Mazāk un efektīvāk
Strādāt īsāku laiku, paveikt savus uzdevums efektīvāk un sasniegt rezultātus ātrāk – vai tas varētu kļūt par ikdienu arī Latvijā?
Latvijā cilvēki nestrādā maz – par to liecina ne tikai izslavētais latviešu darba tikums, bet arī pētījumi. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka mūsu valstī 2018. gadā viens cilvēks nostrādāja 1699 stundas. Tas ir mazāk nekā Igaunijā, bet nedaudz vairāk kā Lietuvā. Mazākais nostrādāto stundu skaits bija Vācijā – 1363, bet augstākais Meksikā – 2148.
Citu valstu pieredze Latvijā bieži vien izraisa diskusijas par šo jautājumu un liek padomāt par to, vai mums nevajadzētu strādāt mazāk stundu, koncentrējoties uz labāku rezultātu. Janvāra sākumā plaši tika apspriests Somijas premjerministres Sannas Marinas it kā teiktais par plānu ieviest sešu stundu darba dienu un četru dienu darba nedēļu. Tomēr Somijas valdība šajā lietā ieviesa skaidrību, norādot, ka šādas izmaiņas netiek plānotas, bet plaši citētajām ziņām pamatā ir Sannas Marinas personīgais viedoklis, kuru viņa paudusi kādā diskusijā, vēl būdama satiksmes ministre.
Latvijā likuma izpratnē normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundu. Cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku, normālais darba laiks nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā.
Viedokļu sadursme
Vai mums būtu jāapsver ideja par īsāku darba nedēļu? Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns atbild apstiprinoši. Viņš skaidro – ļoti daudzi privātie uzņēmumi ārzemēs konstatējuši, ka, saīsinot darba laiku, pieaug gan darbinieku produktivitāte, gan uzņēmuma peļņa. Tas gan attiecināms uz tādu darbu, kas nav monotons, bet radošs.
Ja darbiniekam nav vienmēr obligāti jāatrodas darba vietā, īsākas darba stundas varētu veicināt atdevi un varbūt pat mudināt paveikt vairāk. Baldzēns atgādina, ka par astoņu stundu darba dienu Latvijā izlēma Satversmes sapulce, taču kopš tā laika attīstījušās jaunas tehnoloģijas, procesi tiek automatizēti, tātad daudzviet iespējams pāriet uz citu darba režīmu. Viņš uzskata, ka vajadzētu koncentrēties uz rezultātu, nevis stundām, kas pavadītas darbā.
Viedokli, ka Latvijā ir zems darba ražīgums, arodbiedrību savienības vadītājs sauc par “galīgām blēņām”. Tieši pretēji – šajā jomā, viņaprāt, vērojams progress. Tādēļ arī varētu sākt diskusijas par darba stundu samazināšanu – nekādus zaudējumus šāds solis nenestu. Darba laiku varētu samazināt pakāpeniski, vērtējot rezultātus. Šis jautājums būtu jārisina, ne tikai vienojoties darba devējiem un darba ņēmējiem, bet arī jādomā par regulējuma pilnveidi. Baldzēns gan prognozē, ka darba devēji sākotnēji būs pret šādu ieceri, tomēr tajās jomās, kur darbs ir radošs, mērķēts uz konkrētu rezultātu sasniegšanu, kur cilvēkiem būtu jāstrādā ar maksimālu jaudu, vajadzētu izvērtēt iespēju samazināt pašreizējās darba stundas.
Šādas diskusijas aktualizēšana gan ir pašu darba ņēmēju un arodbiedrību rokās. Baldzēns piekrīt, ka arodbiedrībām būtu jāpievēršas šim jautājumam un to vajadzētu darīt, taču patlaban ir ļoti daudz problēmu ar mediķu, pedagogu un citu jomu darbinieku atalgojumu. Tagad tiek risināti šie aktuālie jautājumi, bet ar laiku varētu nonākt arī līdz sarunai par darba laika iespējamu saīsināšanu.
Egila Baldzēna prognoze izrādījās pareiza – darba devēji tiešām neatbalsta ideju par īsākām darba stundām. Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK) uzsver, ka mūsu valsts iekšzemes kopproduktu neveido ievērojami dabas resursi, piemēram, nafta, kā tas ir citur. Mums pieejams tikai pašu saražotais, kas atkarīgs no kapitālieguldījumiem un nodarbināto skaita, viņu kvalifikācijas un atbilstības pieprasījumam, kā arī nodarbinātības intensitātes. Pašreizējais kapitāls nodokļu politikas īpatnību dēļ (relatīvi augstas darba nodokļu likmes, diferencēts neapliekamais minimums, solidaritātes nodoklis un attīstības ekonomikai nepiemērotā nodokļu likmju progresivitāte) rada priekšnoteikumus zemas pievienotās vērtības uzņēmējdarbībai, uzsver LDDK.
Saīsinot darba nedēļu, tiks būtiski ietekmēta tā vērtība, ko valsts līmenī spējam radīt. Turklāt uzmanība īpaši jāpievērš dažādiem ar produktivitātes veicināšanu saistītiem pasākumiem, jo produktivitātes līmenis šobrīd nav līdzsvarā ar atalgojuma kāpumu, kas ilgtermiņā rada negatīvas sekas kopējai tautsaimniecības attīstībai, uzskata organizācija, kas pārstāv darba devējus. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju (prognozējams darbspējas vecuma personu īpatsvara samazinājums), kā arī to, ka ne gluži visu uzņēmējdarbībā var automatizēt, tuvākajā nākotnē normatīvi regulēta darba dienu skaita samazināšana nav iespējama bez nopietnām materiāla rakstura konsekvencēm mājsaimniecību budžetos, ir pārliecināti LDDK pārstāvji.
Drīzumā pārmaiņas nav gaidāmas
Pašlaik nekas neliecina, ka diskusiju par darba stundu samazināšanu varētu aktualizēt valdības vai Saeimas līmenī. Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, atbildot uz Forbes jautājumiem, uzsvēra, ka Darba likums jau tagad paredz iespējas darbiniekam ar darba devēju vienoties par elastīgiem nosacījumiem gan attiecībā uz darba laika, gan darba izpildes vietas organizāciju, kā arī izmantot attālināto darbu un tehnoloģiju sniegtās iespējas.
Teorētiski darba laika samazināšana var stimulēt plašāku darba resursu izmantošanu, īpaši atsevišķu uzņēmumu līmenī, taču patlaban nav īstais laiks apspriest ieceri par būtisku darba laika samazinājumu, uzskata ministrs, argumentējot, ka produktivitātes līmenis Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. “Produktīvākās Rietumeiropas ekonomikās darba ņēmējs var atļauties nedēļā strādāt mazāk stundu, jo vienalga saņems ievērojami lielāku samaksu, nekā tas ir Latvijā.”
Pašlaik Latvija vairāk nekā divreiz atpaliek no ES vidējā produktivitātes līmeņa, tāpēc saīsināta darba nedēļa nozīmētu būtisku ekonomikas apjoma samazinājumu un negatīvi ietekmētu darba algas, budžetu, pakalpojumu saņēmēju apmierinātību, nodokļus, uzskata ministrs. Piemēram, samazinot darba laiku līdz 32 stundām nedēļā, strādājošo ienākumi samazinātos teju par divdesmit procentiem.
Šādas izmaiņas samazinātu arī Latvijas konkurētspēju ar valstīm, kas šādu ieceri neīstenos. Konkurētspēja tiktu saglabāta tikai gadījumā, ja šādas darba laika pārmaiņas vienlaikus īstenotu visas ES dalībvalstis. Pagaidām gan ES līmenī diskusija par īsākas darba nedēļas ieviešanu nenotiek, piebilst ekonomikas ministrs. Tomēr nākotnē, augot produktivitātes līmenim un ienākumiem, būs iespēja pakāpeniski samazināt darba dienas ilgumu, uzskata Nemiro. Viņš arī atsaucas uz EDSO pētījumu par darba stundām, kas parādot – valstīs, kur ir lielāks iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju (Vācija, Skandināvijas valstis), cilvēki strādā mazāk stundu nekā tajās, kur labklājības līmenis ir zemāks (Baltijas valstis, Portugāle, Grieķija, Meksika). “Tas skaidrojams ar produktivitātes līmeni šajās valstīs. Augstāka produktivitāte dod iespēju līdzīgā laika periodā radīt lielāku pievienoto vērtību un attiecīgi gūt lielākus ienākumus. Šeit runa ir ne tik daudz par kvantitāti, bet kvalitāti. Jāstrādā nevis ilgāk, bet gudrāk,” saka Ralfs Nemiro.
EDSO pētījums parāda, ka iespējami arī izņēmumi. Piemēram, Koreja un ASV, kur ir gan augsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju, gan arī salīdzinoši ilgas darbam veltītas stundas, tas ir saistīts ar darba tradīcijām, tieksmi iegūt peļņu un augsto konkurenci darba tirgū. Darba stundu ilgumu ietekmē arī tas, cik stipras valstī ir arodbiedrības.
Savulaik šā jautājuma risināšanu iedzīvotāji bija ņēmuši savās rokās – iniciatīva portālā “Manabalss.lv” iecere ar likumu samazināt normālo darba laiku līdz 32 stundām nedēļā divu gadu laikā guva nepieciešamo atbalstu un tika iesniegta parlamentā. Parlaments, veicot iniciatīvas sākotnējo izvērtēšanu, jau teju pirms gada to nodeva tālākām diskusijām citā institūcijā – Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē. Gala lēmums pagaidām vēl nav pieņemts, bet NTSP apakšpadomē priekšlikums par saīsinātu darba nedēļu noraidīts.