Prioritātes mainās līdz ar sabiedrību

Deviņdesmitie gadi bija cerību laiks. To raksturoja tādi jauni vārdi kā neatkarība, brīvība, tirgus ekonomika, komercija. Bet tas bija arī neziņas un pārmaiņu laiks. Ne visi atrada vietu jaunajā tirgus sabiedrībā, un, jaunām struktūrām nomainot vecās, mēs sastapāmies ar visu, ko piedzīvo jaunas valstis: nabadzību, nevienlīdzību, izaicinājumiem veselības aprūpē un izglītībā. No bankas un vēlāk arī no fonda puses mēs centāmies darīt visu, ko varējām, lai risinātu šos izaicinājumus, – palīdzējām skolām un bērnu namiem, iekārtojām rotaļlaukumus, iegādājāmies aprīkojumu rehabilitācijai, pirkām modernas medicīnas iekārtas slimnīcām un katastrofu medicīnai, autotransportu, finansējām nepieciešamo lietu iegādi policijas un ugunsdzēsēju vajadzībām.

Tagad esam moderna valsts – kļūstam arvien pārticīgāki. Līdzīgi kā valstis Rietumeiropā, mūsu sabiedrību nu raksturo tādi vārdi kā produktivitāte, efektivitāte, digitālā transformācija. Un, jā, to atkal raksturo pārmaiņas. Tikai šoreiz šīs pārmaiņas nenes izteikti eksistenciālus izaicinājumus, bet gan sarežģītus jautājumus par cilvēku lomu, emocionālo un garīgo piepildījumu tehnoloģiski attīstītā valstī, kurā uzdevumus tūlīt risinās ar mākslīgā intelekta palīdzību. Un atkal ne visi atrod vietu un jēgu šajā – tagad jau modernajā – sabiedrībā.

Nosakot savus labdarības mērķus, cenšamies sekot šīm pārmaiņām. Arvien vairāk mēs vēlamies palīdzēt veidot tieši tos sabiedrības attīstības elementus, kas modernam cilvēkam mūsdienu efektivitātes laikmetā dotu emocionālo gandarījumu, piederības izjūtu un cilvēcisku vērtību. Tādēļ mēs, piemēram, jau gadiem īstenojam sakrālā mantojuma saglabāšanas projektu. Pretēji nosaukumam tas ir kaut kas ļoti moderns, jo sakrālais mantojums veido cilvēku garīgo vidi, kur smelties spēku un jēgu darba ikdienai, ko arvien vairāk piepilda digitālie risinājumi. Garīgie izaicinājumi nepazūd, un sakrālais mantojums ir tas, kas funkcionāli uztur garīguma dimensiju un cilvēku ceļa karti mainīgajā pasaulē.

Tāpat mēs atbalstām hokeju – topošo hokejistu sagatavošanu. Varētu šķist, ka tas ir kaut kas tradicionāls, kam vairs nepievērš papildu uzmanību. Tomēr mēs iesaistāmies hokeja attīstīšanā, jo šis sports ne tikai palīdz popularizēt veselīgu dzīvesveidu, bet arī sniedz Latvijas cilvēkiem kopības un lepnuma izjūtu – pretēji mūsdienu ekonomikas tehnoloģiju globalizācijai un savā ziņā atsvešinātībai. Tad, kad desmitiem tūkstošu cilvēku pie Brīvības pieminekļa sveica Latvijas hokeja izlasi ar bronzas medaļu, es biju lepna. Nepārprotiet, es nedomāju, ka Latvija ieguva trešo vietu pasaules čempionātā mūsu atbalsta dēļ. Es biju lepna tāpēc, ka es un mēs tāpat kā desmitiem un simtiem tūkstošu Latvijas cilvēku bijām iedevuši savu emociju enerģijas atomu, lai viss izdotos. Tas ir tas kopienas piepildījums, kādēļ ir vērts iesaistīties sabiedriskajās norisēs arī modernās ekonomikas laikmetā.    

Vēl viens šodien aktuāls un vienlaikus uz nākotni vērsts labdarības projekta piemērs ir akcija Meklējam sirdsmāsu, ko šogad īstenojām jau trīspadsmito reizi. Tās mērķis ir godināt Latvijas medicīnas māsas, izcelt viņu profesijas nozīmi un vērst sabiedrības uzmanību uz viņu ikdienas darbu. Uzskatu, ka tas ir ļoti būtiski, jo bez kvalitatīvas veselības aprūpes sabiedrības ilgtspēja nav iedomājama, un medicīnas māsai tajā ir būtiska loma, kas ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta.

Esmu dziļi pārliecināta, ka ir jāatbalsta bērnu attīstība izglītības, mākslas, sporta jomā. Man pašai bērnu nav, bet skaidri saprotu, ka bērni ir nācijas nākotne un ka palīdzība, atbalsts īstajā brīdī bieži vien ir izšķirīgi viņu sapņu īstenošanai un turpmākajiem sasniegumiem dzīvē. Mēs to darām visdažādākajās jomās – atbalstot jaunus mūzikas talantus, jaunus burātājus, basketbolistus, jau iepriekšminētos hokejistus…     

Kino, velosports, māksla, teātris... Tie ir vēl tikai daži virzieni, kas mums bija un ir aktuāli labdarībā. Finansējam projektus, kas iepazīstina Latvijas iedzīvotājus ar pasaules līmeņa sasniegumiem mākslas jomā. Kā vienu no spilgtiem piemēriem te var minēt ASV baleta zvaigžņu viesizrādes, kas ar mūsu atbalstu 2017. gadā notika Rīgā. 

Esam pastāvīgs Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas Kilograms kultūras atbalstītājs, ik gadu nodrošinot balvas spilgtākajiem notikumiem kultūras jomā. Īpašs prieks man ir par to, ka pēdējos gados starp tautas balsošanā noteiktajiem balvas laureātiem ierindojas projekti, kuru īstenošana kļuva iespējama ar mūsu finansiālo atbalstu.

Gadu gaitā mums ir izveidojusies cieša sadarbība ar Latvijas muzejiem. Rūpējoties par kultūras vērtību saglabāšanu, regulāri palīdzam tiem iegādāties vērtīgus mākslas priekšmetus. Nesen mums bija gods veidot īpašu Rietumu Bankas Latvijas mākslas kolekcijas izstādi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tas bija ceļojums Latvijas 20. gadsimta mākslā, kas parādīja mūsu sabiedrības radošās attīstības gaitu, krāsas un emocijas. Un atkal mūsu mērķis bija piedalīties sabiedrības dzīvē ar ieguldījumu, kas cilvēkiem dotu veldzējumu un refleksijas iespēju straujās ikdienas gaitā. Salīdzinoši varētu teikt, ka mums ir jāveicina IKP izaugsme un ekonomikas transformācija, taču jāatrod laiks arī klusās dabas vai Baltijas jūras skatu mieram.

Rūpes par vidi un dabu ir vēl viena prioritāte, kuras nozīme turpinās pieaugt. Esmu pārliecināta, ka labdarības organizācijām arvien vairāk ir jāiesaistās ekoloģijas saglabāšanas, dzīvnieku aizsardzības, negatīvo klimata pārmaiņu novēršanas pasākumos. Mēs to darām visdažādākajos aspektos – no zaļās enerģijas izmantošanas līdz palīdzībai savvaļas putnu populācijas saglabāšanai. Par to man ir patiesi milzīgs gandarījums.

Labdarībai joprojām ir arī tūlītēja nekavējošas rīcības loma. Šeit es domāju pirmām kārtam par karu Ukrainā, kas ir radījis ciešanas, kādas mūsu paaudze pat vairs nepazīst. Kopš kara sākuma palīdzam Ukrainas cilvēku kopienai, skolām, sniedzam humāno palīdzību. Mēs neesam unikāli – domāju, ka Ukrainas cilvēkus ir atbalstījuši daudzi Latvijas iedzīvotāji. Šī labdarības loma – rīkoties negaidītu izaicinājumu gadījumos – nezaudēs aktualitāti nekad.

Tas, kas laika gaitā nav mainījies, ir empātija, proti, labdarība ir empātija pret tuvākajiem. Mēs katrs palīdzam līdzcilvēkiem ikdienā, un patiesībā labdarība ir tas pats, tikai institucionalizētā sabiedrības līmenī. Nav mainījies arī tas, ka labdarība nav perfekta, proti, vienmēr ir jāizvēlas, kam palīdzēt, jo vajadzību ir vairāk, nekā mēs varam atbalstīt.

Bet palīdzēt var katrs neatkarīgi no sava labklājības līmeņa. Var pabarot ielas kaķi, var brīvprātīgi pastrādāt dzīvnieku patversmē, var palīdzēt karā cietušajiem Ukrainas iedzīvotājiem – ziedot mantas vai nodot bez atlīdzības auto Tviterkonvojam. Arī mums ir daudz mazo projektu, un kādam tie ir ļoti būtiski, – vai tās būtu Ziemassvētku dāvanas maznodrošinātajiem pensionāriem, mēbeles invalīdiem vai palīdzība putnu sugas saglabāšanai un ievainoto putnu ārstēšanai.

Iespēju ir daudz, galvenais – iesaistīties un nebūt vienaldzīgiem, saredzēt cita sāpi, cita problēmas un bēdas. Visu pārējo var iemācīties un paveikt, un tad labdarībai noteikti būs pozitīvs rezultāts!

Vienlaikus nav mainījies arī tas, ka labdarība ir kopienas uzdevums; to, ko nevaram atbalstīt mēs, atbalstīs kāds cits. Tā – kopīgiem spēkiem – mēs pēdējo trīsdesmit gadu laikā radījām modernu Latviju, un tā mēs to attīstīsim arī nākotnē, lai kādus tehnoloģiju pārsteigumus dzīve sagādātu.