Negodīga prakse metāllūžņu apsaimniekošanā: nauda līdz pārstrādātājiem nenonāk

Lai saņemtu atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa, nodrošinātu atkritumu savākšanu, šķirošanu, otrreizēju pārstrādi un utilizāciju, Latvijā darbojas ražotāju atbildības sistēmas jeb RAS. Būtībā RAS ir pasākumu kopums, ar kuru preces ražotājam un importētājam tiek uzlikts pienākums nodrošināt tirgū laisto preču un to iepakojuma radīto atkritumu efektīvu apsaimniekošanu. Ja tu ieved valstī elektriskās iekārtas, piemēram, ledusskapjus vai veļas mazgājamās mašīnas, tad jānodrošina, ka tiek savākts un pārstrādāts šo iekārtu kartona, putuplasta un plastmasas iesaiņojums, kā arī pēc kalpošanas termiņa beigām savāktas un pārstrādātas arī pašas iekārtas. Kā redzams no šī piemēra, atkritumu apsaimniekošanas pasākumu kopums ietver attiecīgā veida atkritumu dalīto savākšanu, šķirošanu, pārstrādi un reģenerāciju, lai sasniegtu normatīvajos aktos noteiktos mērķus iepakojuma un atkritumu apsaimniekošanā. Ja tas viss tiek paveikts saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto, tad preces ražotājs vai importētājs tiek atbrīvots no dabas resursu nodokļa nomaksas.

Viss jau būtu labi, ja vien šajā valsts izveidotajā sistēmā nebūtu ieviesušies starpnieki, kas būtībā neveic nekādu atkritumu savākšanu vai pārstrādi, bet iegūst 90% no dabas resursu nodokļa atbrīvojuma elektroiekārtu un metāliskā iepakojuma apsaimniekošanā. Piemēram, jomā, kurā darbojas “Tolmets”, metāllūžņu savākšanā, šķirošana un pārstrādē, lai pretendētu uz darbību RAS sistēmā, metāllūžņu pārstrādātājam jāizveido vismaz desmit metāllūžņu savākšanas laukumi visā Latvijā. Ieguldījumi, kas nepieciešami viena šāda laukuma iekārtošanā atbilstoši Valsts Vides dienesta, ugunsdzēsības un darba drošības prasībām atkarībā no teritorijas izmēra var sasniegt 650 tūkstošus eiro, laukuma uzturēšana mēnesī izmaksā 20 – 30 tūkstošus eiro, bez tam metāllūžņu savācējam jānodrošina transports atkritumu nogādei līdz metāllūžņu pārstrādes struktūrai, kā arī iedzīvotāju izglītošana un atkritumu pārstrādes un utilizācijas izmaksas.

Būtu loģiski, ja vismaz daļu no šīm izmaksām – vairākus miljonus investīciju, vairākus simtus tūkstošus mēnesī uzturēšanas izmaksu, loģistikas un pārstrādes izmaksas u.c. - varētu segt no summas, kas ietaupītos saņemot atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa nomaksas, taču reāli atkritumu apsaimniekotāji spēj saņemt labākajā gadījumā 10% no tā nodokļa atbrīvojuma, kuru saņem starpnieki. Uzņēmumi, kas faktiski veic atkritumu apsaimniekošanu, tādēļ ir mazāk motivēti investēt un paplašināt savas darbību, jo finansiālā atbalsta trūkums samazina viņu spēju segt izdevumus. Nepietiekama finansiālā atbalsta dēļ ir iespējama situācija, kurā Latvijas izveidotā infrastruktūra metāllūžņu atkritumu savākšanai un pārstrādei vat izrādīties nepietiekama. Tas apdraud gan normatīvo aktu izpildi, gan vides aizsardzību.

Kur paliek atlikušie 90% dabas resursu nodokļa nomaksas atbrīvojuma? Tos saņem virkne starpniekfirmu, kas pašas nekādus atkritumus nevāc un nepārstrādā. Mēs nozarē tos dēvējam par “papīra uzņēmumiem”. Tie ir veikli starpnieki, kas sataisījuši papīrus un piedalās konkursos par atkritumu apsaimniekošanu, saņem 90% no dabas resursu nodokļa atbrīvojuma, un tālāk slēdz līgumus ar uzņēmumiem, kas reāli savāc un pārstrādā atkritumus. Būtībā viņu biznesu varētu raksturot tieši kā dabas resursu nodokļa nomaksas atbrīvojuma apsaimniekošanu. Problēma tikai tā, ka slēdzot līgumus ar apakšuzņēmējiem šie “papīra” uzņēmumi minimāli dalās ar atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa ar reālajiem atkritumu apsaimniekotājiem, piešķirot viņiem ap 10% no atbrīvojuma. Tas ir nepietiekami, lai segtu visus apsaimniekošanas izdevumus.

Izveidojusies paradoksāla situācija - uzņēmumi, kas reāli apsaimnieko atkritumus, veic nepieciešamās investīcijas un nodrošina Latvijai noteikto atkritumu apsaimniekošanas mērķu izpildi praktiski nesaņem dabas resursu nodokļa nomaksas atlaides. Tādēļ dabas resursu nodokļa atvieglojumu sadale nav optimāla un tas noved pie resursu izšķērdēšanas, kā arī samazina atkritumu pārstrādes sistēmas efektivitāti. Spriediet paši, vai šāda sistēma ir taisnīga un vai tā veicina efektīvas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas turpmāko attīstību Latvijā? Mūsuprāt, valstij būtu jāievieš skaidrāki kritēriji, kādi uzņēmumi var saņemt dabas resursu nodokļa atvieglojumus Latvijā. Tāpat, mūsuprāt, valsts ilgtermiņa interesēm un mērķiem vairāk atbilstu situācija, kurā dabas resursu nodokļa atvieglojumus saņem reālā darba veicēji, t.sk. metālisko atkritumu apsaimniekošanas jomā. Valsti būtu jāievieš stingrāka starpniekuzņēmumu kontrole, kas novērstu līdzšinējo negodīgo praksi un nodrošinātu, ka atvieglojumi tiek izmantoti atbilstīgāk vides aizsardzības un atkritumu pārstrādes mērķiem.