Grobiņas saplosīšana

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

• Foto: Shutterstock.com/ thala bhula

“Kad Grobiņa 1949. gadā noorganizēja kooperatīvās sabiedrības Padomju Latvijas sudrablapsas Liepājas zvēru fermu, tur bija pavisam 120 lapsas un ūdeles. Tagad šī ferma ir attīstījusies par lielu zvēru audzētavu, kurā atrodas ap 1000 zvēriņu. Labākās sugas sudrablapsas un ūdeles nosūtītas daudziem kolchoziem zvēru fermu ierīkošanai. Ar katru gadu uzlabojas ādiņu kvalitatīvie rādītāji, palielinās sugas zvēru atlase audzēšanai, uz katru mātīti vidējais pieaugums sasniedz līdz 5,5 kucēnus, ādiņas pašizmaksa ievērojami pazemināta. Liela saimnieciska nozīme ir mēģinājumiem ieviest dzīvnieku barībā zivju rūpniecības un zirga gaļas atkritumu koncentratus. Koncentratu sagatavošanas process ir samērā vienkāršs. Sasmalcinātiem un sairdinātiem zivju atkritumiem vai zirga gaļai pievieno taukvielas, tvaicē pie 750 temperaturas vakuuma katlā, pēc tam presē zem 24–26 tonnu spiediena uz kvadratcentimetra. Iegūtajās briketēs saglabājas pilnīgs barības vielu saturs. Tā viens kilograms gaļas briketu barības vielu ziņā līdzvērtīgs 3–4 kg svaigas gaļas. Turot briketes sausā vietā, to barības vērtība saglabājas pat vairākus gadus. Lai zvēru uzturs būtu bagāts nepieciešamām barības vielām un vitamīniem, pie zvēru fermas ir lopkopības ferma, labi izveidota laukkopības un siltumnīcu saimniecība, truškopība un balto peļu audzētava. Zvēru saimniecības gada apgrozījums sasniedz ap miljons rubļu. 1955. gadā paredzēts pavairot zvēru skaitu par 100 procentiem un ierīkot arī nutriju audzētavu.” Tā par Grobiņas pirmsākumiem rakstīts laikraksta Zvaigzne 1954. gada 1. jūlija izdevumā. Vēl pēc pieciem gadiem, 1959. gadā, kad Grobiņai bija desmit gadu, laikraksts Komunists rakstīja, ka fermā ir jau vairāk nekā 3000 dzīvnieku.

Tagad fermā dzīvnieku gandrīz nav. Uzņēmums, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika kotēts biržā un ik gadu apgrozīja no viena līdz četriem miljoniem eiro, faktiski vairs nepastāv – to burtiski saplosījušas visas ieinteresētās puses. Kas ir ar dzīvniekiem? Lielākoties tie ir beigti un sapuvuši, daļu izdevās pārvērst par vērtīgām ādām, vēl neliela daļa nokļuvusi jaunu īpašnieku rokās. Visi iesaistītie tiesā cīnās gan par dzīvnieku, gan rūpnīcas īpašumtiesībām.

Kažokzvēru audzēšanas un pārošanas biznesu bez mazākajām šaubām var uzskatīt par riskantu – paredzēt tajā nevar gandrīz neko. Produkcijas cena gada laikā var svārstīties par 20–50 %, turklāt šo produkciju iegūst no dzīvām radībām, kurām ir risks saslimt vai kas cita citu var nokost. 

Grobiņas stāsts pēdējos gados pilnībā ataino šo risku, lai gan no finanšu datiem redzams, ka līdz pat 2008. gadam uzņēmums tikai vienreiz, 1999. gadā, ir strādājis ar zaudējumiem. 2008. faktiski bija pēdējais patiešām veiksmīgais gads uzņēmuma darbībā. No sausajiem Lursoft datiem var secināt, ka problēmas sākās ne jau ādu cenu svārstību dēļ, bet gan tāpēc, ka mūžībā aizgāja Grobiņas saimnieks un dvēsele Laimonis Laugalis, kurš šim uzņēmumam un kažokzvēru audzēšanas rūpalam bija veltījis visu savu dzīvi vēl kopš padomju laikiem. Viņam līdzās vienmēr bija arī galvenais uzņēmuma zootehniķis Anatolijs Gorbunovs. Vēl 1988. gada aprīlī laikraksts Ļeņina ceļš savā publikācijā slavēja Grobiņu kā republikas labāko zvērsaimniecību: “Grobiņas padomju saimniecībā bija ieradies republikas Zvērsaimniecības ražošanas apvienības priekšnieks Andris Upenieks, lai pasniegtu grobiņniekiem ceļojošo vimpeli un Goda rakstu. To, ka Grobiņas zvēraudzētāji pērn tiešām strādājuši godam, apliecina fakts, ka arī trīs kolektīvi, trīs brigādes un 12 zvērkopēji atzīti par labākajiem republikas sacensībā. Grobiņā ir labākais mehanizatoru kolektīvs, kuru vada Laimonis Laugalis, precīzākais uzskaites ekonomiskais dienests Astrīdas Ukstiņas vadībā, labākā barības virtuve, kuru vada Aleksandrs Karēļins. Savukārt labākās brigādes zvērsaimniecības sistēmā republikā ir Grobiņas brigādēm, kuras  vada Marija Kuzmina, Lidija Karskanova un Anatolijs Gorbunovs.” Ilgus gadus visi trīs – Laimonis Laugalis, Anatolijs Gorbunovs un Astrīda Ukstiņa – bija arī Grobiņas līdzīpašnieki. Lielākā akciju pakete (41,27 %) līdz pat viņa nāvei piederēja Laugalim, 2 % – Ukstiņai, bet Gorbunovam – nepilni pieci procenti. 

Pēc Laugaļa nāves uzņēmumā ieviesta jauna kārtība un vadības stils. Tas nebija pa prātam Gorbunovam un Ukstiņai, kuri nolēma pamest uzņēmumu. “Laugalis strādāja ilgus gadus, pacēla uzņēmumu, attīstīja. Kad viņš nomira un parādījās jaunie īpašnieki, situācija pasliktinājās. Iespējams, tāpēc, ka jaunie sāka ņemt kredītus attīstībai, nedomājot par kopējo tirgus situāciju un sekām,” stāsta Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Arnis Veckaktiņš. 

Tomēr kopš 2008.–2010. gada sliktāk sāka iet ne tikai Grobiņai, bet arī lielākajam Latvijas kažokādu izstrādājumu ražotājam – uzņēmumam Gauja AB, kas arī pēdējos septiņus gadus strādā ar zaudējumiem. Veckaktiņš skaidro, ka apmēram pirms desmit gadiem, kad tika atvērts milzīgais Ķīnas tirgus, kažokzvēru cenas izsolēs auga un visā pasaulē kažokzvēru audzētāji parādījās kā sēnes pēc lietus, izraisot pārprodukciju un līdz ar to cenu kritumu. No 90 dolāriem par vienu ūdeļādu izsolēs 2013. gadā pērn cena saruka līdz 30 dolāriem. Daudzi kažokzvēru audzētāji šajā krīzē neizdzīvoja, arī Grobiņa. Gribot kā labāk, laikā, kad ādu cena bija visaugstākā, uzņēmums bankā Citadele aizņēmās naudu attīstībai, bet diemžēl neparedzēja strauju cenu kritumu.

Līdz ar Laimoņa Lauguļa nāvi Grobiņā parādījās problēmas ar disciplīnu. Piemēram, jau 2009. gadā pirmo reizi uzņēmuma vēsturē NASDAQ OMX Riga biržas valde uzņēmumam piemēroja uzraudzības statusu par biržas noteikumu neievērošanu, proti, par laikus neiesniegtu informāciju – deviņu mēnešu finanšu pārskatu. 2010. gadā birža uz laiku apturēja tirdzniecību ar Grobiņas akcijām, jo uzņēmums nebija atskaitījies par iepriekšējā dienā notikušās akcionāru ārkārtas sapulces pieņemtajiem lēmumiem. Tajā pašā gadā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) bija brīdinājusi Grobiņas valdes priekšsēdētāju Dainu Kalniņu par informācijas nesniegšanu saistībā ar veiktajiem darījumiem ar uzņēmuma akcijām. Kalniņa nebija paziņojusi par netiešā veidā iegūto līdzdalību un citām izmaiņām. Vēl pēc pāris mēnešiem FKTK izteica brīdinājumu arī Ģirtam Laugalim par informācijas nesniegšanu saistībā ar veiktajiem darījumiem ar Grobiņas akcijām. 

Sākās arī citas nesaskaņas. Tajā pašā 2010. gadā Grobiņas akcionāri lēma par prasības izvirzīšanu tiesā pret uzņēmuma padomes locekļiem, kā arī par neuzticības izteikšanu kompānijas vadītājai Dainai Kalniņai, bet pēc gada  Grobiņa paziņoja, ka kažokzvēru ganāmpulkā ir parādījusies lipīgā aleuta slimība, tāpēc nolemts izkaut visus zvērus, tostarp arī vaislas, lai varētu veikt fermas un ražošanas telpas dezinfekciju un tīrīšanu. Vadība ziņoja, ka pēc tam paredzēts Polijā iegādāties īsspalvaino ūdeļu vaislas ganāmpulku, aizstājot ar to garspalvainās ūdeles. 

Domāts – darīts. Tika kalti attīstības plāni, un arī darbs ritēja pilnā sparā – 2012. gadā uzņēmums, pateicoties ABLV Bank finansējumam vairāk nekā 1,27 miljonu eiro apmērā, patiešām iegādājās 22 tūkstošus grūsnu ūdeļu mātīšu. Tajā pašā gadā par uzņēmuma līdzīpašnieci kļuva Kurzemes gaļsaimnieka īpašniece Aksana Jansone. Tika nolemts būvēt jaunu kažokzvēru fermu, kas ļautu palielināt rentabilitāti un pēc trim gadiem sākt pelnīt. Uzņēmuma plāniem naudu piešķīra arī Lauku atbalsta dienests, bet fermas būvniecību pieteicās finansēt gan divas bankas. Celtniecības izmaksas bija teju četri miljoni eiro. 
Jaunā ferma patiešām uzbūvēta, tajā tika ielaists jauns vaislas ūdeļu ganāmpulks – 22 tūkstoši mātīšu un 4,5 tūkstoši tēviņu. Tas nopirkts par 3,145 miljoniem eiro, ko piešķīra banka Citadele. 2013. un 2014. gadā par labu Citadelei reģistrētas vairākas ķīlas, kas nosaka aizliegumu bez bankas atļaujas rīkoties ar uzņēmuma nekustamajiem un kustamajiem īpašumiem, apgrūtināt tos. Faktiski ieķīlāts bija viss, izņemot pašus dzīvniekus – ūdeles, kuras savukārt biznesa specifikas dēļ apķīlā izsoļu nams, kas maksā par ūdeļu nobarošanu. 

2014. gadā atkal bija vērojamas nepilnības uzņēmuma darbā. FKTK brīdināja Grobiņu par laikus neatklātu būtisku informāciju, bet tieši pēc gada pavasarī pēkšņi tika publiskota infromācija par to, ka tiks izsolīti Grobiņai piederoši nekustamie īpašumi – zemes gabals 35,75 ha platībā un ražošanas centrs ar 31 ēku. Sākumcena – pusmiljons eiro. Izsole gan vēlāk atsaukta, kredītu restrukturizējot. Arī 2015. gads uzņēmuma darbībā bija gana pretrunīgs. Piemēram, 2. aprīlī LETA ziņoja, ka Grobiņa ir izpildījusi lielāko daļu saistību pret banku Citadele, bet jau 17. aprīlī – ka uzņēmuma mantas izsole notiks jūlija sākumā. Maija beigās ziņots, ka izsoles atkal atceltas, jo aizdevumi restrukturizēti, un arī birža atcēla uzņēmumam uzraudzības statusu. 

Nedienas turpinājās. Dānijas kompānija Hedensted Gruppen vērsās tiesā ar pieteikumu par Grobiņas maksātnespēju, FKTK piemēroja 3000 eiro sodu, Grobiņa lūdza sākt tiesiskās aizsardzības procesu, kas arī tika izdarīts. Taču kažokādu cenas nepalielinājās, un pēc trim gadiem, 2019. gada nogalē, uzņēmums pats iesniedza maksātnespējas pieteikumu, bet birža apturēja tirdzniecību ar Grobiņas akcijām. Varēja jau pavilkt vēl pāris gadu, bet neviens taču tolaik nezināja, ka Dānija – lielākā ūdeļādu ražotājvalsts pasaulē, kas audzē vislabākās kvalitātes ūdeles –, atklājot Covid-19 ūdeļu fermās, nolems pati iznīcināt visu šo nozari, vēlāk to ļoti nožēlojot.

Neilgi pirms maksātnespējas pieteikuma par iespēju ar vairāk nekā 50% diskontu pārpirkt uzņēmuma  saistības no bankas Citadele interesējās Jānis Timma, pūļa finansējuma platformas Crowderstor izveidotājs. Šim mērķim viņš izveidoja atsevišķu uzņēmumu CR 7, kam piesaistīja ap 1,7 miljoniem eiro, solot ieguldītājiem 26 % gadā. Pēc Timmas vārdiem, vienošanās ar banku Citadele paredzēja nopirkt saistības par 2,9 miljoniem eiro ar visu uzņēmumu, tā aktīviem, tehniku. “Mēs noslēdzām līgumu, iemaksājām depozītu – 150 tūkstošus eiro par nekustamo īpašumu, iegādājāmies ganāmpulku un specializēto tehniku. Tad banka paziņoja, ka nav saņēmusi piekrišanu no citiem kreditoriem šī darījuma pabeigšanai, vienlaikus paužot gatavību tuvākajā laikā to izdarīt. Ņemot vērā, ka ferma bija izīrēta, pilnu ciklu varējām nodrošināt un gaidījām darījuma pabeigšanu,” saka Timma. Pēc gada situācija esot būtiski mainījusies. “Mēs tev ne pie kādiem apstākļiem nepārdosim – tas jau ir principa jautājums,” par bankas teikto stāsta Timma. Viņš spriež, ka tas varētu būt tādēļ, ka pēdējā gada laikā ādu cenas ir būtiski augušas un bankai jau bija sarunāts savs pircējs, turklāt starp banku un Timmu konflikts sāka briest jau tad, kad CR 7 pirka ūdeles. 

Bankai Citadele ir cita pilnīgi cita versija – darījums nenotika no bankas neatkarīgu apstākļu dēļ un nav saistīts ar Grobiņas maksātnespējas procesu, taču, ar ko tas saistīts, banka neprecizē. Citadele valdes loceklis Valters Ābele Forbes norāda, ka CR7 un bijušie Grobiņas akcionāri ir izdarījuši visu, lai varētu saglabāt kontroli pār uzņēmuma aktīviem arī maksātnespējas procesā, turpinātu tos izmantot un apgrūtinātu šo aktīvu pārdošanu neatkarīgiem pircējiem. Banka  norāda uz konkrētiem piemēriem: īsi pirms maksātnespējas atsavināta būtiska ganāmpulka daļa, pamatlīdzekļi nodoti lietošanā par niecīgu atlīdzību, savukārt aktīvi nodoti pārvaldīšanā uzņēmumam Rairoda, kas pieder pašiem Grobiņas akcionāriem, turklāt uzkrājis 736 tūkstošu eiro nodokļu parādu.

Ūdeles bija ieķīlātas NAFA Europe B.V. izsoļu namam. “Sistēma ir tāda – pircējs, izsoļu nams, maksā avansu, lai audzētāji varētu dzīvniekus nobarot. Piemēram, desmit eiro, bet nobarošana maksā, teiksim, 15 eiro. Uz to brīdi uzliek ķīlu. Pēc tam ādas tiek pārdotas, piemēram, par 30 eiro, attiecīgi starpību sadala tirgotājs un audzētājs,” skaidro Timma. Līdz ar to izveidojās situācija, ka, lai varētu ūdeles nopirkt, bija jāprasa NAFA piekrišana, ko banka, pēc Timmas vārdiem, esot izdarījusi, bet slēpusi. Citadeles pārstāvis Ābele šādu situāciju noliedz, paužot neizpratni, kādēļ bankai vispār būtu jāprasa piekrišana pārdot svešu ķīlu svešam uzņēmumam. “Likums šādām piekrišanām nosaka rakstveida formu. Ja kāds apgalvo, ka tāda piekrišana ir, tad to arī jāspēj pierādīt. Ciktāl bankai zināms, šāda piekrišana nekad nav bijusi," saka bankas pārstāvis, norādot, ka starp NAFA un CR7 arī pastāv strīds tiesā par dzīvnieku piederību. Kā liecina Deloitte Canada informācija, NAFA ar visiem tās meitasuzņēmumiem, ieskaitot NAFA Europe B.V., 2019. gada oktobrī pati atzīta par maksātnespējīgu. Kā tad nopirkt dzīvniekus?  

“Likums saka – ja par dzīvniekiem neviens nerūpējas, tas ir, tos nebaro, tad tie ir vai nu jāiemidzina, vai arī var pārdot, ignorējot jebkādas ķīlas. Atbrauca dienesti, atzina, ka situācija ir kritiska, un varēja nopirkt, ignorējot NAFA ķīlu,” stāsta Jānis Timma, kurš par vairāk nekā 70 tūkstošu ūdeļu lielu ganāmpulku samaksājis ap 720 tūkstošiem eiro. “Pats dzīvniekus baroju, ar to naudu tika izglābti arī pārējie dzīvnieki,” viņš saka.

Maksātnespējas procesā, tā saucamajā lototronā, Grobiņas administrēšana tika advokātam Alvim Margam, kurš gan vēlējies uzreiz atteikties no šī pienākuma, taču uzzinājis, ka tas nav iespējams. “Ganāmpulkā bija 160 tūkstoši ūdeļu, man nebija ne pieredzes ar dzīvniekiem, ne iespēju tos uzturēt. Tā ir ļoti specifiska lieta, jo burtiski piecu dienu laikā, ja neko nedara, dzīvnieki ir miruši. Teritorija milzīga, lai to apsekotu, jānoiet 18 kilometru. Turklāt kopt dzīvniekus nevaru ne es, ne kāds cits – jābūt speciālistiem, veterināram,” stāsta Grobiņas pirmais maksātnespējas administrators Marga. Viņš skaidro, ka visa ūdeļu ganāmpulka pabarošana maksā desmit tūkstošu eiro dienā, jābaro katru otro dienu. Ja to nedara, trešajā dienā ūdeles sāk cita citai kost, ceturtajā dienā cita citu nokož, un katrā būrī paliek tikai alfa tēviņš vai mātīte, kas piektajā dienā nomirst badā. “Es uzaicināju pie sevis uzņēmuma vadītāju Gundaru Jaunsleini, mēs izrunājām situāciju un nospriedām, ka labākais variants ir pārdot daļu ganāmpulka, par iegūto naudu nobarot atlikušo ganāmpulku, pēc tam veikt pirmapstrādi un šīs ādas pārdot izsolē,” stāsta Alvis Marga. “Lielākais kreditors – banka Citadele – šādai rīcībai piekrita, un visi bija priecīgi.” Tā arī noticis, taču ādu izsole Covid-19 dēļ nenotika; tās joprojām gaida savu kārtu. Tikmēr Margam kā administratoram bija jāpārdod arī uzņēmuma pārējā manta. Viņš izsoles izsludinājis pagājušā gada 8. un 11. jūnijā, izliekot pārdošanā Grobiņas nekustamos īpašumus Liepājā, kā arī Dubeņos, Lapsu ielā 3, par sākumcenu attiecīgi 840 tūkstoši un 552 tūkstoši eiro. 

Administrators stāsta, ka saskāries ar dīvainām bankas darbībām. “Absolūti ignorējot jebkādas likuma normas, man piezvanīja bankas pārstāvji un piedāvāja tikties. Es kā zinādams atbildēju rakstiski, vienojāmies tikties. Bankas pārstāvis man atveda līgumu apjomā kā Zaļā zeme un pateica, ka jāparaksta, pēc divām stundām atbraukšot pakaļ,” stāsta Marga. Līgumā kā pircējs norādīta Polijas kompānija LAWOFUR Wojciech Wojcik, kuru viņš vēlējies pārbaudīt un uzgājis nesaprotamu saikni ar kādu ukraini. “Es tāpat nevarētu pārdot šim uzņēmumam neko AML prasību dēļ,” saka Marga. Citadeles un poļu uzņēmuma pielīgtā cena bija miljons eiro, taču bija pieteikušies arī divi citi pretendenti. “Vienu es vispār neņēmu vērā, jo papētīju, kas tur ir, otrs bija uzņēmums Kurzemes gaļsaimnieks, kas arī piedāvāja augstāku cenu. Lielisks vietējais uzņēmums.” Lursoft informācija liecina, ka 2019. gadā Kurzemes gaļsaimnieks strādājis ar 40 miljonu apgrozījumu un 250 tūkstošu eiro peļņu, bet arhīva dati rāda, ka šis uzņēmums nevienu gadu nav strādājis bez peļņas. 

Pilnīgi pretējs viedoklis ir bankai. Valters Ābele norāda, ka, pārdodot uzņēmuma aktīvus Kurzemes gaļsaimniekam, veidojas situācija, kad lielākie kreditori – banka un Valsts ieņēmumu dienests (VID) – tiek apmānīti. Faktiski paši Grobiņas īpašnieki nopērk aktīvus, turpina kontrolēt uzņēmumu, bet vairāku miljonu parāds bankai un teju miljonu lielais Grobiņas nodokļu parāds paliek akciju sabiedrībai, kuras atbildība ir ierobežota; nodibina jaunus uzņēmumus un turpina strādāt no jauna. Citadele norāda, ka tik specifiskus aktīvus pārdot jau tā ir sarežģīti, bet šobrīd tie vēl ir apgrūtināti (jebkuram pretendentam jāuzņemas risks, ka objekti netiks labprātīgi atbrīvoti), līdz ar to minēto Polijas uzņēmumu banka uzskatīja par vienīgo neatkarīgo mantas iegādes pretendentu, par kura spēju uzņemties saistības bankai šaubu nav. Marga īpašumus pārdeva Kurzemes gaļsaimniekam, kas darījumā iesaistīts kopīgi ar CR7 – ne velti tā īpašniece Aksana Jansone jau pirms tam bija Grobiņas līdzīpašniece un viņu interesēja barības ražošanas līnijas iegāde. “Citadele ar to nebija mierā un, norādot uz administratora pārkāpumiem, kreditoru sapulcē ar savu balsu vairākumu administratoru nomainīja,” norāda Timma. Citadele gan saka, ka administrators atsaukts pēc Maksātnespējas kontroles dienesta iniciatīvas, konstatējot pārkāpumus, bet pati banka vērsusies tiesā gan pret administratoru par zaudējumu piedziņu, gan apstrīdot viņa slēgtos darījumus.  

Kopš tā brīža konflikts izvērsās pavisam nepatīkams. Citadele ir noalgojusi fizisku apsardzi. Uzņēmuma teritorijā nevienā no divām adresēm netiek ielaisti cilvēki. “Lai pabarotu un apkoptu dzīvniekus, vajag 15 cilvēkus. Viņi ielaiž tikai divus,” Timma raksturo situāciju. Banka gan apgalvo, ka vairāk par diviem cilvēkiem tam nav nepieciešams, vienlaikus uzsverot, ka Citadele nekad nav devusi piekrišanu ieķīlāto īpašumu iznomāt citiem uzņēmumiem, līdz ar to dzīvniekiem uzņēmuma teritorijā vispār nav jāatrodas. Pēc Citadeles pārstāvja teiktā, apsardzes uzdevums ir nodrošināt bankai ieķīlātās mantas saglabāšanu. Teritorijā nodegusi viena ēka, konstatēta arī žurku inde. Pusēm ir atšķirīgs viedoklis par procesiem – Timma noveļ vainu uz banku, Citadele norāda, ka teritorija ir gana liela un tai var piekļūt arī svešas personas, turklāt par bankas ķīlas, iespējams, tīšu dedzināšanu ir sākts kriminālprocess.  Piemēram, Timma saka, ka pēc bankas rīkojuma atslēgta elektrība, kā rezultātā sapuvušas ūdeles, tikmēr banka norāda, ka elektrība atslēgta, jo par to vienkārši nav laikā samaksāts, savukārt ūdeles sapuvušas tādēļ, ka saldētavas ir bojātas un par to tehnisko stāvokli neviens nerūpējas, piebilstot, ka bankai nav pienākuma uzturēt un rūpēties par dzīvniekiem, kuriem teritorijā vispār neesot jāatrodas. Banka arī norāda, ka vairākkārt aicinājusi izvest ganāmpulku no ražotnes, taču tas nav izdarīts. Kopš 2015. gada Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) Grobiņā ir veicis vairāk nekā 20 pārbaužu, no tām četras pērn un jau četras šogad. Pēdējā notika 15. aprīlī un bija saistīta ar blakusproduktu uzraudzību, informē PVD.

Uzņēmumu CR7 aizstāv viens no labākajiem Latvijas advokātiem Jānis Kārkliņš. Viņš neslēpj izbrīnu: “Tas ir netipiski bankai. Parasti fizisku apsardzi liek paši īpašnieki, piemēram, lai viņu manta netiek izpostīta vai lai nomnieks, kurš jau ir likumīgi izlikts no īpašuma, netiktu tajā iekšā. Taču šajā gadījumā banka uzskata, ka tai ir taisnība, un vienkārši nelaiž teritorijā īpašniekus.” Kārkliņš Forbes apliecināja, ka, spriežot pēc viņa rīcībā esošajiem dokumentiem, aktiem un līgumiem, nav pamata apšaubīt darījumu likumību. Advokāts norāda, ka saskata pamatu vērsties tiesā arī par zaudējumu atlīdzību.

Sausais atlikums gan šajā stāstā ir gaužām bēdīgs. Kamēr visas iesaistītās puses mēģina nu jau tiesas ceļā noskaidrot, kam tad īsti pieder gan rūpnīca, gan dzīvnieki, nozare pasaulē sākusi strauji atkopties. Pēc tam, kad Dānija Covid-19 dēļ,  iznīcināja 17 miljonus dzīvnieku (Dānijas tirgus daļa pasaulē bija 40 %), kažokādu cenas strauji aug. “Traucēt tam var tikai dzīvnieku aizstāvji, lai gan esmu pārliecināts, ka šī nozare pilnībā atbilst ES zaļajam kursam. Produkts ir ekoloģisks, elpojošs, turklāt iegūts praktiski no atkritumiem, jo ūdeles pārtiek no pārtikas atlikumiem,” saka Veckaktiņš.

Avots: Lursoft