Ilgtermiņa attiecības
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Ko darīt, ja jums īpašumā ir mežs? Pārdot, cirst, uzturēt un rūpēties par to gadu desmitiem?
Pašlaik mežu pārdot nevajag – ne kā īpašuma veidu, ne izcērtot. Pagājušā gada laikā, salīdzinot ar 2018. gadu, apaļkoku vidējās iepirkuma cenas vērtīgākajiem kokiem – eglei, bērzam un priedei – ir sarukušas vidēji par 15 % un šogad turpina samazināties. Covid-19 krīze šo tendenci ir pastiprinājusi. Strauji samazinājusies arī tehnoloģiskās koksnes cena. Toties, ja jums ir nauda un varat atrast kādu, kas ir gatavs pārdot, mežs ilgtermiņā ir viens no stabilākajiem ieguldījumu veidiem. Ja jums ir mežs un jūs to labi kopsiet, bez naudas nepaliksiet pat krīzes apstākļos. Plašais koksnes izmantojums nodrošinās stabilu pieprasījumu gan tepat Latvijā, gan ārpus tās.
Ja meža nav, jūs to varat izaudzēt. Latvijas likumos noteikts koku vecums, kad tos drīkst cirst. Visātrāk var cirst apses – kad tās ir sasniegušas 41 gada vecumu. Tikai vienai koku sugai – baltalksnim – nav noteikts minimālais ciršanas vecums, turklāt tas atjaunojas pats, taču ir arī vislētākais. Vērtīgākie koki aug ilgi: egle – 80 gadu, priedei minimālais ciršanas vecums ir 100 gadu. Tomēr, ja par mežu labi rūpēsieties, procesu varat paātrināt, un tad pie meža dārguma – koksnes – tiksiet ātrāk. Labi kopjot mežu, koki atļauto ciršanas diametru var sasniegt pat par divdesmit gadiem ātrāk. Tas nozīmē, ja jūsu mežā koki jau būs izauguši līdz likumā noteiktajam diametram, vēl nesasniedzot atļauto ciršanas vecumu, jūs tomēr ienākumus no tā varēsiet gūt ātrāk.
Meža īpašumi Latvijā ir ļoti sadrumstaloti, pusei no kopējā īpašnieku skaita pieder meži, kuru platība ir mazāka par pieciem hektāriem. Puse Latvijas mežu ir valsts īpašumā, trīs procenti pieder pašvaldībām.
Ilgtermiņā mežs nevienam nav riskanta investīcija – piemēram, mežu nevar pazaudēt. Vienmēr būs kāds, kurš to vēlēsies nopirkt, kaut vai skandināvu meža kooperatīvi. Somijā mežu īpašniekiem apvienojas kooperatīvos, piemēram, Metsähallitus, kas ir viens no lielākajiem koksnes piegādātājiem un bioekonomikas atbalstītājiem. Somu kooperatīvi dziļāk iesaistās pārstrādē, arī Latvijā. Pirms diviem gadiem Zviedrijas uzņēmums Bervig Skog pārdeva 111 tūkstošus hektāru meža un lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Darījuma summa sasniedza 324 miljonus eiro. Bervig Skog bija lielākais privātais meža īpašnieks. Meža zemi iegādājās cits zviedru meža nozares uzņēmums Södra. Šāds darījums notika, jo uzņēmums Södra savās mājās bija kļuvis tik liels, ka tam bija liegts palielināt meža īpašumus Zviedrijā, pērn Forbes pastāstīja Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Latvija ir tuvu, tikai pāri Baltijas jūrai, tādēļ skandināvi lūkojas mūsu valsts virzienā.
Bieži meža īpašuma pamatā ir aizaugusi lauksaimniecības zeme, kurā ieaug pioniersugas, kas ātri iesējas un sākt augt, piemēram, bērzi, apses. Kad lauksaimniecības zemē izaug noteikts koku daudzums, šo zemi var transformēt par mežu – tas kļūst par egļu mežu, priežu mežu vai kādu citu, atkarībā no tā, kādu koku tajā ir visvairāk.
Latvijā par mežu nozari pēdējā laikā runā daudz, ik pa laikam gadās arī kāds skandāliņš. Kamēr tapa raksts par uzņēmumu Dižozols, izrādījās, ka ar meža nozari – tādu, kādu to ir pieraduši uztvert nozares grandi –, tam nav nekāda sakara. Uzņēmums, no kura ik dienu e-pastā pienāk aicinājums pārdot mežu vai nodot to apsaimniekošanai, izrādās, pie meža nozares vispār netiek pieskaitīts.
Kristaps Klauss īpaši izveidotā meža nozares mācību telpā demonstrēja man baļķus – tievākus un resnākus. Par tievāko viņš teica, ka tas nav pārdodams kā baļķis, bet pieskaitāms pie papīrmalkas, taču nākamais pēc resnuma esot jau ir vērtīgs baļķis. Viņš uzsvēra, ka izpratne par nozari un tās darbību šobrīd ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, jo izpratnes trūkums grauj nozares prestižu. Interesējos, kāpēc tad nevar pagaidīt, kamēr šis tievākais un mazvērtīgais koks izaug par tādu, kas ir vērtīgāks. Federācijas prezidents bija lakonisks: “Tāpēc, ka tā ir koka galotne.” Jā, izpratne acīmredzot ir svarīga...
Iedzīvotāji pārsvarā tikai redz izcirtumus ceļu malās un satraucas par mežu izciršanu, īpaši tādēļ, ka nesen samazināts atļautais minimālais koku diametrs ciršanai. Klauss norāda, ka mežu nozare nav mežu izciršana un pārdošana, bet pie tās pieskaitāmi visi darbi, kas saistīti ar meža sagatavošanu ciršanai, meža kopšanu, transportēšanu, pārstrādi un kokmateriālu izgatavošanu, tirdzniecību, meža infrastruktūras uzturēšanu, šķeldas un pat mēbeļu ražošanu.
Pēdējie pieejamie dati liecina, ka kopējais meža nozares uzņēmumu apgrozījums pārsniedz 3,3 miljardus eiro, no tiem teju 70 % veido koksnes un koka izstrādājumu ražošana, bet pati mežistrāde ļauj apgrozīt teju miljardu. No visas nozares eksporta visvairāk tiek eksportēti koka tālākapstrādes produkti, dēļi un koka plātnes. Kopš 2010. gada, pēc iepriekšējās krīzes, gan mežu nozares uzņēmumu apgrozījums, gan eksports ir tikai audzis, liecina Kokrūpniecības federācijas dati. Tiesa, imports arī. Visvairāk zāģmateriālu Latvijas uzņēmumi eksportē uz Lielbritāniju, Igauniju un tālo Japānu, mēbeles – uz Dāniju un Vāciju, saplāksni – uz Lielbritāniju un Vāciju, bet papīrmalku galvenokārt uz Zviedriju. Pašu apaļkoku eksports nav tik liels, tā īpatsvars ir nedaudz vairāk par 6 %, taču, pēc Klausa vārdiem, ideāli būtu, ja mēs apaļkoku pārstrādātu tepat un ražotu vairāk produktu ar pievienoto vērtību. Nozare ir arī nozīmīgs darba devējs – tajā nodarbināti teju piecdesmit tūkstoši cilvēku.
Izvēloties pašam apsaimniekot mežu un audzēt to ilgtermiņā, uztverot to kā biznesu, jāņem vērā arī risks. Par meža īpašnieku galveno ienaidnieku var kļūt dabas draugi – ornitologi, kuri, atklājot jūsu mežā kādu retu putnu sugu, var ierosināt izveidot tur liegumu, un tādējādi jūs vairs nevarēsiet savā mežā veikt darbību. Lai arī par liegumu valsts maksā kompensāciju, tā nav tik liela, lai līdzinātos kaut vai ienākumiem no krājas kopšanas cirtes.