Kaujiniecisks raksturs

• Foto: Vyacheslav Prokofyev/TASS

Uzņēmuma Uralhim īpašnieks Dmitrijs Mazepins no Pēterburgas Starptautiskā ekonomiskā foruma, kas notika šogad, nopietnus satricinājumus negaidīja. Pirmajā foruma dienā viņš apsprieda jauno sportistu problēmas (viņa dēls ir F-1 pilots), piedalījās vienošanās parakstīšanā pie sava uzņēmuma stenda un izvairījās no Forbes jautājumiem (mūsu interesei bija dibināts iemesls – 2021. gadā Mazepins pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezās bagātāko uzņēmēju sarakstā). Tomēr jau nākamajā dienā viņš kļuva par žurnālistu mērķi numur viens.

Iepriekšējā vakarā blogeris Romāns Protasevičs, kuru arestēja pēc Ryanair lidmašīnas ārkārtas nosēdināšanas Minskā, intervijā Baltkrievijas valsts kanālam, nenosaucot vārdus, deva mājienu, ka, iespējams, Mazepins ir saistīts ar opozicionārā Telegram kanāla Nexta sponsorēšanu. Uz protestu fona Mazepinam jau tā nebija labas attiecības ar Baltkrievijas valdību, savukārt saikne ar nepaklausīgo mediju draudēja ar varas nelabvēlību arī Krievijā. Tas notika nelaikā, ņemot vērā, ka galvenais Mazepina holdinga kreditors ir valsts banka Sberbank. Starp citu, šī nav pirmā reize, kad biznesmenis nonācis skandāla centrā. Kā tad viņš būvē savu biznesu?

Izlūks un ģenerālis

Pieņemts uzskatīt, ka Dmitrija Mazepina (53) karjera lielajā biznesā sākās Tjumeņas naftas kompānijā (TNK). 1997. gada septembrī tolaik 29 gadus vecais Mazepins kļuva par TNK pārstāvniecības vadītāju Ņižņevartovskā. Par pilsētas saimnieku tolaik tika uzskatīts naftas ģenerālis Viktors Palijs. Viņš vadīja Nizhnevartovskneftegaz (NNG), kuras līdzīpašnieks bija TNK. Starp Paliju un TNK sākās karš par kontroli pār NNG, un Mazepins cīnījās pirmajās rindās.

Tā nebija pirmā reize, kad Mazepins piedalījās speciālu uzdevumu veikšanā. 1985. gadā Minskā dzimušais uzņēmējs pabeidza Minskas Suvorova skolu un no 1986. gada divus gadus dienēja Afganistānā. Oficiālajā biogrāfijā var izlasīt, ka Mazepins bija militārais tulks, bet pēc kāda viņa paziņas teiktā, Mazepins “komandēja izlūkošanas rotu” un nepastarpināti piedalījās karadarbībā, par ko saņēmis medaļas. Mazepins sapņoja par militārista karjeru un atgriežoties plānoja mācīties Aizsardzības ministrijas Kara institūtā. Padomju Savienības sabrukums ieviesa korekcijas viņa plānos, un Mazepins izvēlējās Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta Ekonomikas fakultāti.

Maskavā kāds paziņa iepazīstināja Mazepinu ar biznesmeni Mihailu Otdeļnovu. Deviņdesmito gadu sākumā viņš jau bija slavens uzņēmējs, kura veiksmes stāstā nozīmīgu lomu spēlēja radniecības saites. Otdeļnova tēvs bija Giprotyazhmash projektu institūta galvenais inženieris, savukārt vectēvs – PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Alekseja Kosigina palīgs. “Sakarīgs puisis, tikai ļoti ļaunatminīgs,” Mazepinu atceras kāds paziņa no deviņdesmitajiem gadiem. Vairākus gadus Mazepins strādāja ar Otdeļnovu saistītās struktūrās – bankās un metāla tirdzniecības kompānijā Raznoimport. Otdeļnovs iepazīstināja Mazepinu ar tā laika biznesa eliti. Par viņa sakariem var spriest pēc raksta laikrakstā Kommersant par biznesmeņa 39. dzimšanas dienas svinībām 2003. gadā, kur “pat rindā uz tualeti varēja dzirdēt sarunas par nozīmīgiem finansiāliem darījumiem”, savukārt viesu vidū tika pamanīts Viktors Vekselbergs, Leonards Blavatņiks, Iskanders Mahmudovs, Oļegs Boiko un toreizējais Gazprom priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Rjazanovs. Pateicoties Otdeļnova protekcijai Mazepins nokļuva TNK, stāsta kāds viņu paziņa. Neilgi pirms tam 40 % kompānijas privatizēja konsorcijs AAR (Mihaila Fridmana un partneru Alfa, Blavatņika Access un Vekselberga Renova). Galvenie TNK ieguves aktīvi bija koncentrēti NNG, bet Palijs atteicās pakļauties jauno akcionāru gribai. Parādu dēļ NNG tika ieviesta ārējā pārvaldība, kas ļāva atlaist no kompānijas vadības nepakļāvīgo direktoru. Tomēr naftas ģenerālis turpināja slēpti traucēt TNK Ņižņevartovskā, kur viņam bija milzīga ietekme.

Mazepina ierašanās Palijam kļuva par sava veida “melno zīmi”, atceras kāds šo notikumu dalībnieks. TNK akcionāri ar to it kā darīja zināmu naftas ģenerālim: “Mēs tik un tā dabūsim NNG.” Situācija pilsētā bija tik ļoti nokaitēta, ka Mazepinam nācās noalgot apsardzi. Statusa dēļ Mazepinu iecēla par TNK Rietumsibīrijas reģiona viceprezidentu. Palijs centās noskaņot vietējo varu un tautu pret maskaviešiem, bet Mazepina uzdevums bija nomierināt situāciju, atceras to notikumu dalībnieks. Neraugoties uz savu jaunību, Mazepins radīja “daudz pieredzējuša” cilvēka iespaidu un diezgan ātri izlīdzināja situāciju, atceras bijušais kolēģis no TNK. Vēl viens Mazepina uzdevums bija uz vietas pieskatīt NNG saimniecību.

Arī TNK akcionāri nesēdēja, rokas klēpī salikuši, un 1998. gada sākumā ieguva pilnīgu kontroli pār NNG. Mazepinu izsauca atpakaļ uz Maskavu. Par darbu Ņižņevartovskā viņš saņēma solīdu honorāru, bet viņš nevēlējās turpināt strādāt kā algots darbinieks, stāsta kāds viņa paziņa. “Viņš meklēja iespēju doties patstāvīgā lidojumā.”

Valsts sardzē

“Cik gan ļoti viņu sākumā presēja!” atceras Krievijas Federālā īpašuma fonda (RFFI) bijušais priekšsēdētājs Vladimirs Maļins. Ko tikai nenācās paciest viņa vietniekam Dmitrijam Mazepinam no Kemerovas ierēdņiem! 2001. gadā Mazepins devās uz teju bankrotējušo Kuzbassugol, lai sagatavotu to privatizācijai un novērstu aktīvu izvešanu. Viņš pārņēma kontroli pār finanšu plūsmām un atteicās no visiem starpniekiem, “kas barojās uz uzņēmuma rēķina”. Tas vietējo eliti, tostarp ietekmīgo gubernatoru Amānu Tulejevu, noskaņoja pret svešinieku, stāstīja pats Mazepins. Lai nedotu iemeslu sūdzēties Maskavai, RFFI priekšsēdētāja vietnieks pat lūdza savam šoferim stingri ievērot ceļu satiksmes noteikumus.

Mazepins iekārtojās RFFI 1999. gadā. “Viņš dzīvoja par iepriekš privātajā biznesā sapelnīto naudu un brauca ar Kia, ko vadīja šoferis. Un veidoja savu paziņu loku un reputāciju,” Mazepina-ierēdņa ikdienu apraksta viņa sens biedrs no TNK un naftas servisa kompānijas Integra dibinātājs Felikss Ļubaševskis. Pēc vienas versijas, lai iekārtotos darbā RFFI, atkal tika iedarbināti Otdeļnova kontakti – viņa Raznoimport direktoru padomē bija Mihails Lipkins, bijušā RFFI vadītāja Igora Lipkina, kura vietnieks bija Maļins, brālis. Mazepins varēja iepatikties arī pašam Maļinam, kurš bija TNK direktoru padomē. Igors Lipkins apgalvoja, ka “absolūti nav piedalījies” Mazepina iedabūšanā RFFI, kaut arī viņi bija pazīstami. Maļins Forbes centienus ar viņu sazināties ignorēja.

Pēc citas versijas, Mazepina iecelšanu amatā veicināja TNK. Nākamajā gadā pēc Mazepina pāriešanas darbā valsts dienestā TNK privatizēja Orenburgas naftas kompāniju (ONAKO), kurai bija 300 miljoni tonnu naftas krājumu. Cits pretendents bija Sibneft un YUKOS alianse. TNK uzvara izmaksāja 1,08 miljardus dolāru – 2,5 reizes vairāk par sākumcenu. Tādu rezultātu Mazepins, kurš diriģēja šo darījumu, panāca, “prasmīgi attīstot konkurenci” starp pretendentiem, stāsta Ļubaševskis, kurš piedalījās pārrunās no TNK puses. Izsole “gandrīz vai pirmo reizi” neizraisīja nekādu kritiku, tolaik rakstīja masu mediji, kas šo darījumu nodēvēja par gada privatizāciju. Nākamajā, 2001. gadā masu mediju atzinību izpelnījās vēl kāds Mazepina projekts – Kuzbassugol pārdošana. Viņam tomēr izdevās atrast kopīgu valodu ar Tuļejevu un pārdeva valsts akcijas 3,5 reižu dārgāk par sākumcenu. Pēc šī darījuma Mazepinu “aicināja pie sevis labākie privātie holdingi”, stāsta Maļins. Viņš izvēlējās Sibur.

Krievijas lielākais naftas, gāzes un ķīmijas holdings, ko pārvalda Gazprom, piedzīvoja ne visai labus laikus. Tā parādi sasniedza 1,6 miljardus dolāru, bijušais vadītājs bija arestēts, daļa no aktīvu izvesta. Lai pārējais netiktu kreditoriem, gāzes monopolists iniciēja sava meitasuzņēmuma bankrotu. Laikraksts Vedomosti rakstīja, ka Mazepinam vadīt problemātisko aktīvu piedāvāja Sergejs Lukašs, Gazprom drošības dienesta priekšsēdētāja vietnieks, un to apstiprina arī kāds tuvs paziņa. Vēl kāds Mazepina paziņa ir pārliecināts, ka viņa iecelšana nebūtu iespējama bez cita Gazprom vadītāja vietnieka – Aleksandra Rjazanova – atbalsta, kurš kūrēja Sibur un labi pazina Otdeļnovu. “Nesen es uzzināju, ka Dmitrijam Arkadjevičam ir kaujas apbalvojumi, un tas viņam noteikti palīdzēs darbā arī šeit, jo daudzus jautājumu nāksies risināt tiesās un smagās pārrunās,” par jaunizcepto Sibur prezidentu teica Rjazanovs. Pirmais Mazepina uzdevums bija noslēgt mierizlīgums ar bankām. Pēc trim mēnešiem tas tika parakstīts, vienojoties par parādu atmaksu piecu gadu laikā. Tomēr bija kādi izņēmumi – Fridmana Alfa Bank kredītu bija nepieciešams atdot ātrāk, divu gadu laikā. Mazepins teica, ka vienošanās ar Alfa Bank tika panākta vēl pirms viņa ierašanās Sibur.

Gazprom ar Mazepinu bija apmierināti, un viņš piedāvāja Sibur astoņu gadu attīstības plānu un paziņoja par vēlēšanos kotēt uzņēmumu biržā. Šim plānam nebija lemts piepildīties – Mazepins nenoturējās Sibur pat deviņus mēnešus. Sibur prezidenta krēslu ieņēma Aleksandrs Djukovs no Pēterburgas, kurš bija tuvs Gazprom vadītājam Aleksejam Milleram. Pēc vienas versijas, Milleru neapmierināja Mazepina pārāk lielā patstāvība, pēc citas, Mazepins kļuva par klanu cīņu upuri gāzes monopolā un bija spiests aiziet kopā ar Lukašu.

No spēka pozīcijām

2005. gada pavasarī Kirovočepeckā bija gaidāmi nemieri. Protestu aktivitāte šajā monopilsētā Kirovas apgabalā pieauga un augstāko punktu sasniedza aprīlī, kad mītiņā ielās izgāja 8000 cilvēku – gandrīz 10 % pilsētas iedzīvotāju. Viņi pieprasīja Gazprom pārtraukt Kirovočepeckas ķīmijas kombināta (KČHK) gāzes blokādi, kuras rezultātā uzņēmuma darbība tika apturēta, bet aptuveni 5000 darbinieku tika palaisti īslaicīgā atvaļinājumā. Gāzes monopolists izlēma ierobežot gāzes piegādes KČHK 2004. gada beigās, drīz pēc kompānijas 39 % privatizācijas.

Gazprom pretendēja uz KČHK valstij piederošajām akcijām, bet par izsoles uzvarētāju kļuva Mazepins. Iznākumu noteica 1,5 miljoni dolāru – par šādu summu viņa piedāvājums pārsniedza Gazprom 100 miljonu piedāvājumu, rakstīja Smart Money. Intervijā vietējam laikrakstam Mazepins noraidīja, ka viņam būtu insaidera informācija no RFFI vai no Gazprom. “Patiesībā Gazprom bija uz pieres rakstīts skaitlis 100, tas bija acīm redzami. Mēs, to saprotot, devām vairāk – un uzvarējām.” Pēc izsoles Mazepins tikās ar Milleru. Viņš atkal izrādīja interesi par KČHK, uz ko biznesmenis atbildēja: “Tas netiek apspriests.” Pēc šāda ultimāta problēmas ar gāzi KČHK bija neizbēgamas. Piegādes tika atjaunotas tikai pēc Kirovas gubernatora Nikolaja Šakleina iejaukšanās.

Drīz vien Mazepinam radās jauns konflikts ar Gazprom. 2005. gadā viņš iegādājās vēl divu ķīmijas rūpnīcu – Permas minerālmēslu rūpnīcas un Berezņikovas slāpekļa rūpnīcas Azot – akcijas. Gazprom uzskatīja, ka abus uzņēmumus no tā redzesloka izveda bijušais monopolista topmenedžeris Nikolajs Gornovskis, kurš tāpat kā Mazepins tika uzskatīts par Sergeja Lukaša ielikteni un pirms Gazprom bija strādājis RFFI. “Tie nav mani principi – aizejot no kompānijas, atņemt tai kaut kādus aktīvus,” iebilda Gornovskis, kurš katram gadījumam pārcēlās uz Londonu. Mazepins savukārt apgalvoja, ka ir godprātīgs pircējs. Gazprom mēģinājumi atgūt aktīvus nevainagojās ar panākumiem.

Mazepins turpināja iepirkt rūpnīcas. Šķirties kā draugiem ar bijušajiem akcionāriem Mazepinam izdevās tikai Azot, kas piederēja Permas uzņēmējiem ar ievērojamu pagātni Vladimiram Ņeļubinam un Sergejam Makarovam. Citos uzņēmumos Mazepina ierašanās parasti izraisīja konfliktus. Visilgākā bija cīņa par TogliattiAzot. Tās līdzīpašnieki Vladimirs Mahlajs un viņa dēls Sergejs noturējās pret Viktora Vekselberga struktūru neatlaidīgajiem uzbrukumiem, un 2008. gadā miljardieris pārdeva savus 7,5 % rūpnīcas Mazepinam. Viņa ierašanās iezīmējās ar virkni tiesvedību un krimināllietu pret vadītājiem un akcionāriem. Konflikts nav atrisināts vēl līdz šim. Mazepinam tas jau ir “personisks jautāums”, saka kāds viņa paziņa. “Nevajag gaidīt nekādu mieru,” savukārt apgalvo Mihlajs jaunākais. Nav pārsteigums, ka Mazepins nepārtraukti karoja par rūpnīcām, saka viens no minerālmēslojuma tirgus dalībniekiem. Viņu produkcija lielākoties tika eksportēta, bet pašizmaksa bija zema, pateicoties zemām iekšējām gāzes cenām, stāsta Forbes sarunas biedrs. “Cilvēki pelnīja kolosālu naudu.” Tika uzskatīts, ka Mazepinu atbalstīja augstos amatos strādājoši ierēdņi federālajās spēka struktūrās, pastāstīja daži bijušie un esošie tirgus dalībnieki. 2008. gadā par KČHK direktoru padomes priekšsēdētāju kļuva Viktors Zorkins, kurš agrāk bija Sibur viceprezidents, kadru izlūks un Prezidenta drošības dienestu veterānu un darbinieku asociācijas ģenerāldirektors. Pēc diviem gadiem Zorkins kļuva par ārzonas Uralchem Holding direktoru, caur kuru pastarpināti Mazepinam piederēja savs holdings. Ap to laiku Mazepins savā holdingā ar nosaukumu Uralhim konsolidēja četras rūpnīcas – KČHK, Azot, Permas un Voskresenskas minerālmēslu rūpnīcas – kuru kopējie ieņēmumi sasniedza gandrīz miljardu dolāru. Aptuveni par tādu pašu summu Mazepins šos uzņēmumus arī iegādājās, izmantojot aizdevumus. Sākumā finansējumu piešķīra Sberbank; svarīgs faktors bija Mazepina pazīšanās ar toreizējo valsts bankas pirmo priekšsēdētāja vietnieci Allu Aļoškinu, Forbes pastāstīja kāds avots. Viņa noticēja Mazepinam, novērtējot viņa veikto Sibur  parādu restrukturizāciju, saka viens no sarunas biedriem. Mazepins 2008. un 2010. gadā plānoja Uralhim sākotnējo publisko piedāvājumu, bet kotēšanas plāni vienmēr pēdējā brīdī izjuka. Pēdējā mēģinājuma laikā Uralhim it kā paziņojis investoriem, ka Mazepinam ir jaunākais partneris, rakstīja laikraksts Vedomosti. Pēc laikraksta sniegtās informācijas, tas bija Andrejs Žerebcovs, sens Vladimira Maļina paziņa. Trīs citi Maļina paziņas šaubās, ka viņam būtu kāda saistība ar Uralhim. “Nekādu Zilli ar Brioni, nekādu bērnu F-1 – neko tādu par viņu nezinu,” stāsta viens no viņiem. “Mazepinam vispār nepatīk partneri,” komentē otrs. Bet tieši partnerība pacēla Mazepina biznesu jaunā līmenī.

Privātā filozofija

Notikumi mēslojuma tirgū 2013. gada vasarā tika nosaukti par kālija karu. Šis karš sākās ar strīdu starp Krievijas Uralkali un Baltkrievijas Belaruskali. Karadarbība sākās ar Uralkali ģenerāldirektora Vladislava Baumgartnera aizturēšanu Minskas lidostā. Topmenedžeris kļuva par Aleksandra Lukašenko ķīlnieku, jo prezidents novērtēja, ka uzņēmējs ir izraisījis 1,5–2 miljardu dolāru lielus zaudējumus, un pieprasīja kompensāciju. Sekoja mēģinājums izsludināt toreizējo Uralkali īpašnieku Suleimanu Kerimovu starptautiskā meklēšanā, bet Baltkrievijas Valsts drošības komiteja (VDK) nosūtīja desantu uz Maskavu un sāka izsekot Uralkali pārstāvjus. Lai izvairītos no starptautiska skandāla, bija nepieciešams nomainīt Uralkali īpašnieku. Bija daudz kandidātu, kuri vēlējās iegūt pasaulē otro lielāko kālija mēslojuma ražošanas uzņēmumu, un viņu vidū bija arī Mazepins. Pēc divu avotu sniegtās informācijas, viņš par Uralkali iegādi interesējies jau divtūkstošajos gados. Toreizējais kompānijas īpašnieks Dmitrijs Ribolovļevs izlika aktīvu pārdošanā, turklāt tam visam fonā bija problēmas ar valsti pēc avārijas vienā no ieguves vietām. Mazepins cerēja uz lielu atlaidi, bet aiz viņa muguras rēgojās valsts korporācijas Rosteh ēna, stāsta viens no Forbes sarunas biedriem. Permas apgabalā, kur atrodas lielākās Uralhim rūpnīcas, atrodas arī vairāki Rosteh uzņēmumi, kuru vidū ir arī lielākais titāna ražotājs VSMO-Avisma, kas ir Uralkali izejvielu pircējs. Kāds Mazepina paziņa stāsta, ka uzņēmējs ir pazīstams ar Rosteh vadītāju Sergeju Čemezovu “ne vienu vien gadu desmitu”. Tolaik Kerimovs izrādījās veiklāks, bet 2013. gadā Mazepins izlēma, ka iespēju nevar laist garām.

Viņš vienojās par aizdevumu un piesaistīja sev partneri Mihailu Prohorovu, kuram pēc Polus Zoloto pārdošanas ar naudu nebija problēmu. “Es varu vadīt, tavējie lai kontrolē. Bet ja mani cilvēki kaut ko izdarīs ne tā, es tev samaksāšu,” alianses nosacījumus aprakstīja Mazepins. Viņa uzņēmums Oneksim izpirka 27 % Uralkali, vēl 20 % par 4,5 miljardu dolāru aizdevumu no VTB Bank iegādājās Uralhim, un līdz ar to tika iegūts akciju vairākums. Pēc “kontūzijas ar Lukašenko” kompānijai bija nepieciešams “politisks smagsvars”, saka bijušais ierēdnis augstā amatā, kas zināja par situāciju ar Uralkali. Par šo smagsvaru kļuva Sergejs Čemezovs – viņš kļuva par kompānijas direktoru padomes priekšsēdētāju. Prohorovs un Rosteh preses dienests atturējās no komentāriem Forbes.

Mazepins, pēc kāda paziņas teiktā, personīgi pazīst Lukašenko kopš deviņdesmito gadu beigām, tāpēc rēķinājās ar to, ka varēs ātri atjaunot karteli ar Belaruskali un apturēt kālija cenu kritumu. Jau nākamajā gadā cenas tik tiešām pieauga, bet taisnības labad jāsaka, ka iemesls tam bija kārtējā avārija Uralkali ieguves vietā, kas nodrošināja aptuveni 20 % no ieguves apjoma. Tas sagrāva kompānijas akcijas un aizsāka atpirkumu vilni. 2016. gadā Prohorovs izstājās no Uralkali. Darījumu virknes rezultātā publiskā kompānija kļuva par pilnībā privātu, bet 2020. gada beigās tā nonāca Uralhim kontrolē. Speciālā operācija nodrošināja Mazepinam vietu Forbes sarakstā, bet viņam pašam un Uralkali, kas bija iesaistīts buyback, tas izmaksāja dārgi. 2020. gada beigās kopējais Uralhim un Uralkali parāds sasniedza gandrīz 11 miljardus dolāru, stāsta kāds avots, kuram ir zināmi grupas finanšu rādītāji. No Uralchem Holding pārskatiem izriet, ka vismaz 6,5 miljardus nodrošināja Sberbank, kas 2019. gadā pārfinansēja Uralhim parādu VTB Bank. Sberbank ir ieķīlāti 99 % Uralhim un 100 % Uralkali, redzams kompānijas atskaitēs.

2019. gadā par Uralhim finanšu direktoru kļuva bijušais Sberbank pirmais viceprezidents Igors Bulancevs. Vēlāk bijušais baņķieris, kuru Uralhim sauc par “uzraugu no Sberbank”, iekļuva Uralhim direktoru padomē. 2020. gadā vēl vienu krēslu ieņēma Sberbank vecākais prezidents Aleksandrs Bazarovs. “Mēs uztvērām šo ideju [Bazarova ienākšanu] pozitīvi, jo Sberbank ir liels mūsu kreditors,” stāsta Uralhim darbinieks. Viņš atzīst, ka Bulancevs apmierina Sberbank: “Viņi runā vienā valodā.” Turklāt Forbes sarunas biedrs uzsver, ka finanšu direktoru uzaicinājis Mazepins. Ar Sberbank vadītāju Germanu Grefu Uralhim īpašniekam ir draudzīgas attiecības, stāsta biznesmeņa paziņa. “Viņš cenšas pārņemt no viņa labāko biznesa, organizācijas un uzvedības praksi.” Konkrēti, iedvesmojies no Grefa piemēra, Mazepins komunicēja ar guru no Indijas Sadhguru un pat aicināja viņu uz Uralhim biroju Moscow-City jaunceltnēs. Prakse ar jogu palīdzēja Mazepinam saglabāt gara spēku pēc skandāla ar Protaseviču.

Lielā politika

Agrā 7. jūnija rūtā vairāki žurnālisti tika uzaicināti uz Uralhim biroju Moscow-City. Lifta durvis atvērās vienā no augšējiem debesskrāpja Imperia stāviem, žurnālisti ienāca plašā pārrunu telpā ar ovālu galdu vidū. Tā virzienā tika pavērsta jaudīga lampa un videokamera. Drīz telpā ienāca manāmi satraucies Dmitrijs Mazepins un apsēdās pretī žurnālistiem un aprīkojumam. Sākās filmēšana. “Kas attiecas uz galveno jautājumu par Nexta finansēšanu… Varu atbildēt tieši un godīgi – ne es, ne mana kompānija nekad nav finansējusi šo Telegram kanālu.”

Sākumā Mazepins negrasījās nākt klajā ar publiskiem paziņojumiem par Protaseviča uzstāšanos, bet kādā brīdī maigais trollings Pēterburgas ekonomikas forumā progresēja, un sāka ost pēc starptautiska skandāla, stāsta Uralhim darbinieks. No žurnālistiem nācās bēgt, jo jautājums attiecās uz politiku, stāsta Forbes sarunas biedrs. “Vajadzēja saskaņot teikto.” Pēc Forbes rīcībā esošās informācijas, konsultācijas notika ar prezidenta administrāciju, un pēc trim dienām Mazepins nāca klajā ar publisku paziņojumu.

Biznesmenim ir pieredze politikā. Divtūkstošo gadu beigās Berezņikovas Azot pārstāvji aktīvi piedalījās vietējās pašvaldības vēlēšanu kampaņā. Pirms vēlēšanām Mazepinam tuvās struktūras Berezņikovā izpirka vairākus medijus, ieskaitot kabeļtelevīzijas kanālu. Uralhim izvirzītajiem kandidātiem bija jāpārspēj Uralkali komanda. Vēlēšanas pavadīja skaļi skandāli masu medijos, un rezultātā Azot kandidāti atsauca savu kandidatūru, bet Mazepins nosauca šos notikumus par farsu. 2012. gadā viņš tika ievēlēts par deputātu no partijas Vienotā Krievija Kirovas apgabala likumdevēju sapulcē. “Nav runa par politisko ietekmi, kā varētu sākotnēji šķist, bet gan pirmām kārtām tikai par vēlmi un potenciālo iespēju mainīt reģiona dzīvi uz labu,” skaidroja Mazepins. Par vēl vienu motīvu varēja kļūt vēlme ieņemt senatora krēslu, stāsta biznesmeņa bijušais kolēģis Likumdevēju sapulcē Dmitrijs Russkihs. Pēc viņa teiktā, biznesmenis bija viens no Federācijas padomes pretendentiem, bet izvēlēts tika cits kandidāts. 2014. gadā Mazepins priekšlaikus atkāpās; vēl viena versija bija viņa aizņemtība darījumā par Uralkali iegādi.

Darījums ieveda Mazepinu lielās politikas orbītā. Viņš regulāri tikās ar Lukašenko (vienā no pēdējiem braucieniem viņam pievienojās Grefs), neveiksmīgi mēģinot atjaunot bijušo karteli. Uralkali un Belaruskali ik gadu zaudē simtiem miljonu dolāru dempinga dēļ, Baltkrievijas prezidentu centās pārliecināt biznesmenis. Lukašenko it kā izvirzīja nosacījumus – kontrole pār jauno kopuzņēmumu un konts Baltkrievijas bankā. Mazepins bija gatavs samierināties ar 49 %, bet uzstāja uz biroju Krievijā. “Rīt jūs izlemsiet, ka nauda ir jūsu, un viss. Es nevaru tā riskēt,” it kā argumentējis Mazepins. Reizi pēc reizes pārrunas nonāca strupceļā. 2020. gada jūlijā toreizējais Uralkali vadītājs (2021. gada janvārī viņš kļuva par VSMPO-Avisma vadītāju) un sens Mazepina biedrs Dmitrijs Osipovs intervijā laikrakstam Kommersant paziņoja, ka kopējs darbs ar Belaruskali netiek apspriests. Pēc mēneša Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas. Tās izraisīja masu protestu vilni, ko brutāli apspieda spēka struktūras.

Mazepins Krievijas-Baltkrievijas darījumu padomes vārdā nosodīja vardarbību pret miermīlīgajiem iedzīvotājiem un aicināja opozīciju izveidot Nacionālo glābšanas komiteju. Pēc kāda laika viņš paziņoja, ka padome ir gatava finansēt to Baltkrievijas studentu mācības Krievijā, kuri tika atskaitīti par dalību protesta akcijās. Mazepinam sāka pierakstīt vēlmi aizstāt Lukašenko un pat piedēvēja viņam prezidenta ambīcijas. “Viņam nav nekādu politisko ambīciju. Tā ir viņa personiskā pozīcija, jo viņš ir baltkrievs,” pauž biznesmenim tuvs avots. Viņš uzskata – tā nav sakritība, ka Protaseviča intervija publicēta tieši Pēterburgas foruma laikā. Forumā bija runa par Uralkali un Uralhim mēslojuma pārkraušanu valsts ostās, bet šāda publikācija varēja diskreditēt Mazepinu partneru acīs un “ierobežot dialogu ar varu”, stāsta Forbes sarunas biedrs.

Nesen jautājums par pārkraušanu ir kļuvis ļoti aktuāls arī uzņēmumam Belaruskali. ASV sankciju dēļ (Belaruskali tās tika uzliktas augustā) Lietuva atteicās no baltkrievu ražotā mēslojuma tranzīta. Ziņu dēļ par sankcijām kālija cenas uzlidoja vai debesīs – par 100 dolāriem dārgāk par tonnu, no 450 līdz 557 dolāriem, atzīmē Nacionālās reitingu aģentūras reitingu dienesta vadītājs Sergejs Grišuņins. “Tā ir neprātīga cena.” Tas ir izdevīgi Uralhim, kas, pateicoties cenu kāpumam, ir sācis priekšlaickus segt savas milzīgās parādsaistības, stāsta kāds avots uzņēmumā. Pēc viņa prognozēm, 2021. gada beigās konsolidētais Uralhim un Uralkalij EBITDA rādītājs būs “nedaudz vairāk” par trim miljardiem dolāru, bet privātās parādsaistības ir “mazāk nekā desmit miljardi dolāru”. Tagad Sberbank ieķīlāto akciju vērtība ievērojami pārsniedz kredīta summu, saka Forbes sarunas biedrs, piebilstot: “Atbrīvosim daļu no ķīlas.”

Grišuņins vērtē Mazepina holdingu par 8–9 miljardiem dolāru. “Ņemot vērā parādu, tā vērtība ir negatīva,” viņš saka. Ticamāk, ka Sberbank turēs aizņēmēju īsā pavadā, spriež analītiķis. Mazepina plāniem var patraucēt arī nodokļu likmes pieaugums, ko apspriež Finanšu ministrijā. Sberbank atteicās komentēt, bet tās augsta līmeņa vadītājs un Uralhim pārstāvis apgalvo, ka pagaidām banku viss apmierina.

Dmitrijam Mazepinam, šķiet, izdevās izkļūt no ielenkuma, kaut arī viņam nācās pamest Krievijas- Baltkrievijas darījumu padomi. “Darbs kļuva neefektīvs,” saka kāds avots no Uralhim.