es viņus koučoju.” Uz Forbes jautājumu, ko var iemācīt nepieredzējis cilvēks, tikai nedaudz vecāks par 20 gadiem, kurš izgājis tikai vienu Tonija Robinsa kursu, Niks paškritiski atbild: “Nu, tieši tik tizli tas bija. Uzdevu sev tieši tādu pašu jautājumu – kā es varu kaut ko koučot?”
Taču pārstāt to darīt viņu pamudināja nevis paškritika, bet gan sajūta pēc semināra, ka viņš tomēr īsti nav palīdzējis cilvēkiem, neko, nekādas problēmas nav atrisinājis. “Cilvēki atnāk, viņiem it kā ir labāk, viņi aiziet prom… bet vai nu viņiem nebija nekādu reālu problēmu, vai arī man nebija tāda auditorija, kurai būtu… Sajūta bija tāda, ka es neko nerisinu. Es nesapratu, ko tad es viņiem pārdodu, kādus rezultātus, solījumus,” spriež Jansons.
Tad Niks izdomāja, ka jāatrod kāda niša, kur viņš kaut ko reāli var risināt. Viņš sēdēja savā darbā Mailigen un domāja... Skatījās, ar ko saskaras viņa darbavieta, un turpināja domāt, kādas ir problēmas. Tā Niks nonāca pie secinājuma, ka Latvijas uzņēmumi, kuri iegulda naudu reklāmā, nevar izkontrolēt tās atdevi. Neviens nevarēja pateikt, ka, investējot summu X, uzņēmējs dabūs summu 5X – izmērāmu, fizisku. Nikam šķita, ka ir jāpamēģina.
Un viņš ierunāja pats savu reklāmu: “Piesakies semināram, es tev iemācīšu, kā ieguldīt reklāmā, lai iegūtu vairāk.” Un iztērēja 600 eiro, lai piesaistītu cilvēkus. Pirmais klients – Renārs no karatē kluba – atnesa 320 eiro, bet pieteikušies bija 64 cilvēki. Atdeve tātad ne pārāk laba. Taču jaunais censonis mēģināja vēl. “Es turpināju ieguldīt reklāmā, mainīt auditoriju, pielāgot to, un pakāpeniski atdeve palielinājās. Ieguldīju 500, atguvu 2000, un tā tālāk, līdz atradu pareizo formulu,” stāsta Niks. Viņš turpināja izglītoties arī pats.
Ar laiku viņam pievienojās viens darbinieks un arī biznesa partneris – Jānis Lielmanis. Divatā viņi tika līdz 40–50 tūkstošu eiro apgrozījuma mēnesī, bet tad abi saprata, ka jāšķiras. “Man bija sajūta, ka kaut kas nav godīgi, šķita, ka modelis 50/50 nestrādā, es gribēju vairāk, bet viņš negribēja ar mani dalīties. Es esmu tas kontroles frīks, negribēju neko ar viņu skaņot,” tagad atceras Niks. Viņš izpirka no sava partnera kapitāldaļas, samaksājot par tām 22 tūkstošus eiro. Kā liecina Lursoft informācija, Jānis Lielmanis uzreiz nodibināja pats savu digitālā mārketinga aģentūru. Pat divas – vienu viens pats, otru kopā ar partneri. Viņam gan neiet tik labi kā Nikam – aģentūra HSH Digital pērn strādāja ar nepilnu 45 tūkstošu eiro apgrozījumu. NJ Media, ko izpirka Niks, mēnesī šogad apgroza vidēji 80–90 tūkstošus eiro.
Lai arī finanšu dati ir gana iespaidīgi, īpaši jaunuzņēmumam, kurš dibināts tikai 2019. gadā, Nika ambīcijas jau sniedzas desmit gadus tālā nākotnē, un viņš arī pieliek pūles, lai tās īstenotu. Pērn NJ Media ieguldīja vairāk nekā 70 tūkstošus eiro dažādos kursos, apmācībās, Niks pats divreiz devies uz ASV, lai papildinātu zināšanas savā jomā. “Atradām kompāniju – bišķi vecāku, bišķi gudrāku –, kas apgrozīja 2,5 miljonus. Un neredzu nevienu iemeslu, kāpēc to nevarētu arī es,” Niks nav pieticīgs, piebilstot – viņš uzskata, ka pagaidām vēl būtu pieskaitāms iesācējiem. Viņa redzējums ir desmit gadu laikā sasniegt 100 miljonu eiro apgrozījumu, paplašinot ārvalstu klientu loku, samazināt Latvijas klientu loku un izstrādāt sistēmu, kas ļautu vieglāk un ātrāk apkalpot klientus.
Patlaban Latvijas klienti NJ Media nodrošina 70 % apgrozījuma. Niks Jansons pārdod divus pakalpojumus. Viens no tiem – Klientu piesaistes fabrika, kas ir meistarklase, paredzēta pakalpojumu sniedzējiem, e-komercijas veikaliem un citiem cilvēkiem, kas pelna mazāk par 3000 eiro mēnesī. Pakalpojumā ir piecu nedēļu kurss, dažādas sagataves, špikeri, iespēja saņemt atbildes uz jebkādiem jautājumiem gada garumā. Kursa cena ir no 1100 līdz 1500 eiro – atkarībā no tā, vai tiek maksāts uzreiz ar priekšapmaksu vai ne. Otrs pakalpojums ir Sistematizācijas serviss. Tas paredzēts uzņēmējiem, kuri strādā ar rokām – celtniekiem, ražotājiem, kokapstrādes kompānijām un līdzīgiem, bet ar apgrozījumu vismaz 8000 eiro mēnesī. Šis divu mēnešu kurss maksā 2200 eiro mēnesī vai 3500 eiro par diviem mēnešiem, ja maksā visu summu uzreiz.
Spriežot pēc informācijas NJ Media mājaslapā, klientu loks Nika Jansona kompānijai ir iespaidīgs: degvielas uzpildes stacijas Kool, finanšu kompānija Indexo, banka Citadele, IT uzņēmums Squalio, gaļas ražotājs Forevers un citi ražotāji. Niks cer, ka viņa uzņēmumam augot un pārorientējoties uz ārvalstu klientiem, Latvijas kompānijas meistarklases varēs saņemt par brīvu, lai attīstītu savus biznesus un nestu Latvijas vārdu pasaulē. Viņa komanda ir gana motivēta to sasniegt.