Vējš komponenšu un nezināšanas pinekļos
Nākamajos deviņos gados Latvijas vēja enerģijas iegūšanas jaudas jāpalielina desmitkārtīgi, taču iedzīvotāju negatīvā attieksme pret vēja turbīnām šo procesu līdz šim ir bremzējusi.
Risinājumu speciālisti saskata vēja parku veidošanā jūrā. Diemžēl elektroenerģijas ražotājiem Latvijas tirgus ir mazāk pievilcīgs nekā kaimiņos – vismaz pagaidām.
Eiropas Savienība jau ir formulējusi mērķi līdz 2050. gadam kļūt par pirmo kontinentu, kurā ir klimata neitrāla ekonomika. Šis kurss iekļauts arī Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā, kas cita starpā paredz, ka līdz 2030. gadam valstī ir jāpalielina vēja enerģijas uzstādītās jaudas no aptuveni 80 MW pašlaik līdz 800 MW.
Taču šo mērķu sasniegšanu kavē iedzīvotāju attieksme, kurai jau ir radies īpašs apzīmējums: “Tikai ne manā pagalmā!” Proti, cilvēki atjaunojamo enerģiju kopumā atbalsta, taču savos paradumos un vidē izmaiņas ieviest vai redzēt nevēlas. Enerģētikas eksperts Kristaps Stepanovs uzskata, ka problēma ir šāda – cilvēki vēja enerģijas pozitīvo ietekmi uz elektroenerģijas tirgu, investīcijām vai klimata ilgtspēju izjūt tikai pastarpināti, zaļās enerģijas ieguvumi ir pārāk tālu, tie ir pārāk konceptuāli, pārāk filozofiski, bet vēja parks savā apkaimē, lai cik tas būtu nekaitīgs, ir taustāms un praktisks.
Uz nepieciešamību izglītot sabiedrību, iesaistot to plašā diskusijā, norādījis arī Valsts prezidents Egils Levits. Vēja enerģijas konferences WindWorks. Powering Latvia’s energy future atklāšanā prezidents uzsvēra – tā kā Latvijā ir daudz vējainu dienu, valstij ir liels potenciāls iegūt savu pilnīgi atjaunojamu, drošu un rentablu enerģiju no vēja, taču progress vēja enerģijas attīstības projektos Latvijā ir lēns. “Baidos, ka iemesls tam ir vispārīgs zināšanu trūkums,” sacīja Egils Levits.
Ilustratīvs ir Tukuma novada domes pagājušā gada marta lēmums noraidīt ieceri būvēt Pienavas vēja parku, tā noraidot arī vismaz 100 miljonu eiro lielas investīcijas.
Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Andris Vanags uzsver, ka šis lēmums demonstrē – neizpratne arvien ir pašvaldību pusē, kas labāk izvēlas nevis izsvērt un skaidrot iedzīvotājiem visus – tai skaitā ilgtermiņa – ieguvumus plašākai sabiedrībai, bet pieņemt lēmumu, kas šobrīd atsevišķai iedzīvotāju daļai izklausās labāk. “Arī citās valstīs sabiedrības viedoklis nekad nav bijis 100 % atbalstošs, vienmēr ir kāds, kas ir pret. Taču, lai dotu atļauju, projektam pamatā vajadzētu balstīties uz ekspertu atzinumiem un slēdzieniem, nevis uz dažiem negatīviem iedzīvotāju iesniegumiem. Pašvaldību deputātiem vairāk jābalstās uz ekspertiem. Mēs kā biedrība esam sākuši veidot šo komunikāciju, cenšamies sniegt argumentētus viedokļus, pamatojoties uz dažādiem pētījumiem,” saka Vanags.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Edijs Šaicāns norāda, ka Latvija jau sākusi aktīvu darbu pie projekta, kas vēja parku attīstītājus pasargās no vienmēr aizdomīgajiem iedzīvotājiem, proti, sadarbībā ar Eiropas Komisiju ir sākts darbs pie vēja parku izveides jūrā. “Bez vēja enerģijas mēs nerealizēsim savus mērķus. Uz sauszemes ir pietiekami liela pretestība, jūra šo pretestību varētu mazināt,” viņš uzskata.
Andris Vanags gan nepiekrīt, ka nacionālos mērķus vajadzētu padarīt par jūras vēja parku ķīlniekiem. Speciālists norāda, ka jūras vēja parku izbūve izmaksā līdz pat divām reizēm vairāk nekā uz sauszemes, savukārt būvniecības izmaksas ietekmē arī elektroenerģijas cenas gala patērētājiem. Ņemot vērā, ka jau pašlaik Latvijā elektroenerģija ir dārgāka nekā kaimiņzemēs, koncentrēšanās uz vēja parkiem jūrā atvērtā elektroenerģijas tirgus apstākļos mūsu elektrības ražotājus padarītu mazāk konkurētspējīgus. “Jūras teritorijās būtu vienkāršāk iegūt atļaujas būvniecībai, bet Latvijā nedrīkstam pieļaut situāciju, ka mums elektrība kļūs dārgāka, jo esam realizējuši dārgāku risinājumu, neizmantojot lētāko risinājumu. Ja Latvija tuvākajos desmit gados nespēs attīstīt to potenciālu, kas ir krastā, mūsu elektrība kļūs dārgāka un dārgāka. Tādēļ, kamēr jūrā veicam izpēti, tikmēr ir jābūvē krastā, lai tā attīstība notiktu un mēs tuvākajos desmit gados redzētu, ka atjaunojamās elektroenerģijas īpatsvars turpina pieaugt. Un mūsu elektrosistēma kļūtu konkurētspējīgāka ar kaimiņiem,” saka Vanags.
Projekts, kas nosaukts par ELWIND, lai nodrošinātu, ka tas saņem Eiropas Savienības finansējumu, tiks realizēts sadarbībā ar Igauniju. Sadarbības memorandu Latvija un Igaunija parakstīja jau aizvadītajā gadā, un memoranda ieviešanas darbi sokoties labi. Pašlaik Latvija iezīmējusi piecus potenciālos laukumus, kuros varētu izvietot vēja parkus, un līdz gada beigām tiks izraudzīts viens, kurā realizēt ELWIND projektu. Iecerēts, ka tā jauda būs ne mazāka par 700 MW, bet tā var sasniegt arī 1000 MW. Latvija un Igaunija izraudzītajam laukumam pievienos infrastruktūru, lai uzņēmējam, kas izsolē iegādāsies tiesības konkrētajā teritorijā ražot elektrību, atliktu tikai uzstādīt vēja turbīnas. Izsolei vajadzētu notikt pēc četriem vai pieciem gadiem.
Uz šādu termiņu fona bažas, ka Latvija atkal kaut ko varētu nokavēt un palaist garām ievērojamu investoru, radīja paziņojums aprīlī, ka pasaules līderis jūras vēja parku attīstībā – Dānijas atjaunīgās enerģijas uzņēmums Ørsted – un Eesti Energia, kas ārvalstīs darbojas ar zīmolu Enefit, jau parakstījuši saprašanās memorandu, izveidojot partnerību, lai kļūtu par vadošo atkrastes vēja projektu attīstītāju Baltijas tirgū. Tostarp memorands paredz kopīgu darbu pie pirmā atkrastes vēja parka izveides Rīgas jūras līcī līdz 2030. gadam.
Šis paziņojums atgādināja arī regulatora nesen ieviesto nodevu jeb G komponenti elektroenerģijas ražotājiem – atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas tiem tagad jāmaksā par elektropārvades sistēmas izmantošanu. Par to, ka šādas komponentes ieviešana atbaidīs jebkādas investīcijas Latvijas atjaunīgās enerģijas sistēmā, pērn brīdināja Latvenergo regulācijas lietu vadītājs Kristaps Ločmelis.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Edijs Šaicāns gan mierina – nav pamata uztraukumam, ka šīs komponentes dēļ Latvija jau kaut ko būtu palaidusi garām. Pirmkārt, Dānijas uzņēmumam vēl nav nekādu tiesību uz darbību Latvijas ūdeņos, otrkārt – viņš ir pārliecināts, ka tuvākajā laikā arī kaimiņzemes ieviesīs līdzīgu maksājumu elektroenerģijas ražotājiem. “Mēs gan paudām bažas par šādas komponentes ieviešanu, bet idejiski tā nav slikta, jo tu patērē tīklu, un par to ir jāmaksā. Es gribētu teikt, ka Latvija un Igaunija nonāks līdz tādam pašam risinājumam, jo loģika ir, ka lietotāji maksā, bet ražotāji par tīkla patēriņu nemaksā.”
Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Andris Vanags uz nu jau saistošo komponenti lūkojas filozofiski – ja tā ir ieviesta, tad vairs nav nekādas jēgas diskutēt. “Ja lēmums pieņemts, saprotam, ka ar to jārēķinās; ja turpināsim kritizēt, mēs neko pozitīvu neiegūsim,” viņš saka un vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir izglītot iedzīvotājus par to, ka vēja parki nav bīstami un ka visus tiem piedēvētos negatīvos aspektus var ļoti vienkārši novērst.
Savukārt Latvijas lielākā elektroenerģijas ražotāja Latvenergo tehnoloģiju un atbalsta direktors Kaspars Cikmačs gan nav samierinājies ar status quo. “Pretēji mūsu brīdinājumiem par iespējamajām sekām regulators šādu komponenti elektroenerģijas ražotājiem ir ieviesis, un būtībā tā negatīvi ietekmē ne tikai vēja parku, bet arī citu AER jaudu attīstību Latvijā, tādējādi mazinot valsts konkurētspēju,” uzskata speciālists.
Piemēram 1000 MW vēja elektrostacijas projektam G komponente palielina izdevumus par nepilnu miljonu eiro gadā, turklāt Baltijas valstīs un tuvākajās kaimiņvalstīs mūsu valsts ir vienīgā ar šādu izmaksu pozīciju. “Protams, ka vēja elektrostaciju projekta attīstībai daudz būtiskāki ir citi faktori, kā vēja stiprums un pastāvība, zemes pieejamība, tomēr vienādos apstākļos esošiem projektiem Latvija šobrīd nav izdevīgākā vieta tieši G komponentes dēļ,” saka Cikmačs. Viņš arī atklāj, ka Latvenergo turpmākā stratēģiskā attīstība ir vērsta tieši uz atjaunīgo energoresursu ražošanas pieaugumu koncerna portfelī un neslēpj koncerna ambīcijas vēja enerģētikā, kas ir vērstas tieši uz bezsubsīdiju vēja parku attīstīšanu.
To, ka modernās tehnoloģijas jau pavisam drīz ļaus veidot patiešām efektīvas valsts subsīdijas nepaģērošas vēja elektrostacijas, akcentē arī enerģētikas eksperts Kristaps Stepanovs. Viņš atgādina, ka pirmo vēja ģeneratoru (Grobiņā) augstums bija 70 metru, bet tagad tiek projektētas jau 260 metru augsti ģeneratori. Jo augstāka turbīna, jo stabilāks vējš un elektrības izstrāde ir daudz prognozējamāka. Palielinās arī ģeneratoru jaudas – pirms 20 gadiem jauda bija 0,6 MW, tagad tā augusi desmitkārt; tuvākajā laikā jau būs pieejamas turbīnas ar 8 MW jaudu. Stepanovs uzskata: “Skaidrs ir tas, ka šis apjoms ieviesis korekcijas, izstrādājot elektroenerģijas kilovatus. Kilovatstunda kļūst aizvien lētāka, līdz ar to vēja elektrostacijas, skatoties rītdienā, ļoti labi spēj saražot enerģiju tirgus pieprasījumam bez atbalstiem, subsīdijām un dotācijām.”