Piena upes var apsīkt
Ik gadu Latvijas slaucamo govju ganāmpulks samazinās par aptuveni 5 %, taču šis gads var izrādīties daudz postošāks. Piena ražotāji skandina trauksmes zvanu, ka zemās piena iepirkuma cenas un sausās vasaras dēļ var nākties likvidēt daudzas saimniecības. Piena un tā produktu deficītu tas gan, visticamāk, neradītu, bet pieaugošo cenu dēļ ciestu patērētāja maciņš un tautsaimniecība kopumā. Katra pārstrādātā piena tonna valstij nodokļos vien dod 30 eiro. Piena ražotāji situācijā vaino pārstrādātājus un mazumtirgotājus, kas apvainojumus noraida kā nepamatotus.
Maijā Latvijā kopā bija 125 925 slaucamās govis, kas jau ir mazāk nekā pērn par aptuveni 3 %, bet rudenī šis skaits var krasi samazināties – galvenokārt sausuma dēļ. “Es neko tādu neatceros. Cilvēki jau pļauj ziemājus, lai lopiem būtu barība. Es no lauka, kur pērn nopļāvu 18 ruļļu siena, šogad dabūju tikai trīs ruļļus,” saka Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas vadītājs Kaspars Melnis. Viņš uzskata, ka, pienākot rudenim, daudzas saimniecības būs spiestas konstatēt, ka barības deficīta dēļ vairs nav iespējams uzturēt ganāmpulku, tāpēc tas būs jālikvidē. “Precīzi to mēs redzēsim septembrī, oktobrī. Ir skaidrs, ka ar lopbarību ir lielas problēmas, daudziem tās nepietiks.”
Bet lopbarības trūkums ir tikai puse problēmas. Piena ražotāji varētu pašu audzētas barības deficītu kompensēt, iepērkot alternatīvas, bet tam trūkst apgrozāmo līdzekļu. Pārstrādātāji par kilogramu piena pašlaik maksā 33 centus, kas nespēj nosegt tā pašizmaksu – vidēji 35 centi. “Piena cena ir zem pašizmaksas kopš februāra,” saka Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes vadītājs Guntis Gūtmanis. Līdz ar to piena ražotāji mēnesī zaudējot piecus miljonus eiro.
“Viss atkarīgs no tā, par kādu pašizmaksu to pienu ražo. Ja tev ir jauna, moderna kūts un viss ar prātu darīts, pašizmaksa ir ievērojami mazāka, bet, ja viss jādara ar rokām… Šogad pazudīs ļoti daudz saimniecību,” saka 450 galvu liela ganāmpulka īpašnieks Kurzemē, kurš plašāku publicitāti nevēlējās.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra apkopotā informācija gan vedina domāt, ka piena ražotāju sašutums par, viņuprāt, neadekvāti zemo piena cenu ir pārspīlēts, proti, pēdējo sešu gadu laikā tikai pērn piena kilograma realizācijas cena pārsniegusi tā pašizmaksu. Kaspars Melnis gan skaidro, ka tā ir vidējā cena gadā, un mēnešos, kad tā ir lielāka, izdevumi kompensējoties. Turklāt lielākiem piena ražotājiem tā parasti ir lielāka nekā mazajiem, jo pārstrādātājiem ir izdevīgāk vienā vietā iepirkt tonnām piena, nevis braukt pakaļ dažiem simtiem kilogramu. “Neviens nenodarbotos ar lauksaimniecību, ja visu laiku būtu mīnusos. Vidēji gadā izbraucam pa plusiem,” piebilst Guntis Gūtmanis.
Naudas trūkumā piena ražotāji vaino piena pārstrādātājus un tirgotājus. Tikai Latvijā un Lietuvā cena ir noslīdējusi tik zemu, ka vedina domāt par saimniecību likvidēšanu. Citur Eiropā tās samazinājums nav tik liels, un tas piensaimniekus vedina domāt, ka ne tikai ceļu būvniecībā ir kartelis, bet neatļautas vienošanās pastāv arī starp piena pārstrādātājiem, un tad vēl alkatīgie mazumtirgotāji, kas lētā piena produktiem liek kosmiskus uzcenojumus.
Aizdomas par neatļautu vienošanos eksistenci kategoriski noraida Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības priekšsēdētājs Jānis Šolks. Šīs savienības biedri pārstrādā aptuveni 70 % no Latvijā rūpnieciski pārstrādātā piena. “Tā nav taisnība, mēs vienojamies par cenu, kas veidojas tirgus situācijas apstākļos. Ne mēs kā pārstrādātāji nosakām piena cenu, kuru esam gatavi maksāt; to nosaka tirgus situācija,” saka Šolks.
Viņš uzskata, ka atbildība par piena cenu jāuzņemas mazumtirgotājiem, kas, domādami nevalstiski, pārpludinājuši tirgu ar Lietuvas un Igaunijas pienu un tā produktiem, tāpēc iedzīvotāji vietējo pienu patērē divas reizes mazāk nekā varētu. Līdz ar to sarūk pārstrādātāja noiets un zūd pamats maksāt lielāku cenu piena ražotājam.
“Faktiski mūsu iedzīvotāji ir gatavi patērēt pienu un tā produktus divas reizes vairāk, 1400 tonnu, ko viņi arī dara, bet Latvija ir vienīgā man zināmā valsts, kur ir tik nepiedodami augsts piena produktu īpatsvars ar ārpus Latvijas izcelsmi. Pamatā tie ir mūsu konkurenti no Lietuvas un Igaunijas, kurus izvēlas mazumtirgotāji,” saka Jānis Šolks. Viņš uzskata, ka, palielinoties vietējā piena patēriņam, ieguvēji būtu gan tā pārstrādātāji, gan ražotāji. “Ja saliktu loģiskā kārtībā piena apriti, kur vietējā tirgū varētu realizēt kaut par 450 tonnām vairāk piena un tā produktu, jau tad mēs piena ražotājiem varētu maksāt par četriem centiem kilogramā vairāk. Mazumtirgotāji mums neļauj izmantot nozares iespējas.”
Jānis Šolks pēc personīgās pieredzes zina stāstīt, ka lielākajā daļā viņa apmeklēto valstu veikali izvieto tikai tādus eksportētos piena produktus, kurus neražo vietējie pārstrādāji. “Nesen biju Vācijas un Austrijas pierobežā, tur Vācijas veikalā ir tikai Vācijas piens, Austrijas – tikai Austrijas piens. Viņi saka, ka cilvēki nesaprastu, ja būtu citādi.”
Arī Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes vadītājs Guntis Gūtmanis uzskata, ka mazumtirgotāji bremzē pašmāju piensaimniecības attīstību. “Mēs ļoti daudz pērkam importētus piena produktus. Ja mēs pirktu vietējo – ne visu, protams –, vietējie pārstrādātāji pusgada laikā palielinātu cenas par pieciem centiem. Tikai Latvijā ir tik liela importēto piena produktu izvēle, un dati liecina, ka 80 % pircēju pērk lētākās Lietuvas un Igaunijas alternatīvas.” Vienlaikus Gūtmanis atzīst – pie tā, ka pašmāju produkti ir dārgāki, piemēram, par Lietuvas produktiem, vainojama situācija mūsu sadrumstalotajā pārstrādes rūpniecībā. Lietuvas trīs lielākie piena pārstrādātāji ir ar lielākām ražošana jaudām nekā visiem Latvijas pārstrādātājiem, tādēļ tiem pašizmaksa ir krietni zemāka un produkts konkurētspējīgāks. “Viens liels uzņēmums ir efektīvāks, un tad arī pašizmaksa ir labāka.”
Mazumtirgotāji šādus pārmetumus noraida, norādot, ka rūpējas par pircēju tiesībām izvēlēties. Arī aizdomas, ka tieši viņi ir vainojami par augstajām vietējās produkcijas cenām, jo uzliek neadekvātus piecenojumus, esot nepamatotas. Reizēm esot pat tā, ka produkti tiek tirgoti teju ar zaudējumiem.
Latvijas Tirgotāju savienība (LaTS) valdes priekšsēdētājs skaidro, ka 100 % piecenojums faktiski iespējams tikai nepārtikas precēm, bet sabiedrībai aktuālajām preču grupām, arī pienam un tā produktiem, piecenojums ir tikai 15–25 procenti. Savukārt RIMI Latvia teic, ka šī uzņēmuma veikalos gandrīz visa piena produkcija ir vietējās izcelsmes un plauktos esot pat tādi piena produkti, kas tiekot pārdoti zem pašizmaksas.
Vārdu sakot, visi šajā situācijā iesaistītie rāda cits uz citu ar pirkstu. Guntim Gūtmanim gan ir piedāvājums, kā atrisināt šo neuzticēšanās problēmu, proti, uz piena pakām atklāti uzdrukāt, cik procentu no cenas nonāk pie ražotāja, cik pie pārstrādātāja, cik pie tirgotāja, cik – nodokļos. Šai idejai, protams, nav nepieciešamā atbalsta, jo šādi tiktu atklāts visu cieši sargātais komercnoslēpums.
Kamēr veikalnieki taisnojas, ka 300 % piecenojums ir apmelojošs pārmetums, bet pārstrādātāji vaino veikalniekus nepatriotiskā domāšanā, piena ražotāji un lauksaimnieki kopumā cer, ka mainīsies laika apstākļi un būs iespējams sarūpēt vismaz tik daudz lopbarības, lai nebūtu jālikvidē ganāmpulki.
Nelielu atbalstu sniegs arī Eiropas Komisija, kas Latvijai piena krīzes seku mīkstināšanai jau atvēlējusi 6,7 miljonus eiro un dalībvalstu valdībām ļāvusi šai summai pielikt klāt divtik lielu summu no sava budžeta. “Tas, ko sagaidām no valdības, – izpratni, cik tā situācija ir slikta, un ka Latvija piešķir tos papildu 200 procentus,” saka Guntis Gūtmanis un brīdina, ka pretējā gadījumā Latvija zaudēs konkurencē tām valstīm, kas izmantos EK atļauju.