Atkritumu sāga

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Ilustrācija: Katja Gendikova speciāli Forbes

Jau pēc nepilniem četriem gadiem, 2023. gadā, biodegradējamo atkritumu atsevišķa savākšana kļūs obligāta – tas ir viens no Eiropas Savienības mērķiem. Ļubļana – Eiropas Savienības lepnums un paraugs – spēja to nodrošināt pirms teju 20 gadiem, bet 2014. gadā kļuva  par pirmo zero waste galvaspilsētu Eiropā. Slovēnijas galvaspilsēta jau šobrīd pārsniedz tos mērķa rādītājus, kādus ES ir izvirzījusi 2025. gadam. Un tas nav sasniegts, tirgū konkurējot ne desmit, ne četriem uzņēmumiem. Pašu izvirzītos mērķus sasniedza monopoluzņēmums, ne ar vienu nekonkurējot. Tas pieder pašvaldībai un apsaimnieko atkritumus vēl 9 piepilsētās. Izpētot piemērus, secinājums viens – mērķu sasniegšana, veiksme un reputācija nav monopola vai konkurences jautājums, bet gan menedžmeta lieta, un lūk, kāpēc.

Kopš paziņots uzvarētājs teju 700 miljonus eiro vērtajam līgumam, redzētas tikai publikācijas un diskusijas par to, cik slikts ir monopolstāvoklis, – galvenokārt tāpēc, ka paaugstināsies pakalpojuma cenas. Salīdzinoši nesen Latvijā ir likvidēts monopols elektrības tirgū un arī gāzes tirgū – gan vienam, gan otram cena pieaugusi un augs arī šogad. Atšķirība ir tajā, ka gadījumā ar monopolstāvokli tādiem pakalpojumiem, bez kuriem sabiedrība nevar iztikt, var sūdzēties. Piemēram, "Latvijas gāze" divreiz (2013. un 2016. gadā) sodīta par monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tikmēr, pastāvot brīvam tirgum jomās, kur kādreiz valdīja monopols, visas diskusijas un sūdzības tiek novestas līdz līmenim “nepatīk – maini operatoru”, jo uzņēmumi apzinās iedzīvotāju bailes no pārmaiņām. Latvijā jau tagad ir virkne pilsētu, kur atkritumu apsaimniekošanā ir monopols; pakalpojumu nodrošina pašvaldības, un komercsabiedrības par šīm pilsētām nereti pat vairs necīnās. Tomēr Konkurences padome par tām klusē. Tādas pilsētas ir, piemēram, Tukums, Ventspils un citas, turklāt šajās pilsētās vispār nav runas par kādu konkurenci, jo pašvaldības vienkārši lemj “uzticēt” pakalpojuma nodrošināšanu pašas sev, neizsludinot konkursu.

Runājot par atkritumu apsaimniekošanas tirgu Rīgā – kopējā "Clean R" un "Eco Baltia Vide" tirgus daļa līdz šim bija 88%, kas ir dominējošs stāvoklis, bet uzņēmums "Pilsētvides serviss" jau paspējis paziņot par aiziešanu no tirgus (šī uzņēmuma daļa Rīgā bija 4%, kas pāries vai nu "Clean R", vai "Eco Baltia Vide").

Izvēle ir tikai teorētiska

Monopolstāvoklis, protams, nav labākais risinājums nevienā sektorā, jo monopolstāvoklī esošam uzņēmumam var pietrūkt motivācijas nepārtraukti uzlabot pakalpojuma kvalitāti. Taču taisnības labad jāatzīst, ka Rīgas gadījumā līgums ar “Tīrīga” nav vienkārši monopols uz 20 gadiem, bet gan privātās un publiskās partnerības projekts (PPP). Pēc būtības tā ir arī iespēja nenoslogot pašvaldības budžetu ar teju 30 miljonu eiro investīcijām (jaunu aizdevumu) apmaiņā pret iespēju privātajam partnerim šīs investīcijas atpelnīt un arī nopelnīt.

Eiropas Savienības izvirzītos mērķus neviens neatcels, bet, lai tos sasniegtu, būs nepieciešams investēt. Ja Rīgā paliks līdzšinējā prakse ar trīs uzņēmumiem, tad tas neko nemainīs. Uzņēmums "Lautus" pat nepārsūdzēja konkursa rezultātus, līdz ar to tas nepretendē uz līdzšinējo tirgus daļu. Tas savukārt nozīmē, ka iespējas ir divas – investīcijas infrastruktūrā var veikt vai nu pašvaldība, vai privātais partneris. Prakse rāda, ka privāts uzņēmums skaita naudu, investē un tērē to maksimāli gudri, lai saņemtu peļņu. Privāts partneris, visticamāk, spēs veiksmīgāk atrast iespējas iemācīt sabiedrībai, piemēram, šķirot atkritumus, jo no tā būs atkarīga uzņēmuma peļņa. Ja pašvaldība varētu finansiāli uzņemties jaunas saistības, kā arī, ja tā gribētu sasniegt kādus ambiciozus mērķus – neviens netraucēja to darīt arī līdz šim. Tāpēc sabiedrības izvēle paliek tikai teorētiska.

Daudzgadu PPP līgumi – norma

Lielākais PPP projektu īpatsvars Eiropas Savienībā ir transporta nozarē – publiskais un privātais partneris, izrādās, var salīdzinoši vienkārši vienoties, kad runa ir par ceļu un tiltu, lidostu un citas infrastruktūras būvniecību, turklāt Eiropā šie projekti mērāmi miljardos. Tomēr vides projekti un atkritumu apsaimniekošanā PPP arī nav nekas neparasts – šajā sektorā gan ir mazākas summas.

Lūk, daži piemēri gan no Eiropas, gan pasaules. Eiropas PPP “līdere” projektu skaita ziņā ir Lielbritānija. Piemēram, Šefīlda, kurā dzīvo vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, 2001. gadā noslēdza līgumu ar "Veolia" uz 35 gadiem. Līdzīgu līgumu noslēdza Mančestera ar "Vividor Ltd". Kumbrijas reģions noslēdzis 25 gadu PPP līgumu par atkritumu apsaimniekošanu. Savukārt Turcijas province Čanakkale šogad noslēdza PPP līgumu uz 29 gadiem ar privāto partneri, lai īstenotu tikai15 miljonus vērtu aprites ekonomikas projektu (Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas informācija). Vankūvera Kanādā īsteno 20 gadu termiņa PPP projektu, lai izveidotu koģenerācijas staciju un izmantotu no atkritumiem iegūto gāzi. Ķīnas pilsēta Venžou īsteno atkritumu pārstrādes PPP projektu par nedaudz vairāk kā11 miljoniem eiro, slēdzot līgumu ar privātu partneri uz 27 gadiem, liecina UNECE (United Nations Economic Commission for Europe) informācija. Nīderlandē tika noslēgts PPP projekts ūdenssaimniecībā uz 30 gadiem par kopējo summu 1,5 miljardi eiro. Līdz ar to apgalvot, ka Eiropā šāda veida projekti tiek slēgti uz 5–7 gadiem, kā to norādījusi "Turības" profesore publikācijā "ir.lv", nav korekti. Aplūkojot PPP piemērus citās valstīs, principā var teikt, ka līgums ar "Tīrīgu" termiņa ziņā ir pat rīdziniekiem saudzīgs. Kopumā Lielbritānijā neveiksmīgi izrādījušies nepilni 18% PPP projektu (procentos no ieguldījumiem). Lielākā daļa šādu projektu ir veiksmīgi, tostarp Igaunijā. Tallinā joprojām ir spēkā PPP līgums par siltumapgādes nodrošināšanu, kas tika noslēgts 2001. gadā.

Līgumā teikts…

Case study piemēri no visas pasaules ir dažādi – gan labi, gan slikti, taču arī sliktie piemēri kļūst par sliktiem pašu PPP līgumu satura dēļ. Piemēram, jau pieminētajā Lielbritānijā, Šefīldā, 35 gadu līgums slēgts laikā, kad pašvaldība nevēlējās apgrūtināt pašvaldības budžetu. Tomēr ir arī zināms, ka privātiem partneriem bija iespēja aizņemties naudu vidēji par 8% gadā, savukārt pašvaldībām – par 4%. Turklāt Šefīlda sākotnēji vēlējās lauzt līgumu vēl 2017. gadā, bet vēlāk no šīs ieceres atteicās, jo līguma laušana būtu pārāk dārga. Rīgā risks, ka privātie partneri aizņemtos naudu dārgāk nekā pašvaldība, vispār nepastāv, jo pašvaldībai pēc “Rīgas satiksmes” gadījuma kaut ko aizņemties vispār diez vai izdotos.

Koncesijas līgumā (tas ir "Forbes" rīcībā) teikts, ka līgumu var lauzt ar 3% līgumsodu no konkrētam gadam paredzētas līguma summas (+ daļa no privātā partnera veiktajiem ieguldījumiem). Pēc "Forbes" aprēķiniem un līguma noteikumiem, ja līgums tiktu lauzts šodien, pašvaldība automātiski būtu parādā privātajam partnerim nepilnus 3 miljonus eiro.

Piemēram, Mančestrā atkritumu apsaimniekošanas līgums tomēr tika lauzts 2017. gadā, jo pasūtītājs nebija mierā ar pakalpojuma kvalitāti. “Tīrīgas” gadījumā noteikt kvalitāti būs salīdzinoši viegli, jo līgumā ir iestrādāts mērķis – sasniegt Eiropas Padomes direktīvā noteiktās prasības. Konkrēti – līdz 2025. gadam vismaz līdz 55% pēc masas palielināt atkārtotai izmantošanai sagatavoto un pārstrādāto sadzīves atkritumu apjomu, līdz 2030. gadam – vismaz līdz 60%, līdz 2035. gadam – vismaz līdz 65%. Kā mērķi noteikti arī izveidot dalītas savākšanas sistēmas vismaz papīram, metālam, plastmasai un stiklam, un līdz 2025.gada 1.j anvārim – tekstilmateriāliem; nodrošināt, ka līdz 2023. gada beigām bioloģiskie atkritumi ir vai nu atdalīti un pārstrādāti rašanās vietā, vai savākti dalīti un nav sajaukti ar citiem atkritumu veidiem; līdz 2035. gadam nodrošināt, ka poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars ir samazinājies līdz 10% no kopējā radīto sadzīves atkritumu daudzuma. Šajā gadījumā mērķi vai nu ir izpildīti, vai nav.

Saskaņā ar līgumu pašvaldībai šajā kopprojektā ir jāiegulda zeme, kurā tiks izveidoti šķirošanas laukumi, bet privātajam partnerim jāiegādājas automašīnas, konteineri un citi aktīvi. Līgumam, beidzoties, manta un īpašumi tiek attiecīgi sadalīti – pašvaldībai paliek visa infrastruktūra: šķirošanas laukumi, pazemes konteineri un konteineru novietnes, bet privātajam partnerim – mašīnas un “kustamais” īpašums.

No līguma izriet, ka apsaimniekošanas pakalpojuma cena augs. Jā, tikai noteiktos gadījumos, taču, izpētot šos gadījumus, esmu gatava saderēt, ka cenas pieaugums būs katru gadu. Faktiski no līguma izriet, ka cenas pieaugums arī būs galvenais “motivācijas elements”, lai iemācītu iedzīvotājus šķirot atkritumus, jo tieši šķirotos atkritumus (plastmasu, papīru, metālu un stiklu) ir paredzēts savākt bez maksas. Attiecīgi, jo mazāk šo “derīgo” atkritumu būs kopējā konteinerā, jo lēnāk tas pildīsies un mazāk izmaksās. Šķiet, šī metode daudzdzīvokļu mājās varētu izraisīt iedzīvotāju konfliktus, jo kurš gan spēs izkontrolēt, kuri, piemēram, desmit cilvēki no 12 stāvu mājas met visu vienā čupā un sadārdzina pakalpojumu.

Šādi apstākļi un ekonomiskās motivācijas nepiedāvāšana iedzīvotājiem liek domāt, ka Latvijā diez vai kādreiz tiks ieviesta depozīta sistēma, jo “vērtīgākie” atkritumi ir tieši PET pudeles. Ja uzņēmums (piemēram, pateicoties tikai sev pieejamam lobijam un kontaktiem) zina, ka depozīta sistēmas varētu arī nebūt vai arī to var atlikt uz vēlāku laiku, tad kāpēc motivēt iedzīvotājus? Tāpat nekur neliksies un šķiros, bet, ja nešķiros, tad maksās par plastmasas pudelēm kā par nešķirotiem atkritumiem. Savukārt depozīta sistēmas ieviešana būtu tas pats, kas izņemt rozīnes no pīrāga – monopolistam neizdevīgi, toties paver iespējas citiem tirgus spēlētājiem. Saeimā ir likumprojekts par depozīta sistēmas ieviešanu, taču vismaz šobrīd tā ir iecerēta tikai 2023. gadā.

Uzmanību – slidens ceļš

Līgums jau nebūtu līgums, ja tas nepasargātu privātu uzņēmumu intereses, jo galu galā – kāda jēga strādāt, ja nevar nopelnīt? "Tīrīga" drīkst nevākt atkritumus, piemēram, ja ir slidens ceļš, sals vai citi neatbilstoši laika apstākļi. Taču šoreiz slidens ir līgumā atrunātais pakalpojuma cenas celšanas mehānisms. Proti, atkritumu apsaimniekošanas maksa līguma laikā nav grozāma, izņemot gadījumus, kad ekspluatācijas izmaksu pieaugumu izraisa ārējie faktori (inflācija, degvielas cenas autotransportam, dabas resursu nodoklis, atkritumu apglabāšanas tarifs – visi šie rādītāji aug katru gadu, turklāt pietiekami strauji). Vēl maksa var augt, ja līgums tiek grozīts, jo nepieciešami papildu kapitālieguldījumi likumu izmaiņu dēļ. Faktiski nav skaidrs, kādos tad tieši apstākļos maksa par atkritumu apsaimniekošanu nevarētu augt. Nezināms peļņas procents jau ir ierēķināts cenā, un to apdraudēt var tikai depozīta sistēma, taču faktiski visos citos apstākļos maksa tomēr var tikt paaugstināta.

Slidens jautājums ir arī par to, vai šāds ambiciozs projekts Rīgā izdosies. Pirmās problēmas to piemeklējušas jau tagad. Pirmkārt, projekts “slikti ož” – neizskaidrojamā "Tīrīgas" amatpersonu spietošana ap Andra Šķēles biroju met ēnu uz visa projekta reputāciju un ieceri kā tādu. Otrkārt, iepriekšējo gadu saimniekošana Rīgas domē un tās kapitālsabiedrībās jau automātiski liek domāt, ka nekas labs tur nevar būt. Tā, protams, ir pašas pašvaldības vaina, un tai nāksies pielikt ne mazums pūļu, lai pierādītu pretējo. Nekādus bonusus nedod arī tas, ka gadiem ilgi atkritumu nozare ir dzīvojusi savu tumšo dzīvi un neviens līdz šim nav uzskatījis par vajadzīgu skaidrot, kā šis bizness darbojas. Tā jau ne pārāk labo nozares un projekta reputāciju pasliktina arī pašu uzņēmēju iekšējie strīdi – piemēram, Viesturs Tamužs, kura uzņēmums ir viens no uzvarētājiem šajā konkursā, maija beigās paziņoja, ka aicina Rīgas domi neparakstīt līgumu. Visbeidzot – Konkurences padomes (KP) viedoklis. Saskaņā ar likumu PPP projekti nav jāsaskaņo ar Konkurences padomi un tās atzinumi nav juridiski saistoši, lai gan šādu atzinumu sniegšanu likums neaizliedz. Tomēr Konkurences padome aizgājusi vēl tālāk – tā ir ierosinājusi pārkāpuma lietu par iespējamu Līguma par Eiropas Savienības darbību 102. pantā noteiktā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un noteikusi pagaidu noregulējumu. Ko tas nozīmē? Lietas izskatīšanas maksimālais termiņš ir divi gadi. Tas nozīmē, ka divus gadus situācija var būt, latviski sakot, “uzkārusies”. Scenāriji ir vairāki.

Ja tiesa, kas pirmdien, 23. septembrī, skatīs sūdzības par KP lēmumu, lems, ka pagaidu noregulējums būtu atstājams spēkā, tad iespējami varianti:

Variants 1. Vēl divus gadus Rīgā paliks iepriekšējā kārtība – "Clean R" un "Eco Baltia Vide" tirgus daļa būs 92% (kas neskaitās monopols, protams), bet Latvija nebūs izpildījusi Eiropas Padomes regulas prasības, jo nebūs, kas iegulda līdzekļus infrastruktūrā;

Variants 2. Privātie partneri lauž līgumu, saņem savus trīs miljonus, atceļ visu PPP projektu un turpina apsaimniekot atkritumus Rīgā, to tirgus daļa joprojām ir vismaz 92%, un, protams, tāpat kā līdz šim, nekādas konkurences nav, jo tikai ar apjomu un tikai lielākais apsaimniekotājs spēj konkursā nodrošināt zemāko cenu;

Variants 3. Pašvaldība var nolemt rīkoties tāpat kā citas Latvijas pašvaldības – uzticēt atkritumu apsaimniekošanu pati sev un bez konkursa, izveidojot apsaimniekošanas uzņēmumu. Tas rīdziniekiem noteikti patiktu labāk, jo galu galā galvaspilsētā jau ir tik daudz veiksmīgi īstenotu projektu, piemēram, K. Barona ielas pārbūve, turklāt Rīgai ir arī daudz veiksmīgu kapitālsabiedrību, piemēram, "Rīgas namu pārvaldnieks" un "Rīgas satiksme". Šajā gadījumā pašvaldība izsludinātu jaunus – protams, caurskatāmus – iepirkumus par infrastruktūras būvniecību; būtu vismaz kāds, kas šajos grūtajos laikos nodrošina būvniecības nozares labklājību .

Savukārt, ja tiesa atcels KP lēmumu, rīdziniekiem būs iespēja pamēģināt jaunu formātu. Ir diezgan ticami, ka vismaz kādu laiku tas varētu izdoties – kaut vai tikai tāpēc, ka 30% "Eco Baltia Vide", saskaņā ar "Lursoft" datiem, pieder Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, kas varētu nodrošināt arī zināmu kontroli.