Modernās lauksaimnieces

Anda Asere

Labs of Latvia, speciāli Forbes

• Foto: Edmunds Brencis

Spirulīna Āfrikā ir tradicionāls pārtikas produkts – tropiska mikroaļģe. Stāstot par svaigu spirulīnu tiem, kas par to neko nav dzirdējuši, uzņēmējas izmanto salīdzinājumu ar kafiju. “Kafijā esošais kofeīns nobloķē noguruma sajūtu, un šķietamā enerģija iztukšo organisma rezerves, bet klīniskie pētījumi rāda, ka tikai pāris ēdamkarošu spirulīnas dod līdzīgu efektu kā bļoda svaigu dārzeņu, papildinot mūsu rezerves ar vitamīniem un antioksidantiem, turklāt īpašā, dabas radītā un viegli uzņemamā formā,” saka Agnese.

Kad vaicāju, kāpēc gan Latvijā jāaudzē tradicionālā silto zemju aļģe, viņai pēc atbildes nav tālu jāmeklē: “Ja mēs audzējam tomātus, kāpēc gan nevarētu audzēt arī spirulīnu? Tāpat kā mēs redzam kvalitātes, garšas un uzticības atšķirību starp tomātu no Spānijas un tomātu no vecmāmiņas dārza, tāpat ir ar spirulīnu. Mēs ēdam avokado, rīsus un daudzus citus tropiskos produktus, bet mēs nevaram gaidīt, ka viņi izaudzēs ziemeļniekiem pilnīgi visu.”

Svaiga spirulīna ir produkts, kas mums varbūt šķiet kaut kas īpatnējs, bet arī daudzi citi produkti mūsu ēdienkartē parādījušies pavisam nesen, piemēram, avokado un kvinoja. Agnese uzsver, ka banāni, ko ēd teju katrs, mūsu ikdienā ir tikai dažus desmitus gadu – kopš neatkarības atgūšanas. “Cilvēki tikai domā, ka ir konservatīvi. Kad aļģes un kukaiņi tiek garšīgi pagatavoti, cilvēki ir gatavi tos ēst tāpat kā desas,” viņs ir pārliecināta.

Uzņēmējas ir pat mazliet pārsteigtas, ka cilvēki Latvijā saprot šo produktu. Sākumā viņas domāja, ka vietējais tirgus ir mazs un drīz vien būs jāiet eksportā, taču līdz šim visu ražu apēda vietējie pircēji. “Uz Ziemassvētkiem bija izveidojusies trīs nedēļu rinda. Tas liecina, ka mums jāaudzē vairāk un ātrāk,” secina Agnese.

Spirulīnu parasti audzē seklos dīķos. Tai vajag caurspīdīgus, seklus bioreaktorus, jo aļģe jāaudzē tik blīvi, ka gaisma nespēj ielauzties dziļāk par pieciem centimetriem, tāpēc klasiskā metode veido lielu ūdens patēriņu, kas rodas iztvaikošanas dēļ. Uzņēmējas apgalvo, ka SpirulinaNord metode patērē desmitreiz mazāk ūdens un neaizņem daudz vietas. Pat vislabvēlīgākajos apstākļos tropos spirulīnu var ievākt sešus līdz deviņus mēnešus gadā, bet SpirulinaNord urbānajā pilsētvides aļģu fermā Rīgā – visu gadu.

Latvijas inženierzinātņu doktores šīs aļģes audzēšanai ir izstrādājušas labāku metodi – ražotnē ir kubikmetru ietilpīgi bioreaktori, kuros maigi burbuļo zaļš ūdens. “Mūsu gadījumā bioreaktori visu laiku strādā un aļģes vienmērīgi saņem gaismu, siltumu un nepieciešamās barības vielas,” aizrautīgi stāsta Agnese. Pareizajā laikā novācot spirulīnu, tiek iegūts pavisam svaigs produkts. Tas tiek sasaldēts vai sajaukts ar augļu sulu vai sīrupu, tāpēc nav nepieciešams to kaltēt. “Visi klīniskie pētījumi saka, ka spirulīnā visvērtīgākie ir antioksidanti. Aaļģi kaltējot, lielākā daļa šo antioksidantu iet bojā, tie tiek vienkārši sadedzināti. Tieši tāpēc pulveris nelabi ož,” viņa skaidro.

SpirulinaNord ražotnē spirulīna aug slēgtā sistēmā, tādējādi novēršot patogēnu iekļūšu; un nav vajadzīgi ne moskītu tīkli, ne pīļu aizbaidīšanas ierīces. “Mēs nenocērtam nevienu koku, neizdzenam no meža nevienu zaķi, mums nevajag jaunas zemes platības, lai audzētu spirulīnu. Viss paliek savās vietās. Modernā lauksaimniecība ir precīzāka, gudrāka, mazāk invazīva ārējā vidē. Arvien vairāk cilvēku dzīvo lielpilsētās, tāpēc ir tikai loģiski, ka arī ēdiens ir jāaudzē turpat – lai piegādes ķēdes būtu īsākas,” stāsta Kristīne. Agnese piebilst: “Ja ēdiens ir audzis tavā kopienā, vari būt drošs, ka tas atbilst taviem standartiem un ka tā ražošanā nav izmantots bērnu darbs vai sieviešu paverdzināšana. Jā, varbūt viņu kultūrā ir pierasts tā strādāt, bet, kad mēs pērkam eksotisko valstu produktus, mēs nezinām, ko šie strādnieki domā. Varbūt viņi ir laimīgi, ka viņiem vispār ir darbs, bet varbūt viņi strādātu labākos apstākļos,” teic Agnese.

Uzņēmējas neizmanto ne herbicīdus, ne pesticīdus, bet eko zīmogu šim produktam pagaidām nevar likt. “Tā kā spirulīna neaug dabiskā augsnē un mēs izmantojam filtrētu krāna ūdeni, tā bagātināšanai ir jāizmanto minerālvielas. Ja mēs gribētu nokārto eko sertifikātu, būtu jāizmanto bioloģiski sertificēti minerālmēsli. Tuvākie ir no Čīles – pavisam dabiski putnu izkārnījumi, kas satur daudz nitrātu. Taču manā skatījumā nav ilgtspējīgi vest pāri puspasaulei minerālmēslus, ja tepat Lietuvā ir pieejami no gaisa iegūti slāpekļa savienojumi. Mēs dodam priekšroku ilgtspējīga saimniekošanai un lokāliem resursiem, pat ja šī iemesla dēļ nevaram teikt, ka mūsu produkts ir eko,” norāda Agnese.

Inovatīvās idejas par spirulīnas audzēšanu vaininiece ir Kristīne. Viņa pirms apmēram desmit gadiem sāka interesēties par veselīgu dzīvesveidu, uzturu, un nonāca līdz spirulīnai. Tā ir pieejama kaltēta tabletēs vai pulverī, bet to Kristīne sauc pat pilnīgi citu produktu – sabojātiem pārpalikumiem no vērtīgās aļģes. Taču svaigu spirulīnu mūsu reģionā nekur nevarēja dabūt.

Kad Agnese Rīgas Tehniskajā universitātē domāja, kurai no biotehnoloģijām ķerties klāt, Kristīne savai kolēģei ieteica papētīt mikroaļģes, konkrēti – spirulīnu. “Ēdamās mikroaļģes ir tikai divas – hlorella un spirulīna. Vērtības ziņā spirulīna ir galvastiesu pārāka. Hlorella ir vienšūnis, ko grūtāk novākt, turklāt to vajag vēl pārstrādāt, jo kuņģis to nespēj tik viegli sagremot. Turpretī spirulīna ir spirālīte, ko var viegli novākt, – izfiltrē un viss, tā ir gatava lietošanai. Ekselenta kombinācija! Tā ir vieglāk sagremojama nekā kāposti, kas ir pilni ar šķiedrvielām, bet vienlaikus pūš vēderu. Atšķirībā no dārzeņiem, kam ir daudz lapu, kātu un mizu, spirulīnu var ēst visu,” saka Agnese. Kristīne atceras, ka Agnese patiesi aizrāvusies ar šo ideju, un abas ķērās tai klāt. “Man uzreiz bija skaidrs, ka spirulīnu vajag katrā mājā. Arī ANO un Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka spirulīna ir pilnvērtīgs un ilgtspējīgs pārtikas produkts,” piebilst Agnese.

Pirmos soļus zinātniskajā pētniecībā un idejas komercializācijā viņas spēra Rīgas Tehniskajā universitātē. “Mēs ietrāpījām ļoti labā laikā – bija iespēja iegūt dažādus atbalsta instrumentus, kas piemēroti katrai attīstības stadijai. Tā mēs divus gadus universitātē iesildījāmies,” stāsta Kristīne.

Viņu trešais biznesa partneris un Kristīnes vīrs Kaspars Veģeris palīdzēja automatizēt reaktorus, lai cimperlīgajām aļģēm nodrošinātu vislabākos apstākļus. Sākumā bija 200 litru bioreaktori, vēlāk – 600 litru. Tas bija lielākais izmērs, ko universitātē varēja ienest pa laboratorijas durvīm. Iespēja spirulīnu audzēt arvien lielākos bioreaktoros parādīja, ka tehnoloģija ir mērogojama. Tagad radīts jau kubikmetru liels bioreaktors.

Lai gan Agnese un Kristīne nāk no zinātnes pasaules, uzņēmējas izbauda biznesa pasaules tempu. Rēķini ar zinātni gan vēl līdz galam nav nokārtoti – Agnese arvien turpina pētīt spirulīnu arī zinātniskā līmenī.

Patlaban ražotnē strādā deviņi bioreaktori, un uzņēmējas ievāc 100 kilogramu spirulīnas ražas mēnesī. “Līdz šim mūsu izaugsme bija samērā lēna, jo ar katru nākamo bioreaktoru, ko uzbūvējām, pilnveidojām un testējām tehnoloģiju. Aļģe ir dzīvs organisms, tā reaģē arī uz nelielām izmaiņām. Tagad tehnoloģija ir pilnveidota un notestēta, varam sākt straujāku attīstību,” saka Agnese. Kristīne piebilst, ka SpirulinaNord ir pirmais uzņēmums, kas spirulīnu audzē šādi. Ja tas nespēs augt gana ātri, daudz ko var nokavēt, tāpēc pie līdz šim sasniegtā uzņēmējas nevēlas apstāties. Lai paplašinātos vairāk nekā desmit reižu, šogad iecerēts piesaistīt investīcijas un pārcelties uz plašākām telpām, kur būs vieta 80 bioreaktoriem.

Uzņēmējas spriež, ka SpirulinaNord paliks ražotāja kurpēs un uzņēmumam būs liela pārtikas ražotne. Tuvāko reģionu iecerēts apgādāt pašu spēkiem, bet tālākos tirgos piedāvāt tehnoloģijas licenci. “Spirulīnas audzēšana slēgtās sistēmās ir iespējama dažādās pasaules vietās, arī tādos tirgos, ko nav viegli iekarot. Pagaidām neviens cits nepiedāvā tieši spirulīnai paredzētus no klimata neatkarīgus bioreaktorus. Pārsvarā ir pieejami ar saules gaismu lietojami reaktori, bet klimata pārmaiņu dēļ mākoņu daudzums un karstuma viļņi kļūst aizvien neprognozējamāki, kas būtiski ietekmē spēju audzēt mikroaļģes un iegūt kvalitatīvu produktu. Tādēļ apsveram iespēju uz franšīzes līgumu pamata piedāvāt tehnoloģiju ražotājiem ārvalstīs, mārketinga lokalizāciju uzticot viņiem,” plānos dalās Agnese.

SpirulinaNord pirmais produkts bija saldēta svaiga spirulīna. Joprojām 30–50 % klientu pērk tieši šo produktu. Vēlāk Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vaučeru programmā izveidojās sadarbība ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti – pētot iespēju tikt pie produkta, kas nav jāsasaldē, radās spirulīna ar ābolu sulu. Savukārt sadarbībā ar sportistiem radās spirulīnas sīrupi – koncentrāts, ko katrs pats atšķaida ar ūdeni. “Sportisti ņēma saldēto spirulīnu līdzi uz treniņnometnēm, taču ir sarežģīti paņemt līdzi saldētu produktu uz ārvalstu treniņiem. Dažus censoņus, protams, tas neatturēja aizvest to visai tālu. Sportistus nebaida cukurs, tāpēc, viņu iedrošināti, mēs izstrādājām produktu, kur spirulīna ir iekonservēta mazliet lielākā cukura daudzumā, iegūstot produktu, kas nebojājas veselu gadu. Sekojot viņu vēlmēm, radījām sīrupu, kur 330 mililitros ir 14 porciju, tātad mēnesī vajadzīgas tikai divas pudeles. Un pats labākais – produkts ir tik kompakts, ka uz vienu dienas devu spirulīnas cukura ir tik, cik pusābolā. Tagad tas ir kļuvis arī par manu mīļāko produktu,” stāsta Agnese.

Viņa neslēpj, ka jaunu produktu izstrāde ir sarežģīta. Piemēram, kopā ar ābolu sulu spirulīna garšo ļoti labi – vienkārši pēc ābolu sulu, kas ir spilgti zaļā krāsā. Taču, ja spirulīnu sajauc ar apelsīnu sulu, pēc dažām dienām tā smaržo un garšo pavisam dīvaini. Līdzīgi ir ar upeņu sīrupu – kombinācijā ar to spirulīnai nav iespējams nodrošināt par mēnesi ilgāku derīguma termiņu, turpretī spirulīna cidoniju un dzērveņu sīrupā istabas temperatūrā ir uzglabājama veselu gadu.