Lielais ritenis
Jau koledžas laikā Linda Alvarado deva priekšroku fiziskam darbam, nevis strādāšanai bibliotēkā. Kopš tā laika šī Denveras magnāte ir izaicinājusi ierastās prakses būvniecībā, ātrās ēdināšanas biznesā un pat Augstākajā beisbola līgā.
Linda Alvarado ceļu uz savu sēdvietu Augstākās beisbola līgas 2021. gada zvaigžņu spēlē mēro gluži vai politiķu stilā. Viņa apstājas, lai apskautu vai aprunātos ar visiem – sākot no Roja, kas strādā kioskā, līdz pat Kolorādo Rockies finanšu direktoram Halam Rotam. Kad pirms spēles sākas veltījums Henkam Āronam, viņa savā telefonā atrod bildi, kur redzama kopā ar šo bijušo spēlētāju, kas iekļauts Beisbola slavas zālē. “Beisbols plūst manās asinīs,” viņa paziņo. Ģērbusies violetā kostīmā, kas pieskaņots Rockies formu krāsai, Alvarado ir kas vairāk nekā kārtējā komandas superfane. Pēc Kolorādo tālaika gubernatora Roka Romera uzaicinājuma viņa 1991. gadā pievienojās komandas investoru grupai. Viņai piederēja tikai niecīgs 1 % komandas, taču tas bija ļoti nozīmīgs procents – viņa bija pirmā latīņamerikāniete, kā arī pirmā sieviete, kura savus panākumus kaldinājusi pati un kurai pieder daļa no Augstākās beisbola līgas komandas. “Tā nebija mana vīra, bet gan mana nauda,” viņa uzsver.
Kopš tā laika Alvarado ietekme un bagātība ir tikai augusi. Šodien viņas darbu rezultātu var redzēt visā Denverā. Viņai pieder uzņēmums Alvarado Construction, kas piedalījies Mile High Stadium – arēnas, kurā spēlē Denver Nuggets – būvēšanā, kā arī Denveras starptautiskās lidostas un citu vietējo objektu celtniecībā. Uzņēmums ir uzbūvējis arī lielāko daļu no 285 Yum! zīmola restorāniem (Taco Bell, Pizza Hut un KFC), ko vada Palo Alto Inc. – franšīzes kompānija, kuras 51 % pieder Lindai Alvarado un pārējie 49 % viņas vīram Robertam. Tieši šis uzņēmums ienes lielāko daļu no viņas 230 miljonu dolāru bagātības, kas padara Alvarado par vienu no ASV 100 bagātākajām sievietēm, kas visu sasniegušas saviem spēkiem. Uzņēmēja stāsta, ka to visu panākusi, neļaujot “tradicionālajai domāšanai” aizmiglot viņas prātu. Tieši tas licis viņai eksperimentēt ar dažādām inovācijām, ieskaitot jauno Taco Bell dizainu šaurās telpās, kad virtuve tiek ierīkota otrajā stāvā un darbojas konveijera lente, uz kuras robotizēti tiek novietoti trauki un tad nogādāti pirmajā stāvā.
Alvarado dzīvesstāsts nav uzskatāms par parastu. Viņa piedima viņa sāka 1951. gadā kā Linda Martinesa un kopā ar ģimeni dzīvoja divistabu kleķa mājā ārpus Albukerkes Ņūmeksikā. Mājā nebija ūdens – izņemot katru vasaru, kad tā applūda. “Es domāju, ka visi dodas uz Sarkano Krustu katru vasaras brīvlaiku,” par savu pieredzi stāsta Linda.
Viņas vecāki bija būvētāji pēc dabas. Tēvs, kurš strādāja Sandia National Laboratory apsardzē, pats savām rokām bija uzbūvējis kleķa būdu, kurā viņi mitinājās. Māte bieži, gluži kā mantru skaitot, mēdza atkārtot: “Empieza pequeño, pero piensa muy grande” (sāc ar mazumiņu, bet domā lielas domas).
Pārsteidzošas bija Martinesu pūles paglābt meitu no sieviešu darbiem, lai viņa varētu fokusēties uz saviem akadēmiskajiem mērķiem. Būdama jaunākā no sešiem bērniem un vienīgā meita ģimenē, Linda tika mudināta piedalīties sportiskās aktivitātēs kopā ar saviem brāļiem. “Ja tev ir seši bērni, tev jau ir komanda” viņas tēvs mēdza teikt. Kad vidusskolā treneris Alvarado apgalvoja, ka meitenes nevar sacensties augstlēkšanā ar zēniem, Lindas māte devās uz skolu un pieprasīja pārmaiņas. Alvarado uzvarēja augstlēkšanā, kā arī saņēma balvu Girl Athlete of the Year, godinot viņas ieguldījumu un panākumus vairākos sporta veidos, tostarp softbolā.
Šāda fiziskā aktivitāte noveda Alvarado pie lēmuma, kas izrādījās ļoti nozīmīgs viņas turpmākajā karjerā. Piešķirtā stipendija ļāva viņai studēt ekonomiku Pomona koledžā. Linda noraidīja administrācijas darbinieka ieteikumu atrast darbu bibliotēkā vai kafejnīcā, bet tā vietā pieteicās strādāt ainavu arhitektu un sētnieku brigādē. Viņa atceras, ka savu izvēli aprakstījusi šādi: “Man nevajag valkāt šīs neērtās meiteņu kurpes… Es iegūšu iedegumu, un jūs man maksāsiet, lai es strādātu kopā ar visiem šiem brīvajiem vīriešiem.”
Pēc koledžas absolvēšanas 1973. gadā iegūtā pieredze zemes darbos atvēra viņai durvis uz Losandželosas būvdarbu pārvaldi. Šī pieredze un vēl kāda lieta – viņa uzskata, ka uzaicinājumu uz darba interviju ieguva tāpēc, ka pieteikumā izmantoja tikai iniciāļus, tādējādi neatklājot savu dzimumu. Šo metodi viņa vairākkārt izmantojusi dažādos būvniecības konkursos.
Celtnieku aprindās – šajā nozarē, kā zināms, dominē vīrieši – daži mēdza viņu dēvēt par “spāņu čiepu” un lipināt pie pārvietojamo tualešu sienām jēlus kricelējumus ar kailu Alvarado. Tomēr, neraugoties ne uz ko, viņai patika redzēt, kā ēkas no rasējuma pārtop par apdzīvojamām būvēm, tāpēc Linda izvēlējās turpināt veidot savu karjeru šajā nozarē.
Viņa apmeklēja dažādus praktiski noderīgus kursus un kopā ar vīru, ar kuru pirmo randiņu pavadīja Dodgers spēlē, pārcēlās uz Kolorādo. 1976. gadā 24 gadu vecumā Alvarado sāka savu biznesu, būdama pārliecināta, ka lieliskās datorprasmes dos viņai pārsvaru pār konkurentiem. “Man teica, ka es izgāzīšos, jo man ir divi trūkumi – esmu spāņu izcelsmes un esmu sieviete,” atceras Alvarado, “bet es pie sevis nodomāju, ka matemātikā, sareizinot divas negatīvas vērtības, iegūst pozitīvu.” Kad sešas bankas atteica viņai kredītu, vecāki aizdeva Lindai nepieciešamos 2500 dolārus, un līdz pat brīdim, kad viņa naudu atdeva, neatklāja, ka šo naudu aizņēmušies, ieķīlājot māju ar 24 % likmi. Kā viņas māte mēdza skandināt, Linda Alvarado sāka pamazām, ierīkojot rensteles un ietves un būvējot sabiedriskā transporta pieturas. Vēlāk viņa saņēma Mazo uzņēmumu pārvaldes atbalstītu aizdevumu. Lielais izrāviens notika 1983. gadā, kad Džoja Bērnsa, vēl viena drosmīga vadītāja, kas lauza stereotipus par sievietēm biznesā un izveidoja Kolorādo Sieviešu banku, nolīga Alvarado renovēt 17. stāvu augsto viesnīcu Burnsley ar 80 numuriņiem Denveras centrā.
Liels pārbaudījums bija 1992. gads, kad divi strādnieki, kas uzstādīja siju Alvarado Construction firmas būvētajā ofisa tornī Denveras lidostā, piedzīvoja nāvējošu kritienu. Kamēr viss darbs izmeklēšanas dēļ apstājās, Alvarado nācās cīnīties ar citiem uzņēmumiem, kas centās pārņemt būvniecības darbus. “Man bija jāatjauno mana reputācija,” viņa saka. Šodien viņas būvuzņēmumam ir filiāles Arizonā, Kalifornijā, Kolorādo, Ņūmeksikā, tam ir kopīgi projekti ar tādiem uzņēmumiem kā Kaiser Permanente, Xcel Energy un PG&E.
Lai arī cik apņēmības pilna viņa būtu, veidojot savu būvuzņēmumu, ātrās ēdināšanas biznesā Alvarado nokļuva nejauši. 1984. gadā viņa attīstīja iepirkšanās centru nolaistā Denveras rajonā un centās nolīgt kādu no zināmajām ātrās ēdināšanas ķēdēm. Taco Bell, kas tobrīd piederēja PepsiCo, nevēlējās paši riskēt, taču vienojās, ka Alvarado pāris var atvērt restorāna franšīzi, un Roberts piekrita to vadīt. Pāris gadu vēlāk, kad Taco Bell piedāvāja atpirkt šo franšīzi, laulātais pāris atteicās un tā vietā piedāvāja atvērt franšīzes arī citās vietās.
Šodien viņu uzņēmums Palo Alto ir valsts 28. lielākais restorānu franšīžu operators, kura gada ienākumi no ēdināšanas iestādēm, kas lielākoties atrodas Kolorādo, Ņūmeksikā un Kalifornijā, pārsniedz 325 miljonus dolāru. Bijušais Yum! izpilddirektors Gregs Krīds atzīst, ka Alvarado ir izpelnījusies vairāku citu franšīžu cieņu, daloties ar amata noslēpumiem un trikiem – sākot ar labākajiem izejmateriāliem, būvējot jaunas celtnes, līdz pat pievilcīgākam LED apgaismojumam un dronu vadītām pārbaudēm.
Papildus tam, ka viņi ir spējuši samazināt jauna restorāna uzbūvēšanas laiku, Alvarado pāris ir izmēģinājis visu – no kioskiem, kur pasūtījumus veic digitāli, līdz pat trauku mazgājamajām mašīnām, kas ir jaunajos restorānos. Viņi ir uzbūvējuši prototipu Taco Bell Cantina konceptam, kas pārdos alu un piedāvās augstas kvalitātes ēdienus, kā arī pārraidīs sporta spēles pa TV, lai nodrošinātu ģimenēm labvēlīgākus apstākļus un vietu, kur izklaidēties. Alvarado ir izveidojusi prototipu arī no Taco Bell atdalītajam Live Más (nosauktu pēc šīs ķēdes mārketinga saukļa, kas nozīmē – dzīvo vairāk) un eksperimentē, pārveidojot ar kravas konteinerus par pop-up Taco Bell restorāniem.
Kad runa ir par franšīzēm, Alvarado pāra pienākumu sadalījums ir skaidrs. Roberts vada restorānu biznesu, bet nesen abu arī vecākais dēls Robs, kas pabeidzis Kornelas viesnīcu un restorānu skolu, kā arī ieguvis MBA un grādu likumdošanā, ir sācis darboties šajā jomā. Pati Linda Alvarado fokusējas uz to, ko pazīst un mīl – zemes pirkšanu un apbūvi. “Es atturos no sešu un septiņu burtu vārdiem: gatavot, slaucīt, uzkopt, mazgāt.”