Zefīra laiks

Ideja par zefīra ražošanu Aleksejam esot ienākusi prātā absolūti nejauši, ejot gar saldumu plauktiem veikalā un pētot sortimentu. Tad viņš aizdomājies, ka Latvijā zefīru ražo tikai Laima, tātad konkurences nav. Taču tik nejauši tas nemaz nebija. Jau pati sortimenta pētīšana nav nekāda nejaušība, turklāt par labu tieši šim kārumam runājuši arī vairāki citi apstākļi. Doma paplašināt ražošanu radās, jo glazūras tirgus ir ierobežots un sadalīts. Tagad lielākā daļa glazēto produktu Latvijā tiek ražoti, izmantojot tieši Aizkrauklē gatavotās izejvielas. Alekseja sadarbības partneri ir, piemēram, iepriekšējā darbavieta Adugs (kas, starp citu, ir arī viņa ražoto zefīru izplatītājs), Rūjienas saldējums, Skrīveru saldumi, Līvānu saldējuma ražotājs Saltums-2 un citi. Bija skaidrs – lai uzņēmums varētu augt, jāsāk ražot kaut kas tāds, ko varētu arī glazēt. Tādējādi produkts sanāktu lētāks nekā citiem, kas glazūru iepērk. Turklāt no tehnoloģijas viedokļa zefīra ražošana nav sarežģīta. Svarīgi bija, lai tas nav piena produkts. “Piena produktiem ir cita tehnoloģija, citi apstākļi, kas nebija mana joma. Savukārt zefīrs sastāv pārsvarā no ābolu biezeņa un cukura. Saldumos es tad jau kaut ko sapratu,” atzīst Aleksejs. Pirmo zefīra līniju viņš iepirka Krievijā, no kurienes sniegt tehnologa ārpakalpojumu atbrauca arī pārtikas tehnoloģe, savukārt vietējais personāls apmeklēja seminārus Lietuvā un Igaunijā. Krievijas tehnologa piesaistīšana ir loģisks un pareizs solis, ņemot vērā, ka Krievija būtībā ir zefīra izcelsmes valsts, bet tā nosaukums par godu grieķu rietumu vēju dievam raksturo šī saldā produkta gaisīgo struktūru. “Mēs viņu atvedām, viņa mums visu pastāstīja, parādīja, palīdzēja palaist līniju. Uzrakstīja recepti, sakot – lūk, šis būs labs produkts, cilvēkiem garšos,” stāsta Aleksejs. Tehnoloģe joprojām šad tad atbraucot paskatīties, kā notiek process. Zefīra ražošana tika sākta 2007. gadā, bet jau 2012. gadā uzņēmums vairs nespēja izpildīt 20 % klientu pasūtījumu. Lai arī recepte ir noslēpums, pēc Alekseja vārdiem, galvenais, ko aizkrauklieši dara citādi, ir zefīra žāvēšana, kas notiek pēc senas receptes, nekādā veidā procesu nepaātrinot. Zefīrs žūst 12–14 stundu. Forbes izpētīja Aizkraukles zefīra (atrodams ar zīmolu Torņu) un Laimas zefīra sastāvu un konstatēja, ka žāvēšanas stils nav vienīgā atšķirība. Abi ražotāji izmanto nekaitīgus, tomēr atšķirīgus skābuma regulētājus un recinātājus. Bet Laimas zefīram ir kāds trūkums – tā sastāvā ir stabilizētājs karagināns, kurš nebūt nav dabīgs. Tas var izraisīt gremošanas traucējumus, kaitēt kuņģim. Karaginānu izmanto produktu struktūras veidošanai un lieto arī šampūnu, želejveidīgo gaisa atsvaidzinātāju, zāļu un pat ugunsdzēšanas putu ražošanā. Aizkraukles ražotājs šādu vielu neizmanto. Torņu zefīrā, salīdzinot ar Laimas ražojumu, ir mazāk tauku, taču vairāk cukura.

Pietrūkst jaudas

Patlaban Aizkraukles saldumu kopējais apgrozījums, ieskaitot ražotni Krievijā, ir ap astoņiem miljoniem eiro, eksporta tirgi – ES, Krievija, Izraēla un ASV. Aleksejs cenšas, kā vien var, taču jaudas joprojām pietrūkst. “Man ir pieci mehāniķi, kas ražo iekārtas, piemēram, tuneļveida dzesēšanas iekārtu, kurā atdziest un sakalst glazūras pārklājum.” Pašu spēkiem tiek gatavota zefīra līnija, ko sūtīs uz Krievijas rūpnīcu. Pēc Alekseja aprēķiniem, salīdzinoši vienkāršas tehnoloģijas iekārtu būvēšana pašu garāžā, iepērkot nepieciešamās detaļas tepat Latvijā, ļauj samazināt tās cenu apmēram trīs reizes. Aizkraukles saldumi gadu gaitā jau divreiz ir palielinājuši jaudu un rudenī to darīs atkal, šoreiz iegādājoties iekārtu Ķīnā. Jaunā iekārta dos papildu 100 tonnu produkcijas mēnesī (strādājot vienā astoņu stundu maiņā 22 darba dienas) jeb 300 tūkstošus eiro, kas nozīmē, ka kilograms zefīra vairumtirdzniecībā maksā tikai trīs eiro. Cik tas maksā mazumtirdzniecībā, Aleksejam nav ne jausmas. Tas tāpēc, ka Latvijā Torņu zefīru nopirkt praktiski nav iespējams – tas pieejams tikai turpat Aizkrauklē, mazā rūpnīcas veikaliņā, dažās vietējās konditorejās, atsevišķos veikalos Rīgā un dažkārt Maxima veikalos kā akcijas prece. Taču Laimas zefīrs veikalos maksā 8–12 eiro kilogramā, tāpēc, ja pieņem, ka zefīra cena mazumtirdzniecībā ir līdzīga, tad uzcenojums ir trīs līdz četras reizes, ko savā starpā sadala vairumtirgotāji un mazumtirgotāji. Vienīgais veikalu tīkls, kur pieejams Torņu zefīrs, ir trešais lielākais tīkls Lietuvā – Norfa. Šķiet, ka zefīrs patlaban piedzīvo ziedu laikus, – iespē­jams, tādēļ, ka, neraugoties uz cukura daudzumu, tas skaitās veselīgs produkts. Piemēram, Orkla Latvija maija vidū paziņoja, ka investē 333 tūkstošus eiro jaunai iekārtai Laimas zefīru automatizētai iepakošanai un svara kontrolei. Tas uzņēmumam ļaus arī novērst darbinieku trūkumu. Tāds pats aprēķins ir arī Aleksejam – viņš, iepērkot iekārtu Ķīnā, plāno ne tikai dubultot uzņēmuma jaudu, bet arī atlaist dažus no 55 darbiniekiem, lai samazinātu izmaksas. Cerams, ka, palielinot jaudu, produkcija kļūs pieejama arī plašākam cilvēku lokam Latvijā, ne tikai eksporta tirgos. FLI