Probācija nosacīta soda vietā

Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vienošanos par vainas atzīšanu un sodu var noslēgt gadījumā, ja ir konstatējami visi Kriminālprocesa likuma 433. pantā noteiktie priekšnoteikumi: ir noskaidroti apstākļi, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu; apsūdzētais piekrīt inkriminētā nodarījuma apjomam, kvalifikācijai, radītā kaitējuma novērtējumam; apsūdzētais piekrīt vienošanās procesa piemērošanai.

Juridiskajā literatūrā vienošanās tiek skaidrota kā apsūdzības un aizstāvības (divu pušu) savstarpēji slēgts līgums, kurā apsūdzētais, no vienas puses, atzīst sevi par vainīgu noteiktā viņam inkriminētā nodarījuma apjomā un piekrīt šā nodarījuma kvalifikācijai, saņemot par to no apsūdzības kā otras puses konkrētu obligāti izpildāmu solījumu (prokurora lūgtais un tiesas piespriestais soda veids un mērs). Tā ir vienošanās par vainas atzīšanu un sodu. Tāpat arī no judikatūrā paustajām atziņām izriet, ka vienošanās procesa piemērošanas pamatā ir likumpārkāpēja apzināšanās, ka viņš izdarījis noziegumu un to nožēlo, piekrīt tam, ka pietiek pierādījumu viņa vainai, tādējādi piekrīt arī notiesājoša tiesas sprieduma taisīšanai. Līdz ar to iespējams ātrāk pabeigt lietas izskatīšanu un likumpārkāpējs var saņemt vieglāku sodu. Šāds risinājums ir izdevīgs gan likumpārkāpējam, gan cietušajam, gan procesa virzītājam un valstij. Vienošanos iespējams noslēgt pirmstiesas kriminālprocesā vai arī iztiesāšanas procesā tiesā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 50. nodaļā noteiktajai kārtībai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi – lai vienošanās procesa piemērošanā nepieļautu Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pārkāpumu, apsūdzētajam ir labprātīgi jāpauž griba vienošanās procesa piemērošanai, jāizprot vienošanās procesa būtība un tiesiskās sekas, kā arī noslēgtās vienošanās pamatotība un likumība jāvērtē tiesai.

Manuprāt, piemērojot vienošanās procesu, var iespējami ātri un efektīvi panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, vienlaikus samazinot tiesu noslogotību un kriminālprocesa izmaksas, ekonomējot arī valsts finanšu un administratīvos resursus, kas tiek novirzīti krimināllietas izskatīšanai. Arī ģenerālprokurors Juris Stukāns ir uzsvēris, ka viena no prokuratūras prioritātēm 2022. gadā bijusi vienkāršoto kriminālprocesa pabeigšanas veidu biežāka piemērošana, piemērojot vienošanās procesu. Arī prokuratūras plānotās darbības prioritātēs 2023. gadā cita starpā ir krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, ievērojot vadlīnijas vienkāršoto kriminālprocesa pabeigšanas veidu piemērošanai. No tā var secināt, ka arī prokuratūras ieskatā vienošanās procesa piemērošana ir būtisks kriminālprocesuāls instruments, kā efektīvāk un ātrāk panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, turklāt prokuroram aktīvāk jāskaidro personām vienošanās procesa būtība un piemērošanas sekas.

 

Ir dažas problēmas

Vienošanās procesa piemērošanas problemātika lielākoties saskatāma tieši kriminālprocesa sākuma stadijā, kad apsūdzētajam jāpieņem lēmums par viņa interesēm atbilstošāko krimināltiesisko attiecību noregulēšanu. Lai apsūdzētais izvērtētu, vai krimināltiesisko attiecību noregulēšana, noslēdzot vienošanos, atbilst viņa interesēm, viņam ir jāizprot arī šāda vienošanās procesa būtība, piemērošanas priekšnoteikumi un tiesiskās sekas.

Esmu novērojusi, ka apsūdzētais, kuram nav juridisku zināšanu, lielākoties neizprot vienošanās procesa būtību, piemērošanas priekšnoteikumu, bet jo īpaši – tiesiskās sekas. Lielākoties valda priekšstats – vienošanās procesa piemērošana nozīmē to, ka persona netiks atzīta par vainīgu un netiks notiesāta. Šie apstākļi norāda, ka nepieciešams apsvērt tāda regulējuma ietveršanu Kriminālprocesa likumā, kas sniegtu nepārprotamāku priekšstatu par vienošanās procesa piemērošanu, sniedzot personai iespēju izprast un noslēgt vienošanos arī gadījumā, ja tai nav aizstāvja kriminālprocesā.

Būtiski uzsvērt, ka Kriminālprocesa likuma 83. panta otrā daļa – likuma redakcijā līdz 2017. gada 25. aprīlim – paredzēja, ka aizstāvja piedalīšanās ir obligāta kriminālprocesā, kas notiek vienošanās procesa kārtībā, no brīža, kad tiek sāktas pārrunas ar apsūdzēto par vienošanās slēgšanu. Šī tiesību norma panāca, ka apsūdzētā izpratne par vienošanās procesu tiek veicināta, procesa piemērošanā piedaloties aizstāvim, kurš tad arī apsūdzētajam detalizēti izskaidro vienošanās procesa būtību, piemērošanas priekšnoteikumus un tiesiskās sekas. Tomēr ar 2017. gada 30. marta likuma grozījumiem Kriminālprocesa likuma 83. panta otrā daļa, kas paredzēja aizstāvja obligātu piedalīšanos vienošanās procesa piemērošanā, no likuma tika izslēgta. Kriminālprocesa likuma 83. panta otrās daļas izslēgšana ir vērtējama negatīvi, jo, nepastāvot aizstāvja obligātai klātbūtnei, tiek būtiski pasliktinātas apsūdzētā iespējas panākt tādu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, kas vislabāk atbilstu viņa interesēm un procesuālajām iespējām, vadoties no konkrētās krimināllietas apstākļiem un Krimināllikuma piemērošanas tiesiskajiem aspektiem, citiem vārdiem – vadoties no izredzēm panākt apsūdzētajam iespējami labvēlīgāku rezultātu.

Protams, jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likumā ir paredzēts prokurora pienākums sniegt apsūdzētajam skaidrojumu par vienošanās procesa piemērošanu, kam būtu jānovērš apsūdzētā neizpratne par vienošanās procesa piemērošanu situācijās, kad viņam nav aizstāvja, kurš varētu visu izskaidrot. Tomēr Kriminālprocesa likumā noteiktais prokurora pienākums praksē nedarbojas, jo tikai pēc lēmuma pieņemšanas par vienošanās procesa piemērošanu apsūdzētais tiek informēts par viņa tiesībām un vienošanās procesa sekām.

Problēmas saistībā ar vienošanās procesa piemērošanu novērojama arī sabiedrības izpratnē, proti, lai arī judikatūrā nostiprināta atziņa par to, ka vienošanās procesa gadījumā vainīgajam piemērojams vieglāks sods, praksē bieži nākas novērot gadījumus, kad apsūdzētais vēlas krimināllietas iztiesāšanu tiesā vispārējā kārtībā bez pierādījumu pārbaudes, jo uzskata, ka tiesa piemēro vieglāku sodu, nekā to iespējams panākt, vienojoties ar prokuroru. Iespējams, šāda izpratne ir izveidojusies, personai saskaroties ar situāciju, kad, izskatot krimināllietu vispārējā kārtībā, prokurors apsūdzības runā tiesas debatēs izsaka viedokli par, viņaprāt, atbilstošāko apsūdzētajam piemērojamā soda veidu un mēru, savukārt tiesas spriedumā norādītais soda veids un mērs ir vieglāks nekā tas, ko lūdzis piemērot prokurors.

Šādam viedoklim daļēji jāpiekrīt, jo vienošanās procesā apsūdzētajam ir jāsamierinās ar tādu soda veidu un mēru, kādu prokurors ir uzskatījis par piemērotu un atbilstošu. Izvēloties noslēgt vienošanos ar prokuroru par vainas atzīšanu un sodu, apsūdzētais nekad neuzzinās, kāds būtu tiesas noteiktais soda veids un mērs, izskatot krimināllietu vispārējā kārtībā bez pierādījumu pārbaudes. Nevar izslēgt varbūtību, ka tiesa noteiktu vieglāku sodu. Tomēr, vadoties no taisnīguma un tiesiskās paļāvības principiem, būtu jānodrošina tāds kriminālprocesuāls mehānisms, kas apsūdzētajam dotu iespēju paļauties uz to, ka, noslēdzot vienošanos ar prokuroru par vainas atzīšanu un sodu, viņam tiks piemērots vieglāks sods, nekā izskatot krimināllietu vispārējā kārtībā tiesā.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka vienošanās procesa piemērošana ne tikai paātrina krimināllietas iztiesāšanu un samazina tiesu, prokuroru un advokātu noslodzi, bet arī nodrošina iespēju samazināt piespriesto sodu skaitu un līdz ar to ieslodzīto skaitu. Vērtējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņu kopsakarā ar nacionālo tiesisko regulējumu, secināms, ka apsūdzētie pamatā piekrīt vienoties ar prokuroru par vainas atzīšanu un sodu, lai tiktu notiesāti nosacīti, proti, lai tiesa nolemtu piemēroto brīvības atņemšanas sodu neizpildīt (Krimināllikuma 55. pants).

 

Aizvietos ar probāciju

No plānoto Krimināllikuma grozījumu (tiek gatavoti izskatīšanai Ministru kabineta sēdē; visticamāk, tie tiks atbalstīti un virzīti apstiprināšanai Saeimā; grozījumu stāšanās spēkā plānota 2024. gada 1. janvārī) anotācijas izriet, ka tie cita starpā vērsti uz brīvības atņemšanas soda nosacītas notiesāšanas aizstāšanu ar probācijas uzraudzības kā pamatsoda piemērošanu kriminālprocesā.

Likumprojekta Nr. 21-TA-600 Grozījumi Krimināllikumā sākotnējā ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (anotācijā) norādīts, ka pastāv iespēja pilnībā atteikties no brīvības atņemšanas soda nosacītas noteikšanas, tās vietā ļaujot piemērot pamatsodu probācijas uzraudzība, proti, ļaujot to piemērot ne tikai nepilngadīgajiem, bet arī pilngadīgajiem attiecībā uz jebkādu Krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, izņemot sevišķi smagu noziegumu. Izstrādājot grozījumus Krimināllikumā, jau sākotnēji tika secināts, ka probācijas uzraudzība kļūs par pilnvērtīgu alternatīvu nosacītai brīvības atņemšanas soda piemērošanai, jo satura un izpildes ziņā ir pilnībā identiska nosacītas notiesāšanas pārbaudes laika uzraudzībai. Vienīgā konstatētā atšķirība – probācijas uzraudzības nepildīšanas gadījumā tiek aizstāts neizciestais soda laiks (gan pie probācijas uzraudzības kā papildsoda, gan pie probācijas uzraudzības kā pamatsoda), savukārt nosacītas notiesāšanas neievērošanas gadījumā notiesātajam tiek izpildīts piespriestais brīvības atņemšanas sods pilnā apjomā, neraugoties uz to, cik ilgu pārbaudes laiku notiesātais bija ievērojis nosacītas notiesāšanas nosacījumus. Tas nozīmē, ka nosacītas notiesāšanas neievērošanas sekas ir bargākas par paredzētajām probācijas uzraudzības neievērošanas sekām. Tikai ar šīm sekām nosacīta notiesāšana atšķiras no probācijas uzraudzības.

Lai izdarītu secinājumu, vai plānotie Krimināllikuma grozījumi, kas vērsti uz nosacītas notiesāšanas aizstāšanu ar probācijas uzraudzības kā pamatsoda piemērošanu, ietekmēs vienošanās procesa piemērošanu, nepieciešams aplūkot arī nosacītas notiesāšanas un probācijas uzraudzības institūtus.

Nosacītas notiesāšanas būtība atklāta spēkā esošajā Krimināllikuma 55. pantā, kas ietverts Krimināllikuma V nodaļā Soda noteikšana. No Krimināllikuma 55. panta pirmās daļas izriet, ka, nosakot sodu brīvības atņemšana (ilgāku par trim mēnešiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem, vai ne ilgāku par trim gadiem, ja izdarīts sevišķi smags noziegums), tiesa, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību un citus lietas apstākļus, iegūst pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus, tā vainīgo var notiesāt nosacīti. Krimināllikuma 55. panta otrā daļa noteic, ka šajā gadījumā tiesa nolemj sodu neizpildīt, ja tās noteiktajā pārbaudes laikā notiesātais neizdarīs jaunu noziegumu, nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs likumā paredzētos un soda izpildes iestādes noteiktos pienākumus. Tas nozīmē, ka tiesas piespriestais sods nebūs jāizcieš, ja realizēsies trīs panta otrajā daļā norādītie nosacījumi.

Nosacīti notiesātas personas uzrauga Valsts probācijas dienests, savā darbībā piemērojot Latvijas Sodu izpildes kodeksu. Nosacīti notiesātā uzraudzība notiek saskaņā ar uzraudzības plānu, kuru, iesaistot nosacīti notiesāto, sagatavo Valsts probācijas dienesta amatpersona (Latvijas Sodu izpildes kodeksa 154. pants).

Nosacīti notiesātajam ir jāievēro pienākumi, kas noteikti Latvijas Sodu izpildes kodeksa 155. pantā, piemēram, desmit darbdienu laikā pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās reģistrēties Valsts probācijas dienestā, pildīt dienesta amatpersonu noteiktos pienākumus, ierasties dienestā amatpersonas noteiktajā laikā, informēt Valsts probācijas dienesta amatpersonu par savu dzīvesvietu, darbavietu vai mācību iestādi un nekavējoties paziņot par to maiņu, kā arī citi pienākumi.

Vienlaikus Valsts probācijas dienesta amatpersona nosacīti notiesātajam nosaka vienu vai vairākus pienākumus, kas ietverti Latvijas Sodu izpildes kodeksa 155.1 panta pirmajā daļā, piemēram, ievērot aizliegumu atstāt dzīvesvietu noteiktā diennakts laikā, ievērot aizliegumu mainīt dzīvesvietu bez Valsts probācijas dienesta piekrišanas, ievērot aizliegumu uzturēties noteiktās sabiedriskajās vietās, ievērot aizliegumu sazināties ar noteiktiem cilvēkiem un tamlīdzīgi. Amatpersonai ir tiesības arī atcelt šos pienākumus Latvijas Sodu izpildes kodeksa 155.1 panta otrajā daļā noteiktajos gadījumos.

Ja Valsts probācijas dienesta amatpersona konstatē, ka nosacīti notiesātais bez attaisnojoša iemesla nepilda noteiktos pienākumus, tā sagatavo un nosūta tiesai iesniegumu par spriedumā noteiktā soda izpildīšanu vai pārbaudes termiņa pagarināšanu līdz vienam gadam (Latvijas Sodu izpildes kodeksa 158. pants). Šādā gadījumā tiesa var pieņemt lēmumu par spriedumā noteiktā soda izpildīšanu notiesātajam vai pārbaudes termiņa pagarināšanu līdz vienam gadam atbilstoši Krimināllikuma 55. panta devītajai daļai.

Probācijas uzraudzība ir viens no Krimināllikuma IV nodaļā Sods noteiktajiem sodu veidiem, ko var piespriest personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Probācijas uzraudzību var piespriest gan kā pamatsodu, gan kā papildsodu. Tā reglamentēta Krimināllikuma 38.1 panta pirmajā daļā, nosakot, ka probācijas uzraudzība ir personas piespiedu iesaistīšana tās vecumam, psiholoģiskajām īpašībām un attīstības līmenim piemērotos sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumos.

Tāpat kā nosacītas notiesāšanas gadījumā, arī probācijas uzraudzības izpildi nodrošina Valsts probācijas dienests, savā darbībā piemērojot Latvijas Sodu izpildes kodeksu, un tāpat arī probācijas uzraudzības izpilde notiek saskaņā ar probācijas uzraudzības plānu, kuru, iesaistot notiesāto personu, sagatavo Valsts probācijas dienesta amatpersona (Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138.3 pants).

Izciešot probācijas uzraudzību, notiesātajam jāievēro pienākumi, kas noteikti Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138.4 pantā, piemēram, pildīt Valsts probācijas dienesta amatpersonu noteiktos pienākumus, ierasties dienestā amatpersonas noteiktajā laikā, informēt amatpersonu par savu dzīvesvietu, darbavietu vai mācību iestādi, kā arī nekavējoties paziņot par tās maiņu, lūgt dienesta atļauju izbraukšanai ārpus dzīvesvietas uz laiku, kas ilgāks par 15 dienām, kā arī citi pienākumi.

Vienlaikus Valsts probācijas dienesta amatpersona ar probācijas uzraudzību notiesātajam nosaka vienu vai vairākus pienākumus, kas ietverti Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138.6 panta pirmajā daļā, piemēram, ievērot aizliegumu atstāt dzīvesvietu noteiktā diennakts laikā, ievērot aizliegumu mainīt dzīvesvietu bez Valsts probācijas dienesta piekrišanas, ievērot aizliegumu uzturēties noteiktās sabiedriskajās vietās, ievērot aizliegumu sazināties ar noteiktiem cilvēkiem un tamlīdzīgi. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138.6 panta otrajā daļā noteiktajos gadījumos amatpersonai ir tiesības arī atcelt šos pienākumus.

Ja Valsts probācijas dienesta amatpersona konstatē, ka ar probācijas uzraudzību notiesātais bez attaisnojoša iemesla nepilda noteiktos pienākumus, tā iesniedz tiesai iesniegumu par probācijas uzraudzības aizstāšanu ar brīvības atņemšanu (Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138.7 panta otrā daļa). Šādā gadījumā, konstatējot pienākumu neizpildi, tiesa atbilstoši Krimināllikuma 38.1 panta septītajai daļai aizstāj neizciesto soda laiku, vienu probācijas uzraudzības dienu rēķinot kā vienu brīvības atņemšanas dienu.

 

Kas mainīsies?

Vērtējot tiesību nomas, kas reglamentē nosacītas notiesāšanas piemērošanu un probācijas uzraudzības piemērošanu, jāpiekrīt likumprojekta anotācijā teiktajam, ka abu šo krimināltiesisko institūtu teorētiskā izpilde ir identiska un to uzraudzība ir pakļauta Valsts probācijas dienestam. Tomēr, neskatoties uz krimināltiesisko institūtu teorētiskās izpildes līdzību, vēršu uzmanību, ka tieši to piemērošanā praksē ir saskatāmas būtiskas atšķirības.

Dr. iur. Andrejs Judins pētījumā par nosacītas notiesāšanas institūtu ir paudis viedokli – kaut gan nosacīta notiesāšana nav uzskatāma par patstāvīgu soda veidu, tā ir vērtējama kā patstāvīgs krimināltiesību institūts un kā alternatīvs soda veids. Nosacīta notiesāšana izpaužas kā piespriestā kriminālsoda neizpildīšana ar nosacījumu, ka notiesātais noteiktā pārbaudes laikā nepastrādās jaunu noziedzīgu nodarījumu, nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs tiesas uzliktos pienākumus. Personai tiek dota iespēja ievērot likumu prasības un legāli neizciest sodu. Lai arī šis skaidrojums ir sniegts pirms vairākiem desmitiem gadu, es varu pievienoties, jo uzskatu – tiesa, notiesājot personu nosacīti, gūst pārliecību, ka sprieduma izpilde ir lieka un ka kriminālsoda mērķis tiks sasniegts arī bez tā, ko gan nevarētu teikt par probācijas uzraudzības piemērošanu. Proti, probācijas uzraudzības kā soda definīcija ir ietverta Krimināllikuma 38.1 panta pirmajā daļā, norādot, ka sods izpaudīsies kā personas piespiedu iesaistīšana tās vecumam, psiholoģiskajām īpašībām un attīstības līmenim piemērotos sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumos. Tādējādi secināms, ka praksē probācijas uzraudzība vērtējama kā reāla personas piespiedu iesaistīšana Valsts probācijas dienesta izstrādātā plānā, kamēr nosacīta notiesāšana izpaužas kā tiesas dota iespēja neizciest sodu par izdarītu noziedzīgu nodarījumu, kam piemīt gadījuma raksturs.

Būtiski norādīt, ka nosacītas notiesāšanas gadījumā Valsts probācijas dienests faktiski neiesaistās tās izpildē. Visdrīzāk, to var pamatot ar priekšstatu, ka tiesa, notiesājot nosacīti, ir guvusi pārliecību – vainīgais, sodu neizciešot, likumpārkāpumus turpmāk neizdarīs. Tātad Valsts probācijas dienests nosacīti notiesātās personas neuzrauga tādā līmenī, kā tas tiek darīts probācijas uzraudzības gadījumā, jo probācijas uzraudzības piemērošanas gadījumā likumdevējs ir noteicis skaidrus notiesātās personas pienākumus.

Jāņem vērā, ka nosacīta notiesāšana kā reāla brīvības atņemšanas soda alternatīva tiesu praksē tiek piemērota bieži. To apliecina 2022. gada statistika – no 2518 notiesātajām personām 1447 piespriests brīvības atņemšanas sods, kas 627 personām noteikts nosacīti, savukārt probācijas uzraudzība kā pamatsods piemērots tikai 14 personām.

Vērtējot nosacītas notiesāšanas institūta piemērošanas praktiskos aspektus, jāņem vērā, ka  nereti tieši iespēja saņemt brīvības atņemšanas sodu nosacīti motivē apsūdzētos noslēgt ar prokuroru vienošanos par vainas atzīšanu un sodu. Apsūdzētie izrāda iniciatīvu un vēlmi vienoties, jo cer saņemt sodu nosacīti, it īpaši, ja viņi apzinās, ka Valsts probācijas dienesta veiktā uzraudzība nosacītas notiesāšanas gadījumā nav tik stingra un ierobežojoša kā citos gadījumos. Turklāt ļoti iespējams, ka lielas daļas nosacītās notiesāšanas gadījumu pamatā ir tieši starp apsūdzēto un prokuroru noslēgtā vienošanās par vainas atzīšanu un sodu.

Tādējādi, grozot Krimināllikumu – vairs nepastāvot iespējai piemērot brīvības atņemšanas soda nosacītu noteikšanu –, ir likumsakarīgs pamats secināt, ka samazināsies noslēgto vienošanos skaits, apsūdzētajam izmantojot tiesības uz sadarbību. Paredzams, ka vienkāršotais vienošanās process nesaglabās savu efektivitāti. Apsūdzētie, apzinoties, ka nav iespējams saņemt nosacītu notiesāšanu, nevēlēsies noregulēt krimināltiesiskās attiecības, slēdzot vienošanos, kas savukārt būtiski palielinās tiesu noslodzi un vienlaikus arī būs pretēji prokuratūras noteiktajām darbību prioritātēm saistībā ar biežāku vienkāršoto kriminālprocesa pabeigšanas veidu piemērošanu. 

Rezumējums – ņemot vērā, ka plānoto Krimināllikuma grozījumu rezultātā vairs nebūs iespējama nosacīta notiesāšana, kas savukārt, pēc manām domām, samazinās krimināltiesisko attiecību noregulēšanu, piemērojot vienošanās procesu, uzskatu, ka plānotie Krimināllikuma grozījumi, nosacītu notiesāšanu aizstājot ar probācijas uzraudzību, nav uzskatāmi par efektīviem un tālredzīgiem. Turklāt, vadoties arī no vienošanās procesa piemērošanā pastāvošās problemātikas – apsūdzētajam, kuram nav juridisku zināšanu un nav aizstāvja kriminālprocesā, nav izpratnes par vienošanās piemērošanas tiesiskajiem aspektiem –, jāsecina, ka plānoto grozījumu ieviešana vēl vairāk apgrūtinās vienošanās procesa piemērošanu, līdz ar to samazināsies ar vienošanos pabeigtu kriminālprocesu skaits.