Bioloģiskie alkst līdzsvara
Cīņā par videi draudzīgu lauksaimniecību pilsoniskās sabiedrības un bioloģisko zemnieku dusmu krustugunīs itin bieži nokļūst tie lauksaimnieki, kas lieto ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus.
Viņi tiek vainoti dzīvās radības – ieskaitot cilvēkus – bezatbildīgā bendēšanā. Savai aizstāvībai par konvencionālajiem dēvētie lauksaimnieki izmanto statistiku un apgalvojumus, ka bioloģiskās saimniecības vien nespēs pabarot Latviju. Daļa taisnības ir abām pusēm, tāpēc tām jāspēj rast kopīgu valodu un Latvijas klimatam atbilstošas ražošanas nišas.
Ar pamieru un solījumiem rast risinājumus, kā saglabāt konkurētspējīgas nozares, vienlaikus pildot arī Eiropas jaunā zaļā kursa uzstādījumus, beidzās konvencionālo lauksaimnieku un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas paspārnē esošā Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) konflikts. Tā pamatā bija kādas radiostacijas pārraidīts un LVAF finansēts raidījums, kurā konvencionālie lauksaimnieki tika nodēvēti par slaveniem masu slepkavām. Taču šie lauksaimnieki tādi nebūt nejutās, tāpēc devās piketēt pie ministrijas un pieprasīja ministra Artūra Toma Pleša demisiju.
Lauksaimnieki uzskatīja, ka LVAF, izmantojot valsts budžeta līdzekļus, ne tikai nozākā viņu darbu, bet arī sabiedrībā kultivē naidīgu attieksmi pret lauksaimniecības nozarē strādājošajiem cilvēkiem, turklāt veicina neiecietību arī pret viņu ģimenēm. Konvencionālo lauksaimnieku redzējumā šādā veidā pasniegta informācija ir klaji kaitnieciska valstij būtiskākajām tautsaimniecības nozarēm un abām lielākajām eksporta jomām – mežsaimniecībai un graudkopībai.
Bioloģiskie lauksaimnieki šādam traktējumam, protams, nepiekrita un paziņoja, ka nepiedalīsies akcijās, kuras organizē pesticīdu lobija organizācijas. Viņi uzsvēra, ka tieši prakses atšķirības, lietojot sintētiskos pesticīdus vai izmantojot dabai draudzīgas metodes, ir tās, kas vides ietekmes ziņā un arī sabiedrības acīs sadala lauksaimniekus divās krasi atšķirīgās daļās.
Latvijā ir 1,97 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. To apsaimnieko aptuveni 75 tūkstoši saimniecību, no kurām aptuveni 4500 ir bioloģiskās, kas 2020. gada sākumā aizņēma 290 tūkstošus hektāru jeb aptuveni 14 % no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Salīdzinot šo rādītāju ar Eiropas Savienības vidējo – 8,5 %, mēs nepavisam neizskatāmies slikti. Lielākas bioloģiskās saimniecības platības ir tikai sešās valstīs, ieskaitot Igauniju (22,3 %).
Bioloģisko produktu īpatsvars kopējā saražotajā lauksaimniecības produkcijā ir ap 5 %, un šim rādītājam ir tendence augt, jo bioloģiskie lauksaimnieki lēnām, bet pārliecinoši audzē savas jaudas, apstrādājot aizvien lielākas zemes platības. Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis zina teikt, ka vidējā bioloģiskā saimniecība jau kļuvusi lielāka par vidējo konvencionālo saimniecību un lielāko bioloģisko saimniecību platība pārsniedz tūkstoš hektāru.
Bioloģiskajiem zemniekiem paplašinot saimniecības, tās, protams, aizvien biežāk saskaras ar konvencionālo lauksaimnieku laukiem, kuros tiek izmantoti ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi, vienkāršāk – ķīmija. Ja ķīmiju identificē bioloģisko saimniecību produkcijā, tas liedz saimniekiem gūt cerēto peļņu, bet bišu dravu gadījumā var nozīmēt vienas vai vairāku bišu saimju bojāeju.
Tātad problēmas pamatā ir ķīmija, kas, pēc bioloģisko lauksaimnieku domām, Latvijā tiek lietota pārmērīgi daudz, neievērojot spēkā esošos normatīvos aktus. Konvencionālie lauksaimnieki un Valsts augu aizsardzības dienests tam nepiekrīt un pamatoti norāda, ka no Eiropas Savienības valstīm Latvijā izmantotās ķīmijas daudzums uz hektāru ir viens no mazākajiem – 0,84 kilogrami, kamēr ES vidējais rādītājs ir 2,5 kilogrami uz hektāru.
“Es ar bitēm sāku nodarboties pirms mazpadsmit gadiem. Dravas māja atrodas 50 metru no Teiču dabas rezervāta robežas. Tolaik ainava bioloģiskajai biškopībai bija ideāla, un es ilgu laiku biju pārliecināts, ka rezervāta tuvumā arī būšu aizsargāts, jo buferzonā aizliegts lietot toksiskus vai mutogēnus produktus; uzskatīju, ka arī pesticīdus. Bet realitāte ir pavisam cita,” stāsta zemnieku saimniecības Priežukalns (ražo bioloģisko medu) saimnieks Andrejs Briedis. Viņš uzver, ka Latvijā ir otrs augstākais pesticīdu izmantojuma pieaugums Eiropas Savienībā.
Šis apgalvojums neatbilst patiesībai, kaut arī augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas pieaugums mūsu valstī patiešām ir ievērojams. Latvijā uz hektāru izmantotās ķīmijas svars gada laikā pieaudzis par 250 gramiem, Slovākijā – par 290, Somijā – par 430 gramiem, Bulgārijā – par 1,06 kilogramiem, bet Kiprā – par gandrīz pieciem kilogramiem. Turklāt Eurostat apkopotie dati liecina, ka, salīdzinot ar tuvākajiem kaimiņiem, mūsu lauksaimnieki ir relatīvi apzinīgāki augu aizsardzības līdzekļu lietotāji. No Baltijas jūras reģiona valstīm Latvijai ir augstākie lauksaimniecības produktu tīrības standarti – tikai 7,7 % produkcijas drīkst atklāt augu aizsardzības līdzekļu atliekas. Pēdējie pieejamie statistikas dati gan liecina, ka šo normu pārsniedzam par 0,6 procentpunktiem, bet, ņemot vērā, ka nākamais augstākais pieļaujamais slieksnis ir Somijā (12,9 %) un tas tiek pārsniegts par 1,6 procentpunktiem, mūsu zemnieki tik slikti vairs neizskatās.
Nenoliedzot, ka gan konvencionālo, gan bioloģisko saimnieku vidū ir indivīdi, kas neievēro noteikumus, lauksaimnieki un tos uzraugošie dienesti straujo augu aizsardzības līdzekļu lietošanas pieaugumu skaidro ar to, ka, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijā kopš 2011. gada nozīmīgi palielinājusies lauksaimniecībā izmantojamās zemes un aramzemes platība, līdz ar to palielinājies arī izmantotās ķīmijas apjoms. Lai ar krūmiem vai ilggadīgajām nezālēm aizaugušu platību sagatavotu lauksaimnieciskai darbībai, siltumnīcefekta gāzu emisiju un izmaksu ziņā visekonomiskāk to var paveikt, izmantojot augu aizsardzības līdzekļus.
Andrejs Briedis uzskata – šādi attaisnojoši skaidrojumi liecina, ka valsts dienesti iet lielo konvencionālo lauksaimnieku un pesticīdu ražotāju lobija, kas baidās, ka tiks aizliegts kāds augu aizsardzības līdzeklis, pavadā. Biškopis ir pārliecināts – ja Zemkopības ministrijai atzītu šīs aktuālās problēmas, būtu iespējams rast daudz un dažādus risinājumus konvencionālo un bioloģisko lauksaimnieku līdzāspastāvēšanai. “Zemkopības ministrijai ir jāatzīst, ka pašreizējā sistēma rada problēmas videi un bioloģiskajai lauksaimniecībai. Ja to izdara, tad var nonākt pie sistēmas, kas nav atkarīga no pesticīdiem un minerālmēslu lietošanas,” saka Andrejs Briedis. “Bioloģiskā metode ir pierādīta – var saražot pārtiku,” domai par to, ka pārtiku pietiekamā daudzumā var nodrošināt arī bez ķīmijas, piekrīt Gustavs Norkārklis.
Zemnieku saimniecības Priedule īpašnieks Augusts Brigmanis, kurš Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ieguvis ekonomista-agronoma izglītību un audzē kviešus un rapsi, šim apgalvojumam, ja to attiecina uz graudkopību, neredz racionālu pamatojumu. Viņš sevi dēvē par klasisko lauksaimnieku, nevis konvencionālo, un tas nozīmē, ka ir jāizaudzē laba raža, atjaunojot resursus, zeme jāizmanto maksimāli, tā nedrīkst aizaugt ar nezālēm, nedrīkst to atstāt neizmantotu, ja reiz sākts apsaimniekot. Vienlaikus Brigmanis ļauj noteiktai platībai no saviem 650 hektāriem ik gadu atpūsties, atstājot to papuvē. Bet bez augu aizsardzības līdzekļiem viņš savu saimniecību neredz.
“Dabā kā jau visur jābūt balansam. Nedrīkst miglot ūdenstilpju un grāvju tuvumā, nedrīkst miglot īsi pirms ražas novākšanas. To es stingri ievēroju, bet izaudzēt labu ražu bez šo ķimikāliju izmantošanas vienkārši nevar. Ja visu Latviju pārvērtīsim par bioloģisko saimniecību, tad ēdīsim maizi no ārzemju miltiem, jo no Latvijas bioloģiskajiem maltie būtu nesalīdzināmi dārgāki, pat ja to pietiktu,” saka lauksaimnieks un atgādina, ka graudu eksports Latvijas ekonomikai ir nozīmīga nozare, kas neglābjami pagrimtu, ja audzētu tikai bioloģiskos graudus.
Par bioloģiskajiem graudiem Augustam Brigmanim varētu būt taisnība. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra sagatavotie bruto seguma aprēķini par 2020. gadu, kas parāda starpību starp saražotās produkcijas ieņēmumiem un mainīgajām izmaksām uz vienu hektāru, liecina, ka bioloģiski audzētu ziemas kviešu ražība ir aptuveni trīs reizes zemāka nekā konvencionāli audzētiem, bet to tirgus vērtība ir tik zema, ka, audzēti bez subsīdijām, tie vidējam saimniekam nestu tikai zaudējumus. Piesaistot 259,43 eiro subsīdiju, bioloģisko kviešu audzētājs pērn varēja cerēt uz 167,86 eiro ieņēmumu par graudu tonnu. Līdzīga situācija ir ar vasaras kviešiem un miežiem, turklāt ne vienmēr lauksaimnieks var būt drošs, ka pārdos savus graudus par atbilstošu cenu. Piemēram, 2019. gadā no visiem bioloģiski izaudzētajiem graudiem par tiem atbilstošu cenu tika pārdoti vien 45 % ražas, 18 % pārdoti par konvencionālo graudu cenu, bet 37 % palika pašpatēriņam. Pērn bioloģiski audzētiem rudziem vispār nebija pieprasījuma – daudziem nācās tos pārdot par konvencionāli audzētu rudzu cenu.
Optimistiskāka aina ir gaļas, piena un vistu olu bioloģiskajā ražošanā. 73 % bioloģiski ražotas gaļas tiek pārdota par šādam produktam atbilstošu cenu. Par atbilstošu cenu realizētā bioloģiskā piena un olu īpatsvars arī pārsniedz 50 procentus.
Bioloģiski ražotās gaļas īpatsvars kopējā mūsu valstī saražotajā lauksaimniecības produkcijā 2019. gadā gan bija tikai 1,4 %, bet tas nozīmē, ka, paaugstinot ražību, racionāli izmantojot pieejamās platības un samazinot produkta cenu, tirgus daļu noteikti var palielināt.
Uz to, ka bioloģiskajiem lauksaimniekiem jāatrod Latvijai piemērotas ražošanas nišas, kas attiecīgi nodrošina atbilstošu peļņu, norāda arī Latvijas lauksaimniecības un dārzkopības produkcijas audzētāju un ražotāju nevalstiskās organizācijas Zemnieku saeima valdes loceklis Mārtiņš Trons. “Arī bioloģiskajai lauksaimniecībai ir jābūt ražojošai, tam jābūt normālam biznesam, tā nav tikai dzīvošana laukos, un nozare ir perspektīva. Piemēram, gaļas ražošana. Manuprāt, tas ir sakarīgākais veids, kā apsaimniekot palienas, kur nevar iegūt labu kvalitatīvu zālāju vai iegūt pienu. No katra hektāra jāprot izcelt ieņēmumus un pelņu, radīt darba vietas un nodokļus.” Viņš uzsver – gan bioloģiskajiem, gan konvencionālajiem lauksaimniekiem ir vieta Latvijas ekonomikā, jo vairāk tāpēc, ka arī konvencionālie ir gatavi kļūt dabai draudzīgāki vai vispār konvertēties par pilnvērtīgiem bioloģiskiem saimniekiem.
Bet tas prasīs laiku. Pašlaik Latvijas bioloģiskā lauksaimniecība uzrāda katastrofāli zemu ražību, no konvencionālajām saimniecībām atpaliekot pat vairākkārt. Šāda situācija izveidojusies sistemātiska ilgtermiņa pētniecības finansējuma trūkuma, nepietiekamas lauksaimnieciskās izglītības un profesionālu konsultantu trūkuma dēļ. Ja šīs nepilnības tiks likvidētas, Latvijai nebūs problēmu sasniegt Eiropas Savienības izvirzīto mērķi – bioloģisko platību palielināšanu līdz 25 procentiem.
Situācija noteikti uzlabosies, jo, īstenojot Eiropas zaļo kursu, arī Latvija būs ieinteresēta investēt pētniecībā, kas atbalsta bioloģisko lauksaimniecību. Arī konvencionālie lauksaimnieki būs ieinteresēti kļūt zaļāki, jo ES atbalsts lauksaimniekiem nākamajā plānošanas periodā būs draudzīgāks tiem, kas būs draudzīgāki videi. Tas obligāti nenozīmē, ka uzreiz jāatsakās no 50 % līdz šim izmantoto augu aizsardzības līdzekļu. Pietiks, ja tie tiks lietoti maksimāli precīzi.