Ne tikai skaisti

Ikviens audums un tekstilizstrādājums atstāj vidē savu nospiedumu. Kokvilnas T krekliņš – pesticīdi un vairāk nekā 4 kg CO2, džinsa bikses – 2700 l ūdens, sporta apavi – 13 kg CO2 un mikrodaļiņas, kas nonāk ūdenstilpēs un dzīvajos organismos. Ne mazāka ir sabiedrības interese par sociālo korporatīvās atbildības dimensiju – darbinieku tiesībām un minimālo darba algu.

Jāņem vērā, ka tekstilizstrādājumu ietekme uz vidi turpinās arī apģērba nēsāšanas laikā, kad mēs to mazgājam veļas mašīnā augstā ūdens temperatūrā. Tagad daudzi džinsu ražotāji izvēlas tādus materiālus, kas saglabā izstrādājumu formu, tāpēc tie jāmazgā retāk. Taču ar to vien nepietiek.

Aprites ekonomikas tendence gan Eiropā, gan globāli kļūst aizvien nozīmīgāka. Jūnijā Francijas valdība paziņoja, ka četru gadu laikā tiks aizliegta nepārdotu vai atpakaļ atdotu patēriņa preču iznīcināšana. Bez šaubām, tas ietekmēs luksusa preču zīmolus un tiešsaistes mazumtirgotājus, kā arī modes preču uzņēmumus. Iemesls šādām pārmaiņām ir fakts, ka jauna apģērba ražošanā tiek izmantots mazāk nekā 1 % pārstrādāta tekstilmateriāla. Katru gadu tiek izniekoti materiāli par vairāk nekā 90 miljardiem eiro.

Modes preču uzņēmumiem nāksies pārdomāt savu stratēģiju. Būs jāpielāgojas un jāmaina gan dizaina principi, gan pārdošanas veids, kā arī jādomā, kas ar preci notiek, kad tā ir nolietota. Ja uzņēmums grib izdzīvot šajos augstas konkurences apostākļos, alternatīvu risinājumu ieviešana ir būtiska. Šīs izmaiņas nav jāuztver kā šķērslis uzņēmējdarbībai – tās ir arī biznesa iespējas, ražojot ilgtspējīgus materiālus, pārstrādājot PET pudeles vai savācot un pārstrādājot nolietotu apģērbu. Pasaulē populāra kļūst TENCEL™ Lyocell šķiedra, ko ražo Austrijas uzņēmums Lenzing AG. To varēja redzēt arī šā gada Inditex uzņemumu kolekcijās. Šīs šķiedras ražošanas procesā materiālu un enerģijas izmantošana tiek samazināta līdz minimumam. 1972. gadā izgudrotais TENCEL™ zīmols savulaik piederēja ķīmijas uzņēmuma Azko Nobel. Šķiedras sastāvā ir kokvilnas pārpalikumi, piemēram, no apģērbu ražošanas, un koksnes celuloze, kas iegūta no sertificētas koksnes.

Aizvien vairāk patērētāju izvēlas zaļo dzīvesveidu, un tas mudina zīmolus iesaistīties videi draudzīgās iniciatīvās. Parādās uzņēmumi, kas no veciem materiāliem ražo jaunus tērpus. Piemēram, Itālijas tekstila galvaspilsetā Prato jau pēc Otrā pasaules kara uzņēmumi sāka pārstrādāt apģērbus, ieskaitot vilnu un kašmiru. Pārstrādes procesā kašmirs nezaudē savas īpašības. Prato ir vairāki uzņemumi, kas no tekstila atlikumiem darina jaunus tērpus un aksesuārus, un, piemēram, Burberry tieši tur iepērk pārstrādātas izejvielas. Šo procesu sauc par upcycling – no veca materiāla vai pārpalikumiem tiek ražotas preces ar augstu pievienoto  vērtību. Tas ir ideāls aprites ekonomikas piemērs.

2017. gada jūnijā Eiropas modes preču mazumtirgotājs C&A savos veikalos sāka piedāvāt sieviešu T kreklus, kurus var kompostēt mājas apstākļos; tie sadalīsies mazāk nekā 12 nedēļu laikā. T krekliem izmantotā organiskā kokvilna ir no audzētavām, kur netiek lietoti pesticīdi, un arī krāsojot netiek izmantotas videi un cilvēki veselībai kaitīgas krāsvielas. Eiropā šie C&A T krekli ir pieejami 18 dažādās krāsās un maksā 7 un 9 eiro.

Salvatore Ferragamo savulaik ieguldīja līdzekļus Sicīlijas projektā Orange Fiber. Tā rezultātā tika patentēts ilgtspējīgs audums, kurā daļa šķiedru ir no citrusaugļiem. Salvatore Ferragamo šo audumu izmantoja savai kapsulkolekcijai. 2019. gadā šis patents tika izmantots arī H&M kolekcijai, lai uzsvērtu apņemšanos veidot videi draudzīgāku modes industriju un pievērstu uzmanību nozares inovācijām. Šādā veidā modes uzņēmumi iedvesmo cits citu, lai industrija attīstītos ilgtspējīgākā veidā.

Par ilgtspējas guru tiek uzskatīts amerikāņu uzņēmums Patagonia ar aptuveni 209 miljonu dolāru ieņēmumiem 2017. gadā. Tas pierāda, ka videi draudzīgs bizness un iniciatīvas var būt arī ienesīgas. Viens no Patagonia pamatprincipiem ir ražot augstas kvalitātes apģērbus, kas kalpo gadiem. Jau vairākus gadus pēc kārtas Patagonia rīko apģērbu labošanas darbnīcas, kā arī piedāvā salabot apģērbu, uzrādot bojājumu un preces iegādes čeku. Eiropas klientiem šāda iespēja pieejama Portugālē, apģērba labošana aizņem aptuveni četras nedēļas.

Par tendenci kļūst arī sertificēta tekstila (EU Ecolabel vai Nordic Swan) izmantošana apģērbu ražošanai. Īpaši aktuāls šis trends ir Skandināvijā. Rodas aizvien vairāk jaunuzņēmumu, kas savas dizaina preces ražo no sertificētas kokvilnas – gan vienkāršus  kreklus, gan bērnu apģērbu, gan arī džinsa izstrādājumus. Turcijas uzņēmums ISKO piegādā savu pasaulē pirmo sertificēto ISKO Earth Fit™ denima tekstilu tādiem uzņēmumiem kā G-Star, Reply un citiem. Uzņēmumiem ir arvien izdevīgāk izmantot organisku, pārstrādātu kokvilnu, kas nesatur pesticīdus. Arī sabiedrības interese par to pieaug (īpaši bērnu apģērbiem), jo ir pierādīts, ka kokvilnas apģērbi var saturēt kaitīgās vielas. G-Star ilgtspējības un pētniecības vadītāja Adriana Galijaseviča paskaidro: “Izmantojot bioloģisko kokvilnu, tiek ietaupīts 91 % ūdens un ir izdevies izvairīties no pārmērīgas pesticīdu un citu ķīmisko produktu lietošanas.”

Eiropas Savienība pagaidām neierobežo šķiedru sastāvu un arī neparedz specifiskus standartus audumiem (izņemot ekomarķējumu), taču nākotnē situācija varētu mainīties. Kopumā Eiropas Savienības regulējums kļūst mazāk restriktīvs, lai neuzliktu uzņēmumiem vēl lielāku slogu un izmaksas, līdz ar to atbildība tiek nodota pašām ES dalībvalstīm. Tās patstāvīgi var izlemt, kādus likumus un nosacījumus piemērot ražotājiem. Nesen pārskatītā Eiropas Direktīva par atkritumiem paredz, ka no 2025. gada 1. janvāra dalībvalstīm būs jāievieš dalīta tekstilizstrādājumu savākšana no mājsaimniecībām. Eiropā šāda prakse ir tikai pašā sākumstadijā – ir atsevišķi atkritumu apsaimniekotāji, nevalstiskās organizācijas un uzņēmumi, kas savāc un šķiro tekstilizstrādājumus. Valsts mērogā pagaidām tikai Francija ir ieviesusi obligāto ražotāja atbildības shēmu EPR (extended producer responsibility) tekstilizstrādājumiem, liekot ražotajiem piemaksāt par videi kaitīgiem produktiem un materiāliem.

Šādas izmaiņas paver ceļu jauniem pakalpojumiem un biznesa iespējām, piemēram, atkritumu apsaimniekotājiem, savukārt ražotāji raizējas – kā savākt un atgūt pārdotās preces un resursus, lai tos varētu izmantot atkārtoti. Ir svarīgi sekot līdzi ilgtspējas tendencēm, taču jāatzīst, ka šādas prakses ir vieglāk ieviešamas lieliem un pelnošiem uzņēmumiem, kas var atļauties maksāt par tehnoloģijām un riskēt mainīt savas ierastās piegādes ķēdes.