Ieguvējs
Katrīna Iļjinska
Forbes Staff
Tomass Mikalauskas jau 22 gadus pastāvīgi kaut ko iegūst, paaugstinot likmes. Londonā sācis no nulles, bet tagad Kongo iegūst varu un zeltu.
Kad lietuvietis Tomass 18 gadu vecumā atsaucās bērnības drauga uzaicinājumam atbraukt uz Londonu, viņam gandrīz nācās palikt uz ielas. Draugs, kurš solīja sagaidīt, “vienkārši” necēla klausuli un “pazuda”, atstājot Tomasu – tolaik gandrīz vēl bērnu – vienu svešumā.
Mamma uz trim diennaktīm bija apmaksājusi moteli - tātad viņam bija tieši tik laika, lai atrastu darbu vai atgrieztos mājās. Un, iespējams, tas nozīmētu uz visiem laikiem atteikties no starptautiskām iespējām. Viņam toreiz izdevās iekārtoties darbā, bet tagad pats piedāvā iekārtoties arī citiem.
Tomass Mikalauskas (40) ir dzimis Lietuvā. Skolā ar īpašiem panākumiem neizcēlās – mācījās viduvēji un pat arī tagad īsti neatzīst mācību nozīmi. Un, lūk, pēc skolas beigšanas radās tiem laikiem neierasta iespēja. Viņa bērnības draugs, kurš jau strādāja Londonā, uzaicināja turp arī Tomasu. Visu bērnību viņi ne vien dzīvoja kaimiņos, bet draudzējās arī abu ģimenes.
"Tolaik visi brauca meklēt labāku dzīvi. Aizbraucu arī es. Draugs teica – brauc, ko tur, Lietuvā, darīt? Te, Londonā, labi nopelnīsi,” Tomass atminas 2000. gadu laiku, kad Baltijas valstis vēl nebija Eiropas Savienības sastāvā. Tomass ieguva vīzu un brauca pretī “gaišajai nākotnei”. Angļu valodu zināja tik, cik skolā mācījies. Paļāvās uz bērnības draugu. “Atbraucu, bet drauga nav. Londonā varēju dzīvot tikai uz ielas. Nācās zvanīt mammai,” atminas Tomass. Pārdomām laiks nebija, un uzņēmīgais jaunietis piekrita pirmajam darbam, kas pagadījās. Motelim, kur viņš bija apmeties, pretī bija viesstrādnieku darbāiekārtošanas aģentūra. Tomass tur iegāja, interesējoties par jebkādu darbu. Viņu pieņēma darbā viesnīcā – iznēsāt gultasveļu un dvieļus.
Tiekot pāri pirmajam šokam, Tomass pēc dažiem mēnešiem sāka domāt par karjeras izaugsmi. "Mani, protams, šis darbs neapmierināja. Es taču esmu gudrs, varu ar savu galvu kaut ko izdarīt,” saka Tomass.
Tai pašā aģentūrā, kur viņš jau reiz bija interesējies par darbu, tobrīd bija palīga vakance – bija jāstrādā ar dokumentiem, jāpalīdz ar sīkumiem. Tomasam sākumā deva iespēju palīdzēt divas stundas dienā, bet ar laiku piedāvāja pilna laika darbu. No tās dienas sākās viņa ceļš personāla atlases nozarē.
Aģentūra, kur nokļuva Tomass, iekārtoja darbā melnstrādniekus: viesnīcu darbiniekus, apkopējas, celtniekus, šoferus utt. – viņus galvenokārt veda no Rumānijas, Bulgārijas. Pēc Tomasa vārdiem, tas pārsvarā bija nekvalitatīvs darbaspēks. "Es piedāvāju pamēģināt atvest cilvēkus no Baltijas: Igaunijas, Lietuvas, Latvijas, jo Anglijā pastāvīgi pietrūka darbinieku. Bet mēs, baltieši esam akurātāki, strādīgāki, godīgāki un atbildīgāki. Man saka – ja gribi, pamēģini!” Tomass atceras. Viņš sāka darboties šajā jomā un līdz pat 2004. gadam, kamēr Baltijas valstis neiestājās Eiropas Savienībā, vadīja atsevišķu Baltijas valstu nodaļu. Uzreiz pēc Eiropas Savienības paplašināšanās vairs nekādus dokumentus nevajadzēja formēt, katrs varēja arī pats atbraukt. Oficiālā statistika liecina, ka laikā no 2000. līdz 2004. gadam Lielbritānijā ik gadus iebrauca aptuveni pus miljons cilvēku, un imigrantu skaits tā arī nekad nav mazinājies.
Tomass mainīja savu darbības virzienu un sāka vest cilvēkus no Ukrainas. Iedraudzējās ar rekrutinga aģentūras īpašniekiem, un viņam pat tika daļas kompānijā. Viņš apmeklēja angliski runājošās valstis un meklēja jaunas iespējas. Viņam iepatikās Malta – ofšors, kur nolēma arī pats pamēģināt atvērt savu biznesu. Kāpēc Malta?
Lielisks klimats, arī trūkst cilvēku, jo tūrismam ir milzīga nozīme, un ir nebeidzams investīciju plūdums. Piemēram, tūrisms, tai skaitā viesnīcas un restorāni, ir otrais lielākais ārvalstu investīciju avots – uzreiz pēc ražošanas. Ik gadus uz Maltu, kur dzīvo vien pus miljons cilvēku, atbrauc ap diviem miljoniem tūristu. Pat COVID vispasaules ierobežojumu laikā 2020. gadā Malta uzņēma 718 tūkstošus tūristu. Šajā sfērā strādā gandrīz 30% no visiem Maltas iedzīvotājiem, radot 15% no IKP. Starp citu, tieši COVID spēcīgi ietekmēja Tomasa biznesu. Tūrisma nozarē strādājošie – viesnīcas un restorāni - sāka atlaist darbiniekus. Nebija, kā maksāt algas. Tomēr visi zināja, ka kaut kad jau cilvēki atkal būs nepieciešami. Un te parādījās Bolt – piegāžu serviss, kam arī noderēja darbinieki.
Savu personāla atlases aģentūru Recruitgiant Tomass Mikalauskas Maltā atvēra 2011. gadā. Viņš saka, ka nekāds kapitāls tam nav bijis nepieciešams. Noslēdza pirmo kontraktu, atveda darbiniekus, peļņu ieguldīja attīstībā un jaunu ofisu atvēršanā. “Es centos visu darīt pats un rukāju melnās miesās dienu un nakti,” viņš saka. Tomass sāka eksotiskās valstīs veidot kontaktus, lai atvestu darbiniekus, un turpinātu paplašināšanos. Atvērās ofisi Indijā, Nepālā, Šrilankā, vēlāk arī Bangladešā, Anglijā, Lietuvā, bet pašlaik atveras Kiprā.
Biznesa princips nav sarežģīts, bet tā kā ir konkurence, Tomass nolēma konkurēt ar kvalitāti, nevis kvantitāti. Piemēram, lai sāktu vest cilvēkus no Indijas, Tomass devās turp, padzīvoja dažus mēnešus, atrada vietējos partnerus – indiešus, kas nodarbojas ar operacionālām darbībām, un izvietoja reklāmu, lai būtu pirmie interesenti. Pirms pieņemšanas darbā kandidātus turpat arī apmāca. Pēc Tomasa vārdiem, vien aptuveni 10% no visiem interesentiem tiešām atbrauc. Lai atvestu vienu cilvēku, nepieciešami aptuveni 3 mēneši – apmācībām un atļauju noformēšanai. Pēdējo divu gadu laikā viņš Maltā ir iekārtojis darbā aptuveni 2000 cilvēkus. Viņš ved darbiniekus arī uz Poliju, Portugāli un citām Eiropas valstīm. Tomass nopelna, slēdzot darba līgumu, kā arī saņem procentu no darbā iekārtoto algas. “Man patīk cilvēki no austrumu zemēm – viņi grib nopelnīt, ir ļoti strādīgi, kārtīgi un runā angļu valodā. Turklāt viņu dzimtajā zemē ir ļoti zems dzīves līmenis, tāpēc viņiem ir motivācija strādāt,” Tomass pamato savu izvēli. Viņa ofisā Maltā strādā 15 cilvēki, bet reģionālajās pārstāvniecībās – pa 10, kopumā ap 100 darbinieku. Tomasa kompānijas apgrozījums Maltā ir aptuveni 10 miljoni, bet nopelnīt var aptuveni 12-15% - atkarībā no valsts. Bet tas ir salīdzinoši nedaudz.
Tagad Tomasam ir jauni mērķi, daudz ienesīgāki. Viņš sev ir atklājis Āfriku, un konkrētāk - Kongo. Jā, jā, tā ir vieta, par ko pat bail domāt, ka turp varētu aizbraukt.
"Mēs Kongo jau 10 gadus strādājam, un ceru, ka pavisam drīz kļūšu par Kongo goda konsulu Maltā,” Tomass piebilst pilnā nopietnībā. Kā? Viss atkarīgs no sakariem.
Tomass jau Londonā iepazinās un atrada kopīgu valodu ar kādu Kongo iedzīvotāju. Vēlāk, kad jau bija pārcēlies uz Maltu, nolēma savu paziņu apciemot. Viņš devās paskatīties, kas tur, Kongo, vispār notiek. Tā ir valsts, kur valda armija, un par ko ir maz ziņu. Soli pa solim viņš nonāca līdz armijas ģenerālim – cilvēka, kurš pie varas ir jau gandrīz 40 gadus un palīdzēja sākt darboties. “Ir jāatrod brīvās nišas. Bet Kongo pagaidām visas nišas ir brīvas. Pats Tomass ar vietējiem Kongo partneriem nodarbojas ar visienesīgāko nozari – zelta, kobalta un vara ieguvi. Tas ir augošs sektors, kas var padarīt bagātu gan valsti, gan uzņēmējus. Saskaņā ar Starptautiskās tirdzniecības organizācijas datiem, Kongo ir būtiskas neizlietotas augstvērtīga zelta, vara un kobalta rezerves, tomēr tai pašā laikā izrakteņu ieguve sev līdzi nes daudzus drošības riskus – slikti attīstītās infrastruktūras dēļ. Piemēram, 2019. gadā Kongo ieguva 100 tūkstošus metriskās tonnas kobalta, bet tas ir 70% visas pasaules kobalta apjoma. Kongo ir arī trešais lielākais rūpniecisko dimantu ražotājs – aptuveni 20% no pasaules kopapjoma. 2019. gadā Kongo ieguva 1,43 miljonus tonnu vara – gandrīz par 20% vairāk nekā 2018. gadā. Starptautiskā Tirdzniecības organizācija aprēķinājusi, ka Kongo kopīgais minerālu ieguves potenciāls mērāms desmitiem triljonu dolāru apjomā, un, neraugoties uz konfliktu valsts austrumos, piemēram, amerikāņu kompānijas turpina investēt naudu šajā ienesīgajā reģionā.
Pavisam slikti Kongo ir ar korupciju – neraugoties uz to, ka tā ir visur, tomēr Kongo korupcijas uztveres indeksā, ko veido organizācija Transparency International, ieņem 162. vietu 180 valstu vidū. Tomass tomēr pamanījis ko citu: "Ja viņi redz, ka pašiem vajadzīgs tas, ko piedāvā, viņi drīzāk ar tevi pelnīs, nevis ņems naudu. Tur viss mainās. Viņi, protams, ir slinki, bet atrodas arī tādi, kas grib dzīvot labāk un ir pietiekoši motivēti,” skaidro Tomass.
Viņš Kongo grib likt lietā savu pieredzi un atvērt piegāžu biznesu – cilvēki tur ir, un iespēja būt pirmajiem tirgū – arī. Ja vēlaties noriskēt arī jūs, sazinieties, iespējams, Tomass palīdzēs arī jums. Viņš tic draudzības un sakaru spēkam. Reizēm tieši tas ir vajadzīgs, lai no mazas idejas izveidotu lielu biznesu. Tāpat kā palīdz viņam, arī viņš uzskata par svarīgu palīdzēt tiem, kas “deg” iekarot pasauli ar savu idejām. Tāpēc viņš investē citu idejās un start-up uzņēmumos, neraugoties uz to, ka tikai neliela daļa no tiem būs veiksmīgi.
“Reizēm cilvekiem ir lieliska ideja, bet nepietiek zināšanu un pieredzes monetizēt savu ideju. Tomēr viņiem savu mērķu sasniegšanai vajadzīga vien pavisam neliela nauda un kāds, kurš tic viņu idejai un viņiem pašiem," – saka Tomass. Gadu gaitā viņš jaunajiem uzņēmējiem pat izkristalizējis dažus pamatprincipus, ko aicina ievērot. Pirmkārt, nebaidīties sava mērķa sasniegšanai riskēt – tikai riskējot var rasties iepriekš neparedzamas iespējas. Otrkārt, jāatceras, ka ideja, kas realizēta īstajā laikā un pareizajā vietā, reizēm nemaz neprasa lielus naudas ieguldījumus, bet, treškārt, turēt mutiski doto solījumu biznesā ir tikpat svarīgi kā ievērot rakstveida līgumu.