Vikingu sāga

• Timothy Archibald for Forbes

Kruīzu kuģim Viking Jupiter slīdot pa mirguļojošu, zilu ūdeni garām Horvātijas pilsētiņām, kuru raksturīgā iezīme ir sarkanie dakstiņu jumti, Torsteins Hāgens skandināvu minimālisma stilā iekārtotajā kuģa vestibilā atklāj Viking ceļojumu veiksmes stāstu. Noslēpums ir tajā, kā uz kuģa nav. Nav kazino, nav bērnu, nav ar lietussardziņiem dekorētu dzērienu, nav formālu pasākumu, nav ūdens atrakciju un nav pilnīgi neviena sulaiņa. Hāgens kruīza kuģu industrijā darbojas pietiekami ilgi, lai zinātu, kas viņam nav piemērots.

Tad Hāgens atceras vēl kaut ko, kas viņam nepatīk, proti, nekontrolēt situāciju. Tieši tas viņu iedvesmoja izveidot Viking Cruises. Viņš bija okeāna kruīzu līnijas vadītājs, un tieši viņam tika uzticēts noslēgt pārdošanas līgumu, kas garantēja viņam vadītāja amatu un dalību biznesā, bet tad kā no zila gaisa parādījās cits pircējs, un Hāgenam nekas cits neatlika kā doties meklēt laimi citur. Nākamos desmit gadus viņš pavadīja, neveiksmīgi mēģinot atgūt kontroli, līdz 54 gadu vecumā pats izveidoja līdzīgu uzņēmumu. “Tolaik es biju vistuvāk tā visa atgūšanai,” atceras Hāgens, iekārtojoties savā iecienītākajā vietā uz kuģa – ādas dīvānā pirmā stāva vestibilā, kur viņu iespējams satikt vakaros, malkojot džinu ar toniku, klausoties klasiskās mūzikas koncertierakstus un apbrīnojot Edvarda Munka mākslu.

Hāgens  atguva vēl vairāk par savu bijušo spozmi. Tagad viņam ir 78 kuģi un 9000 darbinieku, kas kopā ģenerē 1,6 miljardu dolāru tīro peļņu. Pēc pēdējās privātā kapitāla iepludināšanas kompānijas vērtība ir 3,4 miljardi dolāru, un Hāgenam pieder trīs ceturtdaļas uzņēmuma.

“Mēs no jauna izgudrojām okeāna kruīzus,” acīm mirdzot, saka Hāgens. Norvēģijā dzimušais uzņēmējs vairāk pazīstams ar to, ka amerikāņu vidū popularizēja upju kruīzus Eiropā, tomēr nelielie upju kuģīši bija tikai pakāpieni viņa ceļā uz dziļo ūdeņu biznesa virsotnēm.

Visus šos gadus Hāgens ieturēja ilgtermiņa kursu. Viņš vēroja, kā okeānu kruīzu līnijas pārveido savus kuģus par superlieliem laineriem, kur ir gan klinšu kāpšanas sienas, gan kartingi, gan boulinga celiņi un daudzstāvu iepirkumu centri – tā, lai pasažieriem nekad negribētos tos atstāt. Un viņš rūpīgi veica pierakstus, gaidot savu uznācienu.

Hāgens iegādājās četrus nelielus upju kuģus un radīja “domājošā cilvēka kruīzu” ar lekcijām, operas pasākumiem un ēdienu gatavošanas meistarklasēm, kamēr citas firmas piedāvāja “dzērāju kruīzus”. Tā viņš attīstīja savu zīmolu un ieguva lielu pasažieru bāzi. Kopš 2015. gada viņš ir atklājis sešus okeāna kuģus, un katrs no tiem var uzņemt 930 pasažieru. “Visi teica: tu nevarēsi tos uzbūvēt, uzturēt, samaksāt apkalpei, uzpildīt degvielu,” atceras Hāgens. Pat viņa ģimene bija pret riskanto un dārgo apņemšanos pārkvalificēties uz okeāna kruīziem. Tomēr apņēmīgais norvēģis gribēja pierādīt, ka viņi kļūdās. Pagājušajā gadā 9000 kajīšu bija noslogotas par 98 % un gandrīz pusi kompānijas ieņēmumu nodrošināja okeāna kuģu bizness.

Viking upju un okeāna kruīzi koncentrējas tieši uz galamērķi – vai tā būtu Prāga Čehijā, Kotora Melnkalnē vai Skotijas Šetlendu salas. Pasažieri katru dienu izkāpj ostā, lai iepazītos ar vietējo ģimenes, apmeklētu privātus pasākumus vai izpētītu muzeju krājumus. (Populārākā ekskursija ir Haiklēras pils apmeklējums; tā ir Dauntonas abatijas mājvieta.) Vakaros viņi var baudīt vietējos ēdienus vai klausīties lekcijas par reģiona vēsturi.

Hāgena klienti ir īpaši – turīgi, labi izglītoti cilvēki, kas vecāki par 55 gadiem. “Tirgus izpēti es veicu, skatoties spogulī,” viņš smejas. Kaut arī konkurenti piedāvā Karību jūras braucienus par 399 dolāriem, Viking kruīzu sākumcena ir 1899 dolāri (par septiņām naktīm), un tie bieži vien ir izpārdoti jau gadu uz priekšu. Viking cenās iekļauts bezvadu internets, maltītes ar alu un vīnu, kā arī viena ekskursija dienā.

Pieprasījumu ir liels, un Hāgens tiek galā tikai ar grūtībām. Viņš nežēlīgi daudz aizņemas (uzņēmuma parāds ir 2,5 miljardi dolāru), lai būvētu aizvien jaunus kuģus, turklāt viņa pamatkapitālā ieplūst Kanādas pensiju fonda un ASV privātā kapitāla pārvaldītāja TPG līdzekļi. “Jāatzīst, neatlaidība ir diezgan svarīga,” secina Hāgens, kurš nodibināja Viking, kad trīs gadus pēc prostatas vēža diagnosticēšanas nomira viņa tēvs. “Esam tālu tikuši. Kad tikai sākām, neviens mums nedotu iespēju darīt to, ko darām tagad.”

Hāgens ir dzimis Oslo piepilsētā Nitedālē, un ziemā uz skolu viņam nācās doties ar slēpēm. Tēvs bija grāmatvedis, un Tors jau 14 gadu vecumā sekoja viņa pēdās un sāka strādāt par grāmatvedi kokrūpniecības uzņēmumā. Norvēģijas Tehnoloģiju institūtā viņš ieguva grādu fizikā un tad devās uz Ameriku, kur Hārvardā ieguva MBA.

Pēc Hārvardas viņš sāka strādāt par konsultantu McKinsey un palīdzēja Holland America Line par mata tiesu izglābties no bankrota pēc naftas cenu sprādziena. Viņa padoms – pārdot pelnošo kravu pārvadājumu biznesu un iegūtos līdzekļus ieguldīt stagnējošajā kruīzu līnijā. Tā izrādījās pareiza stratēģija – 1989. gadā Teda Arisona Carnival par 625 miljoniem dolāru iegādājās Holland kruīzu biznesu.

“Viena lieta ir būt par konsultantu, bet pavisam kas cits – turēt stūri pašam savās rokās,” saka Hāgens. Pašpārliecības pilnbriedā, 33 gadu vecumā, viņš piedāvāja grūtībās nonākušajai Norvēģijas transporta kompānijai Bergen Line savu plānu nu tika pieņemts darbā par vadītāju. Hāgens panāca, ka kompānija sāka pelnīt, atlaižot tik daudz darbinieku un pārdodot tik daudz kuģu, ka Bergen Line galvenā mītne sarāvās no pieciem stāviem līdz vienam. 1980. gadā Hāgens kļuva par vadītāju arī meitasuzņēmumā Royal Viking Line. Viņa plāns bija samazināt izdevumus arī tur, taču šoreiz Hāgens rīkojās citādi. Viņš lika izveidot kuģiem vidussekciju, lai padarītu tos garākus, palielinot pasažieru skaitu no 525 līdz 740. Tas no 93 līdz 63 % samazināja rentabilitātes slieksni.

1984. gadā Hāgens ar privātā kapitāla pārvaldīšanas firmas J. H. Whitney palīdzību noorganizēja uzņēmuma izpirkšanu ar vadības līdzdalību par 240 miljoniem dolāru. Darījums jau gandrīz bija noticis, kad viņš no televīzijas pārraides uzzināja par nez no kurienes parādījušos konkurentu Knut Kloster, kas iegādājies kompāniju. Hāgens vainoja J. H. Whitney partneri, kurš bijis pārāk aizņemts 1984. gada Losandželosas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, lai nosūtītu pārdevējiem pēdējos piecus miljonus dolāru. Un Hāgenam atlika tikai noskatīties, kā Royal Viking iekrīt dziļā krīzē. 1994. gadā viņš piekrita palīdzēt sakārtot uzņēmuma finanses apmaiņā pret iespēju to iegādāties. Pārdodot augsta riska akcijas ASV, viņš sagādāja 300 miljonus dolāru, bet, kad bija gatavs uzņēmumu iegādāties, tā īpašnieks darījumu atteica. Vēlāk tajā pašā gadā Hāgens centās pārliecināt vienu no lielākajām kruīzu līnijām iegādāties neveiksmīgā uzņēmuma neatmaksātās obligācijas, pārņemt to un iecelt viņu par vadītāju. Arī šis mēģinājums izgāzās. Visbeidzot Royal Viking kuģi tika pārdoti, zīmols nomainīts, un norvēģu jūrasbraucēju vārds kļuva brīvi pieejams.

Tajā laikā Hāgens bija iesaistīts vēl kādā piedzīvojumā. Kopā ar vairākiem investoriem viņš iztērēja 157 miljonus dolāru, lai iegādātos 27 % Nīderlandes kuģniecības uzņēmuma Royal Nedlloyd. Viņiem padomā bija pārņemšana Karla Aikāna stilā, tomēr tam sekoja plašs skandāls ar rūgtu pēcgaršu. Ar Hāgenu, kurš bija aizņēmies naudu, lai nopirktu akcijas, gandrīz bija cauri. Viņš savāca savus atlikušos aktīvus un ieguldīja tos Gazprom akcijās. Un to vērtība pieauga līdz 5,5 miljoniem dolāru! 1997. gadā ar šo naudu un vēl 2,5 miljoniem no diviem draugiem Hāgenam bija pietiekami, lai no diviem krievu oligarhiem iegādātos četrus upju kuģus. Tie nebija okeāna laineri, tomēr tas bija tieši tas, ko viņš varēja atļauties. Un arī laiks bija piemērots – 1992. gadā Vācijā tika pabeigta kanāla izbūve, kas atvēra 2200 jūdžu garu ūdens ceļu, savienojot 15 valstis. “Upju kuģošana pa bija gatava rokenrolam,” saka Džordžs Kapteinis Manss, bijušais Royal Caribbean vadītājs, kurš strādāja Viking no 2000. līdz 2008. gadam.

Savas pastāvēšanas pirmajos desmit gados Viking atradās uz bezdibeņa malas. 11. septembra terorakts iedragāja pieprasījumu pēc atpūtas braucieniem, un Hāgenam nācās lūgt Carnival vadītājam Mikijam Arisonam 20 miljonu dolāru aizdevumu, tomēr juristi nebija apmierināti ar līguma detaļām, tāpēc aizdevums netika piešķirts. 2008. gada finanšu krīze piespieda Hāgenu pie sienas. Viņš izmisīgi centās pārdot savas vairākuma akcijas Nīderlandes Waterland par 130 miljoniem dolāru. Pārrunas ieilga, bet jau pēc pieciem mēnešiem Hāgens bija atguvies un varēja akcijas atpirkt. Viņš izpirka arī savus mazākuma akcionārus.

Kas izglāba Viking? Hāgena mārketinga iemaņas. Turīgu pusmūža un vecāka gadagājuma amerikāņu pastkastītes viņš pārpildīja ar brošūrām, kurās bija teikts: upes kruīzs ir jauns veids, kā apskatīt Eiropu, un mantas jums būs jākravā tikai vienreiz. Kamēr daudzas kruīzu sabiedrības izvairās izsūtīt tik daudz korespondences, nevēloties aizbaidīt aģentūras, kas pārdod lielāko daļu biļešu, Hāgens drošu soli iet pats savu ceļu. Viņam bija nepieciešama iespēja radīt pieprasījumu acumirklī. “Mēs redzam caurumu rezervēšanas sistēmā, notēmējam un šaujam tieši tajā virzienā,” saka Hāgens. Kopš 2000. gada kompānija Viking mārketingam ir iztērējusi 1,5 miljardus dolāru, veidojot datubāzi, kurā iekļauti 37 miljoni mājsaimniecību. “Mūsu klienti nevar nodzīvot pat nedēļu, nesaņemot no viņiem kādu vēstuli,” saka ceļojumu aģents no Sandjego Hārvijs Rozenkrancs.

2012. gadā Viking sāka publicēt reklāmas par Dauntonas abatiju. Smēlies iedvesmu savā pagātnē, kad viņš pagarināja kuģus, Hāgens pasūtīja jaunus kuģus ar 190 pasažieru vietām ierasto 164 vietā. Aizdevumi, par kuriem galvoja Vācijas valdība, palīdzēja samaksāt par 57 upju kuģiem. “Toram ir īstas vikingu asinis. Viņš daudz investēja upju kruīzu kuģu būvniecībā, pat pirms šis tirgus bija stabils, un piedzīvoja cikliskus vājuma periodus, tomēr radīja īstu tirgus līderi,” atzīst Pauls Hakvels, TPG partneris, kurš bija pirmais Viking investors 2016. gadā. Tagad viņam pieder 11 % uzņēmuma. Un Hāgens atbild: “Man patīk riskēt. Ļoti.”

"Tirgus izpēti es veicu, skatoties spogulī,"

smejas Hāgens, kura klienti ir turīgi, izglītoti cilvēki, lielākoties vecāki par 55 gadiem.

2012. gadā kādā sestdienā Londonā Hāgens pusdienoja ar savu draugu, Silversea Cruises vadītāju Manfredi Lefebvrē d’Ovidio, un atklāja viņam, ka vēlas atgriezties pie okeānu kruīziem. Lefebvrē, kurš ir dzimis Romā ieteica itāļu kuģu būvētavu Fincantieri. Pēc trim dienām Viking birojā Bāzelē no šīs kuģu būvētavas ieradās astoņi vīri. Hāgenam nebija daudz naudas. Fincantieri izmisīgi meklēja darba iespējas. Itālijas nodokļu maksātāji bija apturējuši finansēšanu, kas sedza 96 % kuģu būvēšanas izmaksu – 340 miljoni dolāru par katru. Tagad Fincantieri ir darbs nākamajiem septiņiem gadiem – arī seši okeāna kuģi, ko pasūtījis Hāgens, un iespēja, ka tiks pasūtīti vēl četri. Viņš vēlas vēl 20 okeāna kuģu.

Kruīzu kuģu biznesā kapitāls plūst aumaļām. 2014. gadā norvēģis samaksāja trīs miljardus dolāru par Regent and Oceania. 2015. gadā Genting pārņēma Crystal par 550 miljoniem dolāru. 2018. gadā Royal Carribean parakstīja pirkuma līgumu par divām trešdaļām Silversea Cruises biznesa, samaksājot miljardu dolāru. Šīs kompānijas vadītājs Ričards Fains to nodēvējis par “atbildi uz lūgšanām”, kas “palīdzēja mums tikt galā ar tukšumu portfelī.” Arī Ritz Carlton ir izveidojuši kruīza līniju.

Hāgenam pieder lielākā līnija luksusa segmentā, un viņa flote ir vismodernākā. Kamēr citas līnijas sacenšas par to, ko vēl iekļaut cenā, Hāgens no šādas taktikas atsakās. Lielākā daļa augstas klases līniju savus klientus dēvē par VIP cilvēkiem, kurus sagaida pirmklasīga aprūpe, šampanieša strūklakas un kaviārs, ko pasniedz viesmīļi baltos cimdos, taču Hāgenam šādas rūpes liek justies neērti. (Reiz viņu apkalpojis kāds uzbāzīgs sulainis Londonas ekstra klases viesnīcā Savoy, un viņam tas šķitis ārkārtīgi dīvaini.) Nē, Hāgena lielākais mērķis ir radīt ērtus kuģus.

Uz Viking Jupiter klāja viņš demonstrē, cik viegli ir atrast un atvērt šampūna un kondicioniera pudeles. Viņš atceras Hermes vannas produktus izsmalcinātā viesnīcā Montekarlo – uz tiem bija zelta druka, un tos nebija iespējams atvērt, neizmantojot zobus. Tad viņš dodas tālāk uz guļamistabu un paņem TV pulti ar gigantiskām pogām. “Tas ir manis veidots dizains. Nekādu tikai tīnis saprot, kā tā strādā,” saka Hāgens, ģērbies savā iecienītajā melnajā žaketē, padilušās brūnās kurpēs un pēc pasūtījuma šūtās sporta biksēs ar ielocēm, kas liek tām izskatīties pēc uzvalka biksēm.

Viking datubāze atmaksājas. Divas trešdaļas pasažieru, kas dodas  uzņēmuma piedāvātajos okeāna kruīzos, pirms tam ir braukuši upes kruīzos. Hāgens uzskata, ka Viking flotē ir vieta vēl 100 upju kuģiem. Patlaban viņam tiek būvēti divi ekspedīciju kuģi, kas, visticamāk, dosies uz attāliem reģioniem, piemēram, Vjetnamu un Antarktiku. Vairākus gadus Hāgens ir centies panākt, lai viņa kuģi brauktu pa Misisipi, bet gandrīz simt gadu vecs likums, kas zināms kā Džounsa akts, paredz, ka kuģiem, kas pārvadā preces vai cilvēkus starp ASV ostām, jāpieder ASV pilsoņiem. Tomēr Hāgens ir optimists un domā, ka agrāk vai vēlāk viņam izdosies. Eiropas upju flote paplašinās, un tajā tiek nodarbināti arī ķīniešu valodā runājoši cilvēki, kas īpaši pieņemti darbā, lai strādātu ar tūristiem no Ķīnas.

Hāgens plāno turēt stūri savās rokās vēl ilgi, kaut arī viņa meita jau ir kompānijas viceprezidente. Saņēmis daudz piedāvājumu (bet neatklājot, no kā), viņš tomēr apgalvo, ka nekad nav apsvēris pārdošanu. Un vai viņu par to maz var vainot? Reiz jau Tors Hāgens pazaudēja savu kruīzu līniju. Šoreiz viņš to paturēs.