Efektīvākie stratēģi

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Foto: Aiga Rēdmane

“Es esmu baigi gudrais – sēžu Vecrīgā gandrīz vai ar savu šoferi. Varbūt pasaulē arī ir kāds gudrāks par mani, bet vispār diez vai.” Tādas domas piemeklēja tolaik 22 gadus veco Rolandu Puhovu, aģentūras Jaunie Trīs Brāļi preses sekretāru, kurš bija atbildīgs par komunikāciju ar medijiem laikā, kad darba kārtībā bija Latvijas Nacionālās Bibliotēkas būvniecības iepirkumi un darbu sākums. Tikai vēlāk, sākot darbu privātajā sektorā, viņš apzinājās, cik bīstami ir strādāt valsts iestādē un kādu iluzoru varas sajūtu šāds darbs var dot. “Droši vien tas daudzus cilvēkus ir iznīcinājis,” saka Rolands. Par laimi, viņu pašu iluzorās varas pārbaudījums iznīcināt nepaspēja, un tagad Rolands ir viens no reklāmas un stratēģiju jomas radošajiem spīdekļiem.

Rolands Puhovs (42) ir no Valmieras. Par savu bērnību viņš daudz nestāsta, jo neesot arī, ko stāstīt. Viss bijis vienkārši – no septiņu gadu vecuma nodarbojies ar ušu, kam veltījis apmēram astoņus gadus, neinteresējoties faktiski ne par ko citu.

Par ikdienišķu gan šādu bērnību, iespējams, varēja uzskatīt tikai Valmieras bērni, kuri masveidā devās apgūt šo cīņas mākslu pie Kristapa Streiča – jaunieša, kurš 1989. gada mijā Valmierā sāka veidot pirmo ušu grupu, kurā bija ap 30 audzēkņu. Vēlāk radās jauna grupa, kurā jau bija ap 70 cilvēku. Viņus trenēja vecākie audzēkņi, arī Rolands. Kristaps Streičs, kuram tolaik bija tikai 22 gadi, gāja bojā prāmja Estonia katastrofā, bet ar to valmieriešu ušu dzīve nebeidzās. Jaunu klubu Streiča piemiņai nodibināja trīs viņa audzēkņi un turpināja attīstīt šo cīņas mākslas veidu, liecina izdevuma Sports arhīvs. Ušu kļuva arvien populārāks – notika paraugdemonstrējumi, tā bija modes lieta. “Tas bija liels disciplīnas treniņš, un es tam pilnībā nodevos. Līdz 16 gadu vecumam dzīvoju ļoti nopietnu garīgu dzīvi, gluži kā mūks. Treniņi bija divas reizes dienā bez brīvdienām, arī svētku dienās. Man tas ļoti patika, un domāju, ka arī maniem vecākiem, – nevazājos nekur riņķī,” stāsta Rolands.

Ušu mākslai veltītā dzīve Rolandam beidzās apmēram 16 gados. “Salauzu abus ceļgalus, bet tas vēl nebūtu nekas. Biju nokļuvis tiktāl, ka izvēle bija tikai turpināt iesākto, braucot uz klosteri Ķīnā, vai arī dzīvot laicīgu dzīvi. Un es izdomāju, ka varu sasniegt laimi citos veidos,” viņš atceras. To, ka viņa bērnība nebija gluži tipiska viņš saprata vēlāk, kad sāka dzīvot šo laicīgo dzīvi.

Cīņas māksla deva rūdījumu, nopietnību, apziņu, ka nekas nav par grūtu. Rolandam padevās mācības, puisis iestājās ģimnāzijā eksaktā novirziena klasē, viņam labi veicās. Rolands aizrāvās ar fotogrāfiju, interesējās arī par citām lietām, taču visvairāk viņu interesēja cilvēks. “Es domāju, kā vispār cilvēki dzīvo, kāpēc viņi dzīvo kaut kādās grupās, rada valstis, sabiedrības, dalās... Kaut kas abstrakts, piemēram, matemātika, interesēja mazāk,” viņš aizdomājas. “Man bija svarīgi atrast atbildi, kas ir cilvēks, tāpēc es kaut kā dabīgi aizgāju studēt politikas zinātni. Likās, tā ir tuvākā zinātne, kas pēta cilvēku. Ja tolaik būtu bijusi sociālā antropoloģija, es noteiktu ietu tur.” Un viņš turpināja pētīt cilvēku, paralēli lasot arī grāmatas – grieķu filozofiju, viduslaiku sākuma domātājus un daudz ko citu.

Rolandam pieaugot visās jomās, auga arī viņa pašvērtējums. “Biju pārliecināts, ka es būšu tāds zinātnieks, kas pēta cilvēkus. Jau vidusskolā biju izdomājis, ka man kādreiz maksās naudu par to, ka es esmu un kā es domāju. Biju ļoti naivs, man bija visādas tādas romantiskas idejas,” viņš smaida. Bet ātri vien nāca atskārsme, ka Latvijā vienkārši nav, kas par ko tādu maksā; nav tādu institūtu, kas atbalstītu vai uzturētu tādus zinātniekus. Tāpēc Rolands pievērsās praktiskākām lietām.

Pirmais darbs – preses sekretāra asistents partijas Latvijas ceļš priekšvēlēšanu birojā. “Es biju preses sekretāres asistents – gadā, kad šī partija neiekļuva Saeimā.” Pēc tam, 21 gada vecumā, viņš tika uzaicināts uz Tieslietu ministriju strādāt Aivara Aksenoka vadībā. “Paņēmu kredītu, nopirku vienu ļoti labu uzvalku, ļoti labas kurpes un ļoti labu kreklu un tāds svarīgs gāju strādāt ministrijā,” šodien pats par sevi pasmīn Rolands. Neilgi pēc tam viņš pārgāja uz Kultūras ministriju, ko tolaik vadīja Helēna Demakova, un nokļuva Jaunajos Trīs Brāļos, savukārt pēc iluzorās mikrovaras pārbaudījuma – pie Ērika Stendzenieka aģentūrā MOOZ (agrāk ZOOM)!. “Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina un jādara kas tāds, ko es nemāku. Esmu divreiz dzīvē tā darījis – gājis strādāt par trīsreiz zemāku algu, lai tikai iegūtu pieredzi.” Un pieredzi viņš patiešām ieguva.

Pirmais Rolandam uzticētais klients – kāds poļu degvīns, kuram bija jāizdomā reklāma. “Pēc Jaunajiem Trīs Brāļiem, kur es jutos kā karalis, kuram visi ceļ telefonu, pēkšņu jutos apliets kā ar aukstu dušu. Es zvanu, bet žurnālisti neizpratnē, ko man no viņiem vajag, un lielākoties vispār neceļ klausuli. Viņi negrib vairs ar mani runāt. Es sapratu, ka tas ir sarežģīti,” tā laika atklāsmēs dalās Rolands. Pie Ērika Stendzenieka viņš nostrādāja sešus gadus – tieši tajā laikā, kad ZOOM! bija reklāmas jomas grands. Stendzenieka aģentūra bija smaga, bet ar to tik un tā visi gribēja strādāt, kaut gan tas bija ļoti dārgi.

Ēriku visi mīlēja, viņš visus iedvesmoja, arī savus darbiniekus. Iedvesmoja tik ļoti, ka pulksten 18 neviens negāja mājās, bet turpināja aizrautīgi strādāt, pavadīja kopā laiku, pēc tam gāja ballēties un astoņos no rīta jau atkal bija uz strīpas. Visi sekoja priekšnieka piemēram. Te strādājot, Rolands no nāca pie vairākiem secinājumiem, un viens no tiem – ka privātais bizness ir ļoti vilinošs. “Es pietuvinājos radošajai pasaulei un vienlaikus sapratu, ka privātajā biznesā viss ir kaut kā godīgāk. Nav intrigu, jābūt atklātam pret klientu un vienam pret otru. Man patika arī tas, ka ir redzams rezultāts, nevis tikai bezgalīgi notiek dažādas veicināšanas un kaut kā attīstīšana,” saka Rolands. Viņš daudz atklāja arī par to, kas interesēja kopš bērnības, proti, par cilvēkiem. “Reklāmā jādomā, kas cilvēkiem sāp, par ko viņi uztraucas, kādas ir bažas un ilūzijas. Cepumus taču cilvēki pērk ne tāpēc, ka grib cepumu, bet tāpēc, ka grib būt laimīgi. Cilvēki ir emocionālas, iracionālas būtnes. Turpināju pētīt cilvēkus un sapratu – es tomēr zināmā mērā virzos un pietuvojos tam, ka man maksātu par to, kā es domāju,” Rolands saka. 

"Mēs diezgan ilgu laiku strādājām kopā. Iesākumā Rolands bija PR departamenta sabiedrisko attiecību speciālists, bet viņam diez ko nepadevās tās preses relīzes. Manuprāt, tādēļ, ka viņš nav pieradis īpaši kaut kā pieglaimoties un rakstīt to, par ko nav pārliecināts. Toties, sākot vadīt projektus, viņš uzplauka, un pat krampīgajai Vitai Gaismai, mūsu partnerei, nebija, kur piesieties. Es biju totāli drošs, ka vadīšana ir Rolanda lauciņš un ka mēs par viņu daudz dzirdēsim. Vēlāk, katru reizi tiekoties, viņš bija jau kaut kur augstāk, nopietnākā amatā, tādēļ es vispār neesmu pārsteigts par Rolanda šābrīža partnerību labākajā zīmolu aģentūrā," saka Ēriks Stendzenieks.

Kā zināms, pats Ēriks Stendzenieks vēlāk piedzīvoja izdegšanu, bet Rolands izdega pirmais. “Es sēdēju un sapratu, ka nevaru pakustēties. Burtiski, fiziski. Sapratu, ka es noteikti nevaru strādāt…” Pusgadu Rolands nestrādāja, bet domāja. Un izdomāja, ka pieredze ir ļoti vērtīga, tāpēc, kamēr viņš to var atļauties un nav dažādu piespiedu mehānismu, kas liktu domāt par naudu, piemēram, kredīti, bērni, ģimene, viņš pieredzes gūšanu liks pirmajā vietā. Rolands ticēja – ja kļūs interesantāks pats sev, tad arī citiem viņš kļūst interesants, un kādreiz tas kaut kur nokonvertēsies materiālos labumos. Taču, domājot par nākamo nodarbošanos, viņš neizdomāja neko un nolēma – vajag sākt kaut ko darīt, un tad darot varēs izlemt un izvēlēties. Viens gan bija skaidrs – reklāmas jomā atgriezties nevajag, jo tā ir briesmīga. “Toreiz es izdomāju, ka reklāma ir nevērtīga lieta, ka ar ko nodarboties – tā ir necienīga darbība. Lai uzfilmētu TV klipu, mēs iztērējam nenormālu naudu, tad divas nedēļas tas klips ir ēterā, un tad visi par to aizmirst. Ko mēs labu izdarām pasaulei, kā mēs padarām to labāku? Nu skaidrs, ka nekā! Briesmīgi. Izdomāju, ka tā ir bezjēdzīga lieta,” smejoties atceras saka Rolands. Tagad, protams, sen jau viņš tā nedomā. Vēl vairāk, reklāma, iespējams ir visinteresantākā nodarbošanās. Reklāma ļauj parādīties un uzplaukt labiem produktiem un iniciatīvām, tā dod daudz labuma sabiedrībai. Ja nereklamēsies Tu, reklamēsies kāds cits. Turklāt, reklāma paspilgtina konkurenci. Mēs jau redzam, ka banku nozarē, kur reklāma ir aizliegta, mazinās cīņa par labāko piedāvājumu un klienti ne vienmēr nesaņem izdevīgākos piedāvājumus.

Nākamie ieraksti Rolanda Puhova CV ir Rīgas dome, Birojnīca, žurnāls IR un aģentūra Nords Porter Novelli. Tur gan viņš strādāja neilgi – kamēr pasaulē un Latvijā bija ekonomiskā krīze, no 2009. līdz 2013. gadam Rolands, meklējot sevi, paspēja nomainīt četras darbavietas. Darbs Rīgas domē bija Eiropas projekts Radošās metropoles – viņš apceļoja 11 Eiropas pilsētas, apmainoties ar pieredzi, kā attīstīt radošās profesijas pilsētās. Ar žurnālu IR Rolandam sakrita vērtības, un viņš tajā strādāja pašā sākumposmā. “IR bija tolaik ass – tāds, kādam jābūt. Cilvēki gaidīja nākamo ceturtdienu, domāja, kas tad tur būs, kas būs uz vāka. Arī no darba viedokļa tas bija ļoti interesanti – kā pārdot produktu, kuru tu nekādi nevari ietekmēt,” atceras Rolands. Tolaik viņš strādāja kopā ar Latvijas nepieradinātāko reklāmistu Voldemāru Dūdumu, kurš izmācījās labās reklāmas skolās, bet negribēja nekad strādāt aģentūrās, jo tas viņu ierobežoja, – visādi klienti, kas nekad negrib tās drosmīgās idejas... Abi kopā viņi taisīja žurnāla kampaņas uz nākamo numuru un vienlaikus arī uztaisīja kampaņu par velosipēdu zagšanu, iegūstot bronzas godalgu vienā no pasaules prestižākajiem reklāmas festivāliem Cannes Lions.

Pēc aiziešanas no IR Rolandam sākās, kā viņš pats saka, “grūtumi dzīvē”. “Biju apjucis, nesapratu, kas man jādara. Dzīvoju dzīvoklī, kamēr atslēdza elektrību, jo man nebija, ko maksāt, un tad nāca ziema... Es atkal nestrādāju. Man vajadzēja naudu, jo biju visu apēdis un iztērējis.” Tā viņš nokļuva aģentūrā Not Perfect ar 15 darbiniekiem, ko viņam uzticēja vadīt. Piecos gados viņam ar komandu izdevās palielināt aģentūras apgrozījumu trīs reizes. Taču mērķi, kurus Rolands vēlējās sasniegt, nesakrita ar īpašnieku vēlmēm, tāpēc viņš aģentūru pameta.

Bija sestdiena, 2019. gada 9. februāra vēls rīts, ārā bija auksts un mitrs. Divi jaunskungi – Rolands Puhovs un Kristaps Siliņš – gandrīz vai nejauši satikās pie Anglikāņu baznīcas un tikai saskatoties, bez vārdiem, saprata, ka strādās kopā. Izklausītos pat romantiski, bet viņi abi bija nokavējuši reklāmas aģentūras DDB dibinātāja Edgara Skultes bēres un stāvēja ārā, ar vienu ausi klausīdamies baznīcā notiekošo.

“Šo laikam nevajag rakstīt,” man saka Rolands, stāstot, ka kontakts ar tagadējo biznesa partneri Kristapu patiešām izveidojies bez vārdiem. “Mēs pat līdz galam nebijām pazīstami, zinājām viens otru, bijām pāris reizes tikušies Tādi jocīgi paziņas, kas izliekas par draugiem. Par darbu nekad nebijām runājuši.” 

Pēc kāda laika viņi satikās atkal, lai parunātu par to, ko tad abi vēlas panākt. “Mēs nerunājām, kāda mums būs aģentūra vai amati. Uz salvetēm viesnīcas bārā zīmējām plānus, kādus mēs gribam izaugsmes grafikus un ko darīsim,” Rolands atceras brīdi, kā kļuva par White Label vadītāju. 

Kristaps Siliņš bija izveidojis zīmolu White Label un stratēģiju aģentūru; tas bija pirms deviņiem gadiem. Tolaik neviens neticēja, ka tas var izdoties, jo šī pakalpojuma – zīmola stratēģijas – pamatkomplektu parasti reklāmas aģentūras iekļāva klientu servisā kā tādu pašsaprotamu lietu. Ja uzņēmums vērsās, piemēram, reklāmas vai komunikācijas aģentūrā ar gatavību atvēlēt budžetu kādai kampaņai vai stratēģijas īstenošanai, tad itin loģiski bija vispirms šo stratēģiju izstrādāt un prezentēt klientam, ko tad tieši ir plānots darīt par piešķirto naudu. “Visi smējās, teica – tas taču nekad tā nebūs, kur tad tas pasaulē redzēts?! Un kas tas vispār tāds ir,” atminas Rolands. Taču Kristaps bija bruņojies ar ļoti lielu un nesatricināmu pārliecību – klients maksās, un maksās daudz. Tagad gan vairs neviens nesmejas, kas ir saprotams, jo Kristaps ir tāds klusais ūdens – nevienam neko daudz nestāsta, bet domas ir dziļas. Nav brīnums, ka, nezinot ideju līdz galam, apkārtējie neticēja.

Lai pašu izveidotās stratēģijas varētu labāk īstenot, White Label apvienojās ar McCann Riga. “Problēma bija tajā, ka mēs izdomājam stratēģiju, un tad tā jāīsteno kādam citam. Bet radošiem cilvēkiem ir raksturīgi, nepiekrist, nebūt uz viena viļņa, gribēt kaut ko pielikt no sevis un tamlīdzīgi. Tāpēc apvienot spēkus un strādāt kopā bija vienīgais pareizais variants,” saka Rolands, piebilstot, ka izdomāt stratēģiju ir grūti, bet īstenot – vēl grūtāk.

Aprakstīt White Label produktu ir diezgan grūti. Pats Rolands saka – būtībā tas ir kaķis maisā, jo, pirms klients parakstās, nav nekā, ko parādīt. Kad notiek pirmās pārrunas, vēl nav skaidrs, kas tieši tiks darīts, un parādīt citus piemērus arī nevar, jo viss ir konfidenciāls. “Klienti dažkārt dalās ar tādu iekšējo informāciju, kuru nezina pat viņu darbinieki, arī augstākā līmenī,” skaidro Rolands. Noklausoties visu stāstu un cenšoties noformulēt vienā teikumā, ko tad īsti pārdod šie brīnumkonsultanti, es teiktu, ka White Label pārdod zīmola auditu un recepti, kas jāmaina, lai pelnītu vairāk vai īstenotu citus izvirzītos mērķus.

White Label produkts ir unikāls. “Nevienā no 27 pilsētām, kurās esam strādājuši, neesam no klientiem dzirdējuši frāzi: šito esam jau redzējuši,” saka Rolands. Jāatzīst, ka klienti, pat pērkot White Label piedāvāto kaķi maisā, ir gana apmierināti. Radio Free Europe stratēģijas un korporatīvās attīstības vadītājs Pols Tibbits Forbes pastāstīja, ka White Label uzvarēja viņu iepirkumā par pavisam jauna mediju projekta izstrādi - pašiem bija tikai ideja un skaidras dažas pamatlietas, bet stratēģiem no malas uzticēts teju viss: jaunā projekta koncepta izstrāde, vizuālā identitāte, budžets, biznesa plāns, monetizācija, darbinieku atlases jautājumi. Un tas viss bija jāizdara ļoti ātri, proti, mēneša laikā. Rezultātā tapa videoprojekts Votvot.tv un bija viens neiedomājami apmierināts klients. Pols teic, ka arī pašiem bijis stratēģijas melnraksts, taču White Label stratēģi palīdzējuši identificēt baltos plankumus. "Viņi palīdzēja mums atklāt, kādas būtiskas, stratēģiski svarīgas pamatlietas esam palaiduši garām," saka Tibbits un piebilst, ka viņam kā klientam ir ļoti paticis tieši veids, pieeja, kā White Label komanda ķērusies pie uzdevuma. "Tas bija tā - dodiet mums jūsu problēmu, mēs jums iedosim risinājumu! Turklāt ar visu komandu, kas bija iesaistīta, klātienē pat ne reizi nesatikāmies, bija tikai dažas tikšanās ar atbildīgajiem cilvēkiem," saka Pols, norādot, ka bijis pārsteigts par termiņu ievērošanu. Viņš apstiprina Rolanda teikto - tik tiešām ir bijusi pirmā tikšanās, tad pēc divām nedēļām otra, brainstorms, un pēc vēl dažām mazām, precizējošām tikšanās reizēm, projekts bijis gatavs. 

Deviņu gadu laikā uzņēmumā ir bijuši tikai divi gadījumi, kad ar klientu sastrādāties nav izdevies. “Tad mēs atgriežam naudu. Mēs sākam strādāt, klients samaksā pirmo daļu un pēc divām nedēļām, pēc progresa prezentācijas, saka: nē, šis nav par mums, nekas nav labi. Tad mēs bez jebkādiem jautājumiem vienkārši aizskaitām atpakaļ to pirmo daļu. Mēs saprotam, ka var būt kāda barjera, bailes vai vēl kaut kas, un neko tur nevar darīt,” saka Rolands.

Ko tad pārdod White Label? Nepatīkamo taisnību, skatu no malas uz jūsu biznesu un recepti, ko darīt. Kopā tas nosaukts par zīmolu stratēģiju. Jāatzīst, process uzņēmumā ir atstrādāts no A līdz Z tik detalizēti, ka es tiešām brīnītos, ja kāds no potenciālajiem klientiem atteiktos. Un neatsakās arī. “Klienti nāk pie mums tikai pēc rekomendācijām. Mēs nereklamējamies, neuzstājamies konferencēs. Kādam ir palīdzēts, un viņš iesaka citam. Tāpēc mēs nevaram atļauties uztaisīt kaut ko, jo, ja būs slikti, tad gan tas cilvēks visiem izstāstīs – samaksāju daudz naudas, bet jēgas nekādas. Un tas ir liels risks. Tāpēc mēs darām tā, lai būtu rezultāts!”

Gala produkts varbūt ļoti dažāds. “Lielākoties mēs palīdzam nopelnīt vairāk caur zīmola uzlabojamu, bet var būt arī idejas, kas skar tikai biznesa procesu uzlabošanu, piemēram, ieteikumus, kā labāk uztrenēt pārdošanas komandu, segmentēt klientus vai veidot cenu politiku. Bet beigās tas tāpat noved pie tā, ka gala patērētājam ir labāks viedoklis par konkrētu zīmolu, uzņēmumam uzlabojas reputācija,” Rolands raksturo to, ar ko nodarbojas.

Lūk, piemērs! Atnāk klients un pasaka – vēlos dubultot apgrozījumu, ko darīt. Uzņēmumam ir dažādi departamenti: pārdošanas, ražošanas, sertifikācijas un tā tālāk. Veicot izpēti, atklājas, ka departamentu darbinieki visi ienīst cits citu, pretdarbojas, katrs iet pie vadības un stāsta, cik labs ir konkrētais departaments, bet savā starpā valda sīva konkurence, viņi slēpj lietas cits no cita. Vadītājs to neredz, viņam šķiet, ka visi departamenti strādā ļoti labi un visiem ir labi rezultāti. Visi pārdod, ievieš inovācijas, bet kopējā rezultāta nav. Pēc White Label revīzijas pusi atlaida un pārveidoja uzņēmuma struktūru. “Mūsu uzdevums ir klientam dot atbildi, kāpēc viņam neiet. Un ne jau kaut kādu pārgudru, bet vienkāršu. Pārējais pēc tam jau ir detaļas,” saka Rolands. Šāds pakalpojums ir vajadzīgs un ir spējis atrast savu nišu viena iemesla dēļ – cilvēki, ieskaitot arī uzņēmējus, nespēj paskatīties uz sevi no malas. “Tā ir ļoti augsta attīstības pakāpe, ja kāds var sevi vērot no malas. Tāpēc jau cilvēki iet pie psihologiem, terapeitiem, tāpēc mums ir draugi, ģimene, kas pasaka, ko redz. Uzņēmumiem ir tieši tas pats, tikai vēl grūtāk, jo darbinieki kļūst par sava uzņēmuma un produkta faniem. Piemēram, parunājot ar mārketinga speciālistiem bankās, mārketings būs gatavs ar putām uz lūpām aizstāvēt savas bankas produktus. Un tā arī jābūt. Arī ražošanā. Ja uzņēmums ražo cepumus, pašiem taču tie ir visgaršīgākie un labākie. Tas viss ir loģiski, jo nebūtu baigi viegli katru dienu iet uz darbu un kaut ko apšaubīt – nu, varbūt mūsu cepums tomēr nav visgaršīgākais...” spriež Rolands.

Process ir vienkāršs un saprotams. Pirmais solis – tikšanās ar klientu. Pirmajā tikšanās reizē abas puses vienojas, kā mērīs rezultātu un konstatēs, ka darbs ir izdarīts. Tiek noteikti konkrēti mērķi un tiem piesaistīta arī atlīdzība, proti, ja mērķi tiek sasniegti vai pārsniegti, atlīdzība ir augstāka, ja rezultāti nav tik spīdoši – mazāka. “Mums nepatīk veicināt un attīstīt, mums vajag rezultātu. Un tas motivē arī mūsu stratēģus, kas strādā ar konkrētiem klientiem,” saka Rolands. Tālāk divas nedēļas notiek klienta un tirgus izpēte, sarunas ar darbiniekiem, uzņēmuma iekšējo procesu pētīšana. Pēc divām nedēļām abas puses atkal satiekas, un tagad White Label stratēģi īsi prezentē savu redzējumu. Ja klients tam piekrīt un ir apmierināts, turpinās darbs pie stratēģijas īstenošanas, ja neapmierina, tad tiek atgriezta iemaksātā nauda. White Label process ir vērsts uz maksimālu efektivitāti un arī ātru rezultātu. Ar klientiem tiekas maz – ne tikai tāpēc, ka laiks ir nauda, bet arī tāpēc, lai neiemīlētos. “Mēs turam distanci, lai varam kritizēt, teikt taisnību,” Rolands paskaidro.

Minimāls skaits grafiku un ūdens, tikai koncentrēta informācija, iedziļināšanās un rezultāts. Ikviens uzņēmējs jau saprot, ka būtībā visiem ir viens lielāks mērķis – pelnīt vairāk. Iespējamas tādas mērķu variācijas, kā, piemēram, mazāk tērēt resursus, uzlabot reputāciju, taču arī šie mērķi galu galā ved pie lielākas peļņas. Mērķi ir līdzīgi neatkarīgi no tā, vai klients ir banka, mazumtirdzniecības uzņēmums vai kāds specifisks B2B uzņēmums, piemēram, stiklšķiedras rūpnīca, kur īpašnieks ir pārliecināts, ka “kaut kādi radoši cilvēki no malas vispār nesapratīs, par ko ir stāsts”. Bet White Label stratēģi saprot, un arī tam ir iemesls – ātrums un iedziļināšanās.

Rūpīgi atlasīti un apmācīti White Label stratēģi nestrādā vienlaikus ar vairāk nekā ar diviem klientiem; ja ir divi, tad viens no viņiem jau ir finiša posmā. Tas nozīmē, ka 2–3 cilvēki netraucēti domā tikai par vienu klientu, un divās nedēļās tā var izdarīt ļoti daudz. “Domājam, ka tas ir pareizi, jo, ja to visu dara ilgi un vēl sadala uzmanību uz vairākiem, tad pazūd enerģija, jau sāk aizmirsties, kāpēc mēs to vispār sākām. Biznesā visi lēmumi ir jāpieņem ātri – jo tu ilgāk to muļļā, tas lēmums beigās nomirst,” uzskata Rolands, piebilstot, ka arī par stratēģiem cilvēki nekļūst nejauši.

White Label ir izdomāts grūts atlases process, jo nav tādas vienas vietas vai izglītības iestādes, kur apmācītu stratēģus. Komandā ir cilvēki ar dažādu izglītību – jurists, modes mārketinga maģistrs, socioloģijas maģistrs… Faktiski visi speciālisti tiek atlasīti no SSE Riga; White Label piedalās arī šīs augstskolas karjeras dienās. “Ne tāpēc, ka mums vajag finansistus vai ekonomistus, bet tāpēc, ka tā skola ir grūta, tur nav viegli mācīties. Ja jaunieši var tās grūtības kaut kā iznest, tad viņi mums liekas simpātiski,” saka Rolands. Un arī SSE Riga studentiem un absolventiem White Label ir iekārojams darba devējs. Piemēram, pavasarī kompānija meklēja divus darbiniekus un izsludināja konkursu. Pieteicās 40 cilvēki – 20 uz vienu vakanci. Visi 40 tika intervēti, visiem iedots uzdevums, kas pēc tam pārbaudīts. Pēc darba sākšanas paiet apmēram divi gadi, kamēr cilvēks var kļūt par patstāvīgu stratēģi, turklāt viņam jābūt vienā līmenī ar uzņēmumu vadītājiem un īpašniekiem jeb lēmumu pieņēmējiem, jo tieši viņi ir White Label klienti.

Patlaban uzņēmumā ir 12 stratēģi; sarežģītais atlases process neļauj strauji augt darbinieku ziņā. Iespējams, tas pat ir labi, jo citādi zustu pakalpojuma kvalitāte un unikalitāte, kas dārgam pakalpojumam ir ļoti būtiska. Tāpēc ir jāsabalansē mērenais darbinieku skaita pieaugums ar uzņēmuma vēlamo izaugsmi klientu un apgrozījuma ziņā. Jāatzīst, ka šajā aspektā Rolands tāpat kā bērnībā nepārstāj sapņot un fantazēt. “Mēs gribam iezīmēt Rīgu uz pasaules kartes kā jaunos ziemeļus. Lai Rīga ir vieta, kur strādāt radošiem cilvēkiem. Lai visa pasaule grib strādāt Rīgā, šajā radošajā industrijā. Un Rīga ir laba, tā nav iesūnojusi – atšķirībā no Vecās Eiropas,” Rolanda acīs parādās dzirksts. “Paskatieties – visus radošos un efektivitātes festivālus vinnē Austrumeiropa! Poļi, rumāņi – jo viņi vēl grib pierādīt sevi. Mēs gribam, lai Rīga ir tā vieta, kur šie talantīgie prāti dzīvo un attīstās!”

Ņemot vērā, ka White Label jau tagad 70 % pakalpojumu eksportē, nav izslēgts, ka caur eksportu un iepriekš gūto pieredzi šādu sapni var īstenot.