Galvenais ir piedalīties!
Grāmata par to, kā vienkārša mājsaimniece var izveidot pasaules mēroga uzņēmumu.
Grāmata: This Is Big
Autore: Marisa Meltcere
Izdevniecība: Black Bay Books, 2021
Uzsverot pārtikas produktu pieejamību, Džīna Nideča izstrādāja programmu, ko var ievērot visu mūžu. Savukārt žurnāliste Marisa Meltcere uzrakstīja grāmatu par sievieti, kura izveidojusi pasaulē populārāko diētas programmu ar 1,5 miljardu dolāru gada ieņēmumiem.
“Jūs brīnišķīgi izskatāties!” reiz viņai teica laipna kasiere veikalā. “Kad jums jādzemdē?” Džīna Nideča šos vārdus uztvēra kā zibens spērienu. Viņa zināja, ka ir dāma ar kuplām miesām, bet negaidīja, ka viņu uzskatīs par grūtnieci.
Džīnai patika labi paēst. Viņas tēvs uzskatīja, ka lielas sievietes, kāda bija gan viņa sieva, gan meita, ir ļoti labs rādītājs, kas nozīmē, ka viņš labi nodrošina ģimeni smagajos gados, ko vēlāk nosauca par Lielo depresiju.
Ar savu topošo vīru, kas svēra 120 kilogramus, Džīna iepazinās kafejnīcā un viņa zināšanas par to, kādi Ņujorkas restorāni piedāvā bezmaksas papildporciju vai desertu, tobrīd radīja ļoti labu iespaidu. Bet, kad viņa palika stāvoklī, ārsts savai 86 kilogramus smagajai pacientei prognozēja infarktu un iespējamu bērna zaudēšanu...
Un Nideča ķērās pie diētām, zaudējot 14 kilogramus, bet viņas leģendārā biznesa Weight Watchers (Svara vērotāji) stāsts sākās pavisam citādi.
“Viens cepums plus viens cepums ir 11 cepumi” – piemērojot tādu matemātiku, Džīna tomēr nenoturējās un 38 gadu vecumā svēra jau 97 kilogramus. Tieši tad, 1961. gadā, sieviete arī saņēma to komplimentu, ar kuru sākās milzu pārmaiņas viņas dzīvē. Savukārt žurnāliste Marisa Meltcere uzrakstīja grāmatu par sievieti, kura izveidojusi pasaulē populārāko diētas programmu ar 1,5 miljardu dolāru gada ieņēmumiem, atklājot, kā parastai mājsaimniecei izdevās izveidot starptautisku impēriju.
Uzvaru pār savu svaru Nideča sasniedza jau pēc gada, zaudējot 33 kilogramus, pateicoties notievēšanas kursam, kuru piedāvāja Ņujorkas Veselības departamenta klīnika. Un tomēr attieksme pret pacientiem šajā programmā viņai likās nepareiza. Vēlāk viņa pati atrada pareizo pieeju, ieliekot pamatus Weight Watchers. Kā izrādījās, galvenais ir atbalsts un regulāras tikšanās tiem, kas vēlas zaudēt svaru. Iknedēļas sapulces cilvēkiem, kuri atzīst savu mīlestību pret ēdienu un vienlaikus arī vājumu, kas rezultējās liekajā svarā, kļuva arvien plašāk apmeklētas.
Nideča izrādījās brīnišķīga vadītāja, līdere un psiholoģe, bet viņas personīgais stāsts piešķira papildu nozīmi un ticību viņas vārdiem. Džīna vienkārši stāstīja to, ko bija iemācījusies klīnikā: izvairieties no saldumiem un smagiem ēdieniem, izvēlieties barojošu, bet veselīgu uzturu, neizlaižot ēdienreizes. Alkohols un saldumi bija aizliegti, bet aknas – obligātas. Viņa nepieprasīja, lai cilvēki zaudē 2–3 kilogramus nedēļā, un nelika viņiem nodarboties ar sportu. Galvenais bija izveidot jaunus ēšanas paradumus.
Džīna sāka saņemt uzaicinājumus uzstāties dažādās vietās. Vienā no tādām reizēm viņa iepazinās ar Lipertu ģimeni, kas piedāvāja pārvērst viņas seansus par franšīzi ar dalībieku iknedēļas iemaksām par piedalīšanos. Tā radās kompānija Weight Watchers International.
Liekot uzsvaru uz atļauto pārtikas produktu pieejamību (tie ir nopērkami jebkur pilsētā, ir pieejami jebkurāmājā vai restorānā un arī ogļhidrāti ir atļauti), Nideča izstrādāja programmu, ko var ievērot visu mūžu. Jaunās programmas dalībnieki atšķīrās ar savu lojalitāti - viņi sauca citus cilvēkus par mietpilsoņiem, kuri nepiedalās cīņā pret aptaukošanos. Visiem bija pienākums uzņemt savu foto pirms, kas vēlāk apstiprinātu svara zudumu.
1996. gadā iznāca pirmā Weight Watchers pavārgrāmata, un gada laikā tika pārdoti 120 000 eksemplāru. 1968. gada februārī sāka iznākt ikmēneša ž urnāls Weight Watchers ar 300 000 eksemplāru tirāžu. Tajā bija gan iedvesmojoši un skaisti stāsti, gan arī reportāžas par svara zaudēšanu.
Pēc gada franšīzes ņēmēju, kas maksāja Džīnai 10 % no ieņēmumiem, bija jau 102 – ASV, Kanādā, Lielbritānijā un Izraēlā. Programmai bija pievienojušies 1,5 miljoni cilvēku. Ar savu zīmolu kompānija sāka izlaist gatavo ēdienu komplektus, kā arī komplektus ēdiena svēršanai un transportēšanai. Viņi atvēra nometnes svara zaudēšanai pusaudžiem, kā arī kūrortus ar šo pašu mērķi. Kad uzņēmums 1968. gadā veica IPO, Weight Watchers deklarēja savus kopējos ieņēmumus 41 miljona dolāru (šodienas cenās) apmērā, bet tā akciju cena pirmajā dienā izauga gandrīz trīs reizes.
Vēlāk, 1971. gadā, tika ieviestas atsevišķas tikšanās sesijas vīriešiem. Ekspertu – programmas izstrādātāju – vidū bija ārsti, kas ļāva programmai iet roku rokā ar pēdējiem medicīnas sasniegumiem, bet kardiologs izstrādāja fizisko nodarbību programmu, kam nav nepieciešams speciāls aprīkojums un kas ir pieejama cilvēkiem ar jebkādu svaru. Džīna izdomāja ārkārtīgi efektīvu sistēmu ar punktu krāšanu, kas deva iespēju iekļaut programmā vairāk produktu, joprojām kontrolējot patēriņu (1 uzkrāta balle ļāva patērēt par 50 kalorijām vairāk). Tas piesaistīja programmai lielos spēlētājus, un 1978. gadā uzņēmumu par 284 miljoniem dolāru nopirka H.J. Heinz, kas turpināja ekspansiju. Ēdienkartē parādījās arī eksotiski ēdieni, piemēram, meksikāņu un ķīniešu, bet Eiropas franšīzēm bija lielāka brīvība – somi drīkstēja ēst brieža gaļu, un visi eiropieši varēja dzert vīnu. Aknas, kas daudziem negaršoja, vairs nebija obligātas. Bet ko tad pati Džīna?
Pēdējos gados pirms kompānijas pārdošanas viņa atstāja uzņēmuma operatīvo pārvaldību, kļūstot par zīmola vēstnieci un izbaudot savu piekritēju gandrīz vai reliģiozu pielūgsmi un apbrīnu. Viņa izšķīrās no vīra un pārcēlās uz Lasvegasu – azartspēles Džīnai aizstāja ēdienu. Pēc vairākiem gadiem šai sievietei vairs nebija ne jausmas, cik daudz naudas viņa ir nopelnījusi karjeras laikā. “Man tas nekad nav ienācis prātā. Es nezinu, cik man ir naudas bankā,” viņa teica žurnālistiem.
Viņu nemotivēja nauda, bet cilvēku uzmanība. “Publika mani dieviena – tas ir labākais, ko var iedomāties! Miljardiem reižu labāk par naudu. Paskatieties uz visām šīm aploksnēm ar vēstulēm!”
Dzīves nobeigumā Džīna sajuta, ka kompānija, kuru viņa dibinājusi, ir par viņu aizmirsusi. Reiz viņa piezvanīja uz galveno biroju un reportiera klātbūtnē pavaicāja sekretārei:
– Kas ir izdomājis Weight Watchers?
– Ak dievs, jūs to nezināt? – nobrīnījās darbiniece. – Džīna Nideča!
– Vai viņa vēl ir dzīva? – painteresējās Džīna Nideča.