Nevainojams līdzsvars
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Dace Meldere savā bioloģiskajā tīršķirnes gaļas liellopu saimniecībā Kolumbi rūpējas par nu jau vairāk nekā 500 galvu lielu ganāmpulku. Desmit gadu laikā viņai izdevies atrast ideālu formulu, kā sabalansēt saimniecības izaugsmi, peļņu un vērtīgo šķirnes lopu saglabāšanu.
Kad pirms divdesmit gadiem Dace Meldere no ārvalstīm bija atgriezusies dzimtajā Aizputes novadā, viņa, meklējot darbu, kopā ar citām strādātgribošām dāmām viesojās kādā dāņiem piederošā cūku fermā. “Mēs ejam, un redzu, ka vienai cūkai ir ļoti slikti, nedzimst sivēni. Es piegāju un ar roku izvilku jau trīs beigtus sivēnus, tad brīvi piedzima pārējie – dzīvie. Tad vadītājs arī pateica, ka esmu pieņemta,” par darba gaitu sākumu Latvijas lauksaimniecībā, precīzāk – lopkopībā, stāsta Dace.
Zināšanas par dzīvi laukos un dzīvnieku kopšanu viņai ieliktas jau šūpulī, jo pati dzimusi un augusi laukos – Kazdangā. Daces omei bija gan piena govis, gan gaļas lopi, un tur arī jaunā saimniece iemācījās, kas jādara sivēnu dzemdībās, un kādas problēmas var būt teliņiem. Tagad Dacei liellopu ir krietni vairāk nekā viņas omei – vairāk nekā pieci simti, un ne jau šādi tādi, bet tīršķirnes, bioloģiski. Viņas saimniecība Kolumbi, kas ir daļa no uzņēmuma Lāses AM, gadā apgroza 280 tūkstošus eiro un pērn – pēc vairāk nekā desmit gadiem darba – pirmo reizi strādāja ar peļņu.
Lai arī uzaugusi laukos, Dace Meldere īpaši nedomāja, ka pati vēlas nodarboties ar lopkopību, taču saikne ar dabu viņai bija. Viņas dzīves vadmotīvs drīzāk ir cits – ja kaut ko dara, tad dara ar mērogu un kvalitatīvi; ja zina, ka nevar izdarīt, tad nedara nemaz. Dacei ir bakalaura grāds vides zinātnēs, maģistra grāds ekonomikā un otrs maģistra grāds zootehnikā. To viņa ieguva vēlāk, kad jau bija nodibinājusi savu saimniecību.
Dāņu fermā viņa nostrādāja desmit gadus, caur šo darbu iepazinās ar vīru, kuram jau bija pašam sava saimniecība. “Mums sāka veidoties ģimene, un vīrs pateica – pietiek ar to cūku fermu, jādara kaut kas pašiem,” atceras Dace. Viņas vīram Aigaram bija aptuveni 280 hektāru zemes, sertificēta bioloģiskā platība. Dace nolēma papētīt tirgu, bet tieši pa gaļas līniju, jo tā joma viņai nebija sveša. Viņi izvēlējās liellopus, jo Latvijā to ir salīdzinoši maz, tie vairāk tiek importēti. Saskaņā ar Lauksaimniecības datu centra informāciju Latvijā ir 416 tūkstoši liellopu, no tiem nedaudz vairāk kā puse ir vecāki par 24 mēnešiem, t. i., tādi, kurus oficiāli var saukt par liellopiem. No visa daudzuma tikai nepilni divi tūkstoši ir vaislas dzīvnieki. Lielākās saimniecības tur piena lopus (lielākais ganāmpulks ir Paškausku ģimenei – vairāk nekā 4100 piena govju), bet visvairāk gaļas lopu ir saimniecībai Kalēji (nepilni deviņi simti). Daces Melderes Kolumbi ir piektā lielākā gaļas lopu saimniecība, kurā viņa audzē piecas šķirnes: Šarolē, Simentāles, Limuzīnas, Angus un Vagjū (Wagyu). “Vagjū ir mūsu pensijas uzkrājums,” saka Dace. Šīs šķirnes liellopa gaļas kilograms var maksāt ap 120 eiro, bet fileja – vēl dārgāk.
Pirmās desmit grūsnās baltās Šarolē šķirnes govis un vienu izcilu bulli, kurš tikko bija ieguvis pirmo vietu un saņēmis medaļu, Dacei atveda no Vācijas. “Tāds džentlemenis, skaists tas bullis. Protams, ka vēlme nodarboties ar tādu saimniecību tikai augs,” saka Kolumbu saimniece. Tomēr ar desmit lopiem bija stipri par maz. Dace sāka rēķināt un saprata, ka tā “nav nekāda aršana”. Vai nu tas ir tikai tāds hobijs, kad govis skaisti ganās pie mājas, vai arī ir strauji jāpērk klāt un jāiet uz priekšu. “Ar vīru salikām galvas kopā, aizņēmos no viņa nepieciešamās investīcijas, pirmo kapitālu. Un tad atvedu no Zviedrijas vēl 34 grūsnas govis un vienu Šarolē vaislas bulli,” saimniece stāsta.
Saimniecība Kolumbi sāka attīstīties diezgan strauji, lai gan finanšu datos tā neizskatījās. Biznesa specifika ir tāda – lai liellopu vispār varētu pārdot gaļai, tas ir jānobaro apmēram 2,5 gadus, kas prasa lielus apgrozāmos līdzekļus. Toties lopi katru gadu vairojas – atnešanās rādītājs nozarē ir ap 90 %, kas nozīmē, ka 90 govīm no 100 piedzimst viens teliņš gadā. Tātad pirmos trīs gadus saimniecībā lopu skaits aug, tie ir jābaro, bet nekādu naudu no tiem vēl negūst. “Protams, ņēmām arī kredītu SEB bankā, kurai esam uzticīgi visus šos gadus un varam teikt tikai labu, pirkām klāt zemes, lopus,” par finansēšu avotu stāsta Dace.
Ņemot vērā, ka Aigaram Melderam jau bija bioloģiskā platība, arī Daces nolēma veidot bioloģisko saimniecību, turklāt viņa pirka tīršķirnes lopus, nekrustojot tos ar citiem. Tā varēja iegūt tīršķirnes saimniecības statusu, kas savukārt ļauj saņemt subsīdijas no Eiropas Savienības par šķirnes uzturēšanu. “Mēs ļoti rūpīgi strādājam ar ģenētiku – sākumā mums bija desmit tīršķirnes lopu mammas, tagad ir 260. Un tā ir simtprocentīgi tīra šķirne,” stāsta Dace, piebilstot – jo tīrāka šķirne, jo lielāku subsīdiju iespējams saņemt.
Citādi ir ar gaļas liellopiem – gardākas, labākas gaļas iegūšanai Kolumbi krusto, piemēram, Simentālu ar Angus šķirni vai Vagjū ar Angus. Veidojot pamata ganāmpulku, Kolumbi ņem vērā sešas pamatlietas: viegla atnešanās, augsti produktivitātes rādītāji, pienīgums, eksterjera vērtējums, ģenētiskais tolums un temperaments.
Kolumbu nākotnes plāni - uzbūvēt jaunu novietni nobarojamiem gaļas lopiem, kuri pagaidām dzīvo saimniecības pirmajā salīdzinoši nelielajā novietnē.
Visu naudu, ko saimniecība iegūst no subsīdijām par šķirnes izkopšanu, Dace iegulda attīstībā, tāpat kā ES līdzekļus, uz kuriem katrā plānošanas periodā var pretendēt bioloģiskās saimniecības. “Iepriekšējos periodos esam apguvuši divus miljonus eiro,” viņa saka. Par šiem līdzekļiem uzbūvēta mūsdienīga novietne, kuru Dace mīļi dēvē par dzemdību namu. “Tā ir uzbūvēta ar mērķi, lai mēs iegūtu to vienu teliņu gadā no katras govs. Šeit ir labturība, ātri var novērošanas kamerās redzēt, kas notiek, ātri reaģēt uz dažādām situācijām.” Šāda novietne paaugstināja produktivitāti – atnešanās rādītājs ir uzlabojies līdz 98 %, un visi piedzimušie teļi ir dzīvi.
Tagad saimniecība ir krietni izaugusi – bioloģiskā platība ir gandrīz dubultota, sasniedzot 500 hektāru, bet kopējais Lāses AM apgrozījums pērn bija 4,3 miljoni eiro. Saimniecībā Dace atbild par lopkopību, bet viņas vīra ziņā ir kautuve, pārstrāde un veikals. Kolumbos strādā pieci cilvēki, bet kopumā uzņēmumā Lāses AM – teju četrdesmit. Saimniece ir pārliecināta, ka gaļas lopu biznesā nopelnīt var tikai tad, ja tā ir pilna cikla saimniecība. “Mums ir pašiem sava kautuve, cehs, veikaliņš, drīz būs vēl viens veikaliņš. Tas dod stabilitāti un iespēju nebūt ne no viena atkarīgam. Pats izaudzē, pats pārstrādā, pats piegādā – lielāka pievienotā vērtība. Turklāt patlaban esam vieni no labākajiem tieši dzīvnieku jomā – es slēdzu līgumu tagad, bet pircējs pirks pēc pusgada. Tas ir stabilitātes garants,” gandarīta ir Dace.
Kolumbi strādā divos virzienos – dzīvo dzīvnieku pārdošana un gaļas pārdošana. No trim simtiem galvu gadā 40 % tiek pārdoti vaislai, 60 % – gaļai. No viena lopa var iegūt gaļu, kas ir 60 % dzīvnieka svara; Angus šķirnei tie ir apmēram 410 kilogrami gaļas. Svaigā veidā Dace gaļu pārdod par apmēram desmit eiro kilogramā, bet nogatavināto – vismaz divreiz dārgāk, atkarībā no gabala. Lai lopu nobarotu līdz tam, kad to var pārdot kā gaļu, nepieciešami apmēram divi gadi un četri mēneši. Pirmos divus gadus liellops ēd barības maisījumu – tādu, lai veidotos arī tauki, bet pēdējos četrus mēnešus sauc par finišingu, kad lopam tiek dota speciāla barība, lai labāk veidotos marmorējums, gaļas struktūra. Nogatavināšanai papildus nepieciešamas vēl vismaz 28 dienas. Gaļa tiek nogatavināta īpašā 30 tūkstošus eiro vērtā kamer, noteiktā temperatūrā, izmantojot Himalaju sāli. “Bet tas ir to vērts,” Dace ir pārliecināta. Procesā gaļa zaudē apmēram 10 % sākotnējā svara, toties cena pieaug.
Gaļas liellopi tiek baroti ar speciālu maisījumu vismaz divus gadus, līdz tiem izveidojas arī tauki. Pēc tam četrus mēnešus ir finišinga stadija, kad barība ir cita - tā ļauj izveidoties marmorējumam.
Kolumbu gaļu var nopirkt viņu pašu veikalā, nogaršot vairākos restorānos, tostarp Kuldīgā, kā arī iegādāties veikalā Stockmann. Dace par to ļoti priecājas, jo tas nozīmē, ka saimniecībai jau ir izaugusi līdz tādam apjomam, ka spēj nodrošināt liela veikala pieprasījumu. Viņa gan atzīst, ka gaļas lopus pērk arī no citām saimniecībām, lai nerastos situācija, ka gaļa ir beigusies. “Man patīk tādi partneri kā Stockmann – viņi novērtē ieguldīto darbu. Nav jāstrīdas par cenu un citiem nosacījumiem.”
Nākotnes plānos ir vēl viena novietne – nobarojamiem lopiem, ko uzņēmums, visticamāk, būvēs, kad būs pieejama jaunā Eiropas Savienības finansējuma kārta. “Modernās novietnes ar augstiem griestiem, gaisa cirkulāciju palīdz nodrošināt lopu labturību,” saka Dace Meldere. Tādā, protams, viņas Vagjū liellopi justos daudz labāk – galu galā tie jāaudzē četrus gadus, un divus gadus gaļa jānogatavina. Cerams, ka jau pēc dažiem gadiem šī gaļa parādīsies glaunāko restorānu sortimentā.