Igaunija atkal priekšā

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Publicitātes foto

Freedom Holding ir kotēts Nasdaq biržā un reģistrēts Nevadā ASV, taču faktiski atrodas Kazahstānā. Kompānijas galvenais īpašnieks (71,2 %) ir Timurs Turlovs (35) – piecu bērnu tēvs, dzimis Maskavā un lielākoties strādājis algotu darbu finanšu sektorā – bankā Uniastrum Bank, kuru 2008. gada finanšu krīzes laikā iegādājās Kipras Banka, kas savukārt aizvēra nodaļu, kurā Turlovs strādāja. Tad viņš nolēma izveidot savu finanšu kompāniju un gandrīz uzreiz atvēra meitaskompāniju Kazahstānā. Arī pats Turlovs pārcēlās uz Kazahstānu, kur ar ģimeni dzīvo jau vairāk nekā desmit gadu. 2018. gadā uzņēmums startēja Maskavas biržā, bet 2019. gadā viņa holdinga kompānija, kas apvienoja finanšu brokeri un citus finanšu uzņēmumus, sāka kotēties ASV biržā un pat bija vienīgā Krievijas izcelsmes finanšu brokeru kompānija Nasdaq. Bizness Krievijā gāja lieliski – tas bija galvenais uzņēmuma tirgus ar dārgiem aktīviem un lieliem ieguldījumiem infrastruktūrā. Tomēr Krievijas iebrukums Ukrainā ieviesa būtiskas korekcijas – Turlovs ne tikai pārdeva visus aktīvus, bet arī atteicās no Krievijas pilsonības.

Tagad Freedom Holding ir pārstāvēts Kazahstānā, Kirgizstānā, Uzbekistānā, Vācijā, Kiprā, ASV un Ukrainā. Un tuvākajā laikā būs arī Igaunijā. Pats Timurs Turlovs 2021. gadā ar 2,4 miljardiem dolāru pirmo reizi iekļuva Forbes miljardieru sarakstā. Patlaban globālajā Forbes miljardieru reitingā viņš ieņem 1157. vietu, Krievijā ar šādu bagātību viņš būtu 36. vietā, bet Kazahstānā viņš ir piektais bagātākais cilvēks. Forbes bija iespēja ar Timuru Turlovu aprunāties Kiprā.

Kā jūs nopelnījāt savu pirmo miljonu?

Savu biznesu nolēmu sākt 2008. gadā, tieši finanšu krīzes vidū. Kapitālu veidoja mani nedaudz vairāk kā 40 tūkstoši dolāru, un aptuveni tikpat daudz kā subordinēto kapitālu aizdeva mans bijušais priekšnieks, kā arī banka. Ir ļoti grūti saprast, kurā brīdī šis bizness kļuva vismaz miljonu vērts, bet tās varētu būt 2009. gada beigas.

Ļoti ilgi, līdz pat 2012. gada sākumam, es nekad netiku redzējis uzņēmuma kontā miljonu dolāru. Visus ienākumus mēs reinvestējām. 2011. gadā bruto peļņa bija ap 200 tūkstošiem dolāru mēnesī, bet mēs nekad to neredzējām, jo uzreiz atkal ieguldījām.

Mums bija daudz darba, visu laiku pildījām visādus dokumentus, kas bija nepieciešami regulatoram, un interesanti, ka visstingrākais bija tieši Ukrainas regulators. Tas bija liels pārsteigums. Kad bija runa par bankas iegādi, viņi jautāja ne tikai par naudas izcelsmi, bet pilnīgi visu, no pirmsākumiem, sākot ar tiem pirmajiem 40 tūkstošiem dolāru. Tāpēc es pirmo miljonu varu paskaidrot un apstiprināt ar dokumentiem jau no pirmā tūkstoša dolāru. Viss ir izsekojams.

Kādi ir jūsu plāni Baltijas valstīs?

Mums ir licence visā Eiropas Savienībā, tāpēc piesaistām klientus visā ES, taču lēmumus par to, kur atvērt fiziskus birojus, pieņemsim, balstoties uz mūsu uz mūsu klientu atrašanās vietu. Svarīgi divi faktori – klientu daudzums konkrētajā valstīs un iespēja tur atrast labu komandu, ar ko sadarboties. Šā biznesa pamatā ir cilvēki. Ja tev ir pareizie cilvēki, komanda, viss pārējais notiks – klienti nāks, ienākumi būs, klientu attiecības veidosies. Ja komandas nav, tad pat gadījumā, ja tev ir lielisks, konkurētspējīgs produkts, nekas labs nesanāks.

Es ceru, ka mēs spēsim atrast talantus Baltijas valstīs. Tas ir ļoti svarīgi. Mums jau ir gana daudz klientu salīdzinoši mazā valstī – Igaunijā. Runa ir par tūkstošiem. Man bija liels pārsteigums, ka mēs spējām ātri izaugt Grieķijā, bet varbūt tas ir tādēļ, ka mums jau ir stipra komanda Kiprā, kas ir netālu no Grieķijas, tur ir viena valoda un tuvas attiecības. Ceru, ka arī Baltijas valstīs mums izdosies atrast talantus straujākai izaugsmei.

Kas ir jūsu klienti Baltijas valstīs? Vai tie lielākoties ir igauņi, vai arī no citām Baltijas valstīm un Skandināvijas?

Klienti ir no visām Eiropas Savienības valstīm. Pirms Brexit mums arī Lielbritānijā bija apmēram 4000 klientu. Platformā ir pieejamas pilnīgi visas Eiropas Savienības valodas, gribam sniegt atbalstu visās valstīs. Mums ir klienti visās trīs Baltijas valstīs, bet Igaunijā visvairāk.

Kā atrodat un uzrunājat savus klientus Eiropā? Jāatzīst, iepriekš par jums nebiju dzirdējusi…

Visefektīvākais veids ir digitālā reklāma. Mēs katru gadu tērējam miljonus digitālajai reklāmai, taču Eiropas tirgus ir milzīgs. Mēs tur iztērējam dažus miljonus, bet joprojām esam neredzami. Turpretī, iztērējot divus miljonus gadā Kazahstānā, šķiet, ka esam pilnīgi visur. Tāpēc jāizvēlas ļoti mērķēta reklāma. Cena par vienu klientu Eiropā ir salīdzinoši augsta, jābūt ļoti uzmanīgiem, jo var iztērēt ļoti daudz, bet neiegūt neko, un to mēs nevaram atļauties. Mums ir salīdzinoši nelieli uzcenojumi salīdzinājumā ar forex vai kriptovalūtu treideriem.

Efektīvākā reklāma ir caur pētījumiem, analītiku, ko mēs veicam un dalāmies ar rezultātiem. Jo nevienam nevajag vienkārši brokeri, visi vēlas investīciju iespējas. Tā jau droši vien ir visās nozarēs. Piemēram, nekustamajā īpašumā – nevienam nav vajadzīgs mākleris, bet gan māja. Tāpēc labāk un efektīvāk ir reklamēt pašu produktu, nevis brokeru pakalpojumus. Mēs skaidrojam, kādēļ konkrētā investīcija būs efektīva un ienesīga, kāpēc tā būs vērtīga.

Pēdējā gada laikā finanšu tirgos novērojama krietna turbulence. Kā jums šķiet, vai situācija varētu stabilizēties?

Es tā ceru. Šis ir bijis ilgākais laiks – šķiet, pusotrs gads – bez lieliem IPO darījumiem ASV. Lielie IPO nozīmē vismaz par miljardu dolāru. Pērn gandrīz nekas nenotika publiskajā tirgū, salīdzinot ar 2021. gadu, kad darījumi bija simtiem miljardu dolāru vērtībā. Tomēr, neraugoties uz to, investoru kabatās un makos ir ļoti liela nauda, viņi vienkārši gaida un meklē labu ieejas punktu, un kaut kad tirgus pagriezīsies – ļoti strauji un negaidīti. Tā gadās, ka investori gaida, gaida, un tad izrādās, ka ir par vēlu.

Teicāt, ka daudzi gaida labāko brīdi, kad ieguldīt. Kad tas varētu būt?

Ļoti grūti prognozēt pagrieziena punktu. Ir daži cilvēki, kuri paši veido šos pagrieziena punktus, – harismātiski investori, kuri, teiksim, iegulda desmit miljardus, un tad visi viņiem seko. Es negribētu spekulēt par to, kad tirgus ies uz augšu, bet brīvas naudas ir ļoti daudz.

Šobrīd ir interesanta situācija, jo lielākos riskus uzņemas mazumtirdzniecības cilvēki. Lielākā daļa kredītus, īpaši Eiropā, ir aizņēmušies ar mainīgām likmēm, tātad bankas aizņemas no cilvēkiem par fiksētām likmēm, bet aizdod tālāk ar mainīgām. Un gadījumā, ja ECB, teiksim, pacels bāzes likmi līdz 4 %, kredīta maksājumi cilvēkiem dubultosies. Cilvēki to nevarēs atļauties. Šajā ziņā tā ir smieklīga, absurda politika, jo ECB liek bankām izvairīties no šiem procentu likmju riskiem, tāpēc bankas šo slogu uzkrauj patērētājiem.

Akciju tirgum inflācija patiesībā nav slikta zīme. Kad inflācija ir augsta, uzņēmumu ienākumi aug, viss kļūst dārgāks – akcijas, nekustamais īpašums, arī pārtika. Ir labāk pirkt visu pēc kārtas, nevis sēdēt uz naudas un nepirkt, nedarīt neko. Esmu drošs, ka tirgū būs daudz interesantu iespēju, bet turbulence, manuprāt, tāpat turpināsies, jo tirgus mainās ļoti ātri. Tas var ātri augt, ātri sarukt. Šī pasaule pēdējo gadu laikā jau ir ļoti stipri mainījusies – 2022. gada janvārī bija grūti iedomāties, ka mēs varētu pēkšņi pārdot savu biznesu Krievijā par nominālo vērtību un aiziet no tirgus, kur mums bija lielākais bizness. Vēl 2021. gadā mēs tur investējām desmitiem miljonu eiro, attīstot infrastruktūru. Nu tam ir nulles vērtība. Lietas mainās tik ātri, ka ir ļoti grūti pielāgoties, adaptēties. Taču pretēji milzu zaudējumiem Krievijā mums ir negaidīti strauja izaugsme Kazahstānā, ko mēs arī nebijām gaidījuši.

Daudzas tehnoloģiju kompānijas nemaz nesteidzas uz IPO, bet meklē privātus investorus. Kāpēc tā?

Es domāju, visi zina, redz, ka privātajiem investoriem arī ir gana daudz naudas. Un, ja tā ir pieejama, ja cilvēki ir gatavi ieguldīt, neprasot, lai kompānija kļūtu par regulētu un atklātu, caurspīdīgu, nav neviena iemesla to nedarīt. Ja tavam investoram formalitātes nav būtiskas, tad būt par privātu kompāniju ir arī daudz lētāk. Vienīgais, kas var piespiest uzņēmumu iet biržā, ir iespēja piekļūt daudz lielākiem naudas apjomiem daudz plašākā ģeogrāfijā. Tur var piesaistīt arī institucionālos investorus. Tā ir diezgan tehniska lieta. Šogad ir daudz grūtāk piesaistīt arī privātos investorus.

Konferencē jūs teicāt, ka stulbi investori zaudēs savu naudu... Ko jūs uzskatāt par stulbiem investoriem?

Es uzskatu, ka gudri investori ir tādi, kuri spēj saprast, ko un kāpēc viņi pērk. Ja viņš pērk tikai tāpēc, ka visi pērk, vai tāpēc, ka kaut kas izskatās skaisti vai iepriekšējos mēnešos bija labs pieaugums, tad viņš nav gudrs. Ir ļoti daudz investoru, kas nodarbojas tikai ar spekulācijām, ar kriptotirgu utt. Tie vispār nav investori, tie ir spēlētāji, gembleri. Investors saprot, kāpēc viņš pērk, kāda ir vērtība.

Gudrākā pieeja investoram ir nedomāt, ka esi visgudrākā persona finanšu tirgū, jo visstulbākos lēmumus mēs pieņemam tad, kad jūtamies pārdroši, gudrāki par citiem mēs domājam, ka visi pieļauj kļūdu, bet mēs vienīgie zinām, kā jābūt. Neviens no mums nav Dievs, neviens nezina, kas būs nākotnē. Es domāju, ka tas ir svarīgi.

Domāju, ka par stulbu investoru var uzskatīt tādu, kurš pat nav pacenties iedziļināties un saprast vērtību tam, ko pērk. Cena var mainīties strauji un visu laiku, bet vērtība ir daudz stabilāks rādītājs.

Vai, jūsuprāt, kriptovalūtām ir nākotne?

Domāju, ka jā, taču arī uzskatu, ka kriptovalūtas joprojām ir pārvērtētas. Es joprojām nevaru noformulēt, kāda tieši nākotne tam visam ir. Neesu pavisam skeptisks, tomēr ir skaidrs, ka kripto nevar būt risinājums, lai izvairītos no complience. Dažkārt mēs redzam, ka tiek meklēti caurumi likumos un noteikumos, taču tā tas kopumā nedarbojas. Nevar teikt, ka noteikumi nebūtu attiecināmi uz kriptovalūtām.

Principā kriptovalūtas ieņēma nišu, no kuras atteicās Šveices bankas, pareizāk, to aizliedza – anonīmus daudzciparu kontu numurus. Taču pienāks laiks, kad to aizliegs arī kriptovalūtām, vai arī gluži otrādi – atļaus visiem. Es redzu, ka daudzi, kuri sauc sevi par kriptoentuziastiem, joprojām nesaprot mūsdienu monetāro sistēmu un noteikumus, regulāciju un to, kāpēc visa sabiedrība to ir pieņēmusi. Kriptoanarhistu idejas arī ir ļoti skaistas savā naivumā… Piekritīšu Bilam Geitsam, kurš teica, ka kriptonauda joprojām ir pats lēnākais un visdārgākais maksājumu veids, kāds jebkad ir bijis.

Te ir daudz, pie kā strādāt. Iespējams, pēc kaut kādām transformācijām tam ir nākotne.

Vai jūs ticat, ka nākotne ar arī NFT? Vai tas varētu kļūt par plašāka patēriņa preci?

Man liekas, tam noteikti ir nākotne. Jo tas ir cilvēku raksturā – mums patīk kolekcionēt dažādas lietas. Tāpēc man šis koncepts ir daudz saprotamāks. Bet neesmu drošs par plašāka patēriņa preci – māksla nekad tāda nav bijusi. Māksla ir gandrīz pretējs tam, kas ir plašs patēriņš.

Bet atkal – ja mēs pērkam NFT, domājot, ka kāds noteikti nopirks dārgāk, tad tas ir muļķīgi..

Ekspertu domas par to dalās – vieni netic NFT, jo uzskata, ka tas ir saistīts tikai ar mākslas kolekcionēšanu, citi uztver to kā tehnoloģiju, ko, iespējams, nākotnē varētu izmantot citās jomās.

Es saprotu konceptu, taču joprojām ir grūti atrast labu pielietojumu šai tehnoloģijai – gluži tāpat kā blokķēdei. Tas skan ļoti daudzsološi, taču patiesībā ir ļoti grūti atrast monetizācijas iespējas un izveidot reālu vērtību, izmantojot blokķēdi. Daudzus projektus, kas izveidoti uz blokķēdes bāzes, varēja īstenot daudz vienkāršāk un lētāk bez blokķēdes.

Daži mēģina to pašu atrast NFT. Esmu gatavs piekrist, ka tehnoloģijai ir potenciāls, taču es joprojām nesaprotu šī potenciāla apjomu, es nesaprotu kaut kādu reālu pielietojumu šai tehnoloģijai vai kaut kādas lietas, ko nevarētu izdarīt vienkāršāk. Tomēr ceru, ka mēs atradīsim šo potenciālu, ja tāds ir, vienīgi baidos, ka tie iespējamie pielietojumi varētu nebūt gana liela mēroga. Baidos, ka tie nebūs tik plaši un visaptveroši, lai kļūtu pelnoši.

Konferencē jūs runājāt par vienas lielas kompānijas IPO. Man liekas, ka reiz tā jau bija biržā, – KazMunaiGaz (KMG).

Tai bija meitasuzņēmums, kas bija publiska kompānija. Tagad viss holdings vēlas kļūt publisks. Tam ir atšķirīgs aktīvu sastāvs.

Tehniski aktīvu sastāvs ir citāds – viņiem ir vairāk aktīvu nekā iepriekš. Es ceru, ka šodien Kazahstāna jau ir cita, pat salīdzinot ar 2021. gada Kazahstānu, īpaši janvāra protestu un lielo politisko pārmaiņu dēļ. Es ceru, ka viņiem ir iespēja būvēt pat labāku veiksmes stāstu. KMG un Razvedka Dobicha (Разведка Добыча) – naftas un gāzes ieguves kompānijas. Šiem valsts uzņēmumiem ir pieaugusi vērtība, jo pieauguši aktīvi. Valstī bija ilgas diskusijas, bet joprojām cena ir ļoti laba. Tas nav ekstremāli par zemu, tomēr šajos apstākļos tā investoriem ir laba cena. Kompānijas cena ir 19 miljardi, bet IPO cena ir 11 miljardi. Tā ir būtiska atlaide, ar lielu izaugsmes potenciālu. Mēs salīdzinājām ar daudzām citām nozares kompānijām ASV, Brazīlijā un citur. Šim uzņēmumam nākamgad ir iespējas palielināt ražošanas apjomu, jo viņiem ir lielas naftas rezerves un viņi jau ir investējuši desmitiem miljardus, lai veiktu izpētes, un tagad viņi pāriet no izpētes uz ražošanu. Es domāju, ka Kazahstānai izdosies iegūt daļu tirgus, kas iepriekš bija Krievijai.

Krievija iebrukuma dēļ Ukrainā, šķiet, iet uz to, lai kļūtu par otru Ziemeļkoreju. Kā visa ģeopolitiskā situācija ietekmēs Krievijas akciju tirgu?

Salīdzinājums ar Ziemeļkoreju izklausās briesmīgi, taču – jā, mēs neko labu Krievijas biznesa videi tuvākajos gados neprognozējam. Viss tas stāsts ir ekstremāli neglīts. Un es nekad neesmu dzirdējis par Ziemeļkorejas akciju tirgu, par biržu vispār.

Mēs zinām, ka Irānā ir akciju tirgus, un es ceru, ka Krievijai izdosies saglabāt līdzību vismaz ar Irānu, nevis ar Ziemeļkoreju. Krievija šobrīd neplāno būvēt komunismu vai radikālu islāma valsti, un tas palīdzēs, taču ne Irāna, ne Ziemeļkoreja nekad nav zaudējušas karu un nekad nav bijušas iesaistītas tik dziļā karā Centrāleiropā.

Patlaban situācija vairāk līdzinās Irānai nekā Ziemeļkorejai, kas, protams, tāpat nav nekas smieklīgs, jo Irānā tas noveda pie 60 % inflācijas un valūtas devalvācijas daudzus gadus pēc kārtas. Viņi pēdējos 40 gadus katru gadu zaudē 60 % savas valūtas vērtības. Akciju tirgus ir audzis visu šo laiku, taču dienas beigās nekāda nauda nav nopelnīta.

Es ceru, ka Krievija spēs atzīt un pieņemt situāciju un tomēr neizvēlēsies Irānas ceļu, pretējā gadījumā visiem kaimiņiem būs problēmas – tas destabilizēs visu Eiropu uz ļoti ilgu laiku. Neviens nav ieinteresēts šādā lielā nestabilitātē. Tomēr šobrīd nekas neattīstās pareizā virzienā, bet, manuprāt, gluži pretējā.

Vienīgais, ko es, dzīvojot Kazahstānā, vēlētos – lai situācija stabilizētos, jo Kazahstāna pērk daudz pārtikas no Krievijas, tā ir gandrīz vai atkarīga. Lai nu kā, man ir ļoti grūti iztēloties efektīvu akciju tirgu Krievijā tuvākajā nākotnē.

Kur jūs redzat investīciju iespējas, teiksim, tuvākajos piecos gados?

Pašlaik lieliskas iespējas Kazahstānā, jo valsts attīstās pareizajā virzienā. Tā kļūst liberālāka, ar fleksiblāku politisko vidi. Trīsdesmit Nazarbajeva valdīšanas gadi ir beigušies, un tagad prezidentam arī ir pēdējie septiņi gadi. Cerams, ka viņš neatkārots Nazarbajeva veiksmes stāstu… To būtu grūti atkārtot, jo sabiedrība ir cita, paaudze ir cita un arī sagaida kaut ko citu.

Es ceru, ka veiksim investīcijas arī te, Eiropā. Mēs arī redzam riskantas, tomēr labas iespējas Ukrainā. Es ceru, ka Ukrainai pēc kara būs labas iespējas. Milzīga nauda, triljoni tiks ieguldīti valsts atjaunošanā, es tam ticu. Nākamajā piecgadē tur būs milzu iespējas – Ukrainas atjaunošana. Tas vienlaikus būs arī visai amizants piedzīvojums, jo Ukraina pati par sevi ir ļoti interesanta valsts. Tur nebūs garlaicīgi.

Protams, es joprojām redzu, cik neefektīvas ir bankas Eiropā un arī ASV. Padarot tās efektīvākas, ir labas iespējas nopelnīt. Piemēram, Kazahstānā mēs esam kļuvuši par lielāko hipotekāro kreditētāju, un mums izdevās nopelnīt 20 miljonus. Ja mēs par tādu kļūtu Eiropā, mēs varētu nopelnīt vismaz 20 miljardus dolāru. Protams, te ir lielāki izaicinājumi, nerunājot jau par ASV tirgu, un tur ir lielāka konkurence.

Neskaitot Freedom Holding, kur jūs pats investējat savu naudu?

99 % manas bagātības ir Freedom Holding. Un patiesībā man gandrīz nav brīvas naudas citām investīcijām. Es uzskatu, ka man jau ir labākā investīcija. Būdams šīs kompānijas vadītājs, es arī domāju, ka nebūtu ētiski diversificēt savu portfeli. Man ir daži ieguldījumi tuvu holdingam – daži jaunuzņēmumi, caur kuriem mēs pārbaudām, vai kāds pakalpojums varētu strādāt. To būtu grūti izdarīt caur publisku kompāniju.

Bet kopumā man nav tādu investīciju, kas nav saistītas ar Freedom Holding. Ja man izdotos palielināt Freedom Holding vērtību par 10 %, man tie jau būtu simtiem miljonu eiro bagātības.

Es domāju, ka man nav iespējas kaut ko diversificēt, jo man ir atbildība, darbinieki, kuri man uzticas. Viņiem ir komfortablāk, ja viņi zina un redz, kas arī es pats ticu savam uzņēmumam, savām investīcijām, nevis diversificēju. Tāpēc es to arī nedarīšu.