Jaunpienācējs
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Juris Andžejevskis vada vienīgo meža nozares uzņēmumu, kura apgrozījums pēdējo piecu gadu laikā ir pieaudzis vairāk nekā 20 reižu, sasniedzot 35 miljonus eiro. Izskatās gan, ka ar mežiem Dižozolam saikne ir maza – tas drīzāk ir finanšu un tehnoloģiju uzņēmums.
Rūjienietis Juris Andžejevskis (38) savas dzīves pirmos 25 gadus ar biznesu vispār nesaistīja. Bērnībā viņš spēlēja basketbolu un pēc mammas iniciatīvas – arī flautu un klavieres, turklāt bija jādzied arī skolas korī un jāspēlē orķestrī. Tagad gan viņš vecākiem ir pateicīgs, ka piespieda mācīties mūzikas skolā, taču tolaik bastoja flautas stundas, lai nodarbotos ar savu kaislību - basketbolu. Par profesionālu basketbolistu izaudzis Valmierā, Juris spēlēja arī jauniešu izlasē, bet biznesa vadības studijas RTU un Vidzemes augstskolā pakārtoja sportam. Tā tas turpinājās līdz 2007. gadam, kad ārsti pateica: “Gribi būt invalīds – turpini.” Līdz tam laikam Jurim bija četras reizes lauzts deguns, veiktas ceļgala, potītes un trīs rokas operācijas.
Juris nolēma mainīt nodarbošanos, taču pirmā pieredze biznesā izrādījās ne mazāk traumatiska. Viņš izvēlējās būvniecību, kur tobrīd gāja visi, kam nebija slinkums. Būvniecības apjomi auga, un augstākas algas nekā celtniecībā bija tikai pilotiem un programmētājiem (CSP dati). Pirmo uzņēmumu Vidzemes būve Juris nodibināja kopā ar bērnības draugiem Guntaru Galvanovski un Gati Melderi, ar kuriem uzaudzis vienā pagalmā Rūjienā un gājis tajās pašās skolās. Savu pamatkapitāla daļu Juris ieguva, ieķīlājot vecāku un draugu īpašumus. Par būvinženieru un būvdarbu vadītāju piesaistīja Viktoru Gaili, arī no Rūjienas, vēlāk pievienojās Jānis Jēgers.
“Pirmā doma bija paņemt Dzeltenās lapas un apzvanīt visas zemnieku saimniecības, piedāvājot būvniecības pakalpojumus, jo zemniekiem bija daudz Eiropas Savienības fondu naudas,” atceras Juris. Taču izrādījās, ka tā varēja tikt tikai pie jumtu remontiem un dažām privātmājām, jo lielākiem objektiem vajadzēja pieredzējušus būvniekus. Tāpēc Vidzemes būve gāja par apakšuzņēmējiem lielākām firmām, piemēram, viens no partneriem bija uzņēmums Sonips, kuram tolaik bija 1,3 miljonu apgrozījums. Taču 2007. gads bija pēdējais, kad būvniecības apjomi vēl auga. 2008. gadā viss nedaudz turpinājās inerces pēc, bet 2009. gadā kritums bija par 22 procentiem. Vidzemes būve bankrotēja, Sonips arī. “Vecāku īpašumi nokļuva drošās rokās – bankā,” atzīst Juris.
Otrs uzņēmums, ko izveidoja Juris Andžejevskis ar Guntaru Galvnovski, bija Vidzemes ceļu būve – ceļu būve likās tikpat perspektīva kā būvniecība. Taču izrādījās, ka ceļu būves tehnika ir ļoti dārga, un jaunie uzņēmēji varēja atļauties nopirkt tikai vienu ekskavatoru, tādēļ nolēma rakt grāvjus un dīķus. Kā spilgtākos objektus Juris min divus – dīķi Lido projektam pie Gaiziņkalna un darbu Amatciemā. Acīmredzot prestižais objekts Amatciemā iegūts, pateicoties veciem sakariem, jo šā projekta autors Aivars Zvirbulis bija arī līdzīpašnieks uzņēmumā Sonips. Diemžēl arī ceļu būves uzņēmumu piemeklēja bēdīgs liktenis. Juris secina: “Atkal ieguvām pieredzi un daudz parādu.”
Vajadzēja domāt, kā pabarot ģimeni, atgūt vecāku īpašumu un atdot parādus. Juris un Jānis nolēma doties strādāt celtniecībā uz Norvēģiju, bet Guntars palika Latvijā un kopā ar Ivaru Tanomeci nodibināja uzņēmumu LV Meži, kas 2017. gadā tika pārsaukts par Dižozolu. Ivars bija atbalstītājs basketbola klubam Valmiera, kura prezidents bija Guntars Galvanovskis. Ivars Tanomecis, kuram atšķirībā no Jura bija arī pelnoša biznesa pieredze, ir arī Dižozola pamatlicējs. Juris Andžejevskis stāsta: “Kad Guntars 2010. gadā mani atsauca no Norvēģijas, piedāvājot iesaistīties mežu biznesā, man bija mērķis ilgtermiņā kļūt par līdzīpašnieku, nevis strādāt algotu darbu. Taču, lai to panāktu, man bija iss jāsāk no nulles, jāpierāda sevi Ivaram un pārējiem kolēģiem. Tā iespaidā esmu izgājis un apguvis visus meža nozares procesus.” Lai arī Tanomecis no Dižozola tagad ir prom, viņam ar naudu viss ir kārtībā. Ivaram pieder uzņēmums Gemini IT, kas pērn, apgrozot 2,6 miljonus eiro, nopelnīja vairāk nekā pusmiljonu – gandrīz tikpat daudz, cik Dižozols, apgrozot 35 miljonus. Dižozola īpašnieki ir saglabājuši labas attiecības ar Gemini IT un turpina sadarboties.
Dižozola mērķis bija kļūt par vadošo uzņēmumu gan koksnes virzienā, gan finansēšanā visā valstī, ne tikai vienā reģionā. Sākumā Dižozolam pat bija sava mežizstrādes tehnika, taču uzņēmēji ātri vien saprata, ka mežistrādes virziens viņiem nav pa spēkam. Konkurēt ar lielajiem mežizstrādes uzņēmumiem no nulles ir grūti, turklāt tas nemaz nav vajadzīgs, jo prasa milzīgus resursus – tehnika lūst, detaļas zog, izkontrolēt neko nav iespējams. “Bieži tehnika it kā bija salūzusi, bet tajā laikā manīta citos mežos,” saka Juris. Tāpēc no ieguldījumiem šajā virzienā nolemts atteikties, bet izmantot ārpakalpojumu. Patlaban Dižozola autoparkā ir 39 tehnikas vienības, no kurām meža izstrādei paredzēta nav neviena. Desmit ir kokvedēji, bet visas pārējās ir vieglās automašīnas, iegādātas lielākoties līzingā.
2013. gadā Dižozola apgrozījums bija tikai 860 tūkstoši eiro. Uzņēmums investēja CRM, BRP un IT sistēmā, kā arī izstrādāja savu automātisku sistēmu, kas, ievadot noteiktus parametrus, ļauj novērtēt mežu. Kopumā tehnoloģijās īsā laikā investēts vismaz pusmiljons eiro. 2014. gadā apgrozījums pieauga par 40 %, vēl pēc gada izaugsme bija 20 procentu.
Kompānija sāka strauji augt, kad Dižozols ieguva FSC un PEFC sertifikātus un sāka nodarboties ar apaļkoku vairumtirdzniecību. Bez šiem sertifikātiem pārdot kokus lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem ir teju neiespējami. Pēc būtības pakalpojums ir līdzīgs faktoringam – solot naudu uzreiz, Dižozols var nopirkt mežu lētāk, nekā meža īpašnieks būtu varējis to pārdot ar pēcapmaksu. Taču pārdot to varēja dārgāk, jo uzpircējiem interesēja regulāras piegādes un par apjomiem tie bija gatavi maksāt vairāk. Piemēram, Ošukalns par zāģbaļķiem nodrošina piemaksas - jo vairāk mēnesī piegādāts, jo lielāka piemaksa. Vairumtirdzniecība uzņēmuma apgrozījumā veido 60 - 70 %, mežu apsaimniekošana - 15 procentus. Pēdējo piecu gadu laikā caur Dižozolu pārdotās koksnes apjoms ir palielinājies sešas reizes – pērn uzņēmums notirgojis 630 tūkstošus kubikmetru koksnes.
Tomēr peļņa no starpniecības produkts ar pievienoto vērtību, tāpēc Dižozols pievērsās citu pakalpojumu attīstīšanai, piemēram, mežu apsaimniekošanai un pašu mežu pirkšanai. Bija problemātiski atrast cilvēkus, kuriem pieder neapsaimniekoti vai pat kopti meži un kuri būtu gatavi tos pārdot. Klienti tika meklēti ar standarta metodēm – caur sludinājumiem reģionālajās avīzēs un, protams, sludinājumu portāliem. Tas nedeva būtisku rezultātu – lai šādam sludinājumam vispār pievērstu uzmanību, cilvēkam pašam jau ir jāgrib pārdot mežu. Nebija iespējams, ka kāds no malas uzzinās par Dižozolu.
Dižozols sāka darīt to, ko neviens cits šajā nozarē nepraktizēja, proti, pirkt reklāmu gan televīzijā, gan citos kanālos, reklamējot iespēju pārdot mežu, kā arī meža apsaimniekošanas pakalpojumus. Reklāmas parādījās 2018. gadā, un tikai šajā vienā gadā caur Dižozolu pārdotās koksnes daudzums dubultojās, tāpat arī apgrozījums. Kompānija aizņēmās naudu bankā. Vēl pēc laika tika radīts saistītais uzņēmums Dižozols Investment, kas fokusējās uz mežu īpašumu iegādi, piesaistot 2,7 miljonu finansējumu no alternatīvā finansējuma platformas Crowdestor, kas, ņemot vērā tās īpašniekus arī varētu būt saistīta ar pašu Dižozolu. Investoriem solītā atdeve ir 16 - 21% gadā.
Lai īstenotu savus ambiciozos plānus, Dižozols piesaistīja speciālistus no tehnoloģiju kompānijām. Raimonds Cipe pirms Dižozola bija guvis pieredzi Twino, biznesa procesu analītiķis Roberts Tomme pēc studijām Londonā strādāja par finanšu analītiķi Londonas J.P. Morgan, bet finanšu direktors Arvis Meldrājs pirms tam četrus gadus bija finanšu kontrolieris Tele2 Rīgā un Stokholmā.
Sarunās ar Forbes tradicionālās mežizstrādes kompānijas kritizē Dižozolu par katru soli, tomēr publiski kritizēt neviens no uzrunātajiem nav gatavs. Dominē neizpratne par Dižozola biznesa modeli – koksnes cena nekad nav augusi tik strauji, lai varētu samaksāt 20 % par aizņēmumiem, bet tērēt naudu reklāmai šajā nozarē nav pierasts. Tomēr konkurenti atzīst, ka reklāmas ieviešana tādā konservatīvā jomā nav slikta ideja.
Krietni pragmatiskāks un ciniskāks par Dižozola darbības mērķiem ir Latvija Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss: “Manuprāt, te nekādas mīklas nav. Domāju, ka Dižozols nopirks iespējami daudz mežu, lai pēc tam tos pārdotu skandināviem, kuri atkal pārmaksās, bet ilgtermiņā ieguldījumu atgūs.” Klauss min piemēru no 2018. gada, kad Zviedrijas mežu īpašnieku koncerns Sodra Latvijā iegādājās SIA Bervig Skog, kura īpašumā bija 111 tūkstoši hektāru zemes, samaksājot par to 324 miljonus eiro un kļūstot par lielāko privāto zemju īpašnieku Latvijā. Toreiz Sodra stipri pārmaksāja, nākamā augstākā piedāvātā cena bija par vairākiem desmitiem miljonu zemāka. Latvijas mediji bija neizpratnē, kādēļ šos mežus neiegādājās valsts, bet pieļāva, ka tie nonāk skandināvu rokās, kuriem mežos ieguldīta arī pensiju fondu nauda. “Tam nav nozīmes, vai valsts pirks vai ne, jo ir pilnīgi skaidrs – ja mūsu valsts toreiz nopirktu un pārmaksātu, tad KNAB būtu klāt un mediji celtu trauksmi par to, ka pārmaksāts,” cinisks ir federācijas vadītājs.
Dižozolam patlaban pieder 4000 hektāru meža. Līdz Sodra līmenim vēl tāls ceļš ejams, taču šķiet, ka Kristapam Klausam būs taisnība. Dižozols nākotnē skatās ar optimismu - uzņēmums plāno turpināt ieguldīt IT risinājumos, izveidojot meža biržu, bet finansiāli šo gadu pabeigt ar līdzīgiem rezultātiem kā pērn. Sadarbības partneri viņus slavē. "Jauni puiši, kas visas nozares uzņēmumu vadītājiem varētu būt kā dēli, no citas paaudzes. Atnāca un visu nozari sapurināja, parādīja, ka var darīt arī citādi. Daudziem, protams, nepatīk, iespējams, šķiet, ka agresīvi. Taču viņi tur vārdu, kas nav bieža parādība Latvijā. Radoši un ar labu mārketingu. Mums ļoti patīk - mēs skatāmies un viņiem un principā mainīsimies arī paši," norāda Stora Enso pārstāvis Vilnis Freimanis, kurš ar Dižozolu strādā jau teju piecus gadus.